„Smaidiet, jo šodien balsosim”: nemierīga referenduma hronika

 

Katalāņu tulkotāja un prozaiķe Alba Dedeu par Katalonijas referendumā pieredzēto.

 

Es dzīvoju Barselonā un esmu katalāniete. Lai arī pasē man ir rakstīts „Spānijas Karaliste”, pēc 1. oktobra notikumiem man vairs nav ne mazāko šaubu, ka vēlos tā vietā redzēt „Katalonijas Republika”.

Teikšu uzreiz: ne vienmēr esmu bijusi neatkarības atbalstītāja. Līdz nesenai pagātnei šī tēma man bija visnotaļ vienaldzīga. Tikai tagad, šajās pēdējās nedēļās, esmu kļuvusi pārliecināta neatkarības atbalstītāja (vai, precīzāk sakot, par tādu kļūt man lika Madride). Mani uzskati mainījās pēc tam, kad redzēju, kā Spānijas valdība izmanto visus tās rīcībā esošos mehānismus un institūcijas un, beigu beigās, arī vardarbību, lai apspiestu kustību, kas bija mobilizējusi simtiem tūkstošus katalāņu, kas tā vai cita iemesla dēļ bija neapmierināti ar Spānijas valsti.

Ļaujiet man paskaidrot šo to par savu nostāju un neatkarības kustību kopumā. Daži cilvēki apgalvo, ka Katalonijas neatkarības kustība ir tīrs nacionālisms, tas ir, ka mēs, katalāņi, jūtamies pārāki par citiem Spānijas pilsoņiem, ka savu kultūru turam augstākā vērtē nekā citas kultūras utt. Taču man karogi nerūp gandrīz nemaz, bet nacionālās himnas – vēl mazāk. Atzīšos, ka man vēl aizvien nākas grūti atcerēties mūsu himnas Els Segadors pēdējo pantu, un man ir mazliet dīvaini skatīties, kā cilvēki kļūst emocionāli, dziedot savu himnu, lai kas tā būtu.

Pret Spānijas valsts iestādēm un par labu neatkarībai mani noskaņoja divi tiesu procesi, kas notika vēl labu laiku pirms 1. oktobra krīzes. Pirmkārt, dažādas Spānijas tiesas kopš 2010. gada ir pieņēmušas vairākus lēmumus pret mūsu reģiona valodas politiku, kas nosaka katalāņu valodu par pamatvalodu visās šejienes publiskajās skolās (ar visiem obligātām spāņu valodas un literatūras stundām). Bez šīs politikas mūsu valodas nākotne tiešām būtu neskaidra. Šai cīņai sekoja Konstitucionālās tiesas 2016. gada lēmums anulēt Katalonijas parlamenta pieņemto dzīvnieku aizsardzības likuma pantu, kas kopš 2012. gada aizliedza vēršu cīņas Katalonijas teritorijā. Vai vēlme uzturēt savu valodu ir nacionālistiska? Un kā ar nevēlēšanos pieļaut dzīvnieku nomocīšanu līdz nāvei koridās?

Nē, neatkarības atbalstīšana un nacionālisms nav viens un tas pats, lai kā daži to sludinātu. No otras puses, ne visi, kas svētdien devās balsot, bija „separātisti”, kā mūs dēvēja daudzi spāņu žurnālisti, kas paši nereti ir ļoti nacionālistiskāki noskaņoti. Kāds ērts apzīmējums problēmai, kas augusi daudzu gadu garumā, kustībai, kas apvieno visdažādākās izcelsmes cilvēkus ar ļoti atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem!

Es pati svētdienas rītā balsot devos sava Elkarmela mikrorajona skolā Barselonā, kur beigās pavadīju visu dienu, lai neļautu policijai savākt urnas. Diena sākās ļoti svinīgā noskaņojumā, jo bijām pārliecināti, ka mēs beidzot tomēr varēsim nobalsot par spīti visiem centrālās valdības mēģinājumiem kavēt referendumu. Daudzos vēlēšanu iecirkņos tuvējās apkaimes iedzīvotāji bija pavadījuši visu iepriekšējo nakti, lai neļautu policijai tos slēgt. Vēlētājiem tika lūgts ierasties iecirkņos pēc iespējas agrāk, vēlams, jau piecos rītā, lai neļautu policijai atņemt urnas. Un tā faktiski jau piecos no rīta daudzos iecirkņos sāka veidoties rindas.

„Vai Eiropā ir vēl kāda valsts, kur policija un centrālā valdība medī urnas?” jokodami jautājām cits citam, kamēr lietū gaidījām iecirkņa atvēršanu. Tobrīd garām pagāja un mašīnā iesēdās starptautisko novērotāju grupa, kurus cilvēki sveica ar aplausiem. Tad mēs vēl jutāmies drīzāk cerību nekā satraukuma pilni, un smaidot skandējām: „Balsosim! Balsosim!” Diemžēl atmosfēra ļoti drīz mainījās. Bija laiks atvērt iecirkņus, un gandrīz uzreiz no dažādām vietām pienāca biedējošas ziņas. Twitter un WhatsApp sāka cirkulēt video, kuros redzējām brutālās metodes, ar kurām Nacionālā policija un Civilā gvarde cenšas iekļūt vēlēšanu iecirkņos: redzējām, kā tiek izsisti stikli un uz zemes nogrūsti cilvēki, kā balsotāji tiek sisti ar stekiem… Stāvot rindā pie skolas, gaidot iespēju balsot, mēs apmulsuši cits citam jautājām: vai tiešām tas notiek te un tagad, 2017. gadā, Eiropas Savienības dalībvalstī? Vai tiešām viņi ar stekiem sit jauniešus, vecvecākus un sievietes, kas ceļ rokas gaisā un atkārto: „Esam miermīlīgi!” un: „Gribam tikai balsot!”? Ar katru nākamo fotogrāfiju un video mūsu prieks dzisa aizvien vairāk, un spēkā pieņēmās bažas, ka mēs varētu būt nākamie, pie kuriem ieradīsies policisti. Tomēr es neredzēju nevienu, kurš kaut pakustētos, nevienu, kurš dotos projām. Jā, sejas kļuva skumjākas, taču tās vienlaikus bija arī stingras un apņēmības pilnas.

Līdz ar spēcīgo lietu, kas sāka gāzties ap vienpadsmitiem rītā, parādījās vēl kāda slikta ziņa: lai neļautu notikt balsojumam, policija bija atstājusi atslēgusi internetu mūsu iecirknim. Stāvējām lietū, cenšoties dalīties nedaudzajos lietussargos, klusēdami vai saukdami: „Balsosim! Balsosim!” katru reizi, kad dzirdējām kādu garāmbraucošu mašīnu. Bija pāris īpaši saspringti brīži, kad mūs brīdināja par Nacionālās policijas furgonu parādīšanos tuvējās ielās. Tad visi apsēdāmies uz slapjās zemes, izveidojot improvizētu cilvēku barjeru skolas durvju priekšā. Abas reizes tā izrādījās viltus trauksme: policisti gan ieradās citos rajona iecirkņos, lai savāktu urnas un balsis, taču pie mums viņi nenāca. Ap pusdienas laiku interneta savienojums bija atgriezies, un organizatori ļāva cilvēkiem nākt balsot, bet tikai pa pieciem katrā reizē, jo viņi bažījās, ka mūsu vidū varētu būt policisti civilajā. „Sirreālisms kaut kāds!” sacīja jauns puisis man blakus. Un divas pavecākas kundzes, elegantas un iesmaržinājušās, zem lietussargiem atkārtoja: „Tikai pacietību. Gan beigās visi nobalsosim.” Cilvēki notiekošo uztvēra ļoti mierīgi. Viņi izveidoja tādu kā koridori, lai kā pirmajiem ļautu nobalsot cilvēkiem gados, ratiņkrēslos un ar kruķiem, kā arī ģimenēm ar maziem bērniem. Balsot lēnītiņām devās arī divi vai trīs vārgi un salīkuši deviņdesmitgadnieki, turoties pie rokas saviem bērniem un mazbērniem. Kad šie vecie cilvēki pēc balsojuma iznāca ārā, pārējie viņiem aplaudēja, līdzīgu sveicienu veltot arī pāris balsotājiem ratiņkrēslos.

Pavadot visu dienu uz ielas kopā ar cilvēkiem, kas cīnās viena mērķa vārdā, rodas solidaritātes un brālības sajūta, ko velti meklēt „normālos” brīžos. Svētdien, gaidot iespēju nobalsot, un arī pēc vēlēšanām, kad paliku apsargāt iecirkni, man bija iespēja parunāt ar daudziem cilvēkiem. Jau uzreiz pēc ierašanās satiku vecu kundzi, kuras konservatīvi noskaņotā māte bija no Basku zemes, bet kreisos atbalstošais tēvs – no Katalonijas („Nesaprotu, kā viņi varēja viens otru izturēt!”). Viņa atcerējās, kā skolā nācās dziedāt frankistu himnas, taču skolotājas-mūķenes viņām slepus mācīja arī katalāņu valodu. Tur bija arī Izabela, kas jau no pieciem rītā stāvēja pie iecirkņa, lai neļautu policijai to slēgt. Viņa ir andalūzietes un katalāņa meita. Mājās viņa vienmēr ir runājusi spāniski, mātes valodā, taču viņas abas ar māsu atbalsta neatkarību tāpat kā tēvs. Tur bija arī Lurdesa, kas ieradās brīdi pirms iecirkņa atvēršanās deviņos. Viņas vectēvs bija dedzīgs diktatūras laikā valdošās Falange partijas un paša Franko atbalstītājs, taču Lurdesa ir dzimusi Katalonijā, runā katalāniski, un svētdien bija pārliecināta, ka vēlas balsot un balsot par neatkarību. Nobalsojusi viņa uz iecirkni atveda savu māti. Māte gribēja balsot ar tukšu biļetenu vai pret neatkarību, taču arī viņa noteikti vēlējās iespēju nobalsot. Aizvedusi māti atpakaļ mājās, Lurdesa atkal atgriezās, lai paliktu iecirknī līdz pat referenduma beigām.

Kamēr organizatori skaitīja balsis, mēs visi palikām turpat pie iecirkņa: saspringti, nepacietīgi un cerību pilni, salijuši, noguruši, izsalkuši un redzēto attēlu satraukti, taču joprojām apņēmības pilni veiksmīgi noslēgt šo dienu, kas vismaz mums bija pagājusi bez vardarbības. Tagad mēs droši kliedzām: „Nobalsojām! Nobalsojām!” un, protams, katalāniski un spāniski pļāpājām cits ar citu par dienas notikumiem, par to, kas gaidāms rīt, par mūsu ģimenēm, par darbiem, par dzīvi.

Jau tajā pašā vakarā, atgriezušies mājās, daudzi no mums skatījās, kā Spānijas premjerministrs televīzija nolasa oficiālo valdības paziņojumu, pēc tam nepieņemot žurnālistu jautājumus, kā viņš paradis. „Nekāds referendums nav noticis,” viņš sacīja. Ne vārda par saplēstajiem vēlēšanu iecirkņu logiem, par steku sitieniem, par asiņojošajiem un zemē notriektajiem cilvēkiem. „Esam izpildījuši likuma un konstitūcijas prasības,” viņš teica ar savu parasto, neizteiksmīgo sejas izteiksmi. Viņa valdība esot rīkojusies „stingri un mierīgi”.

Mūsu iecirknī tika saskaitītas vairāk nekā divtūkstoš vēlētāju balsis. Katalonijā kopā, par spīti savāktajām urnām, slēgtajiem iecirkņiem un policijas represijām, nobalsoja 2,2 miljoni vēlētāju, un 89 procenti no viņiem atbalstīja neatkarību. Daži cilvēki apšauba tik nemierīgos apstākļos veiktu balsojumu, taču vai mums bija kāda alternatīva pie tādām valsts represijām? Viena no referendumu uzraudzījušajām starptautisko novērotāju grupām paziņojumā pēc vēlēšanām sacīja, ka „mēs neredzējām nekādas liecības par mēģinājumiem manipulēt ar balsīm” un „visi vēlēšanu iecirkņos redzētie cilvēki darīja, ko spēja, šajos grūtajos apstākļos”. Tāpēc, premjerministra kungs, tagad mēs vēl gaidīsim referenduma gala rezultātus un katalāņu politiķu lēmumus, kad viņi būs tos pieņēmuši, taču šobrīd galīgi jums nepiekrītam. Tas jebkurā gadījumā arī nav svarīgi: pēc 1. oktobra notikumiem daudzi katalāņi ir pārstājuši jūs uzskatīt par savu prezidentu un cieņpilnu nākotni redz tikai ārpus Spānijas valsts.

 

No katalāņu valodas tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri