Starpdisciplinārais Veidenbaums

 

Par festivālā Dzejas dienas 2017 redzēto performanci Mehāniskais Veidenbaums. Vēsturiska fantāzija.

 

16. septembra vakarā zem Latvijas Nacionālās bibliotēkas norisinās visplašāk reklamētais Dzejas dienu pasākums Mehāniskais Veidenbaums. Vēsturiska fantāzija. Publiskajā telpā paziņots, ka „šī nav izrāde”, līdz ar to pasākumā iesaistītās personas – filozofi Andrejs Balodis, Ainārs Kamoliņš, Andris Hiršs (pētniecība un dramaturģija), dzīvās animācijas māksliniece Māra Uzuliņa, interaktīvo mehānismu autors Rihards Ābeltiņš, mūziķis Dimitrijs Rastoropovs, režisore Justīne Vaivode, producente Anete Enikova, asistente Ieva Nagliņa – viltīgi akcentē jauna formāta esamību (vēsturiska fantāzija), kura vērtēšanai kritēriju nemaz nav.

Vēsturiskā fantāzija Mehāniskais Veidenbaums ir tik starpdisciplinārs notikums, ka ir vērts to apskatīt vairākos aspektos. Kļūstot par Dzejas dienu centrālo pasākumu, tas pierāda spēju arī gaumīgi, t.i., nepārspīlēti, oriģināli, nepiespiesti, atzīmēt apaļās dzejnieku jubilejas. Pasākumam izvēlētais materiāls, kas citiem atklāj, citiem atgādina par Veidenbauma praktiskajām interesēm, nodrošina skatītāju nepastarpinātu uzmanību, jo neatkārto paplāno Veidenbauma dzejoļu krājumiņu. Filozofu aktieriskās pieredzes neesamība, protams, liedz kritiski raudzīties uz tādām kvalitātēm kā dikcija, telpas izjūta, partnerība utt., tomēr var mēģināt novērtēt dramaturģisko tekstu un tā pasniegšanas manieri. Par traucēkli kļūst biežās ieraksta un dzīvā teksta maiņas, kuru pamatojums, visticamāk, meklējams teksta apjomā (kuru neprofesionālai un netrenētai atmiņai ir grūti saglabāt) un tā haotiskumā. Bet, ņemot vērā žanra apzīmējumā esošo „fantāzijas” klātbūtni, nebūtu izslēdzama un peļama arī neliela improvizācija, taču tās vietā tika izmantots sarunu ieraksts. Uztveres grūtības sagādāja arī acīm redzami (patiesībā – ausīm dzirdami) neveiksmīgā pasākuma apskaņošana, kas izpaudās nespējā izlīdzināt katra runātāja balss intensitāti vienā skaļumā, t.i., viena filozofa runai bija īpaši jākoncentrējas, kamēr cita runa pārsteidza ar diskomfortu raisošu skaļumu.

Improvizācijas klātbūtne notikumā/ pasākumā/ fantāzijā redzama vairākos līmeņos, tai skaitā dzīvajā animācijā, kuru rada un kontrolē Māra Uzuliņa. Nav īsti skaidrs, kāds iemesls ir tam, ka projicēto dzīvo animāciju var redzēt arī „dzīvajā” jeb tapšanas procesā, jo vienādu efektu visiem skatītājiem tas nesniedza, t.i., pirmajā rindā sēžot, „dzīvā” bilde bija daudz saistošāka nekā projekcija, bet telpā tālāk sēdošiem un stāvošiem, visticamāk, šāds salīdzinājums un vērtējums neradās. Līdz ar to rodas iespaids, ka nebija iespējas aizklāt vai kā citādi paslēpt animācijas radīšanas procesu, lai gan varbūt tā nemaz nav. Pārējā scenogrāfija gan liecina par to, ka animatores darbnīcai nevajadzētu pievērst pārlieku lielu uzmanību, jo tādā gadījumā divas trešdaļas no skatuves aizņem viens un tas pats informācijas avots (animācija), bet vienā skatuves trešdaļā ir saspiesti trīs mehāniski kustīgi objekti un vēl trīs izpildītāji, kas rada it kā disproporciju un harmonijas trūkumu. Lai gan, vēlreiz atkārtoju, man daudz saistošāka šķita dzīvā darbība, arī daudz sīku detaļu labāk varēja pamanīt „dzīvajā”, nevis projekcijā.

Pasākuma teksta un dramaturģijas autori piesaka savu darbu kā jaunu skatījumu uz Veidenbauma darbu Apcerējumi iz mekānikas (1894). Sižetiski pasākums pievēršas Veidenbauma pēdējam braucienam mājās, pēdējā ainā redzama ļoti skaista kompozīcija ar plaušu rentgenu, bronhiolām un citām liecībām par nāves iestāšanos. Saturiski Veidenbaums tiek kontekstualizēts, tiek radīts priekšstats par viņa vispusību interesēs, par aizraušanos ar medicīnu un mehāniku. Lai gan teksts, to vienu reizi klausoties, atmiņā ne pārāk labi ieguļas, skaidrs ir tā mērķis – norādīt uz Veidenbauma saistību ar 19. gs. progresīvo inteliģenci. Uz skatuves redzamie kustīgie objekti ir vizuāls piemērs primitīvām mehānikas likumsakarībām, kuru izmantojumā gan jūtama mazuma piegarša. Skaista šķiet akadēmiskā un mākslinieciskā sasaiste, kas redzama jau Veidenbauma personībā, kur pesimistiskais, eksistenciālais dzejnieks sastopas ar optimistisko, progresīvo studentu, pētnieku. Tāda pati mākslas un zinātnes vienošana redzama uz skatuves – trīs filozofu pētījums atklāts, izmantojot performatīvu formātu.

Daudzo elementu vienotību diezgan veiksmīgi panāk skaņu celiņš, gaismu un dūmu mašīnas izmantojums, kā arī drēgnā atmosfēra. Tvaiks (dūmu mašīna) kļūst par caurviju elementu, kas gan vizuāli, gan audiāli ilustrē tekstu, piesaista konkrētajai tēmai un laika posmam. Mūzika veiksmīgi rada noskaņu, ļauj izdzīvot gan atklājumu optimistisko dabu, gan nāves klātbūtni, neradot pārāk lielu kontrastu, bet ieturot vienotu stilistiku. Kopumā pasākums piesaka oriģinālu formātu, kuru nākotnē iespējams attīstīt labākā kvalitātē un lielākā kvantitātē. Vēsturiskā fantāzija pierāda iespēju apvienot zinātni un mākslu, filozofiju un teātri, primitīvu mehāniku un progresīvu projekciju, taču tam visam būtu nepieciešama augstāka profesionalitāte, lielāka koncentrēšanās un atbildības sajūta.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri