Andželika sūdu pika

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Cik sevi atceros, esmu gribējusi būt māksliniece. Man ir maģistra grāds mākslās. Rakstu, jo rakstīšana aizņem mazāk resursu un vietas, nekā vizuālas mākslas radīšana. Ir vajadzīgs tikai rakstāmais un laiks. Interesanti ir apgūt literāro dimensiju, kas ļauj palūkoties savās prāta un neprāta dzīlēs no cita rakursa. 2015. gadā nokļuvu Literārajā akadēmijā Ievas Melgalves un Ronalda Brieža apmācībā. Tur uzturos jau trešo gadu. Brīnišķīgs sestdienu pavadīšanas veids.
Šis stāsts ir izkūņojies no prozas meistardarbnīcas un skata pa trolejbusa logu uz Ļermontova un Melnsila ielas stūra.

Autore

 

– Kas tu tāds te?! – Andželika nožāvājās, ka noknakšķēja žoklis. Ar pirkstiem kā arkliem Andželika ķemmēja pavasara zāli un ļāva krusta zirneklim pa īkšķa nagu ierausties plaukstā. Brīdi vērojusi, kā krustnesis pa viņas vēnu takām dodas piedurknes alā, notirināja roku – ļenganu kā iepuvušu lakstu.
Viņa nometās četrrāpus un, delnas pret zemi atspiedusi, bīdīja gūžas augšup. Vienu pēc otras viņa uzlika rokas uz ceļiem un lēni iztaisnoja mugurkaulu, paceldama miesu kā smagu kravu. Saules apspīdēts, palss plankums uz Andželikas muguras iztvaikoja nakts mitrumu. Viņa šļūkāja plastmasas maisiņu un papīra lēveru ligzdās ievītās kājas un vilka aiz sevis rūsas sakostus, grīļīgus ratiņus. Netālu čīkstēja šūpoles un skanēja bērnu balsis. Andželika pieliecās pie ratiem, sastinga. Iebāza pirkstu ausī, to pagrozīja, noslaucīja gar sāniem un turpināja ceļu. No piedurknes pavedienā plīvoja zirneklis.

Zeltaini volāni griezās aplī ap meitenes tievajām kājām. Vējš plivināja garos, gaišos matus. Pieneņu vainags tos piespieda pie galvas un neļāva cirtām pacelties gaisā. Divas sīkaliņas, nedaudz ietupušās mezglainajos ceļos, ar rokām sita svārku malas uz augšu. Auduma saule viļņojās.
Andželika kā mākonis tuvojās apspīdētajam bērnu laukumiņam. Izpletuši spārnus siltajai gaismai, putni žāvēja lidspalvas. Andželika pacēla galvu, kā gribēdama atsaukties kaiju klaigām. Saules spožums aizspieda acis. Viņa lēni griezās zem lapotņu ieskautās debess. Putna ēna pārlaidās pār Andželikas pieri. Balts slapjums noplakšķēja uz viņas vaiga un nopilēja pār plecu.
Meitene zem pieneņu vainaga virpuļoja, pacēlusi rokas pret debesīm, līdz zaudēja līdzsvaru un aizstreipuļoja pretī Andželikai. Uztriekusies pelēkajai gubai, meitene parāvās sāņus un paklupa uz ceļgala smiltīs. Piecēlusies viņa nostājās kājām plecu platumā un kliedza:
– Te ir princešu guļamistaba! Te nedrīkst nākt! Mans tētis ir policists!
– Jā! – piebalsoja abas mazās meitenītes.
Saules svārku meitene atkāpdamās notīrīja smiltis no smalkā ceļgala. Sakļāvušās cieši kopā, meitenes kļuva par vienu rumpi ar trim blondām galvām.
– Mēs spļausim! Ej prom! Tiš! – trīsgalvainais radījums vienā balsī spiedza.
Andželika noplātījās un virzījās tālāk. Viņas svārki kā pekle pinās gar stīvajām kājām. Ratu riteņi meta bezgalības zīmes.
– Andželika sūdu pika! Andželika sūdu pika! – meitenes drošā attālumā sauca tai pakaļ.
Andželika pagriezās, smagi izklupa uz priekšu, kratīja dūri un izbāza no saviebtās mutes mēli. Ar tumsnēju roku notrausa putna baltumu no sejas un meta meiteņu virzienā, notriepdama savu apavu purngalus.
Andželika gar soliņiem šļūkāja maisiņos ieaudzētās pēdas un iemeta pa skatienam atkritumu tvertnēs. Uz soliņiem sēdošie pievilka kājas un spiedās atzveltnēs. Galvu nodūrusi, Andželika pārvietojās no miskastes pie miskastes, ik reizi savelkot muti spēcīgās iekavu krunkās uz leju.
– Skopuļi, – viņa murmināja zem deguna. – Skopuļi.
Pie lēverainajiem kurpju pikučiem lēni pieripoja sarkans ābols. Andželika lēmēta blenza uz prāvo augli.
– He… – viņa izbrīnā iepleta acis, un izspūrušās uzacis satikās ar tumšajiem lokiem zem acīm.
Andželika palūrēja caur pieri, ar acīm sekodama smiltīs ieripinātajai takai.
Jauna sieviete ar zīdaini rokās ņēmās uzlasīt no somas izbirušās lietas – autiņbikses, grabuli, ūdens pudeli. No asfalta pacēlusi mānekli, viņa to apsūkāja un iebāza brēcošajam bēbim mutē.
Andželika noliecās pēc ābola un sagrāba to. Ar nodrupušu nagu iecirta ābola mizā rētu. Zeltaina pile suloja aiz melnumiem piedzītā naga. Viņa platām kājām tipināja pie jaunās sievietes, kas tramīgi iekārtojās uz soliņa, lai barotu bērnu. Andželika pietuvojusies sniedza mazulim ābolu.
– Nē ne ne nē… – jaunā māmiņa histēriski atgaiņājās.
Acu baltumus zibinot, viņa skatījās Andželikai sejā, kuras smaidā izgrieztā mute noslīdēja kā arka un izvērsās aklā caurumā. Andželika atkāpās no mātes ar bērnu un atmeta ar roku. Viņa iedzina ābolā visus piecus nagus. Augļa sula plūda gar cīpslainajiem pirkstiem, gar delmu līdz elkonim un nopilēja uz sakarsētā asfalta. Nektāra molekulas izšķīda vēja brāzmā, kas iepūta bērnu laukuma kuģa burā un iecirtās mazo meiteņu maigajās nāsīs.

Zālājā ap Andželiku, rozā celīšus pievilkdamas, lēkāja mazas meitenītes. Saulē aizmiegtām actiņām viņas plati smaidīja un dziedāja:
– Pieenenīīītes, pieenenīīītes, pāāāvasara vēēstnesīīītes…
Andželikas saķepušajās matu sprogās iegūla dzeltens pieneņu vainags. Virs viņas lidinājās muša vai varbūt taurenis. Meitenīte zeltainos saules griezuma svārkos sauca:
– Paskatieties, cik Andželika skaista! Kā īsta Sniegbaltīte pavasarī!
– Jā! – piebalsoja abas sīkās meitenītes.
– Cik skaista kleita! Kā īstai princesei! – jūsmoja zeltmate.
– Jā! – piekrita mazās meitenītes, cilādamas Andželikas melnos kankarus.
– Nāc, Andželika, sadodamies rokās! – meitenes ierosināja un satvēra ar melnumiem izvagoto plaukstu. Viņas griezās aplī, atliekušas galvas. Zeltainie meiteņu mati savijās ar Andželikas drēbju smaku.
– Hei, mēs esam princeses! – sauca Zeltmate un meitenes laimīgi smējās.
Atvērusi muti smaidā, Andželika ļāvās sareibt no griešanās aplī. Saule ielija pa muti viņas ķermenī un sasildīja to no iekšpuses. Viņa griezās un griezās, un līgojās, un dzirdēja pati sevi smejamies. Pār bērnu laukumu atskanēja čerkstoši smiekli, kas, ievelkot gaisu, pārvērtās cūkai līdzīgā urkšķēšanā.

Parka dziļumā ieskanējās mūzika – jautrs šlāgera meldiņš par mazo Lulu. Ievīstījusies drēbēs kā no putniem paslēpts ķiršu koks, Andželika ar iežmiegtu ābolu azotē sekoja skaņai. Aiz viņas pa asfalta ielāpiem kratījās un grabēja rati. Andželikai garām aizsteidzās sieviete drebelīgā gaitā ar omulīgu bērneli rokās. Ieraugot Andželiku, mazajam izbīļa kliedzienā aizsitās elpa.
– Kur ir mans vainags? – pļaviņā vairs tikko dzirdami spiedza Zeltmate.

Pieneņu vainagu galvā Andželika stūmās cauri nelielam pūlim, kas drūzmējās gar skatuvi – tas pašķīrās, putnubiedēklim tuvojoties. Andželika pienāca pie skatuves un smaidīja dziedonim, kurš vērās pāri viņas galvai un dziedāja kādai jaunai sievietei ļaužu barā. Vīri rūtainos kreklos raustīja stīgas. Andželika līgojās mūzikā un iesvārstīja pinkaino galvu kā metronomu. Pieneņu vainags sašķiebās uz Andželikas kreisās auss. Viņa bez skaņas dziedāja līdzi par Lulu un aizvēra acis, it kā cenšoties aizmigt. Dejojošs pāris uzgrūdās Andželikai un ratiem – tie sasvērās, tomēr Andželika sagrāba un noturēja ratu kulbu vietā.
Šlāgera dziedonis satvēra pretī izstieptu roku un uzvilka uz skatuves meiteni, kura zibināja baltus zobus un, šūpinādama gurnus, vicināja kājas un spēra lunkanus deju soļus. Mirkli virpuļojis ar sievieti, dziedonis atgriezās pie mikrofona. Viņa vēl brīdi griezās mūzikas ritmā, tad arvien lēnāk, kamēr apsargs to pavadīja no skatuves. Šlāgerētājs aizrautīgi dziedāja jau citai – ar haskijzilām acīm.
Andželika izplestām rokām piecirta kāju un notvēra dziesmas ritmu. Iespiedusi ābolu starp kājām un atbrīvojusi rokas, viņa klapēja plaukstas, iztrenkājot ap sevi dejotājus. Ābols starp cisku mīkstumiem viļājās kā rullēdams baltu rauga mīklu. Pie katra Andželikas soļa tas slīdēja arvien zemāk.
Iekarsušiem vaigiem garām Andželikai novirpuļoja dejotāju pāris. Iztramdīta kā lēnīga Arkādija parka pīle, viņa ietupās ceļos un, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru, uzsāka deju. Andželika atpleta rokas kā atvērdama krūšu kurvi un rādīdama savas iekšas. Viņa griezās ap savu asi, atmeta galvu un, aplaizdama acu skatienu zarotnēm, pacēla rokas, tiecoties savērpties zaros. Viņa piesita kāju izmīdītajam deju placim un izrieza plecu. Saspringtu seju Andželika ķēra mūzikas taktis. Rokas vicinādama, viņa tuvojās ballētājiem. Tie atrāvās no Andželikas kā no veca puķūdeņa. Deju placī zvārojās tikai Andželika. Kāds izgrūda vidū pusaudzi un uzjautrināts vēroja, kā samulsušajam no mugurpuses izplestām rokām pietuvojas Andželika. Jauneklis, sajutis pieskārienu, atsprāga nost kā zem plikas pēdas sataustījis krupja muguru.
– Ej tak, tu!
Andželika tam sekoja solī, kas atgādināja robota uzbrukumu. Viņa spēra platu soli – no Andželikas izvēlās ābols, kas būkšķēdams iekrita īsi pļautajā zālē.
Jaunekļi ņirdza un izdejoja pretī Andželikai, atdarinot viņas dejas soli. Pūlis plaukšķināja un sauca ovācijas.
– Mīlu mazo Lulu! – uz skatuves caur pakava ūsām vilka Šlāgernieks.

Vējš kokus rāva sāņus, gribēdams no zariem novilkt lapotnes kā miesu no kauliem. Zaļās lapas ņirbēja pelēkas kā vēja paceltu svārku odere. Andželika pieliekusies sagrāba ābolu, izstiepa roku un vicināja. Skāņā sula ietašķījās sejā jauneklim. Ābols izslīdēja no viņas nagiem un ieripoja ballētāju kāju biežņā. Andželika nometās četrrāpus.
– … sapņoju par tevi vien… – skaņas saplūda gavilējošā un ritmiskā murdoņā.
Jauneklis, apskurbis un pārstājis tirināties, pietupās un rāpoja Andželikai nopakaļus.
– … jo šai naktī …
Andželika meklēja ābolu. Zāles stiebru rūtis un sīki akmentiņi spiedās ceļos un grauzās arvien dziļāk, tiecoties asinsritē.
– … mīlēšu tik tevi vien… – mikrofonā iedziedāja klusināta balss.
Jauneklis kā apmāts sekoja ripojošam ābolam un ar lunkanu mēli aplaizīja tā sulu ap muti.
Šlāgernieks ievilka plaušās vēja nestu tracinošo molekulu jūkli. Pametis mikrofonu, viņš spēra soli un novēlās no skatuves. Četrrāpus, siekalām ūsās plūstot, viņš līda pēc ābola sulas dullinošā smārda.
Vīri, pamezdami sievas, virzījās uz ņudzekli plāna vidū.
Andželika teju aizsniedza ābolu, kad pūļa simtkājis to aizspēra dziļāk stilbu biezokņa bezvējā. Andželika sekoja ābolam kā bumbai uzticīgs, bez spēka palicis futbolists. Viņa virzījās starp ekstremitātēm, kas padevās sāņus, līdzko tām tuvojās Andželikas roka vai plecs, vai tikai mata gals.
Andželika rāpoja no kājas pie kājas, līdz ābols apstājās starp milzīgu botu un mazu kurpi ar leopardādas musturu un spicu papēdi kā naglu, uz kuras sakompostrētas nobirušās lapas. Andželika izstiepa roku un tiecās pēc ābola. Sieviete, ieķērusies masīvā plecā ar uztetovētu nāru, pacēla abas kājas gaisā un spirinājās.
– Dari kaut ko! – sieviete, ar abām kājām aptinusies muskuļainā vīrieša gurniem, spiedza.
Kurpju spicie papēži bakstīja zemi. Durkļi cirtās Andželikai starp pirkstiem. Ar zāli un zemēm aplipušais leopardraksta papēdis ienaglojās ābolā mirklī, kad Andželika to satvēra mezglainajos pirkstos.
Ābola sula izšķīda pa malu malām un, vējam ceļoties, sulas ēteriskās molekulas ietriecās simtos degunu.
Muskuļkalna spalvainajās nāsīs uzvirpuļoja ābola aroms. Kā vērša acis, ieraugot sarkanu lupatu, vīrieša rags pierietēja asinīm. Bicepsi, tricepsi un zāģa muskulis noraustījās un nopurināja no sevis sīko sievieti. Viņa apgāzās kā lelle. Muskuļkalns pārmauca kreklu pār skūto un rievoto galvu uz skausta. Uz krūtīm caur sprogām pavīdēja bullis ar izrieztiem ērgļa spārniem. Muskuļkalns patricināja vienu ērgļa spārnu, tad otru, abas krūtis noraustījās, it kā bullis paceltos spārnos. Viņš ieaurojās un, sagrābis Andželiku aiz drēbju kankariem, pievilka sev klāt un apvēla. Pieneņu vainags noslīdēja un iegrima zālājā. Viņa laizīja sulojošo ābola brūci un ik uz buļļa grūdienu ievaidējās kā balodis pažobelē. Sīkā sieviete pilnām saujām plūca maijrozītes un bēra Andželikas sejā, saukdama caur Muskuļkalna rēcieniem:
– Visskaistākajai!
Uz satrakotā vīrieša krūtīm tetovētais bullis savicināja ērgļa spārnus un izlauzās caur apmatojumu gaisā. Nezvērs aplidoja loku un atgriezās, vicinādams zilās spārnu kontūras virs Andželikas krūtīm. Bullis šņāca dūmus, un tintes acis gailēja. Tas aprija ik odu, kas, piesūcies viņas asinis, pacēlās lidojumam, un buļļa spārni iekrāsojās asins krāsā. Odu tukšās čaulas izbira caur buļļa rakstaino vēderu pār Andželikas bālo ādu kā uz baltmaizes radziņa melnās ķimenes.
– Palaidiet, man arī ir, ko dot! – Šlāgernieks bijīgi, bet neatlaidīgi ņēmās bučot roku.
Ūsas kņudināja iedegušo delmu. Lūpu pieskārieni atstāja slapjas zīmes.
– O, straume! Plūsti! – nokļuvis zem brunčiem, viņš iedziedājās kaķa balsī. Sarāvies pavisam sīks, abām rokām ieķērās Andželikas krūtsgalā un iespieda seju mīkstajā miesas mākonī. Šlāgernieks saritinājās auss gliemežnīcā un čukstēja:
– Es esmu tavs embrijs!
Skaņa atsitās pret Andželikas bungādiņu. Tā rībēja un plivināja Šlāgernieka aizmugurējos matus. Viņš ievilka elpu un kā simtgadīgs bēbis ieņaudējās:
– Laid iekšā!
– Laid iekšā laid iekšā! – no Andželikas mutes vēlās spalgi spiedzieni.
Šlāgernieku ausī ieaijāja grūdienu nemainīgais ritms un elsas. Miegā laižoties, viņš skaitīja taktis, dunkājot ar kāju pa auss ļipiņu. Viņš sarāvās arvien mazāks.
– Tik tevi vien. Tas viss tev.
– Tas viss man tas mani viss! – Andželikas izkaltusī mēle atlipinājās no aukslējām. – Salien pilns pa vēderu sadzen mani kā ripu plakanu kājas un rokas aug no vienas vietas tur pa vidu mans ir tikai tur pa vidu pazūd galva un tirpst tirpst viss mans ir caurums bez gala un malas ielok mani iekšā dzen un sit pa tupu vietu.
Atspiedusi galvu pret zemi, viņa izlieca muguru. Nodilušās zoles ieurbās līdz ar zāles stiebriem melnzemē. Gurni cēlās augšup. Pār saulē nodegušo pieri Andželikas acis skatījās kāju mežā. Ļaudis blenza viņas smaidā, kas apvērsts iezīmēja sejā bēdīgu klauna muti. Viņa plēsa nost drēbes kā vairs nevajadzīgu ādu, kas saaugusi ar kauliem un sāp. No stāvajām gūžām pār seju pārslīdēja tumšo svārku lēveris. Melns murskulis, no kura dīga zilganbālas kājas. Viņa gulēja, pūļa ieskauta, un ar papēžiem iecirta zālājā vagas. Ik pa brīdim, biezo svārku apslāpēti, atskanēja Andželikas gārdzīgie smiekli, kurus viņa norija un atkal kā kūleni izspļāva.
Kā atvērusies bezgalība, kurā ikviens tiek iesūkts, Andželika atplestām kājām laida sevī katru. Vīri un jaunekļi nemitējās drūzmēties. Kurš stājās pretī bezdibenim, tas krita.
Viņa auroja balsī – dziļā kā akacis, līdz acis aizgriezās. Visaptveroša gaisma, kas izplūda no Andželikas gurniem, noskaldīja tumsu no viņas balss. Andželika ilga spalgā spiedzienā.
– Eņģelis! – kāds čukstēja.
– Bogiņja!
– Ļauj arī man pieskarties!
Andželikas vaigi tvīka, un sārtais ābols, iespiests starp nagiem, suloja kā sievietes klēpis.
– Kāda smarža!
Iztālēm atskanēja pa kādam kliedzienam, ko apslāpēja kunksti. Visapkārt saļima apkampušies cilvēki. Sievietes, palikušas bez vīriem, locījās cita ap citu kā vijīgas čūskas. Atliekušas galvas viņas vaidēja. Daudzbalsīgs „O-o-o-o!” pāršalca pār Andželikas ādu. Ar ābola dvingu piesātinātais vējš bija apstaigājis Arkādija parku un nopļāvis orģijā ikvienu. Tik bērni, sadevušies rociņās, skrēja uz riņķi apkārt šķībajiem ratiņiem, līdz sareibuši gāzās un smiedamies ripinājās no pakalna.

Lidmašīnas taureņu lielumā caururba mākoni. Tas, aprijis lidoņus, slīdēja pāri kā milzīgs sūklis, kuru katru brīdi gatavs nolīt. Norūcās debess, un slapja pile uzplakšķēja uz Andželikas kailā sānakaula. Tā slīdēja lejup. Kāds pieliecās un ar mēli to uzlaizīja. Vējā plīvojošu muguru tēvainis godināja Andželiku. Pa viņa pleciem starp apmatojumu ceļu lauza treknas lietus lāses. Urgas sastapās mugurkaula ielejā un plūda lejup, un satecēja rievā zem nedaudz nošļukušajām biksēm. Kā ietilpīgā krājkasē tajā satilpa krietns brīdis visa debesjuma. Lietus dunēja pa ļaužu galvām un kailo ķermeņu daļām. Tas nospieda vēja brāzmu pie zemes un iedzina to augsnē kopā ar ābola smaržu. Pavisam tuvu Andželika vēroja vīrišķa seju – žoklis atkāries tīksmē un centībā šūpojās virs viņas. Pār viņa pieri tecēja debess asaras un saburbuļoja Andželikas rīklē. Viņas acis aizgriezās un acu baltumos bungoja retās lietus lāses.
Visapkārt kļuva balts ar tumīgu gaismu, kas aptvēra visu un ietiecās visur. Gaismas miglā atskanēja kliedziens:
– Es nekā neredzu!
– Es nevaru redzēt savu roku… man nav kāju! – vaimanāja kāda sieviete.
Salijuši cilvēki slējās kājās un taustījās kā ietīti vatē.
Sastingusi Andželika gulēja un raudzījās, kā vīrieša seja virs viņas no padevīga kalpa pārvēršas šausmu pārņemtā bēglī.
– Nekur tu nemuksi kur tu aizmuksi, – caur gaismu viņa mēmi kustināja lūpas.
Andželikas acs kā pārcepts olas dzeltenums, pārvilkusies ar baltu plēvi, bolījās. Acs ābols sitās pret visām plakstiņa apmalēm kā pārāk spēcīgi uzsista biljarda bumba.
Pūlis atkāpies atstāja daudzkājaiņa nomīdītu zāli. Andželika necēlās, viņa aizspieda ar apakšdelmiem ausis, it kā viņai darītu sāpes zāles čaboņa, kas pārspēkā atkal iztaisnoja stiebrus. Viņa samiedza acis un mētāja galvu uz sāniem.
– Asins lietus līs līs! – Andželika pretodamās vilka meldiņu kā vaidu. – Nāks lejā.
Viņa pieslējās, pār kājām noslīdēja smagais svārku audums, piesūkdamies ar atstāto sēklu. Vēl tērce sniedzās pa cirksni līdz ceļa ragslānim. Viņa nedaudz sagāzās uz sāniem, piesita kāju pret zemi un nodrebēja. Kā suns noskurinājās, atbrīvojoties no lietus. Viņa kratījās un raustījās līdz no auss sīkdams izrāpoja skudras lieluma radījums. Tas ieslīdēja aiz apkakles. Andželika sita savu ķermeni – krūtis, vēderu, kaunumu, gurnus, līdz dunkas noklājās līdz pat pietūkušai kājas potītei. Viņa pacēla bezveidīgā apavā ieauto pēdu un smagi nolika to atpakaļ zālājā. Nedaudz parīvēja – kā nodzēšot cigaretes galu.
Vēl pa lāsei uzplakšķēja uz kailās krūts. Savilkās zosāda. Odu kodumu vietas uztūka un noklāja ādu kā aizsargplēves burbuļi. Andželika kasīja cisku, līdz knišļa sakostās vietas pārplīsa un lietus piles iekrāsojās sārtas.

Salīcis vīrelis lasīja no zālāja pudeles. Stikla tarā bija vēl bišķis šķidruma. Vanadziņš,  pielicis pudeli pie lūpām, strauji satecināja lāsi sev rīklē. Pieslānīto pudeļmaisu viņš vilka pa zemi. Noskrandis ziemassvētku vecītis lēni tuvojās sēdošajai Andželikai.
– O, Andželika! Ko tu te sēdi? Pakaļa nav izmirkusi, ko?
Pudeļvācējs, piečāpojis pie Andželikas, pieliecās pavisam tuvu un sniedza raupju roku. Satvēris viņu aiz kailā pleca, mēģināja izvilkt no peļķes.
Andželika norūca un atgrūda pudeļvācēja roku. Vanadziņš, mugurai krakšķot, iztaisnojās. Izvilka no azotes plastmasas pudeli, trešdaļā pilnu ar nedaudz duļķaina šķidruma.
– Rojālis, – pudeļvācējs noteica un pieklunkšķināja pilnu rīkli ar dziru. – Ņemsi ar? – viņš piedāvāja Andželikai, kura, piecēlusies kājās, izžņaudzīja no svārku stērbeles ūdeni.
– Nea, – Andželika pacēla no peļķes iedragāto ābolu un rīvēja gar sānu, kur bija saglabājusies sausa vietiņa.
– Ko ta’ tik lepna palikusi? – Vanadziņš ielēja sev sejā vēl guldzienu  un uzskrūvēja pudelei korķi, kura rievās saglabājusies vēl pērnā vasara.
Andželika papliķēja pa ābolu un paskatījās uz pudeļvācēju Vanadziņu, tad atkal uz ābolu.
– Iedo uzkost! – Vanadziņš atraugājoties ar roku vicinājās uz ābola pusi.
Andželika paslēpa ābolu aiz muguras un izrieza pret Vanadziņu žokli.
– Kas i? Galīgi skopa? Palikšu padeni! – Vanadziņš izspēra soli uz Andželikas pusi.
Viņa, atrāvusies sāņus, meta ar dūri. Vanadziņš uzsita Andželikai pa galvu. Matu cirtas noplīvoja, atbrīvodamās no peļķes slapjuma. Andželika vicināja kāju, mēģinādama trāpīt Vanadziņam. Slapjajā zālē polietilēna zole saslīdēja, un Andželika noslājās gar zemi. Pudeļvācējs uzmetās viņai virsū, ar seju iespiezdamies ābolā, ko viņa turēja cieši iežmiegusi saujā. Vanadziņa platās nāsis pieplaka sašķaidītajai ābola miesai. Viņš noskurinājās pēkšņā reibonī un atbrīvoja guļošo.

– Andželika, ļauj, es tev nonesīšu zvaigznes no debesīm! Lielos greizos ratus! – Vanadziņš metās rāpties kokā, kāju aizķerdams aiz tīkliņa ar pudelēm. Noskanēja simtiem stikla zvanu. Viņš apkampa stumbru un pa zaru žākli rāpās augšup.
– Tikai zvaigznes vēl nava! – Vanadziņš, zariem krakšķot, no galotnes sauca.

Vējš brāzmoja. Andželika vakara saulē purināja savus paltrakus un sariktēja sagāztos ratiņus. Viņa rūpīgi sakrāmēja atpakaļ izbirušās parpalas un maisiņus. Pašūpoja, tad pakratīja lupatu vīstokli un iestūma to kulbā. Tad sānos noslaucīja brūnēt sākušā ābola veselo pusi un ar pirkstu izrubināja ierūgušas bedres augļa miesā.
– Es braukšu pie tevis ar lielo lāci! – Vanadziņš, lapotnē vairs neredzams, sauca ar vēja aizpūstām skaņām. – Hei, hei! – skanēja no augšas. – Ja redzi gaismu tuneļa galā, visdrīzāk tu esi piedzimusi kā gliemezis un lūri no savas mājas!

– Celies!
Andželika sastinga, kājām gaisā trīcot.
Sētnieka slota skrāpēja Andželikas pēdu. Viņa atvēra acis, pārplēšot miega kreveli, apmeta loku ar acs zīlīti sev visapkārt. Apčamdīja zem sevis saspiesto ābolu. Viņa pierausās sēdus. Uzrāvies svārku audums atsedza Andželikas cisku, kurā kā grila reste bija iespiedies sētas metāla režģa rūtojums. Viņa pārlaida pār to savus apdrupušos nagus un pakasīja, izdzenājot pa rūtīm aizturētās asinis. Andželika izstiepa kāju un ar īkšķi aizķēra drisku kurpi, kas turpat pieķepusi zemes kā milzu sakošļātas avīzes pika. Viņa pievilka sev klāt bezformīgo pikuci un grasījās tajā ieaut pliko pēdu, taču tas no kājas smaguma iepīkstējās. Andželika aizspēra vīkšķi un no tā izvēlās uzpūtusies pele. Kunkulis stīvi gāzelējās prom no Andželikas, bet paralīze to apsteidza. Vēl pēdējos spēkus pielikusi mēģinājumam bēgt, pele nobeidzās.
– Pēdējais siltums šitai bij tai tavā tupelē. – Sētnieks ar slotu aizķēra pelēko nekustīgo bumbuli un ieslaucīja savā liekšķerē. – Noindēta, lai.
Sētnieks uzslaucīja izsmēķus, kas kā balti, salauzti tārpi lodāja pie Andželikas kājām.
– Še! – viņš pacēla garāko un deva to Andželikai. – Aizpīpēsim par aizgājēju, – pats no kabatas izrakņāja apdzēstu cigareti, iesprauda sev trūkstoša zoba caurumā un iesūca gaisu, aizsvilinot smēķi. – Varētu paņemt, bet darba laikā nevar. Vecene saodīs.
Andželika, ielikusi starp sasprēgājušajām lūpām cigaretes filtru, sniedzās pēc liesmas. Sērkociņš nodzisa un Sētnieks nolamājās.
– Kas ir, aizpīpēt nemāki? Do’ šu! – viņš atņēma Andželikai cigareti, iztaisnoja, paviļādams pirkstos. Ielika to sev mutē, vilka dūmu, piededzinot ar savu cigareti. – Tagad pīpē.
Sētnieks, atbalstījies pret slotu, drūmi savilcis pieri noskatījās uz peli liekšķerē.
– Tici, ka pele velk miegu? Varbūt šitā bija viņa, ko? – viņš izpūta dūmu mutuli un samiedza acis. – Kā ta citādi te nogulēsi visu nakti, ko?
Andželika rīvēja cisku un zelēja cigaretes galu. Pelni bira klēpī. Ļuļķa oglīti viņa iespieda puspuvušajā ābolā. Caur kodīgajiem cigarešu dūmiem uzvirmoja piecepta ābola skāņums. Sētnieks nopīpējis līdz pirkstu galiem filtru, nometa zemē dzelteno puscentimetru un uzmina tam ar kāju, satvēra slotu un to ieslaucīja liekšķerē.
– Kādam jau arī jāstrādā. – viņš ar plašu vēzienu aizlidināja pa gaisu saņurcītu Rīgas satiksmes biļeti. Ar slotu uzvēdinājis dedzinātā ābola smaržu, viņš to ieelpoja.
– O, johaidī! Saki, ka rādās! – Sētnieks aptaustīja savu slotas kātu, no kura spraucās pumpuri un dzinās jauni asni. – Kas tas bija, ko es te pīpēju, ko? Vo, vellos. Aiznesīšu mājās vecenei, tā neticēs. Ei tu nost! Slota uzplaukusi! Būtu slota pūce, aste uzziedētu! Pūce ar pāva asti, ei tu nost, nez ziedi ar būs, ko? Aiznesīšu vecenei – būs uz pakaļas. Paskaties, Andželik! Vienu tev došu!
Sētnieks grozīja slotas kātu un bailīgi kā pa gliemeža acīm uzsita plaukstošajiem pumpuriem.
Andželika nometa izsmēķi un zibenīgi ievīstīja puspuvušo ābolu kankaru priekšautā. Rīta gaiss ābola smaržu retināja, līdz saspīlējums izzuda.
– Eu, kur palika? Johaidī, tu redzēji, ko? Tikko bija! Tikko vērās puķe un pazuda, un nav, un viss! – Sētnieks, apstulbušu seju saguris, atslīga blakus Andželikai.
– Smirdi tu gan nelabi, – Sētnieks, pametis slotu, pievērsās Andželikai. – Andželika – sūdu pika, ja?
Viņš nerimās. – Tā tevi sauc, ko?
Andželika, šķielēdama uz Sētnieku, murcīja klēpī ābolu un klusēja.
– Kur bērnu liki, ko? Bij tak tev, ne? Vanadziņš vēl šitos ratus tev sarūpēja. Šķībi jau ir, bet ko Tev labāku?
Andželika tikai norūca, ar roku notrausdama gar krūtīm.
– Labi jau vien ir, ko? Ka atņēma. Ja? Varbūt paveiksies vismaz tavam izdzimumam, ko? Kur tu ar viņu liktos, ko? – Sētnieks atguvies cēlās un, satvēris spīdīgi nopulēto slotas kātu, aizmēza Andželikas nomesto izsmēķi. Purpinādams devās uz Dzelzceļa muzeja pusi.
Andželika piesvempās, ieliecās kulbā un iestampāja ratos biezo jaku. Iemauca kailo pēdu tukšajā tupelē, aptina ar striķi un, nedaudz klibojot, tipināja sētniekam pretējā – Uzvaras parka virzienā. Dzestrajā vējā žuva un vēdinājās Andželikas apģērba kārtas. Saules apņemti, gurni izskatījās kā maisā ietūcīts grubuļains ķirbis. Ratu riteņi strīķējoties kauca.
Ietvi švīkājot ar baltu spieķi, pretim nāca vīrs tumšās acenēs. Vējš plandīja putekļumēteli, atsegdams pilsētas smogam spodru kreklu. Paostījis gaisu, viņš iekārtojās ietves kreisajā pusē un taustījās šķērsot ceļu. Andželika izstiepa apbrūnējušo ābolu un rādīja to kungam kā no krūtīm izrautu sirdi, kas vēl pukst.

Vēja pūsma ietrieca aklā vīra plānajās nāsīs ievainotā ābola smaržu. Viņš nometa spieķi un virzījās satikt Andželiku. Nenovērsdamies laipnīgi smaidīja. Noņēma tumšās brilles un skatījās viņas acīs.
– Redz mani redz redz mani!
Ar platu un siltu plaukstu viņš noglāstīja saulē sakrunkoto Andželikas vaigu un noskūpstīja pieri. Piekļāvusies plecam, viņa vibrēja raudās. Vīrs glāstīja viņas drebelīgo muguru, viegli pliķēdams. Andželika raudāja un purinājās tukša – kliedziens iespiedās vīra krūtīs. Putekļumētelī ap muti izmirka tumšs rimbulis.
Pieplakusi vīrieša plecam, caur degunu viņa ieelpoja gļotainas asaras un šņukstēja:
– Kur tu biji ilgi?
Viņš turpināja plikšķināt pa muguru, brīžam noglāstot Andželikas matus.
–Kur biji? – viņa kāpināja balsi, līdz jautājumu izkliedza vēl un vēl.
Ar dūrē savilktu roku viņa dauzīja vīra krūtis, bet viņš kā aklo nūja – rādījās nelokāms. Viņš satvēra Andželiku aiz žokļa, maigi atgrūda. Caur vīra plānajām lūpām siltā, radio vakara pasaku stāstītāja balsī izskanēja:
– Man nāk miegs, ar labu nakti.

Lapu švīkstoņa koku zaros apklusa. Bezvējā virmoja sakļāvušies stāvi kā viens kopums. Aiz žoga ierējās suns, kas iztrūcināja mirkli. Vīrs sakustējās, attapies no snaudas. Viņa acis iepletās un skatiens apdzisa. Saraucis degunu viņš atrāva sirmo galvu no Andželikas melnajām matu sprogām. Notrausis Andželiku kā nezināmas sugas kukaini,  viņš izrunāja:
– Tas tā kā būtu par traku! Atkāpieties!
Paklupdams sāņus un atgaiņādamies, viņš ar kāju uzmeklēja spieķi. Pacēla un, vicinot pa žoga dēļiem un ietves apmali, metās prom. Nūja klaudzēja, suņu reju pavadīta.

Andželikas skatiens apstājās pie suņa, kas sitās pret žoga mietiņiem ar spalvu aizaugušām, milzīgām ķepām. Andželika nostājās kā uz diviem dziļi zemē iedzītiem pāļiem.
– He, ko tu rej?! – viņa šķelmi, vēl asarām ritot pār vaigiem, uzrunāja suni.
Ap spēcīgo kaklu leknajā akotā žvadzēja zelta medaļas, kas, saules iemirdzētas, meta Andželikas acīs saules zaķus. Viebdamās viņa aizsargāja acis no spožās dedzināšanas un tuvojās žogam. Suns grūdās pret vārtiem, piezemējās uz nokaitētām akmens plātnēm un apmeta ierastu loku. Novicināja asti gar degunu un atkal metās Andželikas virzienā, satricinot sētu, kas nodalīja zvēru no svešās.
– Bīber, klusu! – pagalmā aiz mājas stūra atskanēja sievietes balss.
Suns apmeta lielāku loku un apvaldītu rējienu pārvērsa rūcienā. Tomēr neizturējis caur smilkstu ierējās. It kā lai savu balsi ierietu atpakaļ rīklē, viņš metās tai pakaļ, pie paša žoga paraudamies sāņus.
Andželika, vienu roku iespiedusi sānos, ar otru vicināja iepuvušo ābolu gar suņa degunu.
– Sē sē kucentiņi!
Bībers atņirdzies zibināja baltus ilkņus. Medaļām dzinkstot, viņš asi izrāvās uz priekšu. Ar slapjo degunu spraucās žoga šķirbās. Andželika izgāza vēderu, atvāza muti un iecirtās ābola vēl tvirtajā daļā kā viscietākajā kaulā. Nokrakšķēja. Šķidrums no ābola iekšām nosprakšķēja pār Bībera ūsām.
Andželika valstīja pa muti sulīgo masu, atvilkusi lūpas, lai redz. Smaganas, no cietā ābola savainotas, asiņoja. Sakošļāto kumosu viņa iepūta suņa purnā. Daļa spļāviena notecēja gar sētas dēļiem. Ar sāna dzerokļiem viņa vēlreiz cirtās ābolā. Baltumā ieplūda Andželikas asinis. Suns rēkdams bāza savu purnu dēļu spraugās, tvarstot viņas stērbeles. Smiedamies viņa lēni žļambāja. Pār lūpu pilēja ābola sula, sajaukusies ar asinīm.
– Skābi asiņi ābolim apēd galvu no iekšas nav ēdams beigts man sapujis skaties tu man nā ku sē sē.
– Bīber, rimsties!
Bībers, saimnieces apsaukts, ierāva asti. Pār žoga vārtiem Andželika ieblenza pagalmā. Suns lūrēja viņas ģīmī kā uz mieta uzmauktā vieplī. Putas vēlās no cauruma viņas sejā – tas vārstījās un bez skaņas rēja.
Suns rēkdams ar muskuļainajām pakaļkājām atspērās un lidoja. Andželika spļāvienam izbāza mēli ar asiņaino pļuru un stiepās pretī. Viņas seju ierāmēja Bībera žokļi. Tie aizcirtās. Pilnu muti sejas suns piezemējās atpakaļ sētas pusē. Zvēra rīklē ieslīdēja ar miesu, siekalām un asinīm sajaucies ābola biezenis. Suns rija sejas audus – vaigus un skrimšļaino degunu, aplaizīja savu mīksto, samtaino purnu un ar platu mēli uzslaucīja asins piles, kas recēja uz saulē sakarsētā akmens.

Klusums aprija Āgenskalna trokšņus. Viņa ieklausījās – ausis saspringa. Kaut kur koku galotnē svilpa. Viņa pagrozīja galvu, uz mirkli sastinga, tad atslāba un sarosījās. Vējš saplivināja ausis. Viņa apošņāja nagus, kas ieauguši vilnā un nolaizīja ķepas. Pakārpījās. Cik vien spēja, saliecās un, pamanījusi asti, savicināja to. Tad vēlreiz un vēl – uzkurbulēdama sev prieku. Tad apgriezās uz riņķi, apgūlās un izrieza sārto vēderu saulei. Vāļājas, parīvējot muguru pret akmeņiem un atvāza muti zobainā smaidā. Gaļīga mēle pārkārās pār ilkni. Tā slīdēja gar lūpu kaktiņu līdz pat akmens virsmai un patīkami veldzēja. Viņa saknosījās, apsēdās, pacēla pakaļkāju un ieriktēja purnu pavēderē. Apošņājusi viņa aplaizīja sarkanu asnu, kas izbīdījās virs diviem tumšiem bumbuļiem.
Suņa priekus pārtrauca trieciens pa žogu no ielas puses. Suns nopurinājās, izbaudot muguras muskuļu tricināšanos un zelta medaļu dzinkstēšanu pie siksnas. Blīkšķis no ielas atkārtojās. Suns sasprindzināja ausis un vienaldzīgi noskatījās, kā noskrandis sievietes stāvs izpūrušu, melnu matu ērkuli grīļojās uz trotuāra. Tad tas pagriezās pret sētu, iesmilkstējās kā suns un metās žogā, ietriekdams tajā savu asiņojošo jēlo sejas ovālu. Sieviete slīdēja ar bezseju gar zaļi krāsotajiem dēļiem līdz pat lejai, noslīpējot to plakanu. Suns pieliecās viņpus žoga un ieostīja sievietes smaku. Strauji atkāpās un sprauslāja. Mezglainie sievietes pirksti ieurbās akmens spraugās un sadzina sūnu aiz aplūzušajiem nagiem.
– Pretekle, – viņpus zaļā žoga bez skaņas noteica Andželika, ar mēli apslapinādama melno degungalu un noskurināja spodro akotu.
Sievietes ķermenis ielas pusē pieslēja gurnus un streipuļodams atkal nometās četrrāpus.
– Bīber, kas te notiek? – ap mājas stūri parādījās dāma, atglauzdama balti balinātu matu šķipsnu.
Ar jēlo pleķi sizdamies asfaltā, sievietes rumpis metās pretī saimniecei. Atdūrās pret aizsprostu un iesmilkstējās.
– Ak, kungs, Bīber, kas tas par briesmoni?! – saimniece plivināja svaigi lakotos nagus.
Andželika ierējās, kā sargsunim pienākas. un pati ieklausījās savā jaunajā balsī. Ierējās vēlreiz un metās sētas dēļos ar priekšķepām.
Ķermenis iekaucās un izvēlās uz braucamdaļas zem garāmbraucoša trolejbusa.
Aiz sētas rēja Andželika. Pār viņu nobira saņurcītu papīru un polietelēna maisiņu driskas un pluskaina bumba ar pēdas izmēra iedobi. Dāma trīcošām rokām taustījās pa pūkainu treniņbikšu kabatu pēc telefona. Ar sarkanu nagu bakstīja viedtālruņa ekrānā – 112.
– Hallo! Trolejbuss sašķaidīja cilvēku, nē – sievieti, jā – bomzeni. Ļermontova un Melnsila stūris. Te viņas rati pie manas sētas. Nē, es nezinu, kas tur iekšā. Šķiet, ka bērna tur nav. Viss kluss tur.
Saimniece beigusi sarunu, pievērsās Andželikai.
– Nāc, suns!
Uz ielas drūzmējās no trolejbusa izkāpušie pasažieri. Iztālēm gaudoja sirēnas. Andželika dobji ierējās  – balss klausīja.
 – Nāc, mīlulīt! Ejam! Būs kauliņš ar visu gaļiņu! Ejam, ejam!
Saimniece saķēra suni aiz medaļotās siksnas un, skatienus kavējot pie sarkanā pleķa trolejbusa purnā, vilka to sētas dziļumā.
Andželika, luncinādama asti, sekoja dāmai, kura bužināja viņu aiz suņa auss un saldi smaržoja pēc parfīma.
– Nāc, sirsniņ, iedod mammītei bučiņu!

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri