Andris Rubenis – filosofs pārmaiņu laikā

 

„Nedod, dievs, dzīvot pārmaiņu laikos,” – vēstī sens Konfūcijam piedēvēts izteikums. Varētu piekrist, ja pārmaiņas solītu atnest vien jukas, postošus karus, badu un iznīcību, taču pārmaiņu jēdzienam piemīt arī cita dimensija, kas sevī slēpj iespēju uzspridzināt stagnējošas sabiedriskās attiecības, kādu melīgu un stindzinošu ideoloģiju, pavērt ceļu cilvēka brīvas un radošas darbības realizācijai. Vērojot šādas pārmaiņas un, jo vairāk, tajās piedaloties, rodas vēlēšanās seno izteikumu pārfrāzēt: „Ir liela laime un dieva dāvana dzīvot pārmaiņu laikā.”

Paaudze, kurai pieder gan šo rindu autors, gan arī Andris Rubenis, pieredzēja padomju totalitārisma sabrukumu, Latvijas nacionālās valsts atjaunošanu. Lielai sabiedrības daļai rosinoša bija un ir joprojām Eiropas vienotības ideja.

Kā zināms, pārmaiņas, kamēr tās nav iekļāvušās sev atbilstošā normalitātes gultnē, bieži vien saistās ar pretrunīgām rīcībām, uzskatiem, neadekvātiem mērķiem un ilūzijām, šīs pretrunas neizbēgami vairāk vai mazāk ieaudušās arī pārmaiņu laiku cilvēkos, veidojot kolorītas personības.

Andris Rubenis nekādā ziņā nebija pretrunīga vai pat sadrumstalota personība, gluži pretēji, – visā viņa dzīvesvedumā jaušams stingrs personības kodols. Neraugoties uz to, gribētos runāt par Andra personas un arī viņa darbības kontrastainību, kas viņa dzīvei piešķīra apskaužamu spilgtumu. Grīziņkalna pašpuikas uzvedība un leksika kontrastēja ar patiesi poētisku dvēseli. Iedziļināšanās Kanta vai Huserla filosofijas smalkumos Andrim netraucēja sievas Māras vecāku mājās Piebalgā iejūgt zirgu un izvagot kartupeļus vai arī kopā ar šo rindu autoru Cēsīs meistarīgi skaldīt malku. Neviltots sabiedriskums savienojās ar vēlmi būt vienam. Dziļa ieinteresētība filosofijas studijās dažkārt netraucēja negatavoties kādam eksāmenam vai uz to neatnākt vispār (iepriekšējā dienā ballīte).

Ar Andri Rubeni iepazināmies, aizsākoties studijām LU (toreiz Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē) 1969. gadā. Gadu iepriekš, kā zināms, vardarbīgi tika pielikts punkts „Prāgas pavasara” norisēm. Pagātnē bija nogrimis arī process, kuru mēdz dēvēt par „Hruščova atkusni”. Tomēr atskaņas par to, kā arī „Prāgas pavasara” idejas nebija galīgi izgaisušas. Krievijā tās pārstāvēja dzejnieki intelektuāļi – Jevgeņijs Jevtušenko, Andrejs Vozņesenskis, Bella Ahmaduļina u. c., Latvijā – Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Jānis Peters (Knuts Skujenieks tolaik izgāja „dzīves skolu” Mordovijas nometnē). Nonākot Vēstures un filozofijas fakultātē (precizitātes labad, sākotnēji „Juridiskā un filozofijas” fakultāte) mūs pārsteidza demokrātiskā gaisotne, ko šajā gadījumā gan noteica Filozofijas vēstures katedras docētāji un atsevišķi mācībspēki no citām katedrām. Te pirmajām kārtām jāmin Pēteris Laizāns, Oksana Vilnīte, Helēna Celma, Vilnis Zariņš un Augusts Milts. Esmu pārliecināts, ka bez šiem cilvēkiem nebūtu radusies filosofu grupa (par to mazliet vēlāk), kuru pārstāvēja arī Andris Rubenis un kura laika gaitā, piesaistot arī Igaunijas, Lietuvas un Krievijas pārstāvjus, kļuva atpazīstama arī ārpus Latvijas robežām, tostarp publicējoties Rietumu izdevumos, piedaloties neskaitāmās konferencēs un kongresos, lasot vieslekcijas ārvalstu universitātēs. Gribētos cerēt, ka šīs grupas darbība ir sekmējusi filosofisko domu, veicinājusi demokratizācijas procesus Latvijā.

Gaisotni fakultātē nekādā ziņā nevarētu dēvēt par disidentisku – labākais apzīmējums, šķiet, būtu intelektuālisms un sava veida estētisms, kas tik ļoti kontrastēja ar totalitārismam raksturīgajiem centieniem regulēt visas dzīves jomas, arī garīgo dzīvi, ar nomācošo garlaicību. Protams, visu pārraudzīja „Lielā brāļa” modrā acs. Liela daļa kaimiņu katedru pasniedzēji bija VDK ziņotāji, daži no viņiem to pat īpaši neslēpa. Pēc vairākiem gadu desmitiem nācās uzzināt, ka arī studentu grupā, kurai biju piederīgs, šādi ziņotāji ir bijuši pat divi.

Kā zināms, labākais līdzeklis padomju „paradīzē”, lai kliedētu garlaicību, aizpildītu garīgo tukšumu un nomāktu atsvešinātības izjūtu, bija alkohols (lielākoties zemas kvalitātes). Šķiet, tolaik dzēra visur un visi (ja kādam tas liekas pārspīlēti, tad – lielākā daļa). Dzērām arī grupā – jau no pirmās tikšanās reizes. Un pēc skata trauslais inteliģents Andris (viņš gan, kā noskaidrojās, kādu laiku bijis Latvijas jaunatnes izlases peldētājs) šajā jomā demonstrēja atzīstamas spējas un iemaņas. Taču pārmaiņu vēsmas, izrādās, bija skārušas arī šo padomju dzīvesveidā tik svarīgo jomu. Kursā pamazām izveidojās divas grupas – viena, kas dzēra vārtrūmēs (pat neuzkožot, tam neiznāca naudas), šī grupa pamazām no universitātes pačibēja, otra – pie galda, bieži vien tas notika pie rīdzinieka Rubeņa. Grupa: Rubenis, Kūlis, Māra (Rubene), Maija (Kūle), Ansis Zunde (būtiska piebilde: Māra un Maija kā kārtīgas lauku meitenes nedzēra vai arī to darīja ļoti maz). Pasākumu īpatnība – papildinot nekvalitatīvo dzērienu sniegto mierinājumu, intelektuālas sarunas līdz spēku izsīkumam. Ļoti bieži minētajiem personāžiem pievienojās (vai jau iepriekš bija ieradušies) Juris Podnieks un dizainers Jānis Krievs. Protams, bieži vien klātesoši bija arī Andra kādreizējie klasesbiedri, paziņas. Vienā aspektā liktenīga un rosinoša bija Jura Podnieka līdzdalība. Viņš bija tam laikam liels pavārmākslas meistars, kas šīs mākslas pamatus, studējot Kinematogrāfijas institūtā, bija apguvis no Vidusāzijas vīriešiem. Podnieks šajā ziņā uz mūžu saindēja gan mani, gan Andri Rubeni. Cita starpā – Podnieks un Rubenis gatavoja maltīti mūsu filosofu kursa izlaiduma ballei.

Jau pieminēto intelektuālismu neapšaubāmi veicināja filosofisko tekstu studijas. Protams, daudz laika aizņēma marksistiskā sholastika, kas dažu pasniedzēju interpretācijā izrādījās kaut arī tukša, tomēr tīri baudāma spēlīte. Tomēr – un tas ir galvenais – Laizāns, Vilnīte, Zariņš bez žēlastības un atlaidēm dzina mūs cauri klasikas dzirnakmeņiem, un tas nevarēja neatstāt ietekmi uz mūsu filosofiskajām orientācijām un pasaules uzskatu kopumā, kurā par valdošo kļuva racionalitāte un humānisms šā vārda visplašākajā nozīmē.

Atceroties Andri Rubeni saistībā ar studiju gadiem, nevaru nepieminēt kādu īpašu aspektu: Andris (arī kursabiedrene Ilona Klēviņa) tuvināja mani (arī citus, kam par to bija interese) kādai līdz tam mazāk pazīstamai un mazāk pieejamai pasaulei. Runa ir par jaunāko laiku pasaules literatūru, kas tolaik galvenokārt bija pieejama krievu valodā, kuru Andris pārvaldīja visai perfekti. Kafka, Prusts, Folkners, Džoiss un daudzi citi nonāca pie mums ar tajā laikā intelektuālajā vidē populārajiem krievu žurnāliem, piemēram, Новый Мир u. c., kurus mums zināmus darīja tieši Andris. Vēlāk šiem materiāliem pievienojās arī „samizdata” izdevumi (Pasternaks, Solžeņicins), kuri šad tad bija nonākuši Jura Podnieka vai Andra rīcībā. Piebildīšu, ka lasīt jaunāko pasaules literatūru, krievu intelektuāļu dzeju mūs nemitīgi mudināja arī docentes Oksana Vilnīte un Helēna Celma. Protams, mūsu uzmanības lokā vienmēr bija arī latviešu poēzija.

Jau iepriekš tiku norādījis uz specifisko demokrātisko gaisotni filosofijas katedrā, taču par unikālu to padarīja Vilnītes un Celmas centieni iedibināt sakarus ar tā laika demokrātiski orientētajiem padomju filosofiem – speciālistiem no Maskavas, Ļeņingradas, Kijevas, Tbilisi u. c. universitātēm. Atceros kādu studentu konferenci, kuras laikā viesis no Maskavas Valsts universitātes izteica apbrīnu mūsu fakultātei, kurā ir viesojušies tik daudz filosofu, par kuriem maskavieši varētu vien sapņot: Tamāra Kuzmina, Nellija Motrošilova, Leonīds Batkins, Sergejs Averincevs, austrumu kultūru un filosofijas speciāliste Tamāra Grigorjeva un daudzi citi. Andris bija aktīvs šo vieslekciju līdzdalībnieks, palīdzēja to organizēšanā, nodarbojās ar lektoriem. Sevišķi ciešas attiecības Andrim izveidojās ar Merabu Mamardašvili – Krievijas (īpaši Maskavas) brīvdomīgo filosofijas studentu elku –, kurš Andri dēvēja par savu draugu. Maskavā, doktorantūras laikā, Andris tika uztverts kā Mamardašvili skolnieks. Pēc tam, kad Mamardašvili Viļņā (1981. gadā) bija nolasījis visai brīvdomīgu lekciju kursu, VDK konfiscēja lekciju laikā veiktos audio ierakstus. Andrim izdevās pa skrandām savākt dažādu personu ierakstīto lekciju fragmentus un restaurēt šo kursu kopumā, kas galarezultātā Tbilisi iznāca Mamardašvili grāmatā Опыт физической метафизики.

Liktenīga Andrim, bet it īpaši jau pieminētajai grupai bija tikšanās ar N. Motrošilovu, kas tajā laikā bija viena no vadošajām Maskavas Filosofijas institūta pētniecēm. Šobrīd pret Krievijā pastāvošo režīmu kritiski noskaņotā filosofe tiek dēvēta par Krievijā vadošo humanitārā strāvojuma pārstāvi. Motrošilova vairākkārt viesojās Rīgā un Viļņā, Rīgā sekmēja fenomenoloģiskās filosofijas izpēti un iedibināja grupu, ko enciklopēdijās mēdz dēvēt par „Rīgas fenomenologu grupu” (ja kādam šāds apzīmējums šķiet pārspīlēts, neprotestēju). Latvijas pētnieku grupai Motrošilova piesaistīja arī Igaunijas, Lietuvas un Krievijas pārstāvjus (to vidū bija viens no šobrīd Krievijas scientiskās ievirzes filosofijas vadošajiem pārstāvjiem Viktors Molčanovs). Arī Andris kādu laiku aktīvi līdzdarbojās šajā grupā, veltot fenomenoloģijas problemātikai vairākus akadēmiskus rakstus (arī kopā ar Māru Rubeni).

Motrošilova grupu ieveda arī starptautiskā apritē, satuvināja mūs (arī Andri, bet īpaši Ellu Bucenieci un Maiju Kūli) ar pasaulē plaši pazīstamo fenomenoloģi Annu Terēzu Timeņecku un viņas izdoto gadagrāmatu Annalecta Husserliana.  Tas grupai atklāja ceļu uz pasaules kongresiem un pavēra durvis uz daudzām Rietumu universitātēm.

Taču, domājot par filosofa Andra Rubeņa intelektuālajām gaitām pārmaiņu laikā, pakāpsimies atpakaļ, atgriezīsimies pie studiju sākuma. Andris aktīvi, pat alkaini tvēra pasniedzēju, grāmatu sniegto informāciju, viņš steidzās, viņš vēlējās izdarīt daudz un, šķiet, visu uzreiz. Volodjas Naumova iespaidā viņš pievērsās freidismam, pēc tam interesējās par Kanta mācības likteņiem Latvijā, studēja Kanta darbus. Sekoja interese par Huserlu, kuru Andris steidza iedzīvināt nelielajā grāmatā Fenomenoloģija.1

Interese par fenomenoloģiju rezultējās disertācijā, kas veltīta aksioloģijas problēmām fenomenoloģiskajā ētikā. To Andris Tamāras Kuzminas vadībā uzrakstīja Maskavas Valsts universitātē. Pēc atgriešanās Rīgā viss it kā liecināja, ka Andris turpinās veiksmīgi uzsākto akadēmisko pētniecisko darbību fenomenoloģijas jomā. Taču pārmaiņu laiks ienesa savas korekcijas arī filosofiskajos procesos (Latvijā, Krievijā, arī Eiropā) un atsevišķu indivīdu nodomos. Bija pienācis Gorbačova „perestroikas” laiks. Pakāpeniski pavērās robežas uz ārpasauli. Andri pārsteidza kāds gandrīz vai arī tam laikam neticams piedāvājums (cik zinu, līdzdalīga bija Motrošilova): iespēja stažēties pie viena no tolaik vadošajiem vācu filosofiem – Karla Otto Apela. Tikai… tikai iespraucās kāds tolaik jau nedaudz slēpti, taču aizvien vēl ņipri funkcionējošs blakusfaktors. Andri paaicināja uz VDK. „Nu lieliski, apsveicam, dodieties pie Apela, mēs priecājamies, taču… mēs ļoti gribētu iegūt informāciju, nē, nē, ne par Apelu, mūs interesē, ko domā jūsu kolēģi, kāds ir viņu noskaņojums. Nu ziņojiet to labāko… mēs varētu vienoties?” (tas ir Andra sarunas atstāsts man).

Es raksta sākumā runāju par cilvēka un filosofa Rubeņa stabilo, pārliecībā sakņoto personības kodolu. Domāju, ka tieši tas, neraugoties ne uz kādiem uzvedības un domas kontrastiem, lika pateikt – nē. Pie Apela Andris, protams, neaizbrauca. Piebildīsim, tolaik daudzi teica – jā. Šobrīd itin bieži nākas uzklausīt dažādu „sabiedrībā plaši pazīstamu un godātu” indivīdu grēku nožēlu. Viņi neko sliktu neesot darījuši. Apstākļi spieduši teikt – jā.

Trešās atmodas laikā Andris aktīvi iesaistījās Tautas frontes darbībā. Te viņš bija vienots arī ar Juri Podnieku, Jāni Krievu un daudziem citiem šā laika intelektuāļiem.

Laika gaitā iezīmējās zināmas izmaiņas Andra filosofiskajās interesēs, attālinoties no akadēmiskas pētniecības un pievēršoties kultūras vēstures tematikai. Iespējams, to noteica darbs Latvijas Mākslas akadēmijā. Nekad tā īsti neesmu sapratis, kāpēc šāds pavērsiens notika. Neesmu to pajautājis arī Andrim. Pieļauju, ka noteicošā bija virzība uz plašāku publiku, studentiem, uz nepieciešamo, trūkstošo – mūsu laikmetam tik neraksturīgi apgaismotāja centieni. Domāju, Andris vēlējās par savu darbu saņemt arī vairāk atzinības; nevarētu teikt, ka tā pilnībā tika liegta – savulaik Andrim tika piešķirta „Spīdolas prēmija”. Tomēr nevarētu nepamanīt, ka vairākas pēdējos gados izdotās grāmatas (Andris kopumā uzrakstījis vairāk nekā 40 apjomīgus darbus kultūras un filosofijas vēsturē, kas aptver Rietumu civilizācijas attīstību no tās sākotnes līdz mūsdienām) ir autora izdevumi. Tā teikt, nu, raksti Rubeni, ja tev nav ko darīt, arī izdod, ja gribi, tas ir tavs pasākums…

Varbūt varētu sākt spriedelēt, kā būtu, ja Rubenis savus darbus būtu rakstījis citādi, katram darbam veltot vairākus gadus utt. Andris ļoti steidzās, varbūt viņš nojauta, ka jāsteidzas. Darot savu darbu, Andris pēdējos gados nedaudz distancējās arī no saviem draugiem un paziņām. Viņam nebija laika. Domāju, neviens to arī īpaši neņēma ļaunā.

Nav šaubu, ka Andris Rubenis ne tikai ar savu darbu smago vezumu, bet arī ar kontrastiem bagāto un tieši tāpēc spilgto personību, būs atstājis paliekošas pēdas pārmaiņu laikā, kurā viņam, tāpat kā šo rindu autoram, bija dāvāta laime dzīvot, – atstājis nozīmīgu mantojumu savai zemei – Latvijai, kuru, būdams atvērts visai pasaules kultūrai, viņš nepārprotami mīlēja.

 

  1. Rubenis A. Fenomenoloģija. Rīga: Avots, 1983.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri