LOOK RIGHT… LOOK LEFT…

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.

 

No uzaicinājuma rakstīt par arhitektūru atmiņā palicis vārds „bauda”; domāju par to, ka Barta plaisir labāk tulkot kā „patika”, bet jouissance („ekstāze” latviskajā izdevumā) atstāt netulkotu līdz ar visiem seksuālā orgasma un lakānisma nozīmes virstoņiem, vien iekavās norādot izrunu (kaut kas uz „žvisōs” pusi)… Tad nolemju atlikt rakstīšanu līdz braucienam uz Londonu, kurā daudzkārt esmu bijis literatūras iespējamajās pasaulēs, bet nekad – „reālajā” (vārda ikdienas nozīmē)…

 

* * *

Trešdiena, 13. septembris, lūk, esmu Londonā, sekojot dzīvokļa saimnieces Reičelas – pie kuras caur Airbnb esmu atradis samērā lētu – un, lūkojoties kartē, pilsētas centrā novietotu apmešanās vietu – precīzajiem norādījumiem, no Faringdonas stacijas izeju uz Koukrosstrītu, tad pa kreisi līdz svētā Jāņa ielai (Sentdžonstrītai), pa labi – Komptona iela un iepretim Zahas Hadidas arhitektu birojam otrajā, neliels apmulsums, tad atceros, ka angļi stāvus skaita „nedabiski”, kaut kāds „groundflōrs”, tad tikai „pirmais”, „otrais” etc., trešajā stāvā un varu atstāt somu, paņemt dzīvokļa atslēgas un ļaut Reičelai iezīmēt kādu interesantu maršrutu veclaicīgā ceļojumu aksesuārā – uz papīra nodrukātā Londonas kartē. (Reičela man iesaka, un ir ieteikusi jau iepriekš sarakstoties, lejuplādēt Citymapper aplikāciju, kura vēl arvien manā tālruņa ekrāniņā, pieskaroties zaļajai ikoniņai – mūsdienu „ikonostass”, ironiski teiktu kāds „retrogrāds” –, atgādina: Looks like you’re outside of London… Es to arī turpat uz vietas izdaru, cenšos būt laipns un jokoju par savu padomju laika pilsētbūvnieka pieredzi, lietoju gan vārdus city planner, ko es tulkotu nevis kā „pilsētplānotājs”, bet gan kā „plānu izkrāsotājs”, un, protams, ne reizi šo aplikāciju neizmantoju…)

Atmiņām ir ātrāks temps nekā klejojumiem pa pilsētu. Īstenībā esmu nesteidzīgs, konference, kurā man jāuzstājas, sākas tikai nākamajā dienā, un šo esmu nolēmis veltīt pastaigai pa Londonas ielām; ja savienojam Taueru, Trafalgārskvēru un manu mājvietu, tad izveidojas aptuvens trīsstūris ar Sentpolu jeb svētā Pāvila katedrāli mediānu krustpunktā, turpinot vienu no tām un šķērsojot Temzu, var nonākt Teitmodernā1 – vismaz tā es to priekšstatu savā apziņā, salocījis karti un iebāzis mēteļa kabatā.

Ja man būtu īsi jāraksturo Londonas pieredze ceļā no Faringdonas stacijas līdz Komptonstrītai (angļiem ir vesela rinda apīmējumu – street, way, road, lane, drive, māju adresēs arī square – kas, ejot pa pilsētu, visi nozīmē vienu, proti, „ielu”), tad teiktu, ka visa mana Londonas pieredze ir kakla muskuļos: Look right! Un apstājoties uz drošības saliņas platākas ielas vidū: Look left! (tiešām neatceros, bija vai nebija izsaukuma zīme). Tas bija tik neierasti, ka sākumā es spiedu pogu (jā, apaļu metālisku pogu, kas vēl arvien prasa pirkstu precizitāti, nevis kā Rīgā – vienkāršu nevērīgu uzsitienu ar plaukstu) un gaidīju – ilgi –, līdz iedegās gājējiem paredzētais zaļais signāls, bet drīz vien, sasprindzinājis kakla muskuļus, liku galvai pagriezties pa labi, drošības dēļ vai kā nodevu dzimtajai pilsētai pametu skatienu arī pa kreisi, un devos līdzīgi londoniešiem pāri ielai. Divarpus dienās, ko pavadīju Londonā, ķermenisks ieradums neizveidojas, un var teikt, ka visa mana pilsētas pieredze ir šajā neierastajā galvas pagriešanas kustībā pa labi.

Te arī varētu rakstu beigt, tomēr bija jau vēl kas cits. Vējš.

Trīspadsmitais septembris Londonā bija vējains, saulei mijoties ar lietus šaltīm, kuras laimīgi pārlaidu Teitā. Londonieši šķiet vairāk norūdījušies, mani no viņiem atšķir (šķir?) tieši viens lietusmētelis, kas vismaz aiztur vēju. Līdz ar to Temzu šķērsoju tikai vienreiz (turp un atpakaļ), lai nonāktu bijušajā grandiozajā katlu mājā (Zēbalda Austerlicam atzīšos, ka atmiņā tikpat spilgti iespiedusies pa vilciena logu vērotā mazdārziņu arhitektūra). Temza mani pārsteidza ar to, ko jau zināju, proti, bēguma laikā upes ūdeņi atkāpjas, atklājot akmeņainas zemes strēles. Šeit ūdenim (dabai?) piemīt daudz pirmatnīgāks spēks nekā Rīgā, kur stiprāks jūraspuses vējš tikai nedaudz appludina kanāla krastu pāļveida nostiprinājumus.

Zaļumus pirmajā Londonas dienā gandrīz nemanu, tāpat kā bērnus vai cilvēkus ar bērnu ratiņiem – viņi laikam mīt neskaitāmo priekšpilsētu rindu māju šaurajās dārziņu strēmelēs. Taču kā – tā vien gribas teikt šo nodeldēto rudens frāzi – „sēnes pēc lietus” vēsturiskajā Londonas daļā, tajā, kas tuvāk Taueram, saaugušas augstceltnes. Reičela stāsta, ka centrs pārvietojoties no bijušās teritorijas ap Čeringkrosas lielceļu (kā man gribas tulkot vārdu road) uz šo vecāko pilsētas daļu. Dažādu arhitektūras valodu sablīvējumi rada to, ko teorētiski vajadzētu likt neglītuma kategorijā. Prātā nāk, ko par to rakstījis amerikāņu arhitektūras vēsturnieks un teorētiķis Lelands Rots (Leland M. Roth). Mēģinot klasificēt arhitektūras perceptuālo jeb uztveres struktūru, viņš nosauc kādas astoņas kategorijas, no kurām viena – tāda kā pārpalikuma kategorija, kurā var ietvert visu, kas neietilpst pārējās, – saucas „neglītums”. Rota piemēri, cik atceros, bija Frenka Fērnesa (Frank Furness) celtnes. Šis neveiksmīgais arhitekts, kura vairākas 19. gadsimta beigu ēkas Filadelfijā vēlāk tikušas nojauktas, veidojis dīvainu vēsturisku elementu sablīvējumu visai šaurā ēkas fasādē, kas, protams, ir tālu no klasiskās skaidrības. Šobrīd gan ēkas piesaistītu uzmanību ar savu atšķirību, pat oriģinalitāti un pretstatu simtajai, tūkstošajai vai nez kurai stiklotajai modernisma atdarinājuma fasādei. Līdzīgu iespaidu, tikai lielākā mērogā, atstāj Londona, proti, pilsēta ir dažādu elementu nesabalansēts veidojums, sablīvējums.

Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka pilsēta, un tātad arī šis sablīvējums, nav viendabīga (iepriekšējā doma ienāca prātā, klīstot kaut kur starp Taueru un Sentpolu). Piemēram, Reģenstrīta ir monotoni garlaicīga, te vērojams impērijas atvēziens, savukārt Čeringkrosrouda ir simpātiska savā naktsdzīves un uguņu, un grāmatu antikvariātu – kāds ir vaļā vēl pusdesmitos vakarā jeb naktī, kā teiktu angļi, – ritmiskumā.

Visas šīs pilsētas dzīves norises – manu kakla muskuļu sasprindzinājumu, zvanu, slēdzoties ciet kādai padārgai ēstuvei vai ēdienu veikalam, kurš aicina bomzīga paskata sakņupušu vecenīti pamieloties ar rītdienai vairs nederīgajām delikatesēm (tā vismaz es uztvēru šo ainu no pretējās ielas puses), etc., etc. – veido pilsētas arhitektūru, jo tās nav nošķiramas no ēkām. Pilsētas dzīves formās, ja atļaujat šo vitgenšteinismu, slēpjas arhitektūras nozīmes, un tās jāņem vērā, projektējot, slavinot vai ķengājot arhitektūru, tās mēs baudām, un tās raisa patiku (plaisir vai britu empīrisma pleasure), flanējot pa pilsētu.

Flâneuse – jā tieši tā, nevis flâneur vīriešu dzimtē – es ieraudzīju Teitmoderna grāmatveikalā (peiperbeks), taču nenopirku, jo grāmata, šķiet, aprakstīja autores klejojumus pa lielākajām un slavenākajām pasaules pilsētām, tostarp Londonu, nevis dekonstruēja modernisma tapšanā tik svarīgo flâneur figūru, uz kuru, piemēram, kā potenciālo klientu (gribot negribot jāpārlec uz Parīzi) vēsi vērtējoši noraugās Manē Olimpija. Ceturtdien, vēlu atgriezies no sātīgām pēckonferences pusdienām, uz sava naktsgaldiņa atrodu noliktu šo grāmatu (izdevums cietos vākos) ar grāmatzīmi lappusē, kur Lorēna Elkina (autore) citē Virdžīnijas Vulfas Veco Blūmsberiju, pieminot Gordonskvēru 46, un tajā pašā lappusē arī ievietojot apaļas Blūmsberijas piemiņas plāksnītes attēlu (tagad zinu, ka tādas ir zilgani violetā tonī). Apzīmējums „Blūmsberija” kartē ir blakus Sarkanā lauvas skvēram, kur kādreizējās skeptiķu (tagad ētikas) biedrības telpās Konvejholā notiek konference. Jautājis par Virdžīnijas Vulfas dzīvesvietu kādam angļu kungam (professor emeritus), saņemu vien norādi, ka, iespējams, viņas vīra izdevniecība atradusies šajā skvērā (tā arī neesmu to pārbaudījis). Savā Londonas ielu rādītājā neatrodu Bonda ielu, bet, taujājot par Deloveja kundzes sievišķo flanējumu pa šo ielu (12.–30. lpp. apgāda Daugava 1998. gada izdevumā, Ingūnas Beķeres versijā), sastopos ar nelielu neizpratni – Virdžīniju Vulfu gan zina visi, proti, tie nedaudzie angļi, ar kuriem runāju, bet romāna saturs nav hrestomātiski iedzīts galvā kā mums, kam tik maz kas tulkots (bet atcerēsimies, kas ir angļu literatūra, citēju Franko Moreti: “.. mums ir 30 tūkstoši XIX gadsimta britu romānu, vai 40, 50, 60 tūkstoši – neviens nezina precīzi ..”). Beigās man parāda Bond Street metro staciju un tās tuvumā atrodu New Bond Street un no Pikadilli pa labi – arī Old Bond Street, tajā tagad esot dārgi veikali un vairs nekas neesot palicis no Virdžīnijas Vulfas laika. Es gan domāju, ka man „apstājusies pie cimdu veikalu loga, kur pirms kara varēja nopirkt gandrīz vai ideālus cimdus”, tomēr norāda uz kaut ko dārgu un šajā nozīmē elitāru, par ko lasām grāmatā, bet kur iekšā neejam.

„Nieki! Nieki! – viņa klusi noteica, ieejot Malberija puķu veikalā pa divviru durvīm.” Šo un citu rindiņu dēļ piektdienas priekšpusdienu pirms lidojuma uz Rīgu veltu, lai nonāktu – vairs karti nelietojot, lai arī tās stūris nodevīgi vīd no mana mēteļa kabatas – līdz Gordonskvēram. Klusums un miers. Pie 46. numura ir piemiņas plāksnīte ekonomistam Džonam Meinardam Keinsam, tam, kurš Džārmena filmā sēž pie mirstošā Vitgenšteina gultas (arī Terija Īgltona scenārijā viņš sēž2), lai arī īstenībā ir jau dažus gadus iepriekš miris. Elkinas grāmatā ievietotais piemiņas plāksnītes attēls, kurā minēta Virdžīnija Vulfa un viens no formālisma tēviem, „satriecošais puisis” Klaivs Bels, „tāds kā Šellija un sportiska lauku muižnieka sajaukums”3, ir uz 50. numura sienas. Tam gan nav nozīmes – mājas ir vienādas, līdzīgi kā Ficrojskvērā, kurš gan man vēl jāatrod.

Tikai piektdienas naktī, atgriezies Rīgā, izlasu ziņu, ka Pārsongrīnas metro stacijā noticis terorakts – aptuveni stundu, pirms esmu sasniedzis Ficrojskvēru un apsēdies uz soliņa, no kura apcerīgi veros violeti zilganajā medaljonā uz sienas namam, kurā 1907.–1911. gadā mitusi Virdžīnija Vulfa. Par laimi, neviens nav gājis bojā, dažiem ir apdegumi; vēlāk nonāku līdz vietai, no kuras var redzēt parlamenta torni un uzmest skatienu Vestminsteras abatijai ar milzu tūristu rindu pie ieejas; tūristu pūļu atbaidīts, tūlīt gan dodos prom. Ar smagiem šaujamieročiem bruņojušies kārtībsargi šķiet pavisam ierasta aina un nekādu satraukumu neraisa…

Londonas arhitektūras – vārda plašākajā nozīmē, kuru kaut kur šajā rakstā pieminēju, – pieredze, kā tagad redzu, rodas saatiecinājumā. Uz īsu brīdi iemests citā vietā, ar salinieciski impērisku savdabību veidotā lielpilsētā, kas, kā man šķiet, spējīga uzsūkt, izšķīdināt sevī daudz ko, ne tikai Pārsongrīnas incidentu; savu baltiešu angļu valodu sastatot ar brīžiem grūti uztveramiem pārdevēju jautājumiem, pērkot kafiju un sviestmaizes, vai Portsmutas un Glazgovas izrunu konferences auditorijā Konvejholā, es varu izbaudīt atsvešinātu skata un reducētas dzīves – nekādu ģimenes rūpju, nekādu brēcošu bērnu – piedāvātās arhitektūras nozīmes. Bet īstenībā arhitektūras nozīme slēpjas ne jau tikai kakla muskuļos, bet jebkurā piepūlē, stiepjot pārtiku uz piekto stāvu kādreizējā strādnieku priekšpilsētas īres dzīvokļu namā, izvairoties no lietusgāžu peļķu šļakatām trolejbusu iespiestajās asfalta sliedēs, kuras nerūpīgs autobraucējs izšķiež uz garāmgājējiem etc., etc., un tad, tikai tad iespējams brīdis, kad virs Bonda ielas parādās aeroplāns: „Tur nu tas lidoja, virs koku galotnēm, atstādams aiz sevis dūmus, tie locījās un liecās, un tik tiešām aiz sevis debesīs veidoja burtus.” Kādus?

  1. Īpašvārdus šeit rakstu tā, kā es tos pie sevis izrunāju, labi apzinoties, ka tas neatbilst nedz valodas pūristu, nedz ministru kabineta noteikumu prasībām. Arī satiksmes noteikumi pilsētās taču tiek nemitīgi pārkāpti gan no autobraucēju, gan gājēju puses! Rakstot par Rīgu, mana valoda, protams, būtu nevainojama, ja vien neskaita rīdziniekiem raksturīgo nominatīva lietošanu tur, kur būtu jālieto ģenitīvs.  (back)
  2. Džārmens scenāriju ir krietni pārveidojis, tomēr galvenās („filozofiskās”) epizodes ir atstātas.  (back)
  3. Arī Veco Blūmsberiju ir tulkojusi Ingūna Beķere.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri