Par aizrautību

 

 

Godalgotā britu žurnāliste un kritiķe Rozija Goldsmita (Rosie Goldsmith) ir piemērs tam, kā kultūras žurnālistikai radīt jaunu veidolu un saturu – ne tikai ierastā interviju un recenziju formā. Viņa apvieno savas intereses, varētu pat teikt – kaisli – uz laikmetīgo mākslu, literatūru un modi, veidojot aizraujošus starpdisciplinārus pasākumus un raidījumus. Pēc 20 gadus ilgušās karjeras mediju kompānijā BBC, kurai Rozija ir pateicīga par gūtajā zināšanām, viņa nolēma pievērsties savam aicinājumam – veidot Eiropas literatūras sadarbības tīklu (European Literature Network), kas palīdz satikties autoriem, izdevējiem un tulkotājiem no visas Eiropas un arī ārpus tās robežām. Rozija ir valodu mācīšanās entuziaste, brīvi pārvalda vācu, itāļu un franču valodas un tulko no tām, kopā ar vīru, BBC žurnālistu Maksu Īstermanu (Max Easterman) dibinājusi mediju konsultāciju un apmācību kompāniju.

Laura Brokāne

 

Pieņemts uzskatīt, ka kultūras kritiķis var specializēties vienā vai, augstākais, – pāris – jomās, bet jūs lieliski apvienojat savas dažādās intereses, paspējat tajās iedziļināties un sakombinēt personīgā, unikālā skatījumā. Kā jums tas izdodas?

Es zinu, ka katrs žurnālists to alkst dzirdēt, bet šis tiešām ir ļoti interesants jautājums. Domāju, vairums no mums var darīt daudzas dažādas lietas, bet nereti apstākļi, finansiālās vajadzības vai citi ierobežojumi liek koncentrēties uz vienu vai dažām jomām. Man vienmēr ir patikusi žurnālistika, jo tā ir plaša joma, kurā varu apvienot visas savas intereses. Jau kopš bērnības interesējos par daudz ko – mans tēvs bija mūziķis un gleznotājs, mums patika ceļot, kopš agras jaunības es vienmēr esmu interesējusies, piemēram, par modi, krāsām, literatūru, esmu rakstījusi īsos stāstus. Man nekad nav bijušas grūtības apvienot visas šīs lietas. Galvenā problēma bija un droši vien ir joprojām – kā būt labai tajās visās. Bet es nespētu citādi, man ļoti patīk apvienot dažādo, un šis brīdis tam ir ļoti piemērots – māksla kļūst arvien starpdisciplinārāka. Man šķiet pilnīgi normāli apvienot modi ar literatūru vai mūziku ar dzeju, un tā ir ar visu, ko daru. Kad domāju, piemēram, par Baltijas dalību Londonas grāmatu tirgū, man nāk prātā, piemēram, Baltijas kokteilis, ko piedāvāt pasākuma apmeklētājiem, vai vizuāli prezentēt šos autorus, piemēram, ar izgriezumiem no modes žurnāliem. Šādi visu laiku darbojas mans prāts.

 

Runājot par savām interesēm, bieži uzsverat, ka tās ir kaislība.

Būsim godīgas, neviena no mums šeit nesēdētu, ja nejustu kaisli uz to, ko darām. Šo aizrautību var uzreiz pamanīt, arī jūsu acīs to redzu. Šajā jomā lielu naudu nekad nenopelnīsim, tas nav galvenais. Runa ir par sekošanu savām interesēm. Es vienmēr iemīlos dažādās nodarbēs. Nav tā, ka man patiktu zīmēt vai rakstīt, es vienkārši to mīlu! Es mīlu platformas kurpes, es mīlu Prada un arī H&M. Šīs kaislības nekad nebeidzas, un dažkārt tas ir arī nogurdinoši. (Smejas.) Es mīlu sarkanu lūpu krāsu, un pamanīju, ka daudzas sievietes Latvijā to mīl.

 

Esat teikusi, ka interneta raidījuma formāts jums ir kļuvis par mīļāko mediju, kurā izpaust savas intereses.

Patiesībā visu, ko daru, es saucu par žurnālistiku. Kad man jautā, kāda ir mana profesija, es atbildu – žurnāliste. Man ir paveicies, ka varēju 20 gadus strādāt labākajā mediju organizācijā pasaulē – BBC. Esmu laimīga, ka varēju tur apgūt vislabākās iemaņas. Tā ir dāvana. Mūsdienās žurnālists vairs netiek pieņemts darbā, lai darītu tikai vienu lietu – rakstītu vai veidotu raidījumu, tagad ir jāspēj viss – arī būt blogerim, dizaineram. Šādā ziņā BBC ir bijusi vislabākā skola. Viss no iepriekšminētā ir žurnālistika. Galvenais ir spēja ieklausīties un interesēties par cilvēkiem, arī palīdzēt viņiem skaidrāk saskatīt lietas un atklāt kultūras procesus no jauna skatpunkta.

 

Vai domājat, ka mūsdienu sociālpolitiskajā situācijā kultūras žurnālistikas loma ir pieaugusi?

Es domāju, ka daudzviet pasaulē kultūras žurnālistika ir apdraudēta. Jums ir veicies dzīvot valstī, kur kultūra tiek vērtēta ļoti augstu. Viesojoties šeit, man šķiet, ka kultūra – teātris, literatūra, māksla – ir ļoti nozīmīgs nacionālā mantojuma un arī nākotnes elements. Vēl neesmu bijusi jūsu lieliskajā Nacionālajā bibliotēkā, bet tā man šķiet ļoti moderna ēka, arhitektūra ir neparasta. Man šķiet, ka latvieši ļoti lepojas ar savu kultūru. Arī Lielbritānijā cilvēki lepojas ar savu kultūru, taču kultūras žurnālistika netiek īpaši cienīta. Diemžēl pat lielajās Eiropas politiķu debatēs, kas pie mums patlaban notiek, kultūra nav biežs temats. Tas ir traģiski, jo patiesībā viss, ko mēs dalām ar Eiropu – arī politiskās un sociālās mijiedarbības līmenī –, ir balstīts kultūrā, valodā. Domāju, ka kultūras žurnālistikai šis ir ļoti sarežģīts laiks gan Lielbritānijā, gan citviet. Tomēr arvien turpinu domāt, ka tā ir lieliska lieta, ko darīt. Es uzskatu, ka ir brīnišķīgi atklāt jaunus veidus, kā iepazīt mākslu. Ne tikai ierastā, tradicionālā kritikas formā. Kritikas un tulkošanas procesā iesaistās arvien vairāk cilvēku – arī no malas. Šobrīd ikviens var iet uz muzeju vai teātri, tā nav tikai elites privilēģija. Sūdzēties nav jēgas, ir jāatrod jauni veidi, kā atklāt kultūru.

 

Britiem noteikti īpašā humora izjūta ir viens no veidiem, kā atklāt kultūras procesus jaunā gaismā.

Jā, esam laimīgi, ka tā mums ir. Ilgu laiku dzīvojot ārpus Lielbritānijas, man ļoti pietrūka britu humora izjūtas. Tas ir kā runāt vienā valodā. Kad satiec tādu cilvēku kā Džonu Kreisu (John Crace – humoristisku rakstu autors britu žurnālā The Guardian), uzreiz rodas klikšķis. Politiskās satīras loma tiešām pie mums ir pieaugusi. Protams, tā ir augusi arī ASV – tur notiekošā dēļ. Kādu laiku arī Lielbritānijā šī joma bija iemigusi – nevis tāpēc, ka satīriķi vāji strādātu, bet gan tāpēc, ka viņiem netika pievērsta pietiekama uzmanība. Grūtos laikos tiem vienmēr veicas labāk.

 

Vai ikdienā, daudz ceļojot, organizējot literatūras festivālus un tiekoties ar rakstniekiem visā pasaulē, esat pamanījusi mūsdienu literatūrā kādas tendences vai virzienus?

Tas ir atkarīgs no vietas, kur atrodies. Piemēram, labi var atpazīt islandiešu literatūru – tajā vienmēr būs daba, tumšas, dažreiz depresīvas noskaņas, iespējams, arī maģiskā reālisma elementi. No islandiešu autoriem es labi zinu Sjounu (Sjón) un Jonu Kalmanu Stefansonu (Jón Kalman Stefánsson). Vācijā arvien vairāk raksta par vēsturi. Lielbritānijā trendīgas ir vairākas jomas – labi klājas grafiskajām novelēm, distopijām, literatūra vispār kļūst arvien eksperimentālāka – līdz šim šajā sfērā mums nav veicies. Man ļoti patīk doties uz Austrumeiropas valstīm, Baltiju ieskaitot, jo šeit ir tik daudz eksperimentālas literatūras. Mums, britiem, tas ir interesanti.

 

Jūs esat valodu mācīšanās entuziaste.

Es domāju, ir svarīgi mācīties valodas, lai katrā no tām varētu justies kā cits cilvēks. Kad iemācies valodu tādā līmenī, ka par to nav jādomā, tā kļūst par daļu no tevis. Katru valodu, ko esmu apguvusi, es mīlu atšķirīgu iemeslu dēļ. Vācu valoda ir ļoti skaista, tai ir interesanta gramatika un struktūra, ļoti radoša valoda. Lai cik labi būtu tulkojumi, tie nekad netrāpa valodas sirdī. Es, protams, novērtēju tulkojumus, taču uzskatu, ka spēja iemācīties un runāt citā valodā ir dāvana.

 

Vai ir grāmatas, pie kurām arvien atgriežaties?

Diemžēl ne, neesmu no pārlasītājām. Dzīvojot angļu valodas telpā, tu, protams, vienmēr atgriezies pie Šekspīra lugām vai Džeinas Ostinas romāniem, jo top jauni ekranizējumi un tamlīdzīgi. Un arī tad, ja atkārtoti intervēju kādu autoru. Piemēram, nesen atkal pārlasīju (Mārgaretas) Atvudas Kalpones stāstu, jo atkal viņu intervēju.

 

Kādi ir jūsu galvenie mērķi, organizējot literatūras pasākumus?

Pasākums ir noritējis labi, ja ir bijusi plaša auditorija, ir izdevies ieinteresēt cilvēkus par starptautisku literatūru, mākslu un tulkošanu. Literāru pasākumu gribu veidot aizraujošā veidā, papildu klasiskajiem lasījumiem vienmēr ieviešot arī ko jaunu. Ir svarīgi oriģinālu ne tikai lasīt, bet arī dzirdēt. Ir svarīgi radīt šovu, iesaistīt humoru, apaudzēt pasākumu ar citām lietām – varbūt ar karikatūru zīmēšanu „dzīvajā” vai mūzikas vai ēšanas pauzēm. Mums ir bijuši, piemēram, literārie lasījumi kabarē stilā. Mūsdienās ir būtiska laba reklāma, aktivitāte sociālajos medijos, bet nedrīkst kļūt liekvārdīgs, jāizvēlas pareiza, lakoniska pieeja.

 

Pastāstiet, lūdzu, par jūsu izveidoto Eiropas literatūras tīklu.

Jā, tas ir mans bērns (Smejas.) un lepnums. Esmu priecīga, ka varēju izveidot kaut ko tādu, kas ir bijis ļoti vajadzīgs. Pirms pāris gadiem biju Eiropas Savienības literatūras balvas sanāksmē Briselē – liels pasākums, kurā iesaistīti literatūras nozares speciālisti – autori, izdevēji, kritiķi, tulkotāji – no visurienes. Atgriezos mājās un redzēju, ka šim pasākumam nav rezonanses, man radās jautājums – kāpēc izdot naudu par tāda līmeņa notikumu, saaicināt tik daudz nozares cilvēku, ja tam nav nekāda rezultāta – autorus netulko un neizdod. Nupat biju aizgājusi no BBC un sāku domāt par to, kā reklamēt šos rakstniekus. Sazinājos ar visiem iesaistītajiem un uzdevu šo jautājumu. Un tādā veidā tīkls sāka veidoties. Neviens līdz šim nebija aizdomājies par strādāšanu kopā. Lielbritānija vispār ir ļoti neatsaucīga jauniem tulkojumiem. Eiropā, protams, ir daudz lielisku iniciatīvu, neatkarīgu izdevēju un tulkotāju, bet nebija organizācijas, kas visus savestu kopā, apmainītos ar kontaktiem un tā tālāk. Izveidojām arī jaunu literatūras balvu. Viss, ko darām, ir pieejams par brīvu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri