Zieds un cilvēkkauls

 

Foto: THORE photography

 

Anna Jēderlunda (Ann Jäderlund, 1955) ir zviedru dzejniece, kura kopš sava pirmā dzejas krājuma Karogu pilsēta (Vimpelstaden) publicēšanas 1985. gadā kļuvusi par vienu no spilgtākajām un populārākajām savas paaudzes autorēm arī ārpus Zviedrijas. Jau debijas krājumā manāma Jēderlundas tekstuālās pasaules kā dzīvojoša un kustīga organisma izpratne, kā arī tematiskas un valodiskas ietekmes no Vitgenšteina (Jēderlunda studējusi filosofiju). Savukārt pēc krājuma Kas reiz bijusi pļava (Som en gång varit äng) izdošanas 1988. gadā aizsākās t.s. Jēderlundas diskusijas (Jäderlunddebatt). Dzejnieka Tomija Ulofsona (Tommy Olofsson) publicētā kritika zviedru laikrakstā Svenska Dagbladet par Jēderlundas dzejas nesaprotamību un neskaidrību izvērtās diskusijās par sieviešu un vīriešu dzimtes literatūrkritiķu atšķirīgajiem skatījumiem un (ie)spējām kritizēt dzeju. Jēderlunda rakstījusi arī dramaturģiju (Salome, 1994) un dzeju bērniem – Ivana grāmata (Ivans bok, 1987) un Īrisas grāmata (Iris bok, 2002), kā arī atdzejojusi Emīliju Dikinsoni. Viņa saņēmusi vairākus apbalvojumus, tai skaitā, Zviedrijas Akadēmijas Dublugska prēmiju (Doblougskapriset) 2004. gadā un Belmana prēmiju (Bellmanpriset) 2009. gadā.

Šajā publikācijā iekļauti dzejoļi no Annas Jēderlundas 2003. gada krājuma Zieds un cilvēkkauls (Blomman och människobenet) un 2009. gadā publicētā Kā palīdz viņai tīrs ūdens pār sevi liets katru dienu un visas (Vad hjälper det en ­människa om hon häller rent vatten över sig i alla sina dagar). Jēderlunda neuzskata, ka vārdiem piemīt tikai ikdienas un sarunvalodas nozīmes, viņa paplašina vārdu iespēju dimensijas, radot plūstošas un mainīgas jēgas un valodas vērtības. Viņas teksti ir semantiskas konstrukcijas, ko raksturo dinamika, asociatīvisms un skaidrība vienlaikus. Tie ir teksti, kuros apskaidrība mijas ar neprātu.

Anna Jēderlunda ir viena no autorēm, kas šī gada jūnijā piedalījās festivālā Dzeja bez robežām.

Atdzejotājs

 

Ari

Sāpes un miers. Dziļais un virspusējais. Virspusējais dziļajā. Bet nekad
otrādi. Pasaule neko nejūt. Tā tikai atrodas fonā. Baltie glāsmainie
ziedi aiz zēna galvas. Un kāda cita galva akmenī.
Sāpes ir tikai manī iekšpus. Visā, kas maināms. Kuru var pielikt
vai atņemt. Visā, kas kustas. R e d z ē t .
E l p o t   v i r s p u s ē j ā   d z i ļ o.  
Nekas neatbilst nekam citādāk kā ir. Zils atbilst zilam.
Pat, ja tas atkārtojas. Sarksti vai šķir.
Vienmēr ir tikai tas, kas ir. Akmens bloka precīzā mala.
Robeža pret melno. Miers, kas rodas no sāpēm.
N e p a g r i e z    g a l v u .
Kad krīt dzelteni birstoši ziedi. Un šķiet, ka viss, kas ārā, elpo.
Vai tad tas nav turienē? Vai tad  t a s  n a v
t a j ā? 
Un dala savu sāpi ar mani?
K ā   e s   v i ņ ā   v i ņ u   t e v ī ?  Un dzīvo kā viss cits?
Viss, kam reiz jāmirst? Gaisma uz mirkli? Apkakli pārslīdošs skatiens?
Un auss dzirde iekš puķes?
Kāda cita galva akmenī.
Nav izmēru attiecības. Nav auss gliemežnīcas. Nav krāsas.
Nav skatiena zaļajā. Acu zīlītes grimst   t i e š i 
p a k a u s ī. Kā dzīvs tauriņš.  T u r   
m a n ā   d ē l ā.

 

Zieds un cilvēkkauls

Katlā vienā gabalā vārās tava dzīve.  Z i e d s    u n   c i l v ē k k a u l s .
Izgrieztais cilvēkkauls.
Zupā ūdenī ūdenī asinīs. Katls aprij šo kaulu. Šis
baltais spieķis asinsstraumē. Nav asiņu. Nav mīlestības
kaulā.   A s i n i s   m ī l e s t ī b a   m ī l e s t ī b ā   a s i n i s. Nav
asiņu kaulā. Zieds un cilvēkkauls.
Katlā vārās tava sirds kaulā. Ziedā zupā
ūdenī asinīs.
Katls un cilvēkkauls. Katls vārās zupā
asinīs. Cilvēkkaulā tava sirds.   S t r a u m ē   c i l v ē k a s i n ī s.

 

Vējlapa

Kad es biju maza un gulēju ilgi. Reiz dziļā koka dīvānā. Iesprostota laukos.
Pie svešiniekiem. Visi bija prom.
P a v a s a r i s    m a n d e ļ z i e d i    g a i ļ p i e š i   j ū r a.
Nekā nav. Nekas īstenībā nepastāv. Deguna radīta skaņa ādas siltumā.
Un nogurums, kas tikai kļūst dziļāks un dziļāks. Lai ieelpotu sevī iekšup.
U n    s ā t a n s,     k u r š    l i d o   
a r    g a l v u  
p a v ē r s t u   D i e v u p.
Kas ir šis saltais tēls vidū? Kūpoša gaisma? Pulsējoša un kūpoša? 
Sejas siltumā? 
Un izripo ārā ūdenī acis. Caurspīdīgā skaidrībā.  N e k ā
n a v.  N e k a s   n e p a s t ā v.
Es turu savu seju pret muti. Roku siltumā. Degunā gaiss.
Iekšējais, kas pārvietojas. Gaiss, kas pārvietojas. Deg un pulsē.
Šķipsnā galvā plecos siltumā.
Turienē viss atdzīvojas. Un deg un izplešas. Līdz sarkstošām matu saknēm.
Un stiepjas atpakaļ. Pazūd no debesīm. 
P r o m    g r i b   v i s s.

 

Kur ir drauga māja?

Smilts ir mīksta kā vējš. Zieds un cilvēkkauls.
Kur ir šis zieds un šis kauls?
Kur saule svilina visstiprāk un ir zenītā? Kur mīlestība līdzīga,
augsta un skaidra? Kā ūdens upē ņirb ap kaulu?
Kur ir viņa māja vai viņas? Gludā izbalējušā kaula?
Daudzas reizes es pagriezos. Un redzēju pret tumšajām smiltīm.
K u r   i r   d r a u g a   m ā j a ?   Un   k u r   i r   t ā s 
v i e g l ā s   r o k a s ?
Ap kaulu ņirb ūdens. Un saule pārvērš to brūnu kā
kapars. Un plānās zilās lūpas sakniebj. Ap ceļa bļodiņas malu.
Kur tā ņirb upē.  K u r   i r   m a n a   d r a u g a   m ā j a ?
U n   k a d   b ū s   d u r v i s  ?
Smilts ir melna kā akmens. Zieds un cilvēkkauls.
Saule sejas vaibstus vērš akmenī.
Kur kur kur ir tavs kauls?
Ūdenī iekšā grāmatā?

U n   p ē k š ņ i   t u r   a t m i r d z   z i e d s.

 

Saite 

Bērna acīs peld zils zils silts gliemezis. Zivs
ādā. Posmos. Iekšpus spoguļa.
Kā smags pulksteņa zvans. Saite. Kā zīdaina gaļa.
Iekš sirds.  Ādā. Kā koraļļzieds.
Pulsējošajā saitē. Kā korāļi. Maigas
rokas. Maiga maiga asins.

 

Ledus zils

Bērna balss ir kā putns galvā. Kad viņa iet. Kad
viņa elpo un plūc puķes. Kritusi apses lapa. Iekšup
vēlpienē. Pulkstenītē. Zāles stiebrā. Un mati milzu
ugunskodeļa. Lūpas kā maigas griezējmalas. Ugunssarkanas. Kā visas
uguns uguns. Pēdējā reize. Kad arī tu esi tikai tagad.
Šeit uz zemes.

 

Uguns

Plānās lapas ir kā atvērumi audumā.
Sārta  m e ž ģ ī n e
s ā r t ā   a t v ē r u m ā. Putna daļas. Miegs.
Un kas pilnībā sarkans. Un caurdurts. Kā tas
zaļais sirds mierā. Bezkrāsains. Kā vizuļojoša doma
tīra debesskaidra diena.
N e r e d z a m a   u n   t ī r a.  Tik dziļa kā bērna miegs.
Zudusi bērnība. Bez nojausmas. Bez sārtiem vaigiem.
Bez plakstiņiem.    A c l o d e s  .  S i l t u m s.

                                                Kādēļ mēs neesam Paradīzē?

 

*
Šajos izmisīgajos attālumos. Kuri nav
nedz šeit, nedz tur. Tie spīguļo
ārpus savas valstības. Paceļ sevi ārup
un nomelnē. Tik
retināts gaiss. Tās tikai
pašas pēdējās dienas,
kas atgriezīsies
savās vietās. Vietu iespējams
mainīt. Taču
neviens to nedara. Pat
atomi var samainīties
vietām. Un
pats viss sevī.

 

*
Tas, kurš ceļas augšām galvā. Taisni augšup
pa vienu no šaurākajiem kanāliem. Kad čaulas
satrup. Tas, kurš ienāk. Kad redz kādu
kurš patiesi nespēj dot. Kurš netic. Dāvā
mirušām čaulām ēdienu. Pat ja čaula viscaur
izgreznojusies. Sakropļota, ja tā sakropļojusies.
Satrupējusi iz naida pret sevi. Kad nekas nav čaulā
no čaulas. Sekos tas, kas var sekot.
Savā veidolā neizmainīts. Pagriežoties iekšpus
acīm. Varbūt atkal uz mūžu.

 

*
Pateikt ir maz. Vienveidība
kas veido pateiktā daudzumu. Stīgo
caur acīm katrā šķiedrā. Spiežas
pret. Kā šī zemā forma.
Caurdurta bez esības. Kas
joprojām ir viss.

 

*
Es skatos uz lapu un piestiprinu tai
savu cerību. Kas karāsies par spīti gada
beigām. Ja brāzmos vējš.
Un nepamanīs trīsēšanu. Es skatos
uz to no vietas, kur esmu. Vai vienmēr
tā nav bijusi sava vieta? Līdzīga
pati sev? Tad kas mani
attur. No mūžīgas
atgriešanās. Vai
tikai griešanās
ap.

 

*
Viss tur ir līdzīgs. Neviens
nevar salauzt
šo formu. No ūdens, kas
uzņem visu. Šī
uzsūcošā skranda. Lai būtu
viens otram tā. Kā vēlamies,
lai katrs būtu viens otram.
Gandrīz gabalos. Starp kuriem
atrodamies kuros.

 

*
Domas no visām galvām ir tās. Kas tevī
apvērš tavējās. Sagraujot tavus
priekšstatus. Tik mutuļo un mutuļo.
Uzkrājumi, kas atgādina
elastīgas daļas. Bet kas gan ir elastība? Tu, kas
reiz biji mans draugs? Laikā,
kuram vairs nekad nebūs iespēju
kaut ko pieprasīt.

 

*
Tas, kurš ir ūdenī. Bet nav
ūdens. Kuru ūdens
nejūt. Bet kurš iekšdzīlē
ūdens ir. Kuru nejūt neviens.
Bet kurš iekšdzīlē ir viss. Kura
nav. Kura ķermenis
nepastāv. Nav smaržas dzirdes. Redzes
vai valodas. Un nav
iznīcīgs.

 

*
Mani viegli pagriež. Tas nav ar apli apvilkts.
Viss ceļš tieši līdz pašai malai. Īstenība. Stiepjas
telpā pavedieni no pirkstiem. Un
nolaižas kā melni putni. Ar lielām nolobītām
zīlītēm. Kas nav melnas.

 

*
Un jūra atgrieza mirušos, kuri bija iemesti tajā. Bet
ne tos, kuri tur nogalināti bija. Bezgalvainie atguva savas
nocirstās galvas un dvēseles. Un tie, kuri viens otram cirta
rokas, tās atguva. Un nelabais, kas tos kārdinājis bija,
tika sadedzināts uz mieta. Un tas, kurš nebija ierakstīts
dzīves grāmatā, uz mūžiem tika. Ierakstīts tajā.


 No zviedru valodas atdzejojis Arnis Mincenhofs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri