Skugabaldrs / Ēnu lapsa

 

Foto: Dagur Gunnarsson

 

Islandiešu dzejnieka, dramaturga un prozaiķa Sjouna īsais romāns Skugabaldrs / Ēnu lapsa ir skarbs un aizkustinošs stāsts par mīta un realitātes režģiem 19. gadsimta trūcīgajā Islandē. Literatūrzinātnieks Kristjauns Arnasons uzskata, ka tā humānā vēstījuma pamattēma ir cilvēcības robežas, marginalitāte. Sižetā ievīta tautas pasaka, tā šo darbu dēvē arī pats autors. Islandiešu folklorā skugabaldrs (skuggabaldur) ir htoniska, fantastiska būtne, runča un lapsas (vai, retāk, kuces) krustojums. Uzskata, ka tas saplosa mājdzīvniekus un nav nošaujams ar parastu bisi. Vienā versijā teikts, ka reiz hūnvetningiem (Hūnavatna jeb Huņņu ezera apkārtnes iedzīvotājiem) izdevies skugabaldru aplenkt un nomaitāt. Mirstot tas pateicis lāstu, kuŗu kāds vīrs saklausījis un mājās nevilšus atkārtojis. Uzreiz mājas runcis kā traks ar zobiem un nagiem meties šim pie rīkles un nav bijis nost dabūnams, iekams nebija nokodis saimniekam galvu. Saskaņā ar citām versijām skugabaldrs trīs gadus kapsētās pazemē pārtiek no cilvēku līķiem un spēj nogalināt tikai ar skatienu vien. Skugabaldru varot nogalināt tikai tad, ja to nošauj ar sudraba lodi, pirms tam trīs reizes metot krustu pār bises stobru. Sjouna literārajā versijā jūtama arī ideja uzsūtīšanu (sending var būt gan augšāmcelts mironis, gan cita zombēta” būtne), šādu būtni burvis raida pie adresāta ar nolūku tam kaitēt; Sjouna dīvainajai lapsai vienubrīd pasprūk franču vārds, bet franču valodā šai romānā izsakās tikai viens personāžs. Bet kuŗš šai stāstā ir briesmonis, kurš upuris? Robežas starp pasaulēm ir izplūdušas. Publikācijai Punctum piedāvāju fragmentu no romāna tulkojuma, ko izdos apgāds Mansards.

Tulkotājs

 

Mācītājs Baldrs sparīgi nokrēpojās, gribēdams pakaļ putniem spļāvienu, bet nepaspēja izspļaut krēpas no mutes, kad izdzirda virs galvas dobju šņākoņu. Viņš paskatījās pār plecu un nopētīja Āsu sētas virsotnes; sniega grēdas virsējā daļa bija pazudusi no augstrobēm.
Tai pašā mirklī viņu sasniedza sniega lavīna. Tā nogāza mācītāju uz muguras un ierāva bezdibenī. Pa ceļam viņš nobrāzās gar pašu klints malu, tā ka jērādas apkakle vispirms aptinās viņam ap galvu un tad uzskrēja uz pakauša.
Kritiena laikā viņam ienāca prātā, ka savainošanās briesmas ir mazākas, ja ķermenis ir atslābināts. Kad viņš piezemējās uz Vaigiem, lidojums mirkli apstājās, bet tad viņš no jauna tika aizrauts lejup, uz pusi lēnāk nekā pirmīt, toties ar galvu pa priekšu. Mācītājs Baldrs nojauta, ka viņa pēdējā stundiņa ir klāt, bet, saprotams, gribēja cīnīties pret likteni. Viņš centās turēt galvu virs sniega straumes, celt to tik augstu, cik iespējams.
Mācītājam radās iespaids, ka ap viņu plosās vētra, bet viņš nesajuta citas neērtības, pirms kļuva gŗūti ievilkt elpu.

Mirkli vēlāk mācītāja elles brauciens atdūrās pret apsnigušu ledu.
Bet tad notika, lūk, kas – sniega lavīna kā okeāna vilnis pacēlās pret akmeņainu krastu un triecās pret ledāja morēnu, pie viena ieraudama vīru nelielā alā, kas bija izveidojusies pie ledāja – tāda kā iegarena bedre, varbūt radusies pēdējā leduslaikmeta beigās, kad ledāja šļūdonis smagi slīdēja gar kalna pakāji un izrāva no tās kādus trīs desmitus metru gaŗu klints dzerokli.
Mācītājs Baldrs noenkurojās, tā teikt, zemledāja dobumā.
Un lavīna ar visu svaru aizvākoja to.

Viņš gulēja uz muguras, labā kāja tam bija iztaisnota kādu metru virs galvas, bet kreisā kāja bija salocīta, un kreisā roka gulēja uz vēdera. Labā roka arī bija saliekta un dīvaini sagriezta. Mugursoma bija atrisusi no kreisā pleca, un tās ādas lence aptinusies ap labās rokas locītavu, savelkot to pavisam nekustīgu.
Mācītājam neklājās viegli, bet tas nesagādāja lielas neērtības, jo viņš bija nesamaņā.

Bet mācītājam Baldram par laimi, viņš bija lieliski sagatavots.
Viņa māte Nāla Valdimara meita bija viņu labi saģērbusi lapsas medībām. Viņam bija biezas vadmalas apakšveļa – tik blīva, ka apžmiedza viņu kā korsete, starpkrekls bija no zaķa vilnas, pa virsu divi vilnas kamzoļi, viens plānāks, otrs murskuļaini biezs, dāņu bikses, trīs adītas zeķes, kājās nemiecētas roņādas kurpes. Tam visam pa virsu bija ādas ūzas un ādas jaka ar divām pogu rindām – darinātām no vaļa kaula.
Svarīgākais bija tas, ka Nāla bija apgādājusi savu dēlu ar pašadītu šalli. Viņa to bija piestiprinājusi pie galvas, lai lapsa to nevarētu ieraudzīt, bet pie viena šis paņēmiens bija līdzējis mācītājam pirmajā lavīnā pazaudēt tikai virsējo cepuri, kas bija vācu ražojums no kazādas, bet otrajā lidojumā šalle noturēja savā vietā jērādas apkakli, lai gan tagad tā bija pacēlusies viņam līdz pusgalvai.
Azotē viņš glabāja nabaga lapsas ķermeni.

Kalns vīram aiz muguras atsprāgst vaļā. Durvīs stāv jauna sieviete vienās zilās adītās zeķbiksēs, galvā sarkana adīta cepure ar pušķi. Viņa paņem vīru pie rokas un ieved telpā ar zemiem griestiem. Tur plāna vidū ir aka, kuŗā peld svina lodes un negrimst, tā ka visa virsma ir ložu pelēka.
Viņa norāda uz aku un teic:
— Tas ir dzīvības avots.
Mācītājs piemodās no snauda.
Ledājs pa spraugu ielaida alā zilu ēnu, un tās mijkrēslī gulošais cienīgtēvs Baldrs spēja saskatīt savu apkārtni. Viņš bija zem ledāja malas, kas izskatījās pavērsta uz rītiem. Ar kreiso kāju viņš miegā bija drusku izkustējies, bet labā kāja vēl aizvien bija pagalam nekustīga un stīva. Viņš nespēja piecelties sēdus, ne apgriezties otrādi, ne arī atbrīvoties, lai kā arī censtos.
Viņa spēki ātri vien izsīka, pār viņu nokrita plīvurs, un viņš no jauna zaudēja samaņu.

Vīram likās, ka viņš ir tikai pamirkšķinājis acis, bet, kad viņš uztrūkās no miega, labā kāja ar pamatīgu plunkšķi nokrita pie zemes, un tad viņš skaidri redzēja, ka pie izejas no alas cauri ledus acij spīd varavīksne. Viņš nekādi netika gudrs, no kurienes šīs krāsas nāk, bet iedomājās, ka laukā ir nakts un ka māsas ziemeļblāzmas ir atnākušas viņam līdzi no Āsu sētas – tās nāca apsveicināties ar savu veco draugu; ar Baldru Skugasonu.
Mācītājam likās, ka tas ir ļoti skaisti darīts.
Viņam sametās tā kā auksti, tāpēc viņš mēģināja kustēties, līdz no jauna sasildījās. Laiku pa laikam viņš naktī iesnaudās, bet pamodies atkal staipījās un dīdījās – tiesa, ne pārāk daudz, lai nenogurtu. Mugursomas ādas siksna visu laiku nospieda labās rokas locītavu, bet viņš nespēja aizsniegties līdz jostā iesietajam nazim, lai to pārgrieztu.
Vīrs zināja, ka kupenā var izdzīvot ilgi, un bija sagatavojies, ka ledāja piedāvātā sega izrādīsies salta –par laimi viņš lēnītēm izkausēs sev visapkārt no sniega brīvu telpu.
Tad pienāca nākamās dienas vakars.

Nākamajā rītā mācītāja Baldra ķermeņa mašīnas siltums bija uzveicis sniegu pie kreisās kājas un galvas. Viņš bija puslīdz pie sajēgas un spēja pieslieties līdz pusei. Viņš ievēroja, ka sniegs ir tumšs tai vietā, kur galva bija to pakausējusi. To ieraudzījis, viņš sajuta, ka pakausis svilst. Novilcis cimdu, viņš ar roku sniedzās aiz galvas un aptaustīja ievainoto vietu: likās, ka izliekumā starp kakla skriemeļiem un galvaskausa pamatni ir izveidojusies jauna mute.
Viņš čamdījās gar to labu brīdi, tad atrāva roku. Tā bija notraipīta asinīm, kas alas pustumsā rādījās melnas. Mācītājs Baldrs nolaizīja notraipītos pirkstus; nedrīkstēja izniekot neko, kas varēja noderēt par barību. Tad viņš piespieda pie brūces cimdu un cieši jo cieši apsēja ap kaklu šalli.
Viņš iegrima dziļā miegā.

Nāca virsū vakars, bet satumsa nevis pamazām, bet vienā paņēmienā kļuva tumšs kā peklē.
Ap pusnakti, aptuveni minot laiku, viņš sajuta mitrumu no sniega, un ceturtās dienas rītā tas kūstot bija tā atkāpies no mācītāja Baldra, ka viņam izdevās noraisīt jostu, tikt pie naža un nogriezt mugursomas siksnu, kas viņu bija tik ļoti apgŗūtinājusi. Viņš apsēdās sēdus un pievilka mugursomu klāt. Tur bija viņa pusdienas – žāvēta mencas galva.
Žāvēta mencas galva ir kas vairāk nekā tikai izdzīvošanas barība, tā ir īsta delikatese. Vīrs lobīja gaļu no galvas ar naža galu un bāza to mutē, košļādams tik lēni, cik vien spēja, jo tai bija lemts beigties, viņš vilka šo baudu gaŗumā, saukdams visus galvas kaulus un kumosus:
Žokļa kauls, to sauc žokļzivs, loka kauls, to sauc lokazivs, spilvenkauls, to sauc spilvenzivs, kraukļakauls, to sauc kraukļazivs, aukslējas, to sauc aukslējzivs, vaigs, to sauc vaigazivs, pakausis, to sauc pakaušzivs, zvans, to sauc zvanzivs.
Ir arī riņķis, ir arī āķis, ir arī adata!
Mācītājs Baldrs sāka smieties. Viņš redzēja acu priekšā dikti veco sieviņu, savu māti, ar āķa kaulu krunkainajā apakšlūpā dudinām:
— Mans gabaliņš, mans gabaliņš…
Mācītājs vairs nespēja apvaldīt līksmi. Viņš saķēra vēderu un smējās. Viņš smējās, līdz asaras plūda straumēm. Viņš smējās līdz asarām, kamēr apraudājās. Raudāja gauži, līdz sāpēm.
Jā, viņš gauži apraudāja savu ļauno likteni, kas bija lēmis viņam vientulību, tā ka viņam nebija neviena, ar ko dalīties priekos, ko var sagādāt žāvēta mencas galva.

Piektajā dienā zem ledāja mācītājs sāka raizēties par savu garīgo veselību; tad viņš darīja to, kas islandietim, nonākot bezizejā, ir visdabiskākais. Skaitīt pantus, rīmes, četrrindes un gaŗākas vārsmas, skaļi dziedāt savā nodabā, un, kad visi krājumi izsīkst, mesties pie dziesmu krājumiem un psalmiem. Tas ir vecs un drošs padoms, kas palīdz cilvēkam saglabāt veselo saprātu.
Mācītājs Baldrs ņēmās apzinīgi izpildīt šo secību. Viņš deklamēja un dziedāja visu, ko vien zināja, it īpaši Dāvida psalmus. Un kad viņam nebija atlicis nekas cits kā „smagi dunošais” mācītājs Johumsons1 un daži joka panti, ko bija sacerējis viņa kolēģis Torarensens2 viņš taisījās tos abus izlaist un drīzāk atsākt visu no sākuma, tad sev par izbrīnu viņš atklāja, ka viss, ko viņš jau ir paspējis izrunāt, ir pagaisis no atmiņas. Tajā vairs nebija atlicis neviens vārds, pat ne burts.
Viņš nolēma kalt dzelzi, kamēr karsta, pārbaudīt, vai tas viss patiesi notiek pa īstam; nodārdināja pie sevis visus valsts himnas pantus – un nudien, kad bija ticis galā, vairs neatcerējās ne rindiņas.
Tā nu bija pienākusi mācītāja Gīsles vārsmu kārta.

IEPIRKUMU SARAKSTS PILSĒTAI

Papīru un tinti, un spalvu un vasku,
piparus, kamparu un tabaku,
iesmus, sētas mietus un logu stiklus,
labu sarkanvīnu, rumu un ingveru,
rozīnes, plūmes, kaņepes un linus,
simt mārciņu kafijas, drēbju pakaŗamos,
ar to visa mana note būs nokārtota,
kad Torgrīmsena bode būs apciemota.
Nu nāk man pakaļ mīļā sieva,
un nopērk mučel’ brandevīna,
katlu, zīda autus un veļas ziepes,
sešus šķīvjus un naktspodu,
ķemmes, sprādzes, drēbes, nieciņus,
gādā dzīvei un dvēs’lei prieciņus,
ja, šķiet, mēs ļautu viņai brīvu prātu,
tad pašu veikalnieku šī līdz sev vāktu.

Vārsmas skanēja bez pārtra-traukuma vīram ga-galvā kā mušas deja zem apgāztas glāzes, k-ko t-tā p-pacelt nejaudā. V-viņam b-bija gan a-auksts, gan k-karsts, leduskarsts un ugunsauksts vienlaikus. Viņš m-mēģināja, cik v-varēja, a-atcerēties c-citus stāhāstus, c-citas dze-dzejas, bet vi-viss bi-bija prom un nepieejams, p-prom no s-sa-salušās a-atmiņas, viņam s-sa-sajukušajā prā-prātā bi-bija tikai šis:
— A-ai, ai ai, ka-kāds a-apkaun-nojums m-mirt ar t-to mu-muļķīgo iepirkumu sa-sarakstu, iepirkumsassarak-stu u-uz lū-lūp-pā-pām.
Domāja mā-mācītājs. Viņš sa-saknieba lū-lūpas, lai nepieļautu, k-ka-ka viņa pēd-dējie v-vārdi, p-piemēram, i-ir „simt mārciņu kafijas”. Lai gan pa-patiesība i-ir t-tajos, un c-citu liecinieku viņa pē-pēdējai s-stundai nebija kā „lielā T”, s-s-svētā trīhīsvienība – par t-to v-viņš ne-nebūt ne-pār-pārdz-dzīvoja. Un uz-uzreiz mā-mācītājam Bald-dram k-kļuva s-sevis ž-žēl, ž-žēl.
Vi-viņš tu-tumsā n-nočuk-čukstēja:
— Š-šis nu g-gan ir ne-nejauks ca-caurums…
Pēkšņi kaut kas ātri mainījās.
Viņš no jauna aizvēra acis.
Un gaidīja savu nāvi.

 

No islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš.

  1. Matthías Jochumsson (1835-1920), islandiešu dzejnieks.  (back)
  2. Gísli Thorarensen (Sigurðsson) (1818–1874), islandiešu mācītājs.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri