Sinekdoha Saulkrasti

 

Par Egīla Ventera detektīvstāstu krājumu Poseidona galva (Zvaigzne ABC, 2017).

 

„Gribētos jau, lai katra grāmata būtu pati par sevi, bet kaut kā iznāk, ka rakstu vienu lielu un nebeidzamu grāmatu,” saka rakstnieks Egīls Venters sarunā ar literatūrzinātnieci Andu Baklāni 2013. gadā, kad viņa darbs Mainīgā intervence nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais prozas darbs. Līdz šīs recenzijas tapšanas brīdim ir iznākuši astoņas Ventera grāmatas: viens stāstu krājums (Melnā sērija, (1992)), trīs romāni (Āgenskalns (2004), Radio Luxembourg (2007), Atlantīda, kāda tā ir (2015)), viens stāsta izmēra romānu krājums (Melanholijas skaidrojošā vārdnīca, (2000)), esejas (Zemeslēkts, (2010)) un jau minētā Mainīgā intervence (2012), pie kuras pat izdevēji ir atmetuši ar roku idejai rakstnieka darbus kategorizēt pēc formāliem noteikumiem un anotācijā uz aizmugurējā vāka vien norāda, ka tā ir „rakstnieka Egīla Ventera (1964) sestā prozas grāmata”. Nupat izdotais stāstu krājums Poseidona galva atkārtoti apliecina, ka Ventera darbi atrodas vienā intertekstuālā, mutējošā laiktelpas mudžeklī, kas apvieno paralēles un krustpunktus, sakritības un pretrunas atsevišķos viņa tekstos. Katrs no tiem ir tikai viens rakurss, kas pietuvinās un atkāpjas no metafabulas personāžiem, laika nogriežņiem un to variācijām.

Veidojot gaumīgu kontrastu ar sarežģītajiem izvērsumiem fabulā, sižets ir stilistiski tīrs un precīzs. Stāstu darbība un, lasītājs ir aicināts domāt, – arī darbu tapšanas laiks hronoloģiski aptver trīsdesmit gadu periodu no 1987. līdz 2017. gadam, un vēstījums sakārtots no jaunākā uz senāko. Anotācijā uz grāmatas vāka teikts: „Var sacīt – visu stāstu galvenais varonis ir Laiks”. Ventera prozā teksta mugurkaulu veido psiholoģiskā laika plūsma, kas dominē pār ārēji fiksētu ritumu, tāpēc darba virzība atpakaļ laikā tuvina lasīšanas pieredzi atcerēšanās procesiem. Stāsti sākas ar jaunākajiem notikumiem, kas detektīvžanra dinamikā iesviež lasītāju psiholoģiski nospriegotās situācijās. Taču atšķetinājumu vietā seko tikai nojautas un pārrāvumi, un darbība caur stāstiem lēni atkāpjas laikā, kurā būtiskas ir senākas problēmas un atmiņas par citiem, vēl agrākiem laikiem. Brīžiem notikumi tiek paskaidroti, brīžiem pamesti laika līkločos, brīžiem atklājas to maznozīmība kopējā plānā. Ir personāži, kas pārceļo no stāsta stāstā, un ir tādi, kas zināmi no citiem Ventera darbiem (Žilde, Sandra, Merilīna). Grāmatu noslēdz nodalīta tekstu sērija Vanitas, ko ievada skaidrojošs epigrāfs: „Vanitas ir 17. gadsimta Rietumeiropas mākslas ikonogrāfijai piederīgs mākslas žanrs – klusā daba, kurā visbiežāk bija attēlots ēdiens, izdegusi svece un galvaskauss kā atgādinājums par laicīgā veltījumu.”1 Ventera vanitas veido nevis eļļas krāsas triepieni, bet sagraizīta lenta VHS kasetēs, kurās viltīgs videosalona turētājs samontējis filmējumus par medicīnas studentēm un porno aktrisēm. VHS, VHS, VHS – saīsinājuma burti kā zvaigznītes atdala teksta fragmentus, un, devīto reizi piesaukta, abreviatūra vairs nerada nozīmi; tāpat nodilst kasetes lenta un atmiņas. Vēstītājs, kas vairākos laikos apciemo videosalonu Vanitas, cauri laikiem meklē tuvību ar medicīnas studenti Sandru, lai gan apjauš: „[M]an gribējās vēlreiz noskatīties veča montēto filmu, lai pārliecinātos, cik toreiz es biju laimīgs, lai gan nelaimīgs jutos kā toreiz tā tagad.”2

Autors eleganti, ar lakoniskiem līdzekļiem atveido pārlēcienus laikā un laikmetos, prot lietot pauzes un pārrāvumus, atstāt brīvu vietu, kuru lasītājam aizpildīt ar iztēli un pieredzi. Estētiskā teksta lasīšanas pieredze ir vairāk intelektuāla nekā empātiska – tekstā, kas strukturēts līdzīgi procesiem psihē, lasītājs līdzpārdzīvo domāšanas procesus nevis emocijas. Ventera prozā teksts, gluži kā teikts Rolāna Barta teorijā: „rada visaugstāko baudu, ja tam izdodas likt sevī klausīties netieši un, ja to lasot, [..] bieži vien jāpaceļ acis, jāsaklausa kas cits.”3 Venters attīra darbu no liekvārdības un atstāj tikai precīzas zīmes, kas apliecina fabulas tīklojumu aiz redzamā. Ventera vadošais izteiksmes līdzeklis ir sinekdoha –„veselā vietā tiek minēta tā daļa vai daļas vietā veselais”4. Videonomas, lielceļu tankštelles un ezoterikas skola Pārmaiņu templis ir dažādu laikmetu zīmes. Lidmašīna ir zīme aizbēgšanai vai laika pārvarēšanai. Liktenīgās sievietes zīme ir izteiksmīgas auguma aprises, lelles seja un medmāsas amats. Policistu zīme ir spraiga cīņa starp veco inspektoru uz pensijas sliekšņa un jauno, pārcentīgo.

Krājuma daļas tiek pieteiktas kā detektīvstāsti, taču, kā Ventera lasītājs nojautīs, darbā nav tipisku stāstu, un nav arī tipiskas detektīvprozas. Žanriskajām iezīmēm tekstā ir galvenokārt dekoratīva loma, un izmantotie elementi vistuvāk līdzinās ziemeļvalstu detektīva tropiem – nomācoša un biedējoša tumsa visapkārt, sabiedrība, kas gatava uz linča tiesu, noziegumi ar baisu raksturu. Tekstā parādās asi sižeta pavērsieni un koši specefekti, taču arī tie ir vairāk zīmes nekā notikumi. Brīžiem Ventera proza liek domāt par Čārlija Kaufmana filmu Sinekdoha, Ņujorka (2008), kurā Filipa Seimora Hofmana atveidotais pusmūža režisors Kotārs iestudē hiperreālistisku izrādi par savu dzīvi. Kotārs Ņujorkas paviljonā veido ārpuspaviljona Ņujorkas modeli, un darba patiesīgums pieprasa, lai arī izrādē notiktu izrāde. Paviljonā tiek celts paviljons un meklēti otrā līmeņa aktieri, turklāt to reālās intereses ne vienmēr sakrīt ar scenāriju. Kamēr Kotārs virza uz priekšu savu izrādi, visu līmeņu aktieri paralēli veido savas attiecības. Ventera Poseidona galvā, kur notikumi risinās lielākoties Saulkrastu tuvumā, darbības līmeņus rada laiks un sapludina kopā paralēlas notikumu versijas. Stāstā Pieskaries kaijai (2013) saziņa starp cilvēkiem dažādos laikos notiek tiešā, sirreālas vēstuļu sarakstes formā.

Savādās sakritības no Ventera prozas brīžiem neomulīgi ietiecas arī realitātē. Mazāk nekā mēnesi pēc tam, kad grāmatā Poseidona galva lasāmi fikcionāli ziņu virsraksti „Pirotehnikas tirgotājs iet bojā eksplozijā savā mājā”, portālos aprakstīts īsts notikums: „Sprādzienā Saulkrastu novadā gājis bojā Latvijā labi pazīstams pirotehniķis”. Skumjākais šķiet tas, ka grāmatas tekstā traģēdija ir krāšņa un inscenēta. Dzīvē – banāli īsta un ļauna. Šādos brīžos daudz vieglāk ir prozā lasīt mazās zīmes, eleganti aprakstītās iznīcības sinekdohas Vanitas. „Es novērsos un caur žogu vēroju savu bērnības ielu; brauktuves vidū gulēja beigta dūja. Kā atvadu sveicienu tā māja ar vēja kustināto spārnu.”5

  1. Venters, E., Poseidona galva. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017.325. lpp  (back)
  2. Turpat, 335. lpp.  (back)
  3. Barthes, R. Teksta bauda / Rolāns Barts; tulk. Indriķis Sīpols un Jānis Ozoliņš. Rīga: Mansards, 2012. 27. lpp.  (back)
  4. Kursīte J., Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne, 2002. 373. lpp.  (back)
  5. Venters, E. Poseidona galva. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017. 325. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri