Metronoms kā dieva aizvietotājs

 

Par Vladislava Nastavševa izrādi Trīs māsas. Refleksija pēc Antona Čehova lugas Trīs māsas (Latvijas Nacionālais teātris).

 

Nastavševa jaunajā iestudējumā, kas piedzīvoja pirmizrādi šī gada 12. oktobrī, dominē ar vizuālo un skaņas risinājumu uzsvērtā eksistenciālo pārdomu atmosfēra. Tā nav sveša arī viņa iepriekšējiem darbiem – radikālāk viņš šo tēmu risinājis iestudējumā Vecene pēc Daniila Harmsa stāstiem (Latvijas Nacionālais teātris, 2012) – eksistenciālas bailes tika iemiesotas hipertrofētā vecenes tēlā, kas ar uzsvērtu ķermeniskumu un atbaidošu psiholoģisko iedarbību pietuvināja šo stāstu „eksistenciālai šausmenei”. Var apgalvot, ka Vecenes ritmiska struktūra, ar „šoka efekta” gaismas un skaņas saspēli evolucionēja un savdabīgi iemiesojās vienā no Trīs māsu ritma organizējošiem elementiem – metronoma klātbūtnē. Nastavševa metronoms tiek iedarbināts, lai kalpotu par liecinieku dzīves neatgriezeniskumam – tas izceļ varoņu eksistenciālo pārdzīvojumu asumu un darbojas kā komentārs par pazaudētām dzīves iespējām un laiku. Līdzās muzikālā mēģinājuma tehniskā darbarīka funkcijai metronoms iemieso laika neatgriezeniskuma metaforu.

Mehāniska metronoma darbība tika apspēlētā ungāru-austriešu avangarda komponista Ģērģa Ligeti darbā Simfoniska poēma 100 metronomiem (1962), kurā 100 vienlaikus iedarbinātie metronomi rada aritmisko trokšņa mākoni, pēc autora nodomiem kritizējot gan tā laika mehāniskus muzikālas kompozīcijas paņēmienus, gan savstarpēji neiecietīgas ideoloģijas, tajā skaita mietpilsoniskumu un politisko radikālismu.

Izrādes scenogrāfija pasaka skatītajiem priekšā, ka visi varoņi ir kāda iedomāta orķestra dalībnieki, kas no paša izrādes sākuma cenšas apsēsties pie notīm un sākt spēlēt, taču viņiem nepārtraukti kaut kas traucē – līdzīgi Fellīni Orķestra mēģinājuma (1978) varoņiem. Fellīni filmas gaitā mūziķi aizvieto diriģentu ar metronomu, tādējādi paužot savu atteikumu uzspiestai diriģenta un komponētas mūzikas diktatūrai, postulējot  anarhiju. Fellīni un Ligeti abi izmanto metronomu kā tēlu sabiedriskās kārtības kritikai. Orķestra mēģinājumā mūziķu dumpis beidzas ar „mūzikas tempļa” sagraušanu, kā rezultātā palikušos mūziķus atkal apvieno diriģents, kariķēti atdarinot totalitāra diktatora intonācijas. Fellīni orķestra metaforai ir daudz nozīmju, kas apelē gan pie sabiedrības uzbūves, gan pie individuālisma nesaderību ar sabiedrības iekārtu, veidojot ironiskus komentārus par anarhijas haosa un totalitāras varas galējībām utt. Nastavševa neizdevies orķestra mēģinājums ir cits – tas ir indivīda neizmantotu pašattīstības iespēju iemiesojums. Cilvēka intelektuālas izaugsmes un pašīstenošanās temats arī ir vērojams vienā no iepriekšējiem Nastavševa iestudējumiem Peldošie – ceļojošie. II daļa (Dailes teātris, 2016) – izrādes laikā vairākkārt tiek uzsvērts šis cilvēka dzīves aspekts kā viens no iespējamiem eksistences attaisnojumiem.

Kā Nastavševs ieminējās privātsarunā, komentējot topošo iestudējumu: „Tā ir izrāde par mūziku bez mūzikas.” – Katrs izrādes tēls apsēžas pie savas partitūras, bet nav spējīgs uzsākt, radīt pilnvērtīgu dzīves partiju, katram meklējošam varonim kaut kas traucē, – izņemot despotisko Natāliju, kas neko nemeklē, iemiesojot „mietpilsoniskumu” un ir aizņemta ar savu „dzīvniecisko dzīvi”, kā tas tiek pausts Čehova lugā. Kaut gan iestudējumam tomēr ir muzikāls pavadījums – dziesma „Dārgie maskavieši” režisora izpildījumā –, tomēr tā paliek ārpus izrādes „dieģēzes”. Šis refrēns ar metronoma vienmērību iezīmē katra cēliena beigas un, it kā apturot izrādes laiku, atgādina par paliekošām frustrācijām – māsu un brāļu dzīves ambīciju nepiepildītību.

Čehova varoņi dzīvo dieva pamestajā pasaulē, kas arī izskaidro viņu meklējumus. Nastavševa metronomu, kas aizvieto diriģentu un liek atcerēties nāvi, varētu interpretēt arī kā „dieva aizstājēju” – dzīves organizējošo mehānismu. Metronoma skaņas kairinošai klātbūtnei ir psihofiziska iedarbe – viens no Nastavševa teātra raksturīgiem paņēmieniem.

Bieži piesauktā „Maskava” Čehova lugā nav ģeogrāfiskais punkts, tā ir māsu un brāļa „ideālā telpa”, kur varētu tiks īstenots viņu dzīves potenciāls, un kur neviens no viņiem dažādu apstākļu dēļ tomēr nenokļūst. „Cik mokoši grūti samierināties ar domu, ka dzīvē nekas nenotiek tā, kā mēs gribētu vai kā mēs iedomājamies un izplānojam,” – režisors atzīmē izrādes programmā.

Ja „īstā mūzika” Nastavševa iestudējumā tā arī neparadās, es gribētu atcerēties Sergeja Solovjova Trīs māsu ekranizāciju (1994), kur nozīmīga loma ir Sergeja Kurjohina sacerētajai mūzikai – tā ar Mocartam raksturīgā viegluma sajūtu iezīmē filmas „ideālās, sapņu pasaules” ainas. Solovjovs filmā citē Solžeņicinu, veidojot komentāru par to, ka Čehova varoņi-ideālisti nevarēja iedomāties, ka pēc 40 gadiem (jautājums „kā cilvēks dzīvos pēc 30–40 gadiem?” lugā tiek bieži atkārtots) viņu valsts kļūs par Gulaga nometni. Atsaucoties uz šo citātu, Solovjovs risina pēdējo aktu fantastiskās pirmsapokalipses, māsu un brāļa mājas fantasmagoriskas degradācijas noskaņās.

Nastavševa versijas finālā varoņi paliek tukšā telpā – skatītāji var redzēt skatuves konstrukcijas elementus. Ja izrādes sākumā to pārklāj milzīgs izpletnis, trešajā aktā tas ir nolaidies uz improvizētas „mājas skeleta” konstrukcijas un kļūst par varoņu kustību horeogrāfisko traucēkli pārvietojoties pa skatuvi (aktieru fiziskā pretošanās scenogrāfijas elementiem – viena no Nastavševa iestudējumu rokraksta pazīmēm. Izpletni, kas vizuāli dominē izrādes sākumā, finālā iepako somā viens no varoņiem – Veršiņins, kas vēstījuma laikā ar savu pozitīvisma filozofijas poziciju demonstrē specīgu ticību cilvēces spējām, progresam un tam, ka esošo indivīdu eksistenci attaisno darbs „labākās nākotnes” iespējai – izskatās, ka viss izrādes dalībnieku dzīves potenciāls pazūd līdz ar šo varoni, kas pamet skatuvi un lugas darbības pilsētu ar iepakotu izpletni aiz pleca.

Nastavševs nepiedāvā atbildes versiju uz Čehova jautājumu par cilvēces nākotni, atšķirībā no Solovjova/Solžeņicina traktējuma, kas retrospektīvi paredz totalitāra režīma esamību. Izrādes Trīs māsas. Refleksija varoņi paliek tukšā telpā, bez ilūzijām, ar demonstratīvi novāktiem cerību simbolizējošiem dekorācijas elementiem. Nastavševa pasaulē indivīdi paliek vienatnē ar monstrozu, nepielūdzamu metronomu – dieva aizvietotāju tukšā telpā bez orientieriem. Cik veiksmīgi tas spēj pildīt savu lomu šajā tukšumā?

 

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri