Par nāvi, mākslu un sievietēm: Bruno Šulcs

 

Katru gadu 19. novembrī pulksten 11.00 Rietumukrainas pilsētas Drohobičas iedzīvotāji pulcējas lūgšanām. Vispirms notiek kadišs, ko nolasa vietējais rabīns, pēc tā lūdzas Romas katoļu baznīcas priesteris, viņam seko grieķu katoļu draudzes gans, dažos pēdējos gados lūgšanu ciklu noslēdz Ukrainas autokefālās pareizticīgo baznīcas garīdznieks. Šis ekumēniskais piemiņas brīdis veltīts pilsētas slavenākajam iedzīvotājam – rakstniekam un māksliniekam Bruno Šulcam. Par godu viņam reizi divos gados tiek organizēts arī Šulca festivāls – aizsākts 2002. gadā, tas kļuvis par tradīciju un noticis jau divpadsmit reizes. Festivāla veidotāji atzīst, ka mūsdienu Drohobiča nebūt nelīdzinās tai multikulturālajai pasaulei, kas šeit pastāvējusi pirms Otrā pasaules kara un iedvesmojusi Kanēļa bodīšu un Sanatorijas zem klepsidras autoru. Tā ir zudusi pasaule, 20. gadsimta traģēdiju nopostīta, un godināta tiek tās piemiņa, nevis ilūzija par iespējamo renesansi šodien.

Nācis pasaulē 1892. gada 12. jūlijā, šajā Galīcijas nostūrī, kas viņa ne visai garās dzīves laikā vien nomaina piederību sešām valstīm, kā jaunākais bērns vidēji pārtikuša audumu tirgotāja ģimenē, viņš iekļaujas Drohobičas ebreju kopienā, kas tolaik veido tuvu 40% pilsētas iedzīvotāju skaita. Valoda, kurā viņš rada savus izcilos literāros darbus, ir poļu – tāpēc enciklopēdijās tiek dēvēts par poļu rakstnieku. Grūti pateikt, cik nozīmīga Šulcam ir katra no pilsoniskajām, etniskajām, valodiskajām identitātēm, tomēr pāragrā nāvē viņu ieved tieši būšana ebrejam. Tagad, pēc trim ceturtdaļām gadsimta, par tiesībām uz Šulca mantojuma druskām konkurē Ukrainas Republika un Izraēla…

1902. gadā Bruno uzsāk mācības Drohobičas Franča Jozefa ķeizariskajā ģimnāzijā. Pēc 22 gadiem to sauks par Karaļa Vladislava Jagaiļa ģimnāziju, un viņš tajā atgriezīsies, lai pasniegtu zīmēšanu un amatu mācību. Viņa uzsāktās arhitektūras studijas Ļvovas Politehniskajā skolā pārtraucis Pirmais pasaules karš, un Bruno Šulcs dodas uz Vīni, lai 1914.–1915. gadā tur studētu glezniecību. 1928. gadā kādā no Truskavecas sanatorijām notiek Bruno Šulca gleznu un grafikas izstāde. Starp apmeklētājiem ir Kristīgo demokrātu partijas senators, kurš izstādītos darbus pasludina par pornogrāfiskiem un pieprasa izstādi slēgt. Taču Drohobičas birģermeistars nostājas Šulca pusē un izrādās ietekmīgāks. Vēlāk Šulca darbi tiek izstādīti arī Ļvovā un Krakovā. Un visur tie spēj šokēt kādu no konservatīvākajiem skatītājiem. Īpaši izceļams šajā ziņā ir gravīru cikls Elkdievības grāmata. Tajā attēlotās sievietes – skaistas, kailas, valdonīgas un bīstamas – sagādā daudz vielas spekulācijām par autora iespējamo mazohismu. Arī Šulcs pats nenoliedz, ka sērijas tapšanu lielā mērā iedvesmojis Leopolda fon Zahera Mazoha darbs Venēra kažokādās, kuru viņš aizrautīgi lasījis savos Vīnes studiju gados. Vīrieši šajos sižetos parādās izteikti submisīvi – viņi, nometušies ceļos pie daiļavu kājām, tiek vesti pavadā kā suņi utt. Sieviešu kāju daile jutekliski iezīmējas arī Šulca prozā, un Marijas Burdackas-Tempeles atmiņās figurē pat nu jau par klišeju kļuvusī vīna dzeršana no dāmas kurpītes.

Koncentrēšanās uz bērnības traumām, kas raksturīga mūsu – psihoanalīzes piesmietajam – laikmetam, mudinājusi dažus Šulca biogrāfijas un daiļrades pētniekus pievērst uzmanību Šulcu mājkalpotājas Raheles tēlam, kura audzinošos nolūkos mazo Bruno reizēm iepļaukājusi (viņa paša vecāki to nekad nav atļāvušies) un minēt, ka varbūt tieši viņas vitālā, visvarošā sievišķība zēna nenobriedušajā psihē uz mūžu sasaistījusi erotisku kairinājumu ar bīstamu un potenciāli vardarbīgu attieksmi. Nav gan atmetama arī versija, ka  rotaļas ar mazohistisku pielūgsmi un kāju-kurpju fetišu, ir vācu literārās tradīcijas, tostarp paša Gētes, inspirēta (protams, ar vācu valodu un literatūru Bruno bērnībā iepazīstinājusi māte, lai kārdinājums aizbēgt no psihoanalītiskajām interpretācijām mums neliktos pārāk leģitīms).

Ieskats ģimenes vēsturē un Šulca literārajā daiļradē nudien atsedz visai sarežģītas attiecības ar vecāku figūrām. Tiesa gan, mūžīgie tēva meklējumi un latentā vai atklātā mātes vainošana vairāk atgādina nevis klasisko Oidipa, bet drīzāk – Oresta drāmu. Māte ir tā, kas liek tēvam pārvērsties tarakānā vai izbāzenī, vitālā sievietes vara, ko iemieso istabene, gandrīz nogalina tēvu, padzenot putnus no viņa bēniņiem, sieviešu pragmatiskā racionalitāte sagrauj vārguļojošā vecā vīra centienus patverties savā neprātā. Un tikai īsu mirkli tēvs uzzibsnī kā demiurgs vai Vecās Derības pravietis.

Sanatorijas zem klepsidras protagonistu sauc Juzefs, tādējādi apvēršot stāstu par Jēkabu, kurš velti meklē savu dēlu Jāzepu, – Šulca stāstā dēls dodas meklēt tēvu. Dīvainās sanatorijas nosaukumā minētā klepsidra ir ne tikai atsauce uz seno ūdenspulksteni, kas skaita dzīves mirkļus, bet arī mājiens uz Galīcijā un vēl dažās rietumslāvu zemēs pastāvējušo paradumu par klepsidru dēvēt publiski izliktu mirušo sarakstu. Tikšanās notiek tur, kur laika un telpas, dzīvības un nāves dihotomija vairs nav spēkā.

Bet ko pauž tas ģimenes stāsts, kas piederīgs dokumentētai vēsturei, nevis literatūrai? Naftas rūpnieka meita, vienas no Drohobičas bagātāko ģimeņu atvasēm Henrieta Kuhmerkera 1872. gadā apprecas ar veikalnieku Jakobu Šulcu – tā ir mezalianse, kas izskaidrojama tikai ar mīlestību. Jau 1873. gadā piedzimst Šulcu ģimenes vecākā meita Anna – jeb Hanna, jeb Gaņa. Pēc astoņiem gadiem māsai pievienojas Barūhs Izrails Isidors Šulcs, dzimis 1881. gadā. Trīs gadus vēlāk pasaulē nāk dēls Isaks, kurš šajā saulē nodzīvo vien trīs gadus.  Ģimene mitinās no Henrietas vecāku ģimenes mantotā mūra mājā, kurā iekārtots arī veikals. Henrietu biogrāfi raksturo kā enerģisku sievieti, kas drošu roku vada mājsaimniecību, organizē kalpotāju darbu, kārto darījumu lietas vīra veikalā. Astoņus gadus pēc dēla Isaka zaudējuma viņa dzemdē vēl vienu meitu, taču arī tā drīz mirst un liek vecākiem vēlreiz piedzīvot zaudējuma sāpes. Tomēr Henrieta nezaudē drosmi un 1892. gada 12. jūlijā 41 gada vecumā dzemdē savu jaunāko dēlu Bruno Šulcu, kuram būs lemts ierakstīt savas ģimenes un Drohobičas vārdu Eiropas vēsturē.

Bruno brālis Isidors ir par viņu 11 gadus vecāks, māsa Gaņa – 19 gadus. Jaunākā atvase ir slimīga, un tai tiek veltītas daudz lielākas mātes rūpes nekā vecākajiem bērniem. Māte lasa viņam priekšā Gētes balādes, ieaudzina mākslas mīlestību, lepojas ar dēla teicamajām sekmēm skolā.

Diemžēl Jakoba Šulca veselība pasliktinās, viņu piemeklē onkoloģiska slimība, kuras sekas mēdz būt gan melanholijas lēkmes, gan prāta aptumsuma brīži. Mājas dzīve un veikals paliek uz Henrietas pleciem, bet ienākumi jūtami samazinās.

Sākoties jaunajam gadsimtam, apprecas Bruno māsa Gaņa. Par viņas vīru kļūst Moisejs Hofmans no turīgas naftas rūpnieku ģimenes. Deviņus gadus vēlāk, 1909. gadā, apprecas arī Isidors – ar Regīnu Libesmanu.

1910. gadā Bruno Šulca svainis Moisejs Hofmans uzzina, ka ir slims ar nedziedināmu slimību un izdara pašnāvību. Gaņai vīra nāve ir pārāk smags trieciens, viņa pārdzīvo smagu psihisku krīzi un nespēj rūpēties par bērniem un mājsaimniecību. Henrieta dodas palīdzēt meitai, ņemot līdzi arī jaunāko dēlu Bruno un smagi slimo vīru Jakobu. Par turīgu inženieri kļuvušais Isidors materiāli atbalsta savu grūtībās nonākušo ģimeni.

Henrieta cenšas sakārtot jaunākā dēla privāto dzīvi un mēģina viņu izprecināt attālai radiniecei Tinkai Kupferbergai, taču izlutinātajai bagātajai jaunkundzei biklais, introvertais Bruno nešķiet gana labs precinieks.

Jakobs Šulcs mirst 1915. gadā. Viņa laulība ar Henrietu Kuhmerkeru ilgusi 43 gadus. Henrieta kā atraitne dzīvo kopā ar dēlu, meitu un mazbērniem, saimniekot viņai palīdz radiniece Ciļa Bardaha. Savam vīram Drohobičas ebreju kapsētā viņa pievienojas 1931. gada aprīlī. Diemžēl kapavieta nav saglabājusies, jo pēc Otrā pasaules kara tās vietā Drohobičā tiek uzcelts dzīvojamais masīvs, un ebreju kapakmeņi tiek iestrādāti jauno dzīvojamo māju pamatos.

Māte nepaliek vienīgā nozīmīgā sieviete Bruno Šulca dzīvē. Poļu mākslas zinātniece Anna Kašuba-Debska projektā Szpilki apkopojusi ziņas par laikabiedrēm, kas ierakstījušas būtiskas rindas Šulca biogrāfijā un daiļradē. Anna Plockere, Rahele Auerbaha, Debora Fogele, Ega van Harta, Juzefīne Šelinska, Kazimiera Rihtere, Romana Halerna, Rahele Korna, Sofja Nalkovska… Viņas bija mākslinieces, rakstnieces, tulkotājas, sabiedrības dāmas. Ar dažām no viņām Bruno Šulcu saistīja tīri intelektuāla draudzība, ar citām attiecības ievirzījās gluži romantiskā gultnē.

Viena no viņām – brūnacainā skaistule (augstākās sabiedrības dāmai nepiedienīgi tumši iedegusi, kā norāda kritiskākie laikabiedri), salonu lauvene, filosofijas doktore Debora Fogele kopš 1928. gada publicē rakstus par avangarda estētiku Eiropā un Polijā. Viņa ir saistīta ar Ļvovas mākslinieku grupu Artes ( tā pastāv no 1929. līdz 1935. gadam), Ļvovas ebreju seminārā lasa lekcijas psiholoģijā un poļu literatūrā, aktīvi piedalās dažādu sabiedrisko organizāciju – gan poļu, gan ebreju – darbā. Raksta dzeju un prozu, tulko tekstus no jidiša poļu valodā, un otrādi, recenzē Šagāla darbus, uzturēdama ar viņu personisku pazīšanos. Pateicoties kopīgiem draugiem, šīs ļoti spilgtās sievietes paziņu lokā ienāk arī Drohobičas ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Bruno Šulcs. Deboras un Bruno draudzība kļūst arvien ciešāka, viņu sarakstē starp diskusijām par estētikas tēmām un dalīšanos radošajos plānos iezogas arvien personiskākas notis. Tieši Debora tiek uzskatīta par Kanēļa bodīšu rašanās iedvesmotāju. Šulcs bieži viesojas Fogelu namā Ļvovā un pamazām sāk kaldināt precību plānus, kas izrādās nerealizējami – Deboras ģimene, jo īpaši māte, uzskata, ka necilais, klusais hipohondriķis no mazpilsētas nav viņu meitai piemērots līgavainis. Šulcs nespēj rast pretargumentus. Debora 1931. gadā apprecas ar inženieri Barenblūtu, un Šulca apciemojumi beidzas, kaut arī abpusēji iedvesmojošā sarakste turpinās. Jaunu uzplaukumu viņu intelektuālā draudzība piedzīvo pēc tam, kad Debora kļuvusi par māti, savukārt Šulcs pārdzīvo krīzi attiecībās ar Juzefīni Šelinsku. Viņu draudzība turpinās līdz pat abu nāvei 1942. gadā, kad arī Barenblūtu ģimene un Deboras māte iet bojā ebreju iznīcināšanas akcijā līdz ar aptuveni 15000 citu Ļvovas geto iemītnieku. 

Juzefīne (Jūna) Šelinska ir sieviete, kurai tikšanās ar Bruno Šulcu 1933. gada pavasarī kļūst liktenīga. Viņa strādā Drohobičā par poļu valodas skolotāju, ir stalta un daiļa (Bruno Šulca vājība ir liela auguma sievietes) un piesaista Bruno uzmanību. Ar kolēģa starpniecību Bruno lūdz Juzefīni kļūt par viņa modeli. Viņa piekrīt.

Pozēšanas seansu laikā starp viņiem risinās ilgas, intelektuālas sarunas, Šulcs modelei lasa priekšā Rilkes dzeju. Pabeiguši darbu pie skicēm, viņi klīst pa apkārtnes pļavām un turpina atklāt viens otrā radniecīgu dvēseli, Bruno uztic Juzefīnei satraukumu, gatavojoties Kanēļa bodīšu iespiešanai.

Gadu vēlāk Juzefīne tiek pie labāk atalgota darba Varšavā un Drohobiču pamet. Viņas attiecības ar Šulcu turpinās vēstulēs, kuras kļūst aizvien intīmākas, līdz 1935. gadā viņi sāk plānot laulību un kopdzīvi. Bruno rakstiski lūdz Juzefīnes vecāku piekrišanu un to saņem.

Tomēr laulības noslēgšanai šķērslis ir abu mīlētāju atšķirīgās reliģiskās piederības. Juzefīnes Šelinskas ģimene, lai arī ebrejiskas cilmes, ir pieņēmusi katolicismu. Bruno nav gatavs konvertēties, tomēr mīļotās dēļ atstāj Drohobičas jūdu reliģisko kopienu, un viņi meklē iespēju noslēgt civillaulību, kas izrādās visai sarežģīti.

Noslēgt laulību civilā kārtā, bez reliģisko institūciju starpniecības būtu iespējams Varšavā – turklāt tas ļautu Jūnai saglabāt viņas ienesīgo, kaut arī ne visai mīļo darbu. Taču Bruno Šulcs paziņo, ka nav gatavs pamest dzimto Drohobiču un darbu ģimnāzijā, kas ļauj viņam rūpēties par ģimeni.

Vēstulēs Romānai Halpernai Šulcs 1936. gadā raksta, ka viņu moka bailes no vientulības, un laulībā viņš saredz glābiņu. Viņš atzīst, ka Jūna mīl viņu stiprāk nekā viņš to, tomēr viņa viņam ir vairāk vajadzīga, lai spētu dzīvot.

Tikmēr Juzefīne, kuru nomoka mīļotā līgavaiņa neizlēmība, kā arī birokrātiskais, apnicīgais darbs Varšavā 1937. gada janvārī iedzer nāvējošu devu miegazāļu. Pašnāvības mēģinājums neizdodas, viņu atrod un izglābj. Mīlestība pret Bruno gan izrādās mirusi, Jūna pārstāj atbildēt uz viņa izmisīgajām vēstulēm. Neviens no viņiem abiem tā arī nekad neapprecas.

Nav zināms, vai atzinība par radošo darbu Bruno Šulcam kompensē neveiksmes privātajā dzīvē. 1934. gadā iznāk Kanēļa bodītes (Sklepy cynamonowe), 1937. gadā Sanatorija zem klepsidras (Sanatorium pod Klepsydrą), bet 1938. gadā Šulcs saņem Polijas Literatūras Akadēmijas augstāko apbalvojumu – Zelta Laurus.

1939. gada 24. septembrī Drohobiču ieņem Sarkanā Armija. Skola, kurā Šulcs strādā, nu jau ir padomju vidusskola. Pielāgojoties konjunktūrai, Šulcs darina propagandas darbus, no kuriem jāmin viņa 1940. gada septembrī tapusī eļļas glezna Rietumukrainas tautas atbrīvošana. Tā kā tajā dominē zilie un dzeltenie toņi, mākslinieks tiek apsūdzēts ukraiņu buržuāziskajā nacionālismā.

1941. gada 1. jūlijā Drohobičā ienāk vācu karaspēks. Vietējie ebreji tiek pārvietoti uz geto – arī Šulcs ar ģimeni. Taču gestapo virsnieks Fēlikss Landau kļūst par mākslinieka patronu. Glābdams savu dzīvību, Šulcs glezno Landau portretus, apglezno viņa ģimenes bērnistabas sienas. Kā atalgojumu viņš saņem ēdienu, reizēm pat marmelādi. Izsniegta īpašā aproce garantē „noderīgajam ebrejam” drošību dzimtās pilsētas ielās.

1942. gada 19. novembrī Drohobičā gestapo veic asiņainu akciju, ko vēlāk nodēvēs par „melno ceturtdienu”. Bruno Šulcam šajā brīdī poļu draugi jau sagatavojuši visu bēgšanai nepieciešamo, viņam ir viltoti dokumenti, nauda ceļam. Dodoties nopirkt maizi, viņš soļo pa Drohobičas ielu, un SS virsnieks Karls Ginters raida divus šāvienus viņa galvā.

Bruno Šulca daiļrade ir iedvesmojusi radīt teātra (tai skaitā leļļu) izrādes, mūziklus, animācijas un kinofilmas īpaši gribētos izcelt Vojceha Hāsa krāšņo sirreālistisko Sanatoriju zem klepsidras. Savukārt viņa biogrāfija, īpaši tās noslēguma cēliens, mudinājis mūsdienu dramaturgu Genādiju Ostrovski radīt fantasmagoriju Persiešu valodas stundas, kuras bilingvāls iestudējums no šīgada 10. novembra līdz 4. decembrim būs skatāms Žaņa Lipkes memoriālā.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri