Atjaunot veselumu

 

Foto: No personīgā arhīva

Septembra izskaņā laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit ietvaros Rīgā viesojās somu kurators Jussi Koitela (Jussi Koitela) ar lekciju Posthumānistu performativitāte intrastruktūrās. Aprakstot paša īstenoto multidisciplināro mākslas projektu piemērus, lektors iepazīstināja auditoriju ar mūsdienīgu kuratora darba pieeju, kas balstīta posthumānisma feministiskajā domāšanā, konkrēti kvantu fiziķes un feminisma filosofes Karenas Baradas (Karen Barad) teorijā. Saskaņā ar šo pieeju, mākslinieku, kuratoru un institucionālā prakse ir uzskatāma par ne/brīvprātīgu piedalīšanos daudzveidīgos procesos, kas nav iekļaujami tikai studijā, izstāžu telpās un infrastruktūrā un nav ietverami skatītājā, māksliniekā, kuratorā vai tikai ķermenī vai prātā. Visu mākslas projektā iesaistīto vienību jeb aģentu sadarbība ir daudz plašāku darbība, nekā to paredz standartizētās kategorijas vai naratīvi. Koitela runā par izaicinājumiem, ar kuriem savā darbā saskaras mākslinieks un kurators, kurš mākslas izstādi uzskata par dažādu aspektu materiāli diskursīvu „samezglojumu” un vienlaicīgi ētiski-ontoloģiski-epistemoloģisku procesu. Kā būtisku soli ceļā uz atbildīgu māksliniecisko, kuratoru un institucionālo praksi viņš izceļ nepieciešamību atzīt, ka ikviena tikšanās atstāj pēdas un tādējādi piedalās kopējās pasaules tapšanā.

Santa Remere

 

„Intrastruktūras – Septiņu ezeru briesmonis” /„Intra-Structures – Monster of the Seven Lakes” , instalācija, Treignac Projet, 2017 (Tūves Jānsones grāmatu ilustrācijas: Kometjakten, Söderström & co Förlagsaktiebolag, 1946, Moulineaux le Troll, Fernand Nathan, Paris, 1968, un Muminu mājiņas makets, attēls: Class Löfgren, 1974).

 

Vai jūs jau sen sev atklājāt Karenas Baradas teorijas un aģentiālā reālisma1 principu?

Es iepazinos ar Karenas Baradas teoriju pirms diviem ar pusi gadiem. Man ir mākslinieka izglītība, nevis grāds filosofijā, mākslas teorijā vai citā akadēmiskā disciplīnā, tāpēc nevaru to uztvert no filosofijas vēstures vai akadēmiskās domas viedokļa. Es to izmantoju un runāju par to neortodoksālā veidā.

 

Bet kas ir galvenais Baradas filosofijā, kas piesaistīja jūsu uzmanību, liekot to pieņemt par savas kuratora prakses filosofisko pamatu?

Viņas grāmatu Pusceļā pretī Visumam2 es uzskatu par ļoti nozīmīgu filosofisku darbu. Grāmatas septiņās vai astoņās nodaļās viņa apskata tēmu katrreiz no cita skatpunkta, taču tas, kas mani visvairāk aizķer un par ko es runāju arī savā lekcijā, pirmkārt, ir, kā viņa traktē interaktīvu un intra-aktīvu darbību – viņa noliedz atsevišķu vienību pastāvēšanu. Barada kritizē Bruno Latūra aģentu tīkla teoriju, jo uzskata, ka nekāda tīkla nav – ir tikai kopēja iekšēja darbība (co-agency), kurā viss parādās kā griezumi (cuts), kas nodala subjektu un objektu. Attiecības starp lietām pastāv, vēl pirms tās iegūst savu subjekta un objekta „lomu”. Pasaules tapšana jeb notikšana ir iekšējs darbības process, kurā nodalīšana tiek veikta līdz ar parādīšanos (emergence). Sakot „tiek veikta”, es nedomāju, ka to veic tikai cilvēks.

Otra lieta, kas man patīk Baradas darbā, ir zinātnes filosofijai piemītošā reprezentatīvisma kritika. Šajā ziņā Barada līdzīgi kā Donna Haraveja uzskata, ka zinātne apraksta realitāti nevis to atspoguļojot (refleksija), bet tai apliecoties (difrakcija). Difrakcija ir fizikāla īpašība, kas apraksta, kā darbojas gaismas un citi viļņi – arī viļņi jūrā, kad tie nonāk krastā, – neatsitas atpakaļ, bet apliecas, izmainot gaismas vai viļņa formu. Tāpat zinātniskais aparāts neatspoguļo objektu vai realitāti, bet gan difraģē, izmaina to. Runa nav par uztveri, bet gan par atšķirību starp objektiem, robežu starp viņiem, kas mainās un izplūst, un to var attiecināt ne tikai uz fizisko situāciju, bet arī, piemēram, politisko metodi – tā ir domāšana, kurā neatspoguļo, bet izmaina lietas.

 

Vai ir kāda loma tam, ka Barada ir kvantu fiziķe? Varbūt viņai ir vieglāk aprakstīt lietu dualitāti un pieņemt iekšējo pretrunu, jo viņa ir pieradusi pie šādas perspektīvas kvantu fizikas zinātnē – aprakstīt vienlaicīgi vilni un daļiņu, aprakstīt pasauli materiāli diskursīvi…

Iespējams. Viņas tekstos jēdzieni bieži vien ir savstarpēji saistīti/atdalīti ar „↔”. Subjekts↔objekts, materiālais↔diskursīvais u.c. Tas ir saistīts ar vārdu nozīmju izliekšanu. Es par to daudz domāju arī attiecībā uz izstādi – kā šīs lietas savienojas telpā, nevis cita citai blakus, bet citādākās attiecībās.

 

Jūsu lekcijas aprakstā bija teikts, ka runāsiet par to, ka nepastāv dabas un kultūras nošķīrums. Kur šāds nošķīrums pastāv?

Tā ir sena tradīcija Rietumu vēsturē, un tā turpinās arī mūsdienās: kartēziskās domāšanas dalījums, kas nodala subjektu no objekta, ķermeni no prāta, ir dziļi iesakņojies mūsu domāšanā, tāpat kā transcendentālā domāšana. Šis nošķīrums pastāv arī Rietumu institūciju zināšanu veidošanas sistēmas pamatā. Īpaši izteikti muzeju vidē: ir mākslas muzejs, kultūras vēstures muzejs, bioloģijas u.c. nozaru muzeji, jo institūcijas nosaka šādu dalījumu. Es šobrīd strādāju pie izstādes Trondheimā (Norvēģijā), kam izejas punkts ir šis paradokss – muzejiem un mākslai ir jāspēj saistīt dažādās kultūras jomas, ģeogrāfiskās vietas, domāšanas veidus, zināšanas, idejas. Viss mūsu institucionālais ietvars sakņojas šo jomu nodalījumā, bet mēs tagad mēģinām atjaunot saikni starp šīm lietām, atjaunot veselumu, un šis process sniedz daudz interesantas dinamikas. Arī festivāla Survival Kit izstāde ir labs piemērs tam, kā pārvarēt un apiet šo nodalījumu, kas savukārt izstādei piešķir ievērojamu ētisko potenciālu.

 

Bet, piemēram, kognitīvajā filosofijā netiek noliegta saikne starp dabu un kultūru, bet tiek uzsvērts, ka zināšanas, ko cilvēks var gūt no vērošanas vien, ir ļoti ierobežotas. Mēs ļoti maz ko uztveram no sacītā, ja kāds runā mums nepazīstamā valodā.

Es uz to raugos no citādas perspektīvas nekā kognitīvā vai analītiskā filosofija. Kas attiecas uz runātāju svešvalodā, feministiskā materiālisma pārstāvis norādītu, ka klausīšanās procesā piedalās arī ķermenis, materialitāte, kurai piemīt izteiksmīgums. Klausīšanos pavada arī žesti, pieskārieni, sajūtas, materiāli procesi. Vienā no festivāla Survival Kit tekstiem ir atsauce uz domātāju Annu Cingu (Anna Tsing), kas pārstāv to pašu jomu, kurā iekļaujas Barada, Donna Haraveja un citi starpdisciplināru pētījumu veicēji. Cinga pēta matsuke sēņu augšanu no sociālās, bioloģiskās, ekonomiskās un filosofiskās perspektīvas – kā matsuke sēnes rada plašu tīklojumu, kurā šīs jomas ir saistītas. Tas ir arī ētikas jautājums, kādas zināšanas mēs no tā iegūstam. Ja mēs zināšanu iegūšanas nolūkā atdalām kādu ideju vai nozīmi, tad sanāk, ka zināšanas rada izslēgšanas process. Arī Barada uzskata, ka aparāts ietekmē to, kādas zināšanas mēs beigās iegūstam.

 

Jūs sākāt lekciju ar to, ka nosaucāt visas „vienības”, kas veido jūsu multidisciplināro mākslas projektu Francijas pilsētā Treņjakā: Sabrina Čou, Laura Polda, arhitektoniska ainava, mākslīgais ezers, Klovharu sala, trollīši Mumini utt. Vai tas vispār ir jūsu projekts?

Tur jau tā lieta, es nevaru šo vai citus projektus nosaukt par saviem projektiem, jo man ir grūti sevi definēt kā atsevišķu aģentiālu vienību. Ideja bija tāda, ka kurators ir tikai viens intra-aktivitātes aspekts. „Vienība” ir diezgan problemātisks vārds, bet arī citi vārdi būtu problemātiski, tāpēc es „vienības” vietā drīzāk izvēlos teikt „aģentiāls aspekts”.

Karena Barada savā teorijā atsaucas uz Donnas Haravejas situēto zināšanu ideju un tāda veida feministisko domāšanu, kurā tiek dekonstruēta ideja par subjektu kā tādu. Viņa uzskata, ka nepastāv atsevišķa sociālā, politiskā vai kultūras joma, nepastāv individuāls subjekts, bet ir tikai kopējās darbības aspekti. Arī fizikā vai bioloģijā nav atsevišķa cilvēka, jo cilvēkā ir ļoti daudz lietu, kas nav cilvēciskas, – baktērijas vai jebkas cits. Šādā ziņā kurators izstādei ir viens aģentiāls aspekts. Bet tas būtu jāuztver tajā pašā imanences līmenī, kā darbojas mākslas darbs – bez hierarhijas, ar plakanu ontoloģiju. Visas „vienības” piedalās intra-aktīvā darbībā, kurā izstāde un māksla top publiska.

 

Tātad jūsu Treņjakas mākslas projektā piedalās visas šīs „vienības” jeb aģentiālie aspekti, bet kāds ir visa šī procesa rezultāts?

Man rezultāts ir šo procesu un iekšējo darbību nosaukšana un atzīšana, tādā veidā tie piedalās visas izstādes tapšanā – nākšanā pasaulē. Svarīgi ir ieraudzīt savu pieredzi un darbību kā procesu, kas nav atkarīgs tikai no estētiskā pasaules redzējuma, mākslas vēstures, politikas vai zinātniska pētījuma. Tas ir process, kurā visas šīs zināšanu jomas jau ir savijušās (entangled). Svarīgākais ir saprast, ka nav iespējams pieredzēt izstādi tikai caur vienu no šīm jomām, kā tas pieņemts Rietumu tradīcijā, kur nošķir viena veida zināšanas no citām.

 

Vai rezultāts ir dažādo jomu „samezglojums” (entanglement)?

Izstāde ir „samezglota” ar vietu, mākslinieku, un otrādi. Tā ir process, kura beigās mēs varam veikt nošķīrumu – kurš ir mākslinieks, kas ir vieta, kas ir konteksts utt. Karena Barada to sauc par „nogriezt lietas kopā-atsevišķi” (cutting things together-apart) – izveidot situāciju, kur lietas tiek saliktas kopā un nošķirtas pēc to atšķirības. Rezultāts ir atzīt, ka šim procesam piemīt spēks, kas vienlaicīgi ir gan epistemoloģisks, gan ontoloģisks, gan ētisks.

 

Vai izstāde vispār ir?

Nē, tādā ziņā izstādes nav, ir tikai pasaule jeb pastāvīga notikšana, tapšana, kopā likšana.

 

Vai mākslinieki atrodas tajā vietā?

Ne visi, daži no viņiem tur ir bijuši. Viņu darbi ir satikušies, atradušies vienā telpā. Bet tā ir skatītājiem atvērta, publiska izstāžu vieta, kuru veido vairākas āra telpas, jo izstāde lielā mērā ir tas, kā mēs pieredzam, intra-aktīvi sadarbojamies ar šo vietu.

 

Vai jūsu lekcija Rīgā arī uzskatāma par vienu no izstādes projekta „vienībām” jeb aģentiālajiem aspektiem?

Nē, mana lekcija nav daļa no izstādes, neskatoties uz to, ka tā ir daļa no visas tapšanas. Es gribēju pamēģināt ko jaunu – lekcijā es nestāstu tieši par izstādi, bet to, kā izstāde varētu uz mani iedarboties, kā mani uzrunā šie darbi un vieta. Es tos reprezentēju fotogrāfijās, jo no reprezentēšanas nevar izvairīties, izstādot darbus, bet ir svarīgi, kā šī reprezentācija un nodalošie griezumi tiek veikti. Piemēram, runājot par mākslu, mēs lietojam noteiktu terminus: mākslas darbs, publika, institūcija, izstāde, konteksts u.c. Tie ir griezumi un reprezentācija, taču Baradas domāšanas veids ļauj šos griezumus veikt citādi. Neoliberālajā un institucionālajā vidē par publiku uzskata dzīvos skatītājus, cilvēku skaitu, kas ieradies uz izstādi. Ja tādā veidā tiek veikts publikas griezums, mazinās izstādes un kultūras iespējamais politiskais potenciāls, jo netiek ņemts vērā tiešais materiālais diskursīvais efekts, ko izstāde rada pasaulē. Ietekme, ko tā atstāj uz ķermeni un nedzīvām lietām, materiālās plūsmas un pavisam konkrētas lietas, kas notikušas izstādes telpā – varbūt pat vardarbība pret kādu citu aģentu. Man liekas, šī materiālā domāšana un Baradas filozofija man ir ļāvusi saprast, ka ietekme ir ne tikai izstādes „saturam”, bet tam, kā aparāts atstāj tiešu materiāli diskursīvu ķermenisku ietekmi uz pasauli.

 

Šāda kuratora pieeja noteikti ir svarīga māksliniekiem, kas par savu pamatu uzskata līdzīgas filosofiskās idejas. Vai visi izstādes dalībnieki atbalsta posthumānisma idejas?

Es cenšos strādāt ar māksliniekiem tā, lai viņi izstādē dara to, ko vēlas, un ļauj man darīt to, ko vēlos es, un mēs skatāmies, kas sanāk. Tas, kas sanāk, ir šī intra-aktīvā darbošanās, taču procesu gaitā mums ir iespēja rīkoties tā, kā vēlamies laika, telpas, ekonomisko un sociālo iespēju robežās. Dažiem māksliniekiem ar to ir grūtāk, jo viņi ir pieraduši redzēt kuratoru citā lomā. Tāpēc arī reizēm ir grūti tieši izteikties par mākslas darbiem vai mākslinieku darbībām, jo es negribu tos reprezentēt, darbi paši sevi prezentē – tie iedarbojas uz mani, un rezultātā ir tas, kas sanāk. Taču es nevēlos izstādīt viņu darbus un paskaidrot, par ko tie ir.

 

Kā tomēr ir iespējams izvēlēties „vienības”/aģentiālos aspektus, kas piedalās izstādē?

Tas notiek dažādos veidos, ar dažiem māksliniekiem mūs saista ilgstošs sadarbības process un attiecības ar telpu/norises vietu, bet dažu darbu izvēli ir noteicis nejaušs gadījums. Un tad vēl ir ilgstoša interese, kāda man ir par Muminiem, piemēram. Viss šis process parādās kā izstāde. Tas ir kā visu laiku strādāt ar šo darbu un domāt par to, un izstāde rodas darbu, cilvēku un vietu kopapstrādes rezultātā. Aiz tās nav citas konceptuālas idejas, kas ietekmētu konkrētu formu, kā šie darbi ir izvēlēti.

 

Kā tajā visā piedalās Tūves Jānsones trollīši Mumini?

Daži attēli no Tūves Jānsones grāmatām bija izstādīti kā viens no izstādes līdzdarbīgajiem aģentiem. Tūve Jānsone vienmēr ir bijusi klātesoša manā dzīvē jau kopš bērnības, taču šobrīd nav runa par manām bērnības attiecībām ar viņas stāstiem un zīmējumiem. Šogad Somijas Nacionālajā galerijā Ateneum notiek nozīmīga izstāde – veltīta Jānsonei kā māksliniecei, kas ir arī citu darbu, ne tikai trollīšu Muminu autore. Viņas darbi jau ir kanons, taču šī kanonizācija turpinās. Es uzskatu, ka Muminu pasaulei – lai arī tā ir ļoti komercializēta – vēl ir liels potenciāls kultūras jomā, ētiski politiski ontoloģisks potenciāls. Ar viņiem var veidot dažādas attiecību spekulācijas, viņos ir pārmaiņu potenciāls, un šī iemesla dēļ Mumini man ir svarīgi. Man interesē viņu attiecības ar dabu un kultūru, ģimenes dzīvi, viņu queerness un atvērtība dažādām iespējām. Internetā ir daudz joku un mēmu par Muminiem un viņu netradicionālo seksualitāti. Bet pat šajā ķircinošajā tiešsaites kultūrā viņu potenciāls ir labāk izprasts, nekā oficiālajā institūciju kultā.

  1. Aģentiālais reālisms (agential realism) ir amerikāņu filosofes Karenas Baradas teorija, kas raksturo pasauli kā „intra-aktīvu aģentu ontoloģisku nedalāmību”, kur „intra-aktivitāte” ir Baradas ieviests neoloģisms – pretstats „interaktivitātei” jeb mijiedarbībai. Barada uzskata, ka lietas un parādības nepastāv pirms to mijiedarbības, bet gan „parādās noteiktu intra-aktīvu darbību rezultātā”, veicot griezumu parādību samezglojumā (entanglement).  (back)
  2. Meeting the Universe Halfway: Quantum Physics and the Entanglement of Matter and Meaning, 2007  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri