Izrādes sabiedrība

 

Fragmenti no Latvijas Laikmetīgās Mākslas centra izdotās Gija Debora grāmatas Izrādes sabiedrība. Grāmatas atvēršanas pasākums notiks Laikmetīgās mākslas centrā 17. novembrī pulksten 18.00.

 

1
Sabiedrībās, kurās valda modernais ražošanas veids, visa dzīve parādās kā milzīgs izrāžu uzkrājums. Viss, kas agrāk tika izdzīvots tieši, tagad attālinājies līdz attēlojumam.

2
Tēli, kas atbrīvojušies no visiem dzīves aspektiem, saplūst kopīgā straumē, kurā dzīves vienotība vairs nav atjaunojama. Pa daļām aplūkotā īstenība attīstās pati savā vispārīgajā vienotībā kā atsevišķa pseidopasaule, kas ir vienīgi vērojuma priekšmets. Pasaules tēlu specializācija pabeigtā veidā atrodama patstāvīgā tēla pasaulē, kurā melis ir samelojis pats sev. Izrāde vispār kā konkrēta dzīves inversija ir patstāvīga nedzīvā kustība.

3
Izrāde vienlaicīgi parādās kā pati sabiedrība, kā sabiedrības daļa un kā apvienojošs līdzeklis. Kā sabiedrības daļa tā izteikti ir tas sektors, kurā koncentrējas visi skatieni un apziņa. Fakts, ka šis sektors ir nošķirts, padara to par pieviltu skatienu un viltus sirdsapziņas vietu, un tā panāktais apvienojums nav nekas cits kā vispārināta nošķīruma oficiālā valoda.

4
Izrāde nav tēlu kopums, bet personu sociālās attiecības, ko pastarpina tēli.

5
Izrādi nevar saprast kā vizuālās pasaules ļaunprātīgu izmantošanu, kā tēlu masveida izplatīšanas rezultātu. Izrāde drīzāk ir Weltanschauung („pasaules uzskats”), kas īstenojies materiālā formā. Tas ir pasaules uzskats, kas iemiesojies priekšmetos.

6
Izrāde, kopumā ņemta, vienlaikus ir gan pastāvošā ražošanas veida rezultāts, gan iecere. Tā nav reālās pasaules papildinājums, klāt pievienota dekorācija. Tā ir reālās sabiedrības nerealitātes pati būtība. Visās savās īpašajās formās – informācijas vai propagandas, reklāmas vai tiešā izklaižu patēriņa formā – izrāde ir valdošās sociālās dzīves klātesošs modelis. Tā ir visuresošs apstiprinājums ražošanā jau notikušajai izvēlei un no tās izrietošajam patēriņam. Izrādes forma un saturs ir pastāvošās sistēmas nosacījumu un mērķu pilnīgs attaisnojums. Izrāde ir arī šī attaisnojuma pastāvīgā klātbūtne kā galvenā nodarbe laikā, kas tiek pavadīts ārpus modernās ražošanas.

7
Nošķiršana pati kā tāda ir daļa no pasaules vienotības, no globālas sociālās prakses [praxis], kas sašķēlusies realitātē un attēlā. Sociālā prakse [pratique], kuras priekšā novietojas autonoma izrāde, ir arī realitātes kopums, kas ietver izrādi. Taču šī kopuma sašķelšanās to tik ļoti izkropļo, ka izrāde šķiet parādāmies kā tā mērķis. Izrādes valodu veido pastāvošās ražošanas zīmes, kas vienlaikus ir šīs ražošanas pēdējais galamērķis.

18
Tur, kur reālā pasaule pārvēršas vienkāršos tēlos, vienkārši tēli kļūst par reālām būtnēm un iedarbīgi rosina hipnotisku uzvedību. Izrāde kā slieksme ar dažādiem specializētiem pastarpinājumiem likt ieraudzīt pasauli, kas vairs nav tieši tverama, dabiski, par cilvēka galveno maņu padara redzi, turpretī citos laikmetos tāda bija tauste; visabstraktākā un visvieglāk apmuļķojamā maņa atbilst pašreizējās sabiedrības vispārinātajai abstrakcijai. Tomēr izrādi nevar identificēt ar vienkāršu skatīšanos, pat ja to kombinē ar klausīšanos. Tā ir kaut kas tāds, kas slīd prom no cilvēka darbības, tās pārskatīšanas un paveiktā labošanas. Tā ir pretēja dialogam. Visur, kur notiek neatkarīgs atainojums, atkal un atkal veidojas izrāde.

38
Kvalitātes zudums, kas tik acīmredzams visos izrādiskās valodas līmeņos, priekšmeti, ko tā slavē, un uzvedība, ko tā izraisa, tikai izsaka reālās ražošanas pamatiezīmes, kas atbīda malā realitāti: preci caur un cauri raksturo līdzvērtība sev pašai, proti, kvantitātes kategorija. Tā attīstās kvantitātē un var attīstīties tikai tajā.

56
Izrādiskas viltus cīņas starp sāncensīgām nošķirtās varas formām tajā pašā laikā ir reālas, tāpēc ka izsaka nevienlīdzīgu un konfliktējošu sistēmas attīstību, relatīvi pretrunīgas šķiru vai apakššķiru intereses, kuras atzīst sistēmu un definē savu piedalīšanos tās varā. Tāpat kā vismodernākās ekonomikas attīstība ir dažādu prioritāšu sadursme, arī totalitāru ekonomikas pārvaldību ar valsts birokrātijas palīdzību un apstākļus koloniālās vai puskoloniālās zemēs raksturo ievērojamas atšķirības ražošanas un pārvaldes veidos. Izrādē, vadoties no pavisam atšķirīgiem kritērijiem, šie dažādie pretmeti var parādīties kā pilnīgi dažādas sabiedrības formas. Taču, ņemot vērā katras šīs formas īpašos apstākļus, patiesībā to savrupība pastāv universālā sistēmā, kas tās ietver, vienotajā kustībā, kas visu planētu padarījusi par savu darbības lauku, – kapitālismā.

59
Banalizācijas kustība, kas ar izrādei raksturīgajiem spīguļiem valda pār moderno sabiedrību visā pasaulē, valda arī pār katru punktu, kur attīstīts preču patēriņš šķietami savairojis izvēlamās lomas un priekšmetus. Reliģijas un ģimenes paliekas – ģimene paliek šķiru varas mantojuma galvenā forma – un tātad to nodrošinātā morālā apspiešana var kombinēties kā viens un tas pats, apnicīgi atkārtojot apgalvojumu par šīs pasaules baudīšanu, bet tieši šī pasaule nav nekas cits kā pseidobaudas produkts, kas slēpj sevī apspiešanu. Svētlaimīgai eksistējošā pieņemšanai kā gluži tā pati parādība var pievienoties tīri izrādiska sacelšanās: tas nozīmē tikai to, ka pati neapmierinātība kļūst par preci, tiklīdz kā ekonomiskā pārpilnība spēj savu ražošanu paplašināt līdz šādas izejvielas pārstrādāšanai.

221
Atbrīvoties no sagrozītas patiesības materiālajiem pamatiem – lūk, kur pastāv mūsu laikmeta atbrīvošanās. „Vēsturisko sūtību ieviest pasaulē patiesību” nevar īstenot ne nošķirts indivīds, ne saskaldīts pūlis, kas pakļauts manipulācijām, bet joprojām un vienmēr šķira, kas spēj būt visu šķiru izšķīdums, novedot visu varu līdz īstenotas demokrātijas saliedējošajai formai, padomei, kurā praktiskā teorija pati sevi kontrolē un redz savu darbību. Tikai tur, kur indivīdi ir „tieši saistīti ar pasaules vēsturi”, tikai tur, kur dialogs ir bruņojies, lai liktu uzvarēt nosacījumiem, kas dialogu dara iespējamu.

 

No franču valodas tulkojusi Astra Skrabāne

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri