Ko es redzēju

 

1933. gada 30. janvārī – dienā, kad Ādolfs Hitlers kļūst par Vācijas kancleru, – ebreju izcelsmes austriešu rakstnieks un žurnālists Jozefs Rots (1894–1939) uz neatgriešanos pamet Vāciju. Sēžot vilcienā uz Parīzi, aiz muguras paliek Berlīne, Veimāras kultūras spilgtākā manifestācija, kas tobrīd jau nolemta bojāejai, kaut ne visiem tas tūlīt ir acīmredzams. Iespējams, tieši Rota feļetoni, kas 1996. gadā izdoti zem nosaukuma Joseph Roth in Berlin: Ein Lesebuch für Spaziergänger, visdzīvāk iemieso šīs nogrimušās valstības burvību. (Savukārt šīs nelielās publikācijas nosaukums aizgūts no 2003. gadā iznākušā angļu tulkojuma What I Saw: Reports from Berlin, 1920–1933.) Rota liecības noteikti veido vienu no galvenajiem avotiem, kurā meklēt starpkaru Berlīni. Rakstnieka redzējums ir ne tikai grūtsirdīgs un iejūtīgs, bet arī dzēlīgi kritisks. Kādā 1924. gada tekstā Rots, ieņemdams sev raksturīgo ārpusnieka lomu, ironizē par Reihstāgā valdošo garlaicību un seklumu; vēlāk gan to izkliedē nacistu soļu duna, kurā paliek nesadzirdēti rakstnieka atvadu vārdi, izteikti no ebreju pozīcijas: „Mēs esam dziedājuši Vāciju, īsto Vāciju! Un tāpēc Vācija mūs šodien sadedzina!” Rota dzīve trimdā ir sarežģīta, viņš nemitīgi uztraucas par iztiku, kā arī pārmērīgi dzer. Pēc nāves viņa papīros atrod ASV PEN kluba ielūgumu doties pāri okeānam. Līdzīgi kā Valtera Benjamina gadījumā, kurš 1925. gada novembrī noskumis klīst pa Rīgas rēgainajām ielām, ir gandrīz neiespējami iztēloties Rotu atstājam „veco pasauli”.

Rota dziesma par Berlīni, kurā viņš apmetās 1920. gadā, kā nojaušams, ir viegli melanholiska, to pie sevis dungo vientulīgs gājējs – Eiropas starpkaru literatūrā labi pazīstamais flâneur tēls, atrodams arī Jāņa Sudrabkalna 1937. gadā publicētajās miniatūrās Viena bezdelīga lido, – kura maņas atvērtas katram ielu, parku, bulvāru, namu un nogurušo berlīniešu dāvātajam iespaidam. Rota feļetoni ir perfekta stila un asredzīgas laikmeta analīzes paraugstunda.

Artis Ostups

 

Šillerparks

Šillerparks pilsētas ziemeļos atklājas negaidīti kā pārsteidzoša dārglieta aiz alus darītavu ikdienas dzīves, aiz visiem šiem ziemeļnieku Schultheiß un Patzenhofer: parks, kas izraidīts trimdā. Tas izskatās pēc tāda, kurš reiz atradies pilsētas rietumu daļā un tikai pēc izsūtīšanas palicis bez sava dekoratīvā dīķa, cēlajiem gulbjiem un termometra namiņa ar barometru un saules pulksteni.

Tam atstāti sēru vītoli un svīta – parka sargi.  Šie sargi ir nerunīgi un droši vien krietni cilvēki, jo viņu darbs nemaitā dvēseli. Viņi šajā pasaulē ir vienīgā nekaitīgā policija, Dieva un domes norīkoti brīdinājuma uzraksti, kuri aiz garlaicības pēkšņi pametuši savu atrašanās vietu un sākuši klejot šurpu turpu pa alejām. Viņu sejās palicis laika zoba sagrauztais gravējums: Pilsoņi, saudzējiet savus apstādījumus, – un vītola maikstis, kuras viņi tur rokās, vēcinās liegi kā izsaukuma zīmes. Starp citu, parka sargi ir vienīgās dzīvās būtnes, kurām atļauts staigāt pa zālāju.

Es labprāt gribētu zināt, ko parka sargi dara ziemā. Gandrīz nav iespējams iedomāties, ka viņi jebkad atstātu parku un kopā ar sievu un bērniem mitinātos dzīvojamā virtuvē. Varbūt viņi satinas salmos un lupatās, un garāmgājēji viņus notur par rožu krūmiem, marmora fauniem vai bronzā kaltiem strūklaku eņģeļiem, – vai varbūt viņi uz ziemu ierokas un tad pavasarī uzdīgst līdz ar prīmulām un pirmajām vijolītēm. Pats esmu redzējis, ka viņi līdzīgi tramīgiem meža bērniem pārtiek no mežrozīšu paaugļiem. Uzrunāti viņi ilgi pārdomā un tikai tad atbild. Tāpat kā kapračus un bākas sargus, arī viņus vienmēr apņem vientulība…

Ļaudīm, kuri dzīvo Šillerparka apkaimē, no rītiem jāstrādā. Tādēļ Šillerparkā gandrīz nav cilvēku, it kā ieeja tajā būtu aizliegta. Vien izretis cauri žogam izsūcas pa kādam bezdarbniekam.

Un divas meitenes, septiņpadsmitgadīgas un dabu mīļojošas, lēni iet pa alejām – izskatās, ka pēkšņi staigāt sākuši bērzi, tomēr īstie bērzi ir iesakņojušies un drīkst tikai šūpot gurnus.

Ap trijiem pēc pusdienas ierodas bērni ar lāpstām, liekšķerēm un mātēm. Mātes viņi noliek uz platajiem, baltajiem soliem un paši tipina uz smilšukasti.

Smiltis mīļais Dievs ir izdomājis tieši bērniem, lai viņi ar spēles gudro neapzinību parādītu, kāds ir laicīgās darbošanās mērķis un uzdevums. Vienā vietā ielāpstojuši smiltis skārda spainī, viņi tās aizstiepj uz citu vietu un tur izber. Tad ierodas citi bērni un saraustās smiltis aizlāpsto atpakaļ uz turieni, kur tās cēlušās.

Un tā arī ir dzīve.

Turpretim sēru vītoli vedina domāt par nāvi.

Tie ir mazliet patvaļīgi un pārmērīgi, rudenīgo krāsu juklumā vēl joprojām zaļi, un tajos jaužams cilvēcisks patoss. Sēru vītolus Dievs neradīja iesākumā, kā varbūt lazdu krūmus un ābeles; viņš tos laida pasaulē pēc tam, kad bija nolēmis ļaut cilvēkiem nomirt. Tie kaut kādā ziņā ir otrās paaudzes koku parādības, flora, kurai piemīt intelekts un saprašana par to, ko nozīmē ceremonija. 

Arī Šillerparkā lapas klausa rudenim un krīt no kokiem, taču guļam nepaliek. Tīrgārtenā, piemēram, melanholisks klaiņotājs pa lapām var brist un brist. Tas saceļ dzejisku čaukstoņu un padara dvēseli grūtsirdīgu. Turpretī Šillerparkā lapas katru vakaru savāc vedingieši, kuri tās izžāvē un ziemā izmanto apkurei.

Čaukstoņa ir greznība; it kā dzeja bez centrālapkures būtu pretdabiska.

Mežrozīšu paaugļi izskatās pēc mazām, sarkanām reklāmas liķiera pudelītēm. Tie pilnīgi par brīvu krīt no krūmiem, un bērni tos lasa. Parka sargi uz tādu uzvešanos noskatās mierīgi. Liekait savu paļāvību uz to Kungu, kurš mielo un ar pilsētas pārvaldes cepurēm aptērpj sargus laukā.

Berliner Börsen-Courier, 23.10.1923

 

Brauciens gar mājām

Iekšpilsētas vilciens brauc cieši gar namiem, un tā pasažieri – kad pienācis pavasaris un mūri sāk izpaust tiem uzticēto, logu rūtis rāda idilles un iekšpagalmi stāsta noslēpumus – dabū redzēt daudz ērmotu un interesantu lietu.

Reizēm brauciens ar iekšpilsētas vilcienu ir pamācošāks nekā ceļojums uz tālām jūrām un zemēm, un pieredzējuši ceļotāji zinās, ka pietiek ar to, ka esi redzējis vienu vienīgu ceriņkrūmu putekļainā lielpilsētas pagalmā, – pēc tam tu spēj saprast visu pasaules apslēpto ceriņkrūmu dziļās sēras.

Tādēļ no brauciena ar iekšpilsētas vilcienu atgriežos, pilnum pilns ar daudzo skaisto un sēro lietu dzīvi, un, apbraukājis mazu gabaliņu pilsētas, jūtos lepns kā apburājis apkārt pasaulei. Ja es iekšpagalmus iedomājos vēl skumīgākus, to ceriņkrūmus vēl nīkulīgākus, mūrus vēl dažus metrus augstākus un bērnus vēl kādu nokrāsu bālākus, tad it kā esmu pabijis Ņujorkā un nobaudījis metropoles sīvumu. Vislielākie atklājumi gaida tepat blakus, mājās vai dažas ielas tālāk – jo parādības, noskaņas un piedzīvojumi cits no cita atšķiras nevis ar būtiskajām īpašībām, bet gan ar mērogu.

Katrai sienai ir sava seja un raksturs, un arī tad, ja tajā nav neviena loga un tās sakaru ar dzīvi apstiprina ja nu šokolādes fabrikas reklāmas izkārtne, kurai likts pie sirds neizdzēšami (dzelteni un zili) iezīsties atmiņā ar savas uzzibēšanas pēkšņumu.

Tomēr aiz šīs sienas dzīvo cilvēki, mazas meitenītes raksta skolā uzdotos mājasdarbus, vecāmāte ada un suns grauž kaulu. Pa mēmās sienas plaisām un porām sitas dzīves pulss, tas izlaužas cauri Sarotti šokolādes skārda plāksnei, klauvē pie vilciena logiem, un to džinkstoņa sāk izklausīties cilvēciski un vitāli, liekot saausīties neredzamas radniecības tuvumā.

Cik savādi līdzīgi cits citam ir cilvēki, kuri dzīvo namos gar iekšpilsētas vilcienu. Gandrīz šķiet, ka gar sliedēm un ar skatu pār viaduktiem apmetusies viena vienīga liela ģimene.

Dažus dzīvokļus pie vienas otras stacijas es pazīstu. Pavisam tāpat, it kā bieži būtu pie viņiem viesojies, es domājos zinām, kā šie cilvēki runā un kā viņi izdara šo un citu kustību. Viņiem visiem dvēselē ir mazliet trokšņa no vilcienu mūžīgās brākšķoņas un rībēšanas, un viņi nemazdrusciņ nav ziņkārīgi, jo ir pieraduši, ka ik brīdi viņiem garām slīd neskaitāmi sveši likteņi, aiz kuriem nepaliek nekādu pēdu.

Starp viņiem un to pasauli, kas pastāv viņiem līdzās, vienmēr ir neredzama, necaurlaidīga, svešāda atmosfēra. Viņi vairs nemaz nezina, ka viņu darbību un viņu dienas, viņu sapni un viņu naktis piepilda troksnis. Žvadzoņa un rīboņa it kā nogulst viņu apziņas dibenā, un neviens iespaids un neviena pieredze bez tās nav pilnīga.

Ir viens man labi zināms balkons ar dzelzs margām, tas karājas pie mājas kā būris, un vienā man labi zināmā vietā visu cauru pavasari un vasaru karājas sarkans spilvens – tas tur ir gan vētrā, gan saulē kā nepielūdzami uzkrāsots eļļas traips. Ir kāds pagalms, kuram cauri krustu šķērsu nostieptas auklas, it kā tur no mūra uz mūri savu biezo tīklu būtu noaudis aizvēsturisks zirneklis. Mūžīgi piepūties, tur plīvo tumši zils priekšauts ar lielām, baltām rimbuļu acīm.

No saviem braucieniem es pazīstu kādu bērnu, gaišmatainu meiteni. Viņa sēž pie atvērta loga un no maziem rotaļu trauciņiem ber smiltis sarkanīgā māla puķupodā. Šis bērns droši vien piebēris pilnus jau piecus simtus tādu podu. Es pazīstu kādu vecu kungu, kurš nemitīgi lasa. Šis vecītis noteikti jau pazīst visas pasaules bibliotēkas. Kāds zēns klausās gramofonu – lielu, ar zvīļojošu piltuvi; tas stāv viņa priekšā uz galda. Es varu notvert un paņemt līdzi ļerkstošu skaņas skrandu. No melodijas auguma izrauta, tā džinkst man ausīs, bezjēdzīgs fragments no fragmenta, kas man atmiņā tagad absurdi un netaisnīgi būs identificēts ar uz mirkli pamanīto klausītāju.

Ļoti maz ir tādu, kuri nedara neko un vienkārši sēž pie loga, skatīdamies uz garāmbraucošajiem vilcieniem. Tas liecina, cik garlaicīga acīmredzot ir dzīve nestrādājot. Tādēļ katram te ir savs mērķis, un pat animāliskais ir lietderīgi izmantots. Nav iekšpagalmos ceriņkrūma, kurš nestieptu izžautu veļu. Tur slēpjas šo pagalmu skumjas: pārāk reti krūmam nav nekas jādara, vien jāgaida lietus un saule, un jāizbauda gan viens, gan otrs, un jārieš zili un balti ziedu čemuri.

Berliner Börsen-Courier, 23.4.1922

 

Mirušie bez vārdiem

Policijas prefektūras pirmajā stāvā ir fotogrāfiju vitrīnas, kurās kārtīgi rindojas lielpilsētas anonīmie mirušie. Tā ir briesmīga izstāde, un to izveidojusi briesmīga pilsēta, kuras asfaltētajās ielās, pelēki noēnotajos parkos un zilajos kanālos glūn nāve ar revolveri, apdullinošu hloroformu un lupatu vīkšķi. Šī ir lielpilsētas anonīmā puse, tās anonīmā nabadzība. Šie ir tās nezināmie bērni, kuru dzīve sastāv no nemiera, kroga un noklusēšanas, kuru gals ir asiņains un varmācīgs – slepkavīgs fināla akords. Paši to nemanīdami, viņi ieklimst kādā no neskaitāmajiem kapiem, kuri, izrakti tieši viņiem, gaida pie visiem viņu ceļiem, un vienīgā piemiņa, kura pēc viņiem paliek nākamajām paaudzēm, ir tā saucamajā “notikuma vietā” ar policijas komisijas aparātu uzņemts portrets.

Kad esmu apstājies pie fotogrāfa ateljē skatloga un skatos uz dzīvo uzņēmumiem – jaunais pāris, iesvētes bērni, šīs smaidošās sejas, baltie plīvuri, papīra puķu vijas, ordeņi pie kāda ekselences krūtīm, uz kurām skatoties vien ausīs sāk šķindēt –, es domāju par šo mirušo vitrīnu policijā. Tai būtu jāatrodas nevis prefektūras gaitenī, bet kaut kur labi redzamā vietā tieši vidū šai pilsētai, kuru tā simbolizē. Skatlogi ar dzīvo, svinīgo, svētdienīgi noskaņoto portretiem par dzīvi rada aplamu priekšstatu. Notiek ne tikai laulības, daiļas sievietes ar apaļiem pleciem un iesvētības – šajā pasaulē tiek svinētas arī slepkavības, pēkšņas triekas lēkmes un noslīkšana.

Kinohroniku nedēļās vajadzētu rādīt šīs pamācošās fotogrāfijas, ne tikai mūžīgās parādes, svētās patriotisma procesijas, kūrvietas ar strūklakām, saulessargiem, rūgtajiem minerālūdeņiem, terasēm, kurās skan Vāgnera marši. Dzīve nav tik glīta kā varētu nospriest pēc kinohroniku nedēļām.

Pa policijas prefektūras gaiteni diendienā, stundu stundā iet ļoti daudz, simtiem cilvēku, un neviens neapstājas pie vitrīnām palūkoties uz mirušajiem. Ļaudis dodas uz ārzemnieku nodaļu, uz pasta nodaļu, saņemt vīzu, uz atrasto mantu biroju meklēt lietussargu, uz kriminālo pārvaldi paziņot par zādzību. Policijas prefektūrā ierodas tikai cilvēki, kurus nodarbina dzīves būšanas, un, ja atskaitām mani, neviens no viņiem nav filosofs. Kurš lai raizētos par mirušajiem?

Šie mirušie ir neglīti un pārmetoši, un karājas te kā sirdsapziņas ēdas. Viņi ir nofotografēti tādi, kādi tika atrasti, viņu sejās turas nebeidzamas šausmas – nāves šausmas. Viņi stāv ar ieplestām mutēm, gaisā joprojām it kā palicis viņu pēdējais kliedziens, tas dzirdams, uz viņiem skatoties. Nāves cīņa tur viņu acis puspavērtas, zem plaksta viz baltums. Te ir bārdaiņi un bezbārdaiņi, sievietes un vīrieši, jaunekļi un sirmgalvji. Atrasti uz ielas, Tīrgartenā, Šprē kanālos. Bieži pat atrašanas vieta ir nezināma vai nav zināma droši. Slīkoņi ir uzburbuši, apkrevējuši ar dūņām, tie izskatās pēc neveiksmīgi mumificētiem Ēģiptes valdniekiem. Šī garoza viņiem uz sejām ir saplaisājusi un sasprēgājusi kā slikti saglabājusies ģipša maska. Sieviešu krūtis ir šaušalīgi uzpampušas, vaibsti sašķobīti, mati kā saslauku kaudzīte uz pietūkušās galvas.

Ja šiem mirušajiem būtu vārds, viņi neizskatītos tik pārmetoši. Spriežot pēc viņu sejām un drēbēm, viņi dzīvē nav bijuši „pārtikuši”. Viņi pieder pie tās šķiras, kuru dēvē par „zemāko”, jo viņi, sagadīšanās pēc, ir zemākie. Tie ir dienas strādnieki, kalpones, cilvēki, kuriem, ja viņi vēlas dzīvot, ir jāuzņemas tikai smagie – vai noziedzīgie – darbi. Vien retumis šīs miroņgalvas izaug no stāvas apkaklītes, kura kļuvusi par eiropeisko pilsonisko šķiru pazīmi. Gandrīz vienmēr – no vaļējiem krekliem tumšā krāsā.

Un visu viņu dzīvi raksturo vieta, kurā viņus notvērusi baigā nāve. Viens 1921. gada 2. decembrī atrasts Potsdamas stacijas atejā. 1920. gada 25. jūnijā no Šprē upes Reihstāga krastmalā izvilkta šī nenoteikta vecuma sieviete. Šī bārdainā, bezzobainā galva 1918. gada 25. janvārī mirusi Aleksandra laukumā. 1922. gada 8. maijā šis, jauns vīrietis ar svētsvinīgiem sejas vaibstiem, nomira Arminija laukumā uz sola. Par rimtajiem vaibstiem viņš var pateikties burvīgajai maija naktij Arminija laukumā, kad viņš nomira, droši vien pogoja lakstīgala, smaržoja ceriņi un mirdzēja zvaigznes.

1912. gada 26. oktobrī kāds aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis tika nosists Cēlendorfā, Špandavas ielā, nezināmā apbūves gabalā. No deniņiem uz lūpām stiepjas tieva asiņu švīka, tās rit tievas un sarkanas, sen izsīkušās apbedītā cilvēka asinis – taču portretā tās rit uz mūžīgiem laikiem. Velti gaidīt dzērves, kuras reiz atklāja, kurš ir Ibika slepkava. Pār Špandavas ielas apbūves gabaliem dzērves nelido – tās sen būtu nošautas un izceptas. Toties Dievs aiz mākoņiem nesatraucami noskatās pasaules kara liesmās – kā lai viņš raizētos par vienu vienīgu?

Vitrīnās ir apmēram simt fotogrāfiju, un tās aizvien tiek atjaunotas. Lielajā pilsētā nezināmi mirst tūkstoši. Viņiem nav vecāku, nav draugu, viņi dzīvojuši vientuļi, viņi nomiruši aizmirsti. Viņi nav bijuši droši iesēdināti kopienas pinumā – lielajā pilsētā ir tik daudz vientuļnieku. Kad simts tiek nosisti, vēl tūkstoši dzīvo tālāk, bez vārda, bez jumta. Cilvēki kā akmeņi, cits citam līdzīgi. Visi reiz aiziet bojā varmācīgi – un viņu nāvei nav briesmīgu seku, tā, atšķirībā no kāda Talātpašā nāves, nenonāk avīzēs.

Tikai anonīma fotogrāfija policijas gaitenī velti aicina vienaldzīgos ļaudis identificēt.

Neue Berliner Zeitung – 12-Uhr-Blatt, 17.01.1923

 

No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri