Par dzīvi patiesībā

 

Pāvels Štolls − Vāclava Havela tulks. Bet ne tikai. Pazīstamas čehu intelektuāļu dzimtas pārstāvis. Bet ne tikai. Brīnišķīgs draugs, tāpēc jau arī tik grūti par viņu rakstīt. Tāpēc sākšu vēlreiz, bet citādi.

Prāgā dzīvo brīnišķīgs latvietis-čehs, vārdā Pāvels Štolls. Viņš ir pasniedzējs Prāgas Kārļa universitātes Filozofijas fakultātē un vada Baltistikas nodaļu. Tā ir viņa lolojums un atbildības nasta. Viņa skolotājs ir Radegasts Paroleks, bet skolnieks ir pārspējis skolotāju. Pāvels Štolls ir LZA ārzemju loceklis, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pāvels Štolls galvenokārt pēta čehu un latviešu literāro sakaru vēsturi (viņgad arī latviski izdota grāmata Latviešu kultūra un brāļu draudze). Viņš tulko arī latviešu literāros darbus (var pieminēt kaut vai nesen izdoto Kārļa Vērdiņa grāmatu ), kaut gan tam nereti traucē oficiālā tulka pienākumi…

Čehijā vislabāk latviešu literatūru un kultūru laikam pārzina Pāvels Štolls (bīstos, ka tāds viņš varētu būt arī Latvijā). Zinošs un atsaucīgs, sirsnīgs un godīgs. Filosofijā savulaik pastāvēja apzīmējums liela dvēsele”. Šāda dvēsele ir Pāvelam.

Igors Šuvajevs

 

Aija Cepliša: Konferences Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels ietvaros jūs uzstājāties ar referātu Vāclava Havela daiļrades recepcija Latvijā. Vai varat nedaudz pastāstīt, kāda ir Havela ietekme Latvijas literatūrā?

Vāclava Havela galvenie literatūras žanri bija divi − viņš rakstīja lugas un esejas. Viņš arī izpaudās citos žanros, taču šie divi žanri ir uzskatāmi par galvenajiem un ir tulkoti latviešu valodā. Ir iztulkotas sešas Havela lugas, diemžēl no tām Latvijā iestudēta ir tikai viena. Esejas ir tulkotas vairāk, taču trūkst pašas galvenās, par kuru tad arī bija šī konference. Mēs to iztulkojām kā Bezvarīgo vara. Bija ļoti grūti atrast labu tulkojumu šim terminam „bezvarīgie”. Latviski tas neskan labi, taču tajā ir runa par cilvēkiem, kuriem nav varas, − kā viņi to var realizēt vai iegūt. Es ļoti gribētu, lai šī eseja tiktu iztulkota, un domāju, ka nākamgad tas tiks paveikts. Tāpat ceru, ka izdosies konferencē izskanējušos referātus apkopot un izdot kolektīvās monogrāfijas veidā.

 

Kāpēc eseja Bezvarīgo vara ir aktuāla mūsdienās?

Es domāju, tieši tāpēc, ka darbs mudina uz pilsonisko atbildību. Pieļauju, ka Latvijā tāpat kā Čehijā ir novērojams, ka jaunatne ir ļoti politiski pasīva. Un ne tikai jaunatne, bet visu vecuma cilvēki maz iesaistās politiskajos procesos. Es pat pieļauju domu, ka tas nav tikai aiz slinkuma vai nezināšanas, daudziem ir jādomā par iztikšanu. Ja cilvēks strādā vairākos darbos, viņam nebūs laika iedziļināties politikā. Taču nav vēlama situācija, ka cilvēki ir politiski pasīvi, ka viņi reizi četros gados ievēl politiķus un tad viņus tikai pie alus kausa vai televizora ekrāna kritizē. Ar to ir par maz. Vajag kaut ko darīt. Šis Havela darbs pilsoņiem saka − jums taču ir sava vara, jūs varat ietekmēt to, kas jums nepatīk, jums ir jāgrupējas, jāprotestē.

Disidentisma laikā, kurā dzīvoja Havels, bija runa par „dzīvi patiesībā” vai vismaz „nedzīvot melos”. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka kaut kas nav kārtībā, tad nav pareizi pielāgoties un domāt, ka kāds to atrisinās manā vietā. Vienkārši jāuzņemas atbildība un jārīkojas iespēju robežās. Varbūt viņš nevar izmanīt problēmas cēloni, bet viņš var, tā teikt, sakopt savu pagalmu. Uz to šis darbs aicina. Vāclavs Havels visu laiku domāja par cilvēka identitāti, viņa iekšējo patiesīgumu, sirdsapziņu, rūpēm par savu dvēseli, un tā sastāvdaļa ir šī „dzīve patiesībā”. Lai cilvēks dzīvotu saskaņā ar sevi un savu patību, savu sirdsapziņu, saviem uzskatiem. Tādējādi tas ir aktuāli.

 

Ir svarīgi, lai vēlētāji uzņemtos atbildību par politikā notiekošo?

Protams, tas ir pats svarīgākais. Cilvēki labprāt savu atbildību noveļ uz citu. Un tādā veidā atbrīvo sevi no jebkādas iesaistes. Tad cilvēki kļūst par marionetēm, ar kurām kāds spēlējas. Cilvēkam jābūt personībai tādā ziņā, ka viņš neļauj ar sevi manipulēt. Viņam ir, ko dot pārējiem cilvēkiem, viņam ir savi mērķi vai vajadzības, kas var saskanēt ar kādu cilvēku grupu. Un atbildība tiek dota, lai šos plānus un vajadzības īstenotu. Vajag strādāt un ķerties klāt. Pats vieglākais eksistences veids ir sēdēt krogā vai pie televizora un lamāt valdību. Tas neko nemainīs, šie iebildumi netiks sadzirdēti.

 

Eseja ir aktuāla arī tagad, bet varbūt katra paaudze tā domās?

Toreiz viņš bija nedaudz utopisks, jo tajos žņaugos ļoti maz varēja īstenot, disidenti bija maza grupiņa. Tagad brīvības apstākļos viņa idejas ir daudz iespējamākas, ir daudz vairāk iespēju tās realizēt. Mūsdienās pilsoņu sabiedrība ir brīva, tā var darboties, toreiz − ļoti ierobežoti. Tagad varbūt pat pienācis laiks esejas ideju īstenot. Protams, nedaudz citādāk, nekā tas bija domāts, eseju rakstot, bet galvenā ideja tur ir.

 

Ir jau 2017. gads, mēs rīkojam konferenci, tulkojam Havela esejas. Viņš palicis atmiņā ne tikai kā esejists un dramaturgs, bet arī kā politiķis, humānists, disidents.

Redziet, pašam Vāclavam Havelam (viņš pats to uzsvēra un to akcentēja arī viņa brālis, kurš piedalījās konferencē) ļoti svarīgi ir attāli horizonti. Arī politikā viņš vienmēr teica, ka nevajag domāt tikai par mērķiem, kas izpildāmi vienā vēlēšanu periodā, bet redzēt tālākos mērķus, ir jābūt perspektīvai. Viņa domas ir vērstas nākotnē, tās nav šī brīža problēmas, bet lieli nākotnes redzējumi. Viņa eseja Bezvarīgo vara, kas uzrakstīta 1978. gadā, ir aktuāla arī mūsdienās. Un ne tikai Latvijā par to interesējas, ir filosofi, kas mūsdienās ASV reaģē uz šo eseju. Un apsver idejas, ko autors tajā klāsta. Galvenās domas, ko Havels pauž, ir, ka beigsies sociālisma jeb nedemokrātiskā režīma laikmets un beigsies Rietumu klasiskās demokrātijas laikmets. Tāpēc, ka mainās vajadzības, ko risināja klasiskās politiskās partijas, un pēc šī demokrātijas perioda iestāsies postdemokrātijas periods. Par to tagad diskutē − vai šis postdemokrātijas periods ir jau iestājies. Un Havela izpratnē postdemokrātijas periodā vairs nedarbojas klasiskās politiskās partijas ar saviem klasiskajiem uzdevumiem, bet veidojas pilsoņu kopienas, kas risina konkrētus mērķus, konkrētus uzdevumus, un tās grupējas šo konkrēto uzdevumu dēļ. Tā ir tā saucamā nepolitiskā politika, ko viņš ļoti bieži pieminēja.

Havelam bija aizspriedumi pret politiskajām partijām, jūs paši saprotat, tur bieži vien iesaistīta korupcija, varas kāre, populisms. Viņš gribēja, lai darbotos pilsoņu sabiedrība, lai pie varas nonāktu cilvēki „no apakšas”, lai darbotos nevalstiskās organizācijas, humanitārās organizācijas, lai sabiedrisko dzīvi veidotu dažādi grupējumi. Protams, esejas publicēšanas laiks sakrīt ar laiku, kad viņš pats bija disidents. Un disidentu kustība darbojas līdzīgi, jo viņi ir konkrēta sabiedrības daļa, kas risināja konkrētas problēmas, īpaši cilvēktiesību problēmas. Bet grupām var būt arī citi mērķi. Un Havelam bija vīzija, ka tā varētu būt arī turpmāk.

 

Sanāk, ka viņa eseja nav zaudējusi aktualitāti tāpēc, ka Havels ne tikai domājis par aktuālo, bet spējis prognozēt, kādas izmaiņas skars politiku.

Eseja mūsdienās pat ir aktuālāka nekā iepriekš. Jo tolaik viņš diezgan konfliktēja ar klasiskajām partijām, viņš pats, īpaši pēdējos gados, atbalstīja Zaļo partiju Čehijā, jo viņu ne tikai interesēja ekoloģija, bet šī partija bija līdzīga disidentu kustībai −  skaitliski maza, darbojās gandrīz opozīcijā, risināja tādas ilgtermiņa problēmas kā vides ilgtspēja. Bet mūsdienās šī gada parlamenta vēlēšanās visvairāk balsu saņēma populistu partijas Neapmierināto pilsoņu akcija līderis miljardieris Andrejs Babišs. Partija ir veidota no augšas, līderis ir miljardieris. Es šaubos, ka Havels viņu atbalstītu, jo viņš gribēja, lai līderi nāk no tautas. Secinu, ka ne visas Havela vīzijas piepildījušās pilnīgi.

 

Neiedziļinoties Čehijas iekšpolitikā, rodas asociācijas ar ASV, kur prezidents ir bagāts miljardieris.

Jā, pilnīgi piekrītu. Tāda pati sajūta bija par Itālijas Berluskoni savā laikā, kaut kāda jauna iezīme pasaulē ir novērojama. Piebildīšu, ka mūsu nākamais premjers ir krimināli vajāts, viņš it kā piesavinājies ES fondu naudu. Havelam noteikti nepatiktu, ka premjers ir krimināli vajāta persona, bet ko lai dara? Tāda ir dzīve. Ar lielu balsu pārsvaru pilsoņi viņu ievēlēja. Tagad ar viņu jārēķinās.

 

Tas ir viens no demokrātijas blakusefektiem − jāmāk sadzīvot ar situāciju, kurā tavs viedoklis nepārstāv vairākumu.

Tā ir liela problēma. Vāclavam Havelam ir doma, ka demokrātija nav piedalīšanās vēlēšanās reizi četros gados un atslābšana starpposmā līdz nākamajām vēlēšanām  „tagad dariet jūs, es būšu patērētājs, sēdēšu un gaidīšu, ko piedāvāsiet”. Havels uzskatīja, ka politiskajai anagažētībai ir jābūt visu laiku. Arī starp vēlēšanām. Protams, ka jāpastāv arī iespējai atcelt politiķi, ja viņš neattaisno uz viņu liktās cerības. Es gan neesmu politiķis, un šīs ir manas pilsoniskās pārdomas. Bet par Havela politiskajiem uzskatiem vislabāk runā viņa eseja, kurā tad vislabāk varēs izlasīt, ko viņš tajā 1978. gadā bija domājis.

 

Kā jums šķiet, kas Čehijai ir Vāclavs Havels − atmodas laika līderis, pirmais prezidents, dramaturgs, disidents?

Vāclavs Havels bija pilnīgi unikāla parādība. Jūs jau zināt, ka viņš bija disidents, bet Samta revolūcijas laikā kļuva par prezidentu, faktiski dažu nedēļu laikā. Un viņu ievēlēja komunistiskais parlaments, komunisti, kas viņu bija uzskatījuši par Čehoslovākijas lielāko ienaidnieku, pēkšņi visi nobalsoja par viņa kandidatūru. Tur notika ass pavērsiens, jo sanāk, ka komunisti ievēlēja savu vislielāko ienaidnieku. Havela prezidentūras sākumā bija ļoti liela eiforija, arī es staigāju ar viņa portreta nozīmīti pie krūtīm, dziedājām pacilājošas, brīvdomīgas dziesmas un atkārtojām viņa lozungu „Patiesība un mīlestība uzvarēs melus un naidu”. Tas bija arī Samta revolūcijas lozungs, ko viņš ieviesa. Pirmais Havela prezidentūras gads bija kā medusmaize, bet vēlāk arvien vairāk parādījās viņa īstenotās politikas kritiķi. Pēc neatkarības atjaunošanas mainījās visa ekonomiskā sistēma, cilvēkiem bija jāmaina darbi, paaugstinājās inflācija, bet kritiķi bieži vien visu vainu uzvēla prezidentam.

Ārpolitikas jautājumos daļa pilsoņu viņam pārmeta, ka viņš sadarbojas ar NATO, atbalsta iestāšanos. Līdz pat mūsdienām viņam pārmet atbalstu Rietumu dalībai Dienvidslāvijas, Afganistānas konfliktos. Jāatceras, ka Havels gribēja, lai Čehija atgrieztos Rietumos. Un mēs arī atmodas laikā gājām piketēt ar lozungiem „Atgriežamies Rietumos”. Rietumu virziens bija gan NATO, gan Eiropas Savienība (ES). Un Havels konsekventi virzīja Čehiju Rietumu virzienā, NATO iestājāmies viņa, bet ES jau pēc viņa prezidentūras laika. Es domāju, pilnīgi loģiski, ka viņš bija Rietumu pusē. Ja gribam atgriezties Rietumos, mēs nevaram vienlaicīgi būt pret pašu Rietumu vērtībām. Es personiski viņam to nepārmetu, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas pārmet.

Un mūsdienās es esmu diezgan sarūgtināts, es jūtu diezgan lielu kritiku, pat varētu to saukt par naidu, Čehijā pret Havelu. Tas mani sāpina. Es to daļēju saprotu, bet reizē nesaprotu. Tā attieksme ir saistīta ar diezgan lielu antiamerikānisma vilni, kas saistāms ar man neizprotamām Čehijā novērojamām simpātijām pret Krievijas īstenoto politiku. Jāsecina, ka daudzi mani līdzpilsoņi vispār neko nav iemācījušies no 20. gadsimta notikumiem. Viņi aizmirsa padomju okupāciju, kas arī pie mums bija reāla. Lai arī padomju okupācija Čehiju neskāra tik tieši kā, piemēram, Latviju, arī pie mums pēc 1968. gada notikumiem tika izvietotas krievu militārās vienības, arī mēs neko nevarējām darīt bez Maskavas piekrišanas. Un mani izbrīna, ka kādam varētu būt nostalģija pret šiem laikiem. Man siltu jūtu pret šo vēstures posmu nav.

 

Bet šobrīd Čehijā dzīvojošie Havela kritiķi ir gan NATO, gan ES aizsardzībā.

Diemžēl Čehijā ir arī diezgan stipra kustība pret ES. Protams, tā nav oficiāla, bet ir novērojami spēki, kas par to runā. Ir atklāti aicinājumi izstāties no ES. To es uzskatu par nāvējošu politiku, jo mēs (Čehija) neesam Lielbritānija, Norvēģija vai Šveice. Un nevaram eksistēt ārpus ES. Tas vienkārši nav reāli. Tad jārēķinās, ka mūs ievilks cita savienība, piemēram, Neatkarīgo valstu Sadraudzība (NVS) ar Krieviju priekšgalā. Vai mēs to gribam? Vai mēs gribam pievienoties Krievijai un viņas sadarbības partneriem? Es noteikti ne. Arī Vāclavs Klauss, Havela pēctecis, otrais Čehijas prezidents, ir izteicies, ka mums vajag izstāties no ES, jo uzskata, ka savienība ir kaitīga valsts ekonomikai un politikai, ierobežo mūsu brīvību. Tas ir pilnīgi pret Vāclava Havela politikas nostādnēm.

 

Manuprāt, mēs pašlaik dzīvojam ļoti interesantā laikā. Lielbritānija izstājas no ES, Tramps kļuva par prezidentu ASV, terorisms, migrācija.

Es pilnīgi piekrītu. Ir bīstami elementi, šeit es domāju tieši Ziemeļkoreju. Tur ir nebrīvs režīms, kurā viss ir iespējams, un mēs tur neko nevaram ietekmēt, pati Ziemeļkorejas tauta neko nevar ietekmēt. Par visu vienpersoniski lemj valsts vadītājs. Viņam diemžēl ir atbalsts no Ķīnas un Krievijas. Tās arī nav pilnīgi brīvas valstis. Protams, vēl ir Donalds Tramps, kas atgādina ziloni trauku veikalā un ķircina Kimu Čenunu. Un viņš var izprovocēt konfliktu, un būs lielas ziepes. Jā, šis ir interesants laiks, bet tajā pašā laikā bīstams. Cerēsim uz to labāko un domāsim, kā veidot pilsonisku sabiedrību.

 

Intervēja Aija Cepliša

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri