Daudzsugu Amazone: animisma un antropomorfisma satikšanās

 

Dabas izzināšanas ceļā cilvēku ir pavadījušas neskaitāmas būtnes. Kopš aizvēsturiskiem laikiem cilvēka dzīve ir nešķirami saistīta ar necilvēciskām būtnēm, un cilvēcisko-necilvēcisko grupu mijiedarbībā īpaša loma vienmēr bijusi tieši dzīvniekiem. Dažādās sabiedrībās šo grupu mijiedarbība tiek izdzīvota atšķirīgi, veidojot alternatīvas attiecības ar dzīvnieku pasauli. Šīs alternatīvas nereti tiek raksturotas kā „nesavietojamas”, proti, daži dzīvnieki vienā sabiedrībā tiek turēti kā lolojumdzīvnieki, savukārt citā izmantoti gaļas ieguvei; vienā sabiedrībā dzīvnieki tiek glorificēti kā mītiski varoņi, kamēr citā tiek apkaroti kā kaitēkļi. Rietumu tradīcija pretendē uz „zinātnisku pieeju”, ko tver kā objektīvu dabas izzināšanu, kas balstīta eksperimentāli pierādītās un apstiprinātās paradigmās.  No šādas pieejas izriet, ka daba nevar tikt socializēta vai personificēta, jo tādā gadījumā tiktu apgāzti priekšstati par dzīves likumiem. Līdz ar to alternatīva Dabas izpratne tiek uzskatīta par pieeju, kas nespēj vairot zināšanas, jo tā ir balstīta pirmszinātniskos „pieņēmumos”. Šādi skatījumi vispārināti tiek apzīmēti ar terminu „animisms” un pamatā tiek pretnostatīti Rietumu tradīcijās balstītajai „zinātniskajai” pieejai. Tādējādi Rietumu tradīcija veido dubultu pretnostatījumu starp cilvēkiem un dzīvniekiem, un starp Mums un Citiem, terminus „dzīvnieki” un „citi” vienmēr lietojot vispārināti un klasificējoši. Šāda pieeja rada hierarhisku redzējumu, kurā Rietumu zinātne ar savu spēju „saprast” Dabu veicina neierobežotu Dabas ekspluatēšanu, vienlaikus marginalizējot tradicionālās kopienas. Tomēr varam novērot, ka objektivējoša attieksme pret dzīvniekiem var būt balstīta arī personīgos un sociālos uzskatos. Lai pārskatītu šīs robežas un sekmētu netradicionālus dialogus, aicinu apsvērt dažus piemērus no Amazones reģiona, jo sabiedrības iztēlē mūžameži nereti tiek uztverti kā noslēpumaina valstība, kuras iedzīvotāji ir vairāk attālināti no Rietumu zinātniskās pieejas Dabai.

 

Animisms

Diskusijas par animismu ir aizsākušās jau sen. Viena no pirmajām animisma definīcijām ir atrodama Edvarda Teilora1 pētījumā, kas to definē kā primitīvu reliģijas izpausmi, saskaņā ar kuru ikvienai būtnei tiek piedēvētas nemateriālas un kopējā lietu kārtībā nozīmīgas īpašības. Pēdējos gados vērojama tendence paplašināt animisma definīciju, novirzot centrālo fokusu no būtnes īpašībām uz attiecībām starp apskatāmajām būtnēm. Filips Dekolā to dara, klasificējot dažādus attiecību ar dabu režīmus un relativizējot Rietumu izpratni par „dabu” kā objektivējošu mijiedarbību starp cilvēcisko un „citādo”, ko viņš dēvē par „naturālismu”.2 Savukārt Amerikas indiāņu izpratnē animisms izpaužas kā attiecības, kurās visām iesaistītajām pusēm (cilvēkiem, dzīvniekiem un neredzamām būtnēm) piemīt subjektīvas īpašības un sociālas struktūras, kuru atšķirības iezīmē vien ķermeniskais veidols. Amazones animisma izpratnes centrā ir Amerikas indiāņu izpratne par ķermeni kā individuālās un kolektīvās identitātes nostiprināšanas instrumentu. Vairāki etnogrāfiskie pētījumi ir pierādījuši fizioloģisko un sociālo procesu pārklāšanos, piemēram, rotājumu izmantošanā, ēdiena dalīšanā, iniciācijas rituālos utt. Šādā izpratnē dažādo pasaules iemītnieku lomas nav fiksētas, bet gan mijiedarbības ceļā savstarpēji radītas, veidojot specifisku diferenciāciju.

Eduards Viveirušs de Kastru izvirza tēzi, ka Amerikas indiāņu ontoloģijas ir aprakstāmas, izmantojot pronominālus sevis apzīmējumus, kas liek vienādības zīmi starp cilvēcisko un necilvēcisko, vispārinot socializācijas izpausmes kā plēsēja un upura attiecības.3 Šī teorija ievieš „multinaturālisma” jēdzienu, saskaņā ar kuru dažādām sugām piemīt vienots redzējums, veidojot vairākas „dabas”, kurās mājo šo sugu subjektīvisms.  Ar šo ontoloģisko tēzi Amerikas indiāņi nostiprina savu izpratni par „cilvēcību” kā fizisko un sociālo atribūtu krustpunktu, kas piemīt gan cilvēkiem, gan necilvēciskām būtnēm, un šie atribūti tiek diferencēti atbilstoši cilvēciskajam vai necilvēciskajam pasaules redzējumam. Šie atšķirīgie redzējumi arī veido dažādās „dabas”, kurās tie dzīvo. Prototipisks piemērs ir jaguārs, kas cilvēku uzlūko tieši tāpat, kā cilvēks uzlūko cūku, savukārt cūka uzlūko cilvēku kā jaguāru (sevi redzot kā cilvēku), un jaguārs uzlūko cilvēku kā cūku (sevi redzot kā cilvēku). Lai izprastu „dabas” jēdzienu šajā ontoloģiski mainīgajā pasaulē, ir jāizprot vērotāja subjektīvais redzējums. Savukārt redzējums ir nesaraujami saistīts ar vērotāja ķermenisko izpratni par to dabu, kurā tas dzīvo. Vienlaikus arī ķermeniskā esība ir šo redzējumu mijiedarbības auglis.

Amazones Mebengokré kopiena, kas pieder valodu grupai, socializētu ķermenisko esību nostiprina rituālos, kas ietver dalīšanos ar ēdienu, rituāla dalībnieku vienošanos īpašās dziesmās un ķermeņa izrotāšanu ar īpašiem spalvu rotājumiem. Vārda došanas rituāliem šajā procesā ir īpaša nozīme, jo Mebengokré kopienas pārstāvji ar tiem nostiprina sociālās attiecības, un kopiena atzīst vārda saņēmējus par īstiem „cilvēkiem” jeb pilnvērtīgiem Mebengokré locekļiem. „Bruņurupuča dziesma” ir viens no muzikālā pavadījuma elementiem, kas nodrošina rituāla efektivitāti.  Šī iezīme ir raksturīga faktiski visiem vārda došanas rituāliem. Saskaņā ar mītu kāds mednieks reiz mežā saklausīja dziesmu un, sekojot skaņai, uzgāja bruņurupuci. Mednieks pārnesa bruņurupuci uz savu māju. Pārnākot mājās, viņš sajuta īpašas simpātijas pret savu sievu. Viņa skatiens bija kā piekalts dzīvesbiedrei, līdz viņš to pārvarēja un devās uz ciema laukumu satikt citus kopienas vīrus. Viņa prombūtnes laikā bruņurupucis iemācīja savu dziesmu mednieka sievai, ko viņa nodziedāja, kad vīrs atgriezās mājā. Vēlāk viņi šo dziesmu iemācīja visai kopienai. Dziesmas vārdi māca veidot spalvu rotājumus, uzturēt sociālās attiecības, krāsot ķermeni un kopt kultūraugus. Turklāt bruņurupuča gaļa ir rituālu pamatēdiens, un rituālos veidotie ķermeņa krāsojuma raksti bieži imitē bruņurupuča vairoga (karapaksa) sešstūra rakstu.

Dziesmā balstītā cilvēku un bruņurupuču mijiedarbība ir spilgts iepriekš aprakstītajam animismam raksturīgā savstarpējo attiecību struktūras piemērs. Bruņurupucis spēj saprotami runāt un iemācīt cilvēkiem veikt rituālās darbības. Šādas starpsugu attiecības ir raksturīgas ne tikai seniem mītiem, bet arī mūsdienu Mebengokré paražām – bruņurupucis tiek ēsts, lai veidotu cilvēka substanci, savukārt cilvēka ķermenis tiek rotāts ar sešstūra rakstu, lai atdarinātu bruņurupuča estētiku. Šis piemērs skaidri raksturo cilvēka–bruņurupuča mijiedarbības animismu, kurā cilvēka pasaules izpausmes (rituāli, dziesmas, vielas utt.) un bruņurupuča dzīves gājums top par vienotu veselumu.  Tādējādi cilvēka cilvēcīgā daba ir tieši atkarīga no spējas atzīt bruņurupuča cilvēcīgo dabu, jo tikai tā cilvēks spēj pārņemt īpašības, kas veido tā subjektīvo pozīciju. 

 

Antropomorfisms

Šī pati bruņurupuču ģints piesaista arī etologu uzmanību. Piemēram, Paolo Galeoti vadītas zinātnieku grupas pētījumā par vokalizācijas funkcionālo nozīmi (t.i., par šo bruņurupuču apzināti izdoto skaņu nozīmi) ir uzsvērta šo skaņu komunikatīvā nozīme.4 Pētījuma autoru secinājumu pamatā ir trīs argumenti.  Pirmkārt, vokalizācija piemīt vienīgi sauszemes bruņurupučiem; otrkārt, pastāv tieša saikne starp bruņurupuča izmēru un izdotās skaņas frekvenci; un, visbeidzot, šīm skaņām piemīt „bagātīga harmoniskā struktūra”, ko veido vokalizācijas modulācija un frekvence. Kādā citā pētījumā Anna Vilkinsone ar līdzautoriem izklāsta vizuālās atpazīšanas eksperimentu rezultātus, kas veikti ar Chelonoidis carbonaria bruņurupučiem.5 Šī pētījuma rezultāti sniedz pierādījumus tam, ka šie dzīvnieki spēj vizuāli atpazīt tiem pasniegto pārtiku, kā arī atšķirt reālus priekšmetus no to fotogrāfiskiem atveidojumiem. Pētījuma autori norāda, ka šie rezultāti apliecina bruņurupuču spēju uztvert abstraktus tēlus, ko papildus apliecina arī šo dzīvnieku spēja izmantot skārienjutīgas ierīces, lai atrisinātu telpiskas orientēšanās uzdevumus.6

Šie pētījumi ļauj izdarīt secinājumus par to, ka bruņurupuči tiek uztverti kā naturālistiski elementi. Harmoniskās vokalizācijas skaidri iezīmē cilvēkiem raksturīgās ritma izjūtas piedēvēšanu šiem rāpuļiem. Tāpat bruņurupuču kognitīvā spēja asociēt realitāti un telpu ar to virtuālu atveidojumu tiek pielīdzināta cilvēka spējai radīt apkārtējās pasaules abstraktus atspoguļojumus. Tomēr jāatzīst, ka etoloģijā šāda cilvēkam raksturīgo spēju piedēvēšana dzīvnieku uzvedībai un spējām ir kvantitatīvi nepierādāma. Novērojumi tiek atspoguļoti tabulu un grafiku formātā, kas kvantificē novērojamo dzīvnieku fiziskos rādītājus un uzvedību. Bruno Latūrs ir norādījis, ka zinātniskajai metodei ir raksturīgi noklusēt novērojumu veikšanas metodes.7 Tas nozīmē, ka jāpievērš uzmanība tiem aspektiem, kas nav fiksēti bruņurupuču etoloģiskajos aprakstos. Atsaucoties uz iepriekš piedāvāto aprakstu, cilvēcisku īpašību un spēju piedēvēšana bruņurupučiem norāda uz to, ka šo divu sugu nošķiršana ir krietni nenoteiktāka nekā sākotnēji varētu šķist. Šo starpsugu robežu sapludināšanu šobrīd apzīmē ar terminu „antropomorfisms”, kas „zinātniskās” praksēs joprojām ir pretrunīgi vērtēts jēdziens. Atsevišķi akadēmiķi to nonivelē līdz mentālismam, kas nespēj sniegt lietderīgu dzīvnieku uzvedības izziņu.8 Vienlaikus citi zinātnieki norāda, ka šāda pieeja sniedz iespēju padziļināti izprast novērojamos dzīvniekus un, attiecīgi, gūt izpratni par to uzvedību. Devols aicina izmantot pieeju, ko var dēvēt par uz dzīvniekiem fokusētu antropomorfismu, kas pieļauj cilvēcisku jēdzienu izmantošanu citu sugu uzvedības skaidrošanā.9

 

Netradicionāli dialogi

Iepriekšminētā etoloģiskā bruņurupuču piemēra analīze ļauj identificēt „citu dzīvnieku cilvēciskās izpausmes, kā arī mūsu dzīvniekveidīgās izpausmes”.10 Lai arī antropomorfisms netiek uzskatīts par zinātnisku pieeju, tas uzskatāms par nozīmīgu dzīvnieku uzvedības izpētes stratēģiju. Vienlaikus Amerikas indiāņi, tostarp arī Mebengokré kopiena, saprot, ka cilvēciskā un dzīvnieciskā paralēlisms var sniegt priekšrocības dažādu dzīvo būtņu ikdienas mijiedarbības izpratnē. Gan animisms, gan antropomorfisms ļauj pārvērtēt tos uzsvarus, kas līdz šim dominējuši attiecībās starp cilvēkiem un dzīvniekiem. Protams, nav iespējams likt vienādības zīmi starp apgalvojumiem, ka dzīvniekiem piemīt mūsu īpašības un ka tās var tikt novērotas no cilvēka skatpunkta. Tomēr šis īsais cilvēka un Chelonoidis carbonaria jeb, Mebengokré valodā, kaprãn mijiedarbības apraksts liecina par to, ka produktīvi dialogi starp dažādiem zināšanu režīmiem ir iespējami, atzīstot, ka cilvēks ir viens no savstarpēji ietekmējošiem daudzsugu grupu elementiem. Atzīstot, ka, piemēram, animismā balstītas izpratnes par Dabu nav nemaz tik atšķirīgas no mūsu pieejas, varam rast jaunu redzējumu attiecībā uz citu populāciju lomu Dabas aizsardzībā, sekmējot plurālistiskāku un iekļaujošāku sabiedrību veidošanos. Šādi dialogi ļaus mums pārvērtēt starpsugu un starpetnisku grupu kopīgās īpašības, kā arī rast kritiskāku izpratni par stingra viensugas redzējuma nepilnībām.

 

No angļu valodas tulkojis Ivo Puzo

 

  1. Taylor E. B. Primitive Culture. London: Murray, 1871.  (back)
  2. Descola P. L’ecologie des autres. Versailles: Editions Quae, 2011.  (back)
  3. Viveiros de Castro E. Cosmological Deixis and Amerindian Perspectivism, Journal of the Royal Anthropological Institute, Vol. 4, 1998, pp. 469–488.  (back)
  4. Galeotti P. et al. Do Mounting Vocalizations in Tortoise Have a Communication Function? A Comparative Analysis, Herpetological Journal, Vol. 15, 2005, pp. 61–71.  (back)
  5. Wilkinson A. et al. Picture-object Recognition in the Tortoise Chelonoidis carbonaria, Animal Cognition, Vol. 16, 2013, pp. 99–107.  (back)
  6. Mueller-Paul J. et al. Touchscreen Performance and Knowledge Transfer in the Red-footed Tortoise (Chelonoidis carbonaria), Behavioral Process, Vol. 106, 2014, pp. 187–192.  (back)
  7. Latour B. Nous n’avons jamais été modernes. Paris: La Découverte, 1991.  (back)
  8. Sk., piem.: Wynne C. D. L. What are Animals? Why Anthropomorphism is Still Not a Scientific Approach to Behavior, Comparative Cognition & Behaviour Reviews, Vol. 2, 2007, pp. 125–135.  (back)
  9. Waal F. B. M. de. Anthropomorphism and Anthropodenial: Consistency in Our Thinking about Humans and Other Animals, Philosophical Topics, Vol. 27, No. 1, 1999, pp. 255–280.  (back)
  10. Waal F. de. Are we in Anthropodenial?, Discover, Vol. 18, 1997, p. 51.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri