Dzīve un nāve nabagu palātā

 

Čārlzs Bukovskis (1920–1994) bija vācu izcelsmes amerikāņu rakstnieks un dzejnieks. Lielāko daļu savas dzīves Bukovskis pavadīja Losandželosā, kur 14 gadus strādāja pastā, pirms ieguva plašāku atzinību, kas viņam ļāva kļūt par profesionālu rakstnieku. Bukovska prozas rupjā un pašironiskā balss tiecas pēc precīza, minimāla izteiksmes veida. Bukovska stāsti lielākoties ir autobiogrāfiski, aprakstot sabiedrības zemāko slāņu” dzīvi – lētas dzertuves, prostitūtas, noplukušus moteļus. Kaut gan Bukovskis labi pārzināja pasaules literatūru, viņam patika ieņemt antiintelektuālu” pozīciju, izsmejot akadēmiķu (kas viņu aicināja uz lasījumiem) garlaicīgo snobismu – tāpat kā pārspīlētā alkohola lietošana, tā bija daļa no viņa hemingvejiskā” mīta.

Tulkotājs

 

Ātrās palīdzības mašīna bija pilna, bet viņi man atrada vietu pašā augšā, un mēs devāmies ceļā. Es biju vēmis asinis lielos apjomos un uztraucos, ka varētu novemt cilvēkus zem sevis. Mēs braucām un klausījāmies sirēnā. Tā skanēja tālu prom, tā skanēja tā, it kā nenāktu no mūsu mašīnas. Mēs visi bijām ceļā uz apgabala slimnīcu. Nabadzīgie. Labdarībai nolemtie. Katram no mums bija sava kaite, un daudziem no mums nebija lemts atgriezties. Tas, kas mūs vienoja, bija mūsu nabadzība un nelielās izredzes. Mašīna bija pārbāzta. Es nekad nebūtu domājis, ka tajā varētu satilpt tik daudz cilvēku.

„Ak kungs, ak kungs!”, es dzirdēju melnādainas sievietes balsi zem sevis, „Man vienmēr likās, ka ar MANI kaut kas tāds nevar notikt! Ak kungs, man vienmēr likās, ka kaut kas tāds…”

Man tā nešķita. Es kādu laiku biju spēlējies ar nāvi. Nevaru apgalvot, ka mēs bijām labākie draugi, bet bijām pazīstami. Tonakt tā man pārāk ātri pielavījās pārāk tuvu. Es tiku brīdināts: vēdersāpes kā zobena dūrieni, bet es tās neņēmu vērā. Man šķita, ka esmu izturīgs vecis, un izturējos pret sāpēm kā pret neveiksmēm: es tās neņēmu vērā. Es vienkārši uzdzēru sāpēm viskiju un devos savās darīšanās. Manas darīšanas nozīmēja piedzerties. To paveica viskijs; man vajadzēja palikt pie vīna.

Asinis, kas nāk no iekšpuses, nav gaiši sarkanā krāsā kā tās, kas nāk, piemēram, no sagriezta pirksta. Asinis no iekšpuses ir tumšas, violetas, teju melnas, un tās smird, smird sliktāk par sūdiem. Tā saucamā dzīvības sula smirdēja sliktāk par sūdu pēc alus.

Jutu, ka tuvojas vēl viena vemšanas lēkme. Asinīm iznākot, tā bija tā pati atvieglojuma sajūta, kā izvemjot ēdienu. Bet tas bija tikai apmāns… katra reize pietuvināja Nāves Tētiņam.

„Ak kungs, man vienmēr likās…”

Asinis uznāca augšā, un es tās turēju mutē. Es nezināju, ko darīt. Tā kā biju augšā, es būtu pamatīgi samitrinājis savus biedrus lejā. Es turēju asinis mutē un mēģināju izdomāt, ko darīt. Ātrās palīdzības mašīna nogriezās ap stūri, un no manas mutes kaktiņiem sāka pilēt asinis. Nu, cilvēkam pat mirstot bija jābūt pieklājīgam. Es saņēmos, aizvēru acis un noriju savas asinis atpakaļ. Man sametās slikta dūša. Bet es biju atrisinājis savu problēmu. Es vienīgi cerēju, ka mēs drīz nonāksim kādā vietā, kur es varētu laist pār lūpu nākamās asinis.

Tiešām, nebija nekādu domu par nāvi; vienīgā doma bija: es vairs neatbildu par savu rīcību, šī ir briesmīgā neērtība. Tavas izvēles iespējas tiek sašaurinātas, un tad tu tiec grūstīts.

Mašīna nonāca galā, un es biju uz galda, atbildot uz jautājumiem: kāda ir mana reliģiskā piederība? kur es esmu dzimis? vai esmu parādā apgabalam $$$ no iepriekšējiem viņu slimnīcas apmeklējumiem? kāds ir mans dzimšanas datums? vai vecāki ir dzīvi? precējies? ziniet, to visu. Viņi runā ar cilvēku tā, it kā viņš atrastos pie pilnas saprašanas; viņi pat neizliekas, ka tu mirsti. Un viņi it nemaz nesteidzas. Tam ir nomierinoša iedarbība, bet tas nav viņu rīcības iemesls: viņi vienkārši ir garlaikoti, un viņiem ir vienalga, vai tu nomirsi, aizlidosi vai pirdīsi. Nē, viņiem patiktu, ja tu nepirstu.

Tad es biju liftā, un, durvīm atveroties, skats atgādināja tumšu pagrabu. Mani izstūma ārā. Viņi mani iecēla gultā un aizgāja. Nez no kurienes uzradās sanitārs, kas man iedeva baltu tableti.

„Iedzer šo”, viņš teica. Es noriju tableti, un viņš man pasniedza glāzi ūdens un tad nozuda. Labu laiku neviens nebija pret mani izturējies tik laipni. Es atgūlos un palūkojos apkārt. Telpā bija 8 vai desmit gultas, un tās visas aizņēma amerikāņu vīrieši. Mums katram uz naktsgaldiņa bija skārda spainis un glāze. Palagi šķita tīri. Tur bija ļoti tumšs un auksts sajūta kā daudzdzīvokļu nama pagrabā. Pie griestiem bija viena maza un kaila spuldzīte. Blakus gultā gulēja milzīgs vīrietis, viņš bija vecs, ap piecdesmit pieciem gadiem, un viņš bija milzīgs; kaut gan viņa milzīgums lielā mērā bija resnums, viņš radīja liela spēka iespaidu. Viņš bija piesiets pie savas gultas. Viņš skatījās augšup un runāja ar griestiem.

„… un viņš bija tik patīkams puisis, tik kārtīgs un patīkams puisis, viņam bija vajadzīgs darbs, viņš teica, ka viņam vajadzīgs darbs, un es teicu „Man patīk, kā tu izskaties, puis, mums vajadzīgs labs cepējs, labs godīgs cepējs, un es varu pateikt, kad cilvēkam ir godīga seja, es varu noteikt raksturu, puis, ja tu strādāsi pie manis un manas sievas, tas tev būs darbs visai dzīvei, puis… ” un viņš teica, „Labi, ser, ” viņš vienkārši to pateica un izskatījās priecīgs par to, ka saņēmis to darbu, un es teicu: „Marta, pie mums strādās labs zēns, patīkams, kārtīgs zēns, viņš neņems no kases kā tie pārējie negodīgie kuces dēli.” Nu, es aizgāju un pa lēto nopirku vistas, nopirku tās vistas pa ļoti lētu cenu. Marta var izdarīt ļoti daudz ko ar vistām, viņai ir maģiska saikne ar vistām. Pulkvedis Sanderss viņai nestāv klāt ar 90 pēdu kārti. Es aizgāju un nopirku 20 vistas tai nedēļas nogalei. Mums bija paredzēta laba nedēļas nogale, īpaši veltīta vistām. Aizgāju un nopirku 20 vistas. Mēs grasījāmies izputināt pulkvedi Sandersu. Tādā labā nedēļas nogalē var gūt 200 dolāru lielu peļņu. Tas puisis pat mums palīdzēja izķidāt vistas, viņš pats pieteicās to darīt. Mums ar Martu nebija bērnu. Man tiešām sāka patikt tas puisis. Nu, Marta virtuvē sataisīja vistas, viņa pagatavoja visas tā vistas… mums bija vista 19 dažādos veidos, vistas mums līda ārā no pakaļām. Puisim vienīgi vajadzēja pagatavot visu pārējo, burgerus, steikus un tādā garā. Vistas bija gatavas. Un Dieva dēļ, mums bija varena nedēļas nogale. Piektdienas nakts, sestdiena un svētdiena. Tas puisis strādāja labi un arī bija patīkams. Ar viņu bija patīkami atrasties kopā. Viņš stāstīja smieklīgus jokus. Viņš mani sauca par Pulkvedi Sandersu, un es viņu saucu par dēlu. Mēs bijām Pulkvedis Sanderss un Dēls. Kad mēs taisījāmies ciet sestdienas naktī, mēs visi bijām noguruši, bet priecīgi. No vistām nebija palikusi neviena sasodīta kripata. Vieta bija piebāzta, cilvēki gaidīja uz galdiņiem, es nekad neko tādu nebiju redzējis. Es aizslēdzu durvis un izvilku 0,7 laba viskija, un mēs tur sēdējām un iedzērām pāris glāzes, noguruši un priecīgi. Puisis nomazgāja visus traukus un izslaucīja grīdu. Viņš teica, „Labi, Pulkvedi Sanders, cikos man rīt pieteikties?” Viņš pasmaidīja. Es viņam teicu, ka 6:30, un viņš paņēma savu cepuri uz aizgāja. „Marta, tas ir ellīgi patīkams puisis,” es teicu un piegāju pie kases, lai saskaitītu ieņēmumus. Kase bija TUKŠA! Tieši tā, es teicu, „Kase bija TUKŠA!” Un viņš bija atradis arī cigāru kastīti ar pārējo divu dienu ieņēmumiem. Tāds tīrs puisis… Es nesaprotu… Es teicu, ka tas viņam var būt darbs uz mūžu, tā es viņam teicu. 20 vistas… Marta tiešām zina, ko darīt ar vistām… Un tas puisis, tas negodīgais gļēvulis, viņš aizbēga ar visu to sasodīto naudu, tas puisis…”

Tad viņš sāka kliegt. Es esmu dzirdējis kliedzam daudzus cilvēkus, bet es nekad neesmu dzirdējis tādu kliedzienu. Viņš saslējās pret saitēm, kas viņu turēja, un kliedza. Izskatījās, ka saites tūlīt pārtrūks. Visa viņa gulta grabēja, un sienas atbalss mums atrēca atpakaļ viņa kliedzienu. Vīrietis bija pilnīgā agonijā. Tas nebija nekāds īsais kliedziens. Tas bija garš, un tas nerimās un nerimās. Tad viņš apklusa. Mēs, 8 vai desmit slimie amerikāņu vīrieši, apgūlāmies savās gultās un izbaudījām klusumu.

Tad viņš atkal sāka runāt. „Viņš bija tik jauks puisis, man patika viņa izskats. Es viņam teicu, ka šis darbs viņam var būt uz mūžu. Viņš stāstīja tos smieklīgos jokus, ar viņu bija patīkami atrasties kopā. Es aizgāju un nopirku tās 20 vistas. 20 vistas. Labā nedēļas nogalē var nopelnīt 200. Mums bija 20 vistas. Tas puisis mani sauca par Pulkvedi Sandersu…”

Es izliecos no gultas un izvēmu malku asiņu…

 

Nākamajā dienā atnāca māsiņa, kas man palīdzēja tikt ratiņos. Es vēl arvien vēmu asinis un biju diezgan vārgs. Viņa mani iestūma liftā.

Speciālists aizgāja aiz savas iekārtas. Viņi iebakstīja puļķi man vēderā un teica, lai es tur stāvu. Es jutos ļoti vārgs.

„Esmu pārāk vārgs, lai nostāvētu,” es teicu.

„Vienkārši stāvi,” teica speciālists.

„Man liekas, ka es nevaru,” es teicu.

„Stāvi mierīgs.”

Es jutu, ka lēnām krītu atpakaļ.

„Es krītu,” es teicu.

„Nekrīti,” viņš teica.

„Esi mierīgs,” teica māsiņa.

Es atmuguriski nokritu. Bija tāda sajūta, it kā es būtu no gumijas. Es neko nejutu, kad nokritu zemē. Es jutos ļoti viegls. Es droši vien arī biju.

„O, nolādēts!” teica speciālists.

Māsiņa man palīdzēja piecelties un atslēja mani pret iekārtu, tam puļķim spiežoties manā vēderā.

„Es nevaru nostāvēt,” es teicu, „man liekas, ka es mirstu. Es nevaru nostāvēt. Es atvainojos, bet es nevaru nostāvēt.”

„Stāvi mierīgs”, teica speciālists, „vienkārši stāvi.”

„Stāvi mierīgs,” teica māsiņa.

Es jutu, ka krītu. Es atmuguriski nokritu.

„Es atvainojos,” es teicu.

„Nolādēts!” kliedza speciālists, „tevis dēļ es izniekoju divas bildes! Tās nolādētās bildes maksā naudu!”

„Es atvainojos,” es teicu.

„Ved viņu prom no šejienes,” teica speciālists.

Māsiņa man palīdzēja piecelties un tikt atpakaļ ratiņos. Māsiņa dungodama mani aizstūma atpakaļ uz liftu.

Viņi mani izņēma no pagraba un ievietoja lielā, ļoti lielā telpā. Tur bija apmēram 40 mirstošu cilvēku. Izsaukuma pogu vadi bija nogriezti, un no māsiņām un dakteriem mūs nošķīra lielas koka durvis, biezas, abās pusēs ar skārdu apsistas koka durvis. Viņi bija uzlikuši manai gultai apmales un lika man izmantot pīli, bet man nepatika pīle, īpaši tad, kad nācās vemt asinis, un vēl jo mazāk, kad tajā nācās dirst. Ja kāds reiz izgudros ērti izmantojamu pīli, ārsti un māsiņas viņu ienīdīs mūžīgi mūžos.

Man visu laiku gribējās dirst, bet īsti nesanāca. Protams, es dabūju tikai pienu, un mans vēders bija uzšķērsts, tāpēc es nevarēju aizsūtīt neko daudz lejā uz dirsu. Viena māsiņa man piedāvāja cietu liellopu gaļu ar pusceptiem burkāniem un kartupeļu biezeni. Es atteicos. Es zināju, ka viņi vienkārši gribēja vēl vienu tukšu gultu. Neskatoties uz to, man tāpat gribējās dirst. Dīvaini. Tā bija mana otrā vai trešā tur pavadītā nakts. Es biju ļoti vārgs. Man izdevās noņemt vienu apmali un tikt ārā no gultas. Es tiku līdz podam un apsēdos. Es sēdēju un spiedu, sēdēju un spiedu. Tad es piecēlos. Nekā. Tikai maza asiņu peļķīte. Tad manā galvā sākās karuselis, un es ar vienu roku atspiedos pret sienu un izvēmu malku asiņu. Es nolaidu ūdeni un aizgāju. Es biju pusceļā līdz gultai, un asinis atkal nāca augšā. Es nokritu. Tad uz grīdas es izvēmu vēl vienu malku asiņu. Es nezināju, ka cilvēkiem iekšā ir tik daudz asiņu. Es izlaidu vēl vienu malku.

„Aizveries, kuces dēl,” uz mani no savas gultas auroja vecs vecis, „mēs nevaram pagulēt.”

„Atvaino, draugs,” es teicu, un tad es biju bezsamaņā…

Māsiņa bija dusmīga. „Maitasgabal,” viņa teica, „es tev teicu, lai tu neņem nost gultas apmales. Jūs, nolādētie riebekļi, padarāt manu nakti neizturamu!”

„Tava peža smird”, es viņai teicu, „tava vieta ir Tihuanas maukumājā.”

Viņa aiz matiem pacēla manu galvu un stipri iepļaukāja kreiso vaigu un tad ar plaukstas virspusi labo.

„Ņem savus vārdus atpakaļ!” viņa teica. „Ņem savus vārdus atpakaļ!”

„Florence Naitingeila”, es teicu, „es tevi mīlu.”

Viņa atlaida manu galvu un izgāja no telpas. Viņa bija dāma ar īstu garu un liesmu; man tas patika. Es ievēlos pats savās asinīs, un mans uzsvārcis kļuva mitrs. Nu viņa man redzēs…

Florence Naitingeila atnāca atpakaļ ar vēl vienu sieviešu sadisti, un viņas mani iecēla krēslā un stūma krēslu pāri telpai uz manu gultu.

„Nolādēts, cik skaļi!” teica vecais vecis. Viņam bija taisnība.

Viņas mani nogādāja atpakaļ gultā, un Florence uzlika atpakaļ gultas apmali. „Paliec te, kuces dēl”, viņa teica, „vai arī nākamreiz tev būs nepatikšanas.”

„Atsūkā man,” es teicu, „atsūkā man, pirms aizej.”

Viņa pārliecās pār apmali un ieskatījās man sejā. Man ir ļoti traģiska seja. Ir tādas sievietes, kuras tā pievilina. Viņas acis bija plaši atvērtas un kaislīgas, un tās lūkojās manās acīs. Es pavilku uz leju segu un pavilku uz augšu savu uzsvārci. Viņa man iespļāva sejā un aizgāja…

Tad tur parādījās virsmāsa.

„Bukovska kungs,” viņa teica, „mēs jums nevaram pārliet asinis. Jums nav asins kredītu.”

Viņa pasmaidīja. Man tika darīts zināms, ka viņi man ļaus nomirt.

„Labi,” es teicu.

„Vai jūs vēlaties satikt mācītāju?”

„Kādēļ?”

„Jūsu uzņemšanas anketā ir minēts, ka jūs esat katolis.”

„Es vienkārši tā uzrakstīju.”

„Kāpēc?”

„Es biju katolis. Ja raksta „bez reliģiskās piederības”, cilvēki vienmēr uzdod daudz jautājumu.”

„Jūs esat pierakstīts kā katolis, Bukovska kungs.”

„Klau, man ir grūti parunāt. Es mirstu. Labi, labi, kā vēlies, es esmu katolis.”

„Mēs jums nevaram pārliet asinis, Bukovska kungs.”

„Klau, mans tēvs strādā šajā apgabalā. Man liekas, ka viņiem ir asinsprogramma. Losandželosas Apgabala muzejs. Henrijs Bukovskis. Viņš mani ienīst.”

„Mēs paskatīsimies…”

 

Kamēr es biju augšstāvā, notika kaut kāda ņemšanās ar maniem papīriem. Es satiku ārstu tikai ceturtajā dienā, un līdz tam viņi bija paspējuši uzzināt, ka mani nīstošais tēvs ir labs darba cilvēks, kura dēls ir mirstošs dzērājs un bezdarbnieks, un labais cilvēks bija ziedojis asinis programmai, tāpēc viņi uzstādīja pudeli ar asinīm un tās ielaida manī. Bez apstājas 13 pintes asiņu un 13 pintes glikozes. Māsiņai vairs nebija, kur durt adatu…

Kad es reiz pamodos, pie manis stāvēja mācītājs.

„Tēvs,” es teicu, „lūdzu, ejiet prom. Es tāpat varu nomirt.”

„Mans dēls, tu gribi, lai es eju prom?”

„Jā, tēvs.”

„Vai tu esi zaudējis ticību?”

„Jā, es esmu zaudējis ticību.”

„Katolis vienmēr paliek katolis, mans dēls.”

„Tēvs, tās ir muļķības.”

Ierunājās vecs vīrs blakus gultā, „Svēto tēv, Svēto tēv, es ar jums parunāšu. Parunājiet ar mani.”

Mācītājs piegāja pie viņa. Es gaidīju nāvi. Jūs sasodīti labi zināt, ka es nenomiru, jo tad es jums nestāstītu šo visu…

Viņi mani ievietoja palātā ar diviem puišiem, melno un balto. Baltais puisis katru dienu saņēma svaigas rozes. Viņa nodarbošanās bija rožu audzēšana, lai tās pārdotu floristiem. Tobrīd gan viņš neaudzēja nekādas rozes. Melnais puisis bija pārplīsis pušu tāpat kā es. Baltajam puisim bija vāja sirds, ļoti vāja sirds. Mēs gulējām, un baltais puisis stāstīja par rožu selekciju un audzēšanu un to, cik labprāt viņš uzsmēķētu, ak dievs, cik ļoti viņš vēlējās uzsmēķēt. Es vairs nevēmu asinis. Tobrīd es tikai dirsu asinis. Man šķita, ka esmu ticis cauri. Es biju tikko saņēmis pinti asiņu, un viņi bija izņēmuši adatu.

„Es tev atnesīšu cigaretes, Harij.”

„Liels paldies, Henk.”

Es izkāpu no gultas. „Iedod man naudu.”

Harijs man iedeva sīknaudu.

„Viņš nomirs, ja uzpīpēs,” teica Čārlijs. Čārlijs bija melnais puisis.

„Muļķības, Čārlij, pāris cigaretes nekad nevienam nav kaitējušas.”

Es izgāju no telpas un devos caur koridoru. Vestibilā bija cigarešu automāts. Es dabūju paciņu un gāju atpakaļ. Tad mēs, es, Čārlijs un Harijs, gulējām un pīpējām. Tas bija no rīta. Ap pusdienlaiku ieradās ārsts, kas pielika Hariju pie ierīces. Ierīce spļaudījās, pirda un rēca.

„Tu smēķēji, Harij, vai ne?” ārsts jautāja Harijam.

„Nē, dakter, godīgi, es neesmu smēķējis.”

„Puiši, kurš no jums viņam atnesa cigaretes?”

Čārlijs skatījās griestos. Es skatījos griestos.

„Tu mirsi, ja izsmēķēsi vēl vienu cigareti,” teica ārsts.

Tad viņš paņēma savu ierīci un aizgāja. Tiklīdz viņš bija prom, es izvilku paciņu no spilvena apakšas.

„Iedo’ man vienu,” teica Harijs.

„Tu dzirdēji, ko teica ārsts,” teica Čārlijs.

„Jā,” es teicu, izpūšot skaistu zilu dūmu apvalku, „tu dzirdēji, ko teica ārsts: „Tu mirsi, ja izsmēķēsi vēl vienu cigareti.””

„Labāk nomirt laimīgam, nevis dzīvot nožēlojami,” teica Harijs.

„Es nevaru būt atbildīgs par tavu nāvi, Harij,” es teicu, „es iedošu šīs cigaretes Čārlijam, un viņš tev iedos vienu, ja gribēs.”

Es iedevu cigaretes Čārlijam, kam bija vidējā gulta.

„Labi, Čārlij,” teica Harijs, „uzpīpējam.”

„Es nevaru, Harij, es nevaru tevi nogalināt.”

Čārlijs man atdeva atpakaļ cigaretes.

„Nu, iedod man uzpīpēt, Henk.”

„Nē, Harij.”

„Vecīt, lūdzu, tikai vienu cigareti, tikai vienu!”

„Ak, dieva dēļ!”

Es viņam pametu visu paciņu. Viņam trīcēja roka, velkot ārā cigareti.

„Man nav sērkociņu. Kam ir sērkociņi?”

„Ak, dieva dēļ,” es teicu.

Es viņam pametu sērkociņus…

Viņi ienāca un pielika mani pie vēl vienas pudeles. Apmēram desmit minūtes vēlāk ieradās mans tēvs. Ar viņu bija Vikija tā piedzērusies, ka knapi varēja nostāvēt.

„Mīļais!” viņa teica, „mīļo puisīt!”

Viņa piestreipuļoja pie gultas.

Es paskatījos uz veco. „Tu, kuces dēl,” es teicu, „tev nevajadzēja viņu te atvest piedzērušos.”

„Mīļo puisīt, tu mani negribi redzēt, ko? Ko, mīļo puisīt?”

„Es tevi brīdināju, lai tu neiesaisties ar tādām sievietēm.”

„Viņai nav naudas. Maita, tu viņai nopirki viskiju, piedzirdīji un atvedi šeit.”

„Es tev teicu, ka ar viņu nav labi, Henrij. Es tev teicu, ka viņa ir slikta sieviete.”

„Vai tu mani vairs nemīli, mīļo puisīt?”

„Aizvāc viņu prom no šejienes… NEKAVĒJOTIES!” es teicu vecajam.

„Nē, nē, es gribu, lai tu redzi, kāda tev ir sieviete.”

„Es zinu, kāda man ir sieviete. Tūlīt aizvāc viņu prom, vai arī es, lai man Kristus stāv klāt, izvilkšu šo adatu no rokas un tev sadošu!”

Vecais viņu izveda ārā. Es atslīgu atpakaļ uz spilvena.

„Viņa ir izskatīga,” teica Harijs.

„Es zinu,” es teicu, „es zinu…”

Kas es beidzu dirst asinis, man iedeva atļautā ēdamā sarakstu un pateica, ka pirmā glāzīte mani nogalinās. Viņi man arī teica, ka es nomiršu bez operācijas. Man bija briesmīgs strīds par operāciju un nāvi ar japāņu ārsti. Es teicu, „Nekādas operācijas”, un viņa aizgāja, dusmīgi kratot pakaļu. Harijs vēl bija dzīvs un uzmanīja savas cigaretes, kad es pametu slimnīcu.

Es gribēju zināt, kā būs iziet saules gaismā. Sajūta nebija slikta. Garām gāja satiksme. Ietve bija tāda pati kā ietves vienmēr ir bijušas. Es domāju, vai braukt ar autobusu vai kādam piezvanīt, lai mani savāc. Es iegāju bārā, lai piezvanītu. Vispirms es apsēdos un uzpīpēju.

Pienāca bārmenis, un es pasūtīju pudeli alus.

„Kas jauns?” viņš jautāja.

„Nekas īpašs,” es teicu. Viņš aizgāja. Ielējis alu glāzē, es brīdi uz to lūkojos un tad izdzēru līdz pusei. Kāds iemeta monētu mūzikas automātā, un mums bija ko paklausīties. Dzīve šķita nedaudz labāka. Es iztukšoju glāzi, ielēju vēl vienu un prātoju, vai man kādreiz vēl stāvēs daikts. Es paskatījos apkārt: nevienas sievietes. Es ķēros pie otrās labākās iespējas: es pacēlu un iztukšoju glāzi.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri