Vēstules

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Vēstules

Aleksim

I

sūtu tev šo vēsti salocītās lapās
tādās mēdz ievīstīt palaunadzi
karu un nāves ziņas
tādās reizēm izstāsta noslēpumus
kurus nepiedienīgās vienkāršības dēļ
lasītāji atvēl caurdegušām krāsnīm

gribēju iesākt: cik traks laiks!
pievienot dažas atklātnes
kur telpa ir brīva no apsūbējoša metāla
bezvadu stīgām attāluma pārvarēšanas tehnoloģijām
kurās nav nevienas domas par tuvumu
nevienas atmiņas par pieskārienu

gribēju aicināt uz senu gleznojumu izstādēm –
tādas jau vienmēr šķiet mierinošas
hroniskiem pasaules lāpītājiem
tūlīt nogrimstot domās par mūžīgo
kad kuratore skopos vārdos atsedz laiku aiz krāsu kārtas
viss ir īsts protams – cara interese par mākslu
salona gleznotāja glaimi
un svētsvinīgais kritiķu sašutums
atmaskojot otas efektus un šmaukšanos
vai zaimi lielformāta portretā –
vai tad tā drīkst gleznot Kristu?!

gribēju rindkopu brīvībai
demokrātiem kas spurdz par vēlamo mērķu laikiem
gribēju par godalgotām pretenzijām uz nemirstību
un mazliet par sevi šajā istabā
kas pārbāzta lietu un atmiņu siluetiem
un dažiem tavas bērnības zīmējumiem
ar pirmatnēju neveiklu laimi

bet nosūtu tikai šo putna spalvu
viņš reiz izglāba mani
un es esmu bijis te piederīgs
vienmēr šaipusē kopš redzēju viņu
lidojam

 

II

kad cilvēki vēl bija pasakas (viss noticis tikko lai gan zināms sen) monumentos gravēja bērnu sejas tajos vajadzēja gaismu no  gadsimtu ēverģēlībām izteiksmīgus vaigu kaulus ēnojumiem kas paredz nodevību

tajos – nojautas samirkušu kurpju pāri tapetes rētu rakstā aizgūtnēm smieklus un brēcienu nogrūžot māsiņu uz klona grīdas

pieaugušie atskatījās pār plecu un samierinājušies nošūpoja galvu daži atcerējās labu zāļu receptes vai piesauca vecāku atbildību citi gravēja nākamo izcilni lappusi kurā no mazajām rokām izaug cietokšņi un bruņotas aizdomas

kad bija vēl pasakas un bērni apslēpti zaļos austrumu zīdos māte varēja atļauties dievietes kārtu dienvidū vijolnieku zem papelēm pirms viņa noiet savās istabās tērpt lelles atjaunot apzeltīto zābaciņu mirdzumu

kamēr cita viņa (vienmēr šis patvērums svešās lūpās izrunātais sapnis) rītausmā dodas pār reto koku stepi cauru dienu līkņā ap stellēm un pievakarē apmetusi pilnu loku atgūstas it kā no apdulluma apvārdodama murmina matu kumšķiem

ne jau viss mainās viņa saka ne visu tu zaudē un norāda augšup kur laiks neuzvar bet aizverot acis viņa redz balto trauku uz krēsla kas atstāts kopā ar aizmirstu dziesmu strēmelēm un ūdeni tam kurš izkāps no gultas istabas otrā galā un sīkiem solīšiem pieskries nomazgāt seju

 

III

smiltis čīkst zem pēdām
cilvēki nebrien karstajā jūrā vairās
kā vilki uguns un apgrauzto dzimtas kaulu

skolotāj kaut kam jābūt zem šīs mākoņa ābeles
sarkanām vēja lodēm

atkal lietu ģeometrija laivu trauki
izmētāti zari kā ķirurga piederumi
uz šķindošas paplātes

rīta koncertos spārns
aizvelk ēnu no sāpēs uzpampušas sejas

zāļu biezoknī sapinas kājas
kā izmestā vecu kadru lentē
skolotāj šķiriet nākamo lappusi
mums nobrāztas sirdis asiņo

tikai nesauciet bērnus
mēs paši jums apliksim rokas
sauso ziedu vinjetes

un trieksimies gar krastu
paraut aiz bizes skaistāko meiteni
mēs plikie franti kas aizmirsuši
taku asmeņu krustus

ap zilās tumsas laiku augumi
izstīdz gatavi uzlidot līdz mākoņa zaram
un atkal noslēpties plaisā kad kalts
gaismu medī kā putns zivi un laužas atpakaļ

 

IV

kājām gaisā ir viegli un ērti
noteicām sakārtodami izspūrušo griestu apmetumu
mākoņus kurus betona pļavās
joprojām apcer mītos
vai novēl audzēkņiem
kas ar vislielāko gādību
aprūpēti labiekārtotos būros

no debesu puses koki ir durkļi
un zeme – mitru putekļu kamols
bet vējam uz brīdi paceļot apmetni
tikai dažu vitrīnu atspulgi
nevis acis lūkojās mūsu pēdās
un kad slīdējām atpakaļ
tieši gar asmeņa malu
smieklos un izraudāti mēs nebijām tukši
laiku vai lietu siluetus vai sevi pašu
kā apģērbu uzvilkuši uz otru pusi

 

V

paspēj uz šīs takas pirms atnāk migla
apgulies uz vecajiem dēļiem
kas čīkst virs ūdens
paliec ilgi
paliec it kā neviena
un tu pats būtu atspulgs
pār kuru kāds vakarpusē izslīd
no čaulu čaulām
vizēt

it kā neviena
bet sakustas meldri un jūs kas atnācāt kopā
nejauši
būsiet brīvi nejauši
trāpīsiet tumsai serdē
un lēni kā akmens
ieaugsiet atpakaļ dzelmē

tad – deniņos spindzošas naktis
dūre galdā
un bariņš švītu
rupjas spēles uz naivu meldiju fona

it kā neviena
it kā mums būtu atļauts
pasauli izdomāt no jauna
un piepeši mēms
dzirdi joprojām vilni
kad lēnos atspulgos sapnis
kā toreiz
samērcē tavus matus

 

VI

ja ataug koks no sprēgainā mūra
pat ja ezeru šķeļ
vīri ar ērgļu rokām
pieliekties tuvāk mežam
kas miglā meklē

aiz apvāršņa krasta kāpu
ūdeni nepaspējušu pie mirēja lūpām
un kad bērns pamiedzī –
nerakstīt
vēju
izliekto ziemeļu zemi
trejacu dievus kam upurē jērs

cilvēku kas iznāk no biežņas
un nometis vilka vamzi
liekas četrāpus pīkstēt –

nerakstīt
pulksteni šūpuļa klaigās
māti uz sliekšņa kas pazīst
seno padošanos

bēniņos atvadu vīģes
dzimtas asiņu trauku
himnu kas aizdedzinājusi meldrus –

nerakstīt
ka es viens no šīs cilts
akmenī lieliem vārdiem
plikpauriem vectēviem
kas pusi dienas tērē tabakai pīpē
bet roku atstāj uz pleca
un klusē
klusē
un klusē

 

VII

varam pateikt to ko valoda zina
bet kas ir klusums
apstājies pie ciņa upes ielejā kamēr
mēs caur pusnakti brienam
pie viņa pakrist un smieties un vēl
vienā solī nozaudēt atmiņu un nākotnes formas

lapu šķembas veselas pasaules virs sūnām
un pāragri sagumuši stāvi riņķo ap pakšiem
un jautā par ziemu vai vaibstiem senos kalumos
tad aizsteidzas mājā pie klausules
kurā kāds turpina gadsimtiem nokavētu sarunu

piedod šo pasauli manu palodzi
no kuras esi kritis tad kad stāvēju vistuvāk
tagad es nāku no biežņas un tumsas puses
pamanīt valodu skatienā
un klusuma acis kad mežu tu atved līdzi
izklāt ap manu māju
un pagalms kūp kā lēni dziestoša tēja

daudz mēs teiksim un nesapratīsim
un telpa kā pārmēru pieēsti kuņģa kambari
sāpēs pārkārtodama melu un iedomu kumosus
un kā bērnībā mēs pārmaiņus lasīsim
priekšrakstu pergamentus mītu veltīgās mācības
kas aizspindz gar ausīm jaunajiem orfejiem
vienmēr par vēlu noticējušiem dzīvībai ēnā

tagad es tuvojos tev caur briežu iestaigātiem gaiteņiem
ielām logiem kurus kā zelta laikmeta romānus
izklāj priekšā dedzinošām ugunīm zvēru
rēcieniem zem ādas
tagad es mācos uzticēties tālumam sarunai
kad valoda nezina

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri