Sātana piramīda

 

Foto: www.libela0.blogspot.com

 

Serbu dzejnieks Novica Tadičs (Novica Tadić, 1949–2011) droši saucams par tumšāko starp saviem kolēģiem, kas debitēja starp Otro pasaules karu un Dienvidslāvijas šķelšanos. Lai gan viņa dzejā netrūkst Balkānu melnā humora, tumsa viņa daiļradē iegūst baisi galējus apveidus. Bieži sastopami viņa dzejoļu iemītnieki ir velni, dēmoni, ļaunie gari, kas dažādās kamuflāžās vai bez tām klaiņo starp vājajiem mirstīgajiem. Viņam tuva bogomilu sektas ideja, ka laicīgo pasauli radījis Sātans un Dievam tajā nav itin nekādas varas. Laba ilustrācija tam ir pirmais un pēdējais dzejolis šajā publikācijā, abi no Tadiča pēdējās, pirmsnāves grāmatas Esmu te, tumsā, pārējie – no dažādu gadu krājumiem.

Atdzejotājs

 

Sātans ir faraons

Sātans ir faraons.
Tu esi viņa piramīda.

 

Sapnī kāds man pačukstēja

Sapnī kāds man pačukstēja,
ka uz šīs zemes nebūs vairs
ūdens, paliks vienīgi asinis.

Mēs dzersim cits cita asinis,
kā esam to darījuši vienmēr,
un vairs par to nesapņosim.

Pie izžuvušiem strautiem
gulēs kaudzēs beigto dzīvnieku
un pēdējo cilvēku kauli.

Jaunas hiēnas ar mūsu sejām
smiesies un kausies
par apgrauztajām, izkaltušajām paliekām.

 

Mazais bildīšu katalogs

1

Pamestā pilsētelē
suņi klaiņo
paši starp saviem līķiem

2

aklā ieliņā
zēns ripina
Dievmātes nimbu

3

pagalmā
krustā sists
gailis

4

bordelī
no apmeklētāja pīpes
ceļas dūmi –
melna gara zeķe

5

priekšnamā
kurpes mēteļi
cepures cimdi
pamesta māja
nevienas
cilvēka sejas

6

bezgalīgas pelēkas
nezināmas formas virs ūdens –
pestīšana

 

Neviens

Šonakt viņš man izrāda
savu stieples, stikla un puķu frizūru
abpusgriezīgās lūpas
mēli pieciem galiem

O, viņš atpogā
savu zīda vesti
o, pat tā, viņam ir ķermenis
un zelta pulkstenis

Un zemāk zemāk
bikšu ēnā
pēdu vietā
viņam ir divi riteņi
                                    divi velnišķi
                                                            mazi riteņi

 

Tumšas lietas

Tumšas lietas atver manas acis,
paceļ manu roku, sakrusto pirkstus.

Tās ir tuvu un tālu,
drošā slēptuvē
aiz deviņiem kalniem.

Nakts ir to karaļvalsts,
un šī diena, kas sāk aust,
ir to gaismas apmetnis.

Nav spēka, kas tās atceltu,
atšķetinātu, izskaidrotu.

Tās paliek, kur tās ir, –
mūsu krūtīs,
urdīdamas mūsu sirdis.

 

Grāmatu zaglis

Zem viņa mēteļa pie ribām
satilptu kāda klasiķa kopoti raksti.

Bez drauga vai līdzzinātāja,
viens kā kauls zupas šķīvī,
viņš nelolo pārāk daudz kaislību,
visi pārējie netikumi viņa vairās.

„Hei, jauno cilvēk, jauno cilvēk!”
viņš reiz dzirdēja sev aiz muguras saucam
un neatskatījās.
Viņš atdeva grāmatu svešiniekam,
kādam, kas skrēja bez elpas
kādu vakaru starp gājējiem.

Pie manis! Pie manis! Dieva vēstnesi!
Dzejoļu lieciniek!

 

Žagaru klēpis, sapnis

Caur kņadas pilnajām ielām
es nesu uz ugunskuru
klēpi sausu žagaru.

Es nevaru saskatīt stabu,
nezinu, kuru
dedzina dzīvu un par ko.

Liesmas un blāzma ceļas
aiz līksmā pūļa,
kas dzied, kliedz un šauj.

(Šo sapni man
nekādi neaizmirst.)

Jel nešūpojieties, ak, tā, mani aizkari.

 

Naži, sapnis

Es sapņoju, kā uz plakanas virsmas
izlieku nažus dažādās
            formās un izmēros.
Jau tagad to ir tik daudz,
            ka nevaru saskaitīt
vai saskatīt tos visus. Ar vienu no tiem
            šobrīd kādu padara aukstu.

Vecās kurpes

Vecas kurpes lietū
pie miskastes
gaida kādu, kas ies tām garām.

Svešinieks, vēja nests, –
viņš izsekos manas pēdas
un nonāks tur, no kurienes es nācis.

Nesdams kurpju pāri rokās,
viņš atradīs manu istabu un gultu
un nogulsies tajā, un pagaisīs,
manam sapnim par viņu tuvojoties galam.

 

Pamāte

Bargs sals, un pamāte
iztriec mani ārā no mājas.
Kūtī – govju kūpošā elpa.
Ar tām kopā bija silti.

Es nevienu nenolādēju,
nedz domāju, ko liktenis man lēmis.

Kad devos pa taku projām no ciema,
man mugurā bija tēva vecais krekls,
ko es nēsāju kā kleitu.

Pirmajās lielajās krustcelēs
(visas krustceles ir lielas)
kāds vīrs man jautāja, kurp eju,
un es teicu, ka dodos tālu,
tāltālu aiz kalniem
meklēt Tēvu un Dieva māti.

Es klaiņoju it visur
kā Dieva nerrs.
It visu, ko guvu, es zaudēju,
kam devu dzīvību – tas mira.

Mana pamāte arī nomira.
Nu man šai saulē nav neviena paša.
Vien viņas neskaitāmie dēli
un viņas ļaunās meitas.

 

Septītais brālis

Mūsu septītais brālis ir atgriezies.
Tur nu viņš guļ, zālienā,
blakus rožu krūmam.

Kamēr rīts dala savu siltumu,
viņš trīc kā lapa.

Mēs nezinām, ko viņš izdarījis,
kur bijis, ko pārcietis.
Viņš lūkojas uz mums īgni,
atsaucas uz vārdu Žurka.

Mēs aizvērām durvis un logus
un uzkāpām uz jumta, lai viņu vērotu
ar šausmām un sāpēm.

 

Sātana tīklos

Sātana tīklos sapinas
tautas un ciltis,
pilsētas un ciemi, labi
un ļauni ļaudis.

Tie, kas vairākumā,
tāpat kā tie,
kas mazākumā.

Bet tu iemirdzējies tai Kungā,
pacēlies virs visa;
jel slavē debesis, tu Svētais.

To vēlam tev mēs visi
no mūsu smagās, melnās bēdas.

 

No serbu valodas atdzejojis Arvis Viguls

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri