Mīlas dēka ar valodu

 

Islandiešu rakstniece un māksliniece Steinuna Helgasotira (Steinunn Helgadóttir) šonedēļ ierodas Rīgā, lai festivālā Prozas lasījumi 2017 iepazīstinātu ar savu romānu stāstos Balsis telegrāfista mājā, kas islandiešu valodā izdots 2016. gadā. Grāmata lasāma gan atsevišķos stāstos, gan kā veselums, ko apdzīvo pastarpināti saistīti triju paaudžu varoņi Islandē. Pati autore par grāmatu saka: „Es sāku domāt, ka varbūt mani stāsti pēc sava rakstura ir tādi, ka klusums tos nespēj noslāpēt.” Līdz šī prozas darba publikācijai viņa bija pazīstama galvenokārt kā dzejniece, māksliniece un mākslas kuratore. Tāpēc intervijā runājām ne tikai par šo grāmatu, bet arī par mākslas un literatūras, dzejas un prozas saistību viņas darbībā.

Šogad Steinuna atzīta par vienu no Eiropas daudzsološākajiem literātiem organizācijas Literature Across Frontiers projektā New Voices from Europe. Viņas lasījumu ar Dena Dimiņa tulkojumu varēs dzirdēt Viesautoru prozas vakarā, sestdien, 9. decembrī, pulksten 18.00, zināšanu telpā Zikurāts.

Laura Brokāne

 

Jūsu kolēģis, islandiešu rakstnieks Sjouns pirms pievēršanās prozai arī daudzus gadus rakstīja tikai dzeju. Viņš sacīja, ka tas romāna autoram dod labu pamatu.

Es pilnībā piekrītu. Rakstot dzeju, katrs vārds ir tik smags, nozīmju piepildīts, ka tev ir jāizturas ļoti piesardzīgi – vārdi rūpīgi jāizvēlas. Un jāizvēlas tiktāl, kad attēlu, kas ir tavā galvā, vari pārradīt tekstā. Dzejas rakstīšana un lasīšana ir ļoti intīms akts. Cita autora dzejas lasīšana man ir dziļi intīms, tiešs process. Kad iemācies rīkoties ar uzlādētajiem vārdiem, šo spēju var izmantot, arī rakstot romānus.

Jaunībā rakstīju dzeju, pēc tam darbojos vizuālajā mākslā, līdz pati kļuvu par kuratori, tad atkal atgriezos pie dzejas un tagad rakstu romānus. Es nekad nezinu, kurp došos. Patlaban esmu rakstniece, savā ziņā profesionāla mele. Gan vizuālajā mākslā, gan dzejā, gan prozā vienmēr esi saistīts ar attēlu savā galvā, neskatoties uz to, vai kā rīku izmanto vārdu vai kādu citu izteiksmes līdzekli.

 

Pastāstiet, lūdzu, par savu ceļu no dzejas līdz vizuālajai mākslai, pēc tam no dzejas līdz prozai.

Mani dzejas lasījumi izauga līdz performancēm, un es pamazām nonācu vizuālās mākslas laukā. Taču arī kā vizuālās mākslas pārstāve es savos darbos daudz izmantoju tekstu, nekad nebiju brīva no vārdiem. Un tad atklāju, cik lieliski ir strādāt ar citu autoriem darbiem, kļūdama par kuratori. Savā darbā īpaši cenšos izcelt sievietes – mākslinieces, kas tikušas aizmirstas vai noklusētas. Manas un vecāku paaudžu mākslinieku vidū pārsvarā ir zināmi autori – vīrieši, bet ir tik daudz izcilu mākslinieču, par kurām nerunā. Pirmā sieviete – tēlniece Islandē Gunfridura Jonsdotira (Gunnfríður Jónsdóttir) ir pilnībā aizmirsta, visi zina viņas slaveno vīru tēlnieku Asmundu Sveinsonu (Ásmundur Sveinsson). Viņa nebija tik izglītota kā vīrs. Viņa brauca viņam līdzi, kad Sveinsons studēja akadēmijā Zviedrijā, arī uz Parīzi un Romu. Mūsdienu izpratnē viņa bija modes dizainere. Gunfridura darināja apģērbu bagātām ģimenēm Zviedrijā, viesojās pie viņiem, stāstīja par islandiešu sāgām. Kad pāris atgriezās Islandē, Gunfridura arī gribēja būt tēlniece, bet cilvēki viņu izsmēja – ko viņa iedomājas, viņa neko nezina par cilvēka ķermeni utt. Mēs ar kolēģiem izveidojām viņai veltītu izstādi. Tas bija viens no maniem zelta mirkļiem.

 

Kā pieredze vizuālajā mākslā ietekmē literatūru, ko radāt?

Ļoti ietekmē. Vizuālajā mākslā tu pierodi saskatīt nianses un visam piešķirt nozīmi. Un par to domā, protams, valodā. Kad rakstu, ir līdzīgs process. Attēls, kas ir manā galvā, ir jānodod lasītājam. Es mēģinu attēlus pārvērst tekstā.

 

Kā nolēmāt rakstīt romānu?

Es kādu laiku par to domāju. Sākumā gribēju uzrakstīt īsu stāstu. Bet tas izauga un kļuva ļoti plašs.

 

Pastāstiet, lūdzu, par Balsīm telegrāfista mājā.

Tas ir žanrs, ko Islandē dēvējam par parsagnasveigur (no vārdiem „stāsts” (saga) un „vijums” (sveigur)). To izmanto, runājot par romāniem, kas ir lasāmi gan atsevišķos stāstos, gan kā kopums. Manā grāmatā ir daudz varoņu. Piemēram, telegrāfists, kurš vēlas kļūt par rakstnieku, bet viņa stāstus, tiklīdz tie pabeigti, kāds nozog un publicē. Viņš sāk aizdomāties par to, kurš zog viņa domas un stāstus, uzbūvē sev māju, kur drošībā var rakstīt. Visi cilvēki šajā romānā ir saistīti, bet ne vienmēr to uzzina – līdz pat beigām. Reikjavīkā varu būt saistīta ar cilvēkiem, kurus pat nepazīstu.

Rakstīt šo grāmatu mani rosināja bērnības atmiņas par onkuli, mātes brāli, kurš bija bezpajumtnieks un dzērājs. Viņš regulāri satikās ar līdzīgu cilvēku, viņi dzēra odekolonu un dalījās stāstos. Maniem vecākiem, protams, nepatika, ka viņš guļ uz ielas, tāpēc mūsu mājā priekš viņa bija ierīkota neliela istabiņa ar matraci, miskasti un citām lietām. Kad viņš aizgāja, tur vienmēr bija ļoti netīrs, pilns ar izsmēķiem. Šī bezpajumtnieku atmosfēra mani savādi iedvesmoja, viņa stāstus atceros joprojām, un, domājot par šo romānu, man šķita, ka viņa stāsti beidzot ir jāizstāsta.

 

Var sacīt, ka romānā ir autobiogrāfiski motīvi?

Nē, tas gan būtu melots. Piemēram, romānā ir vīrs, kurš nomirst un pārvēršas par kraukli. Diez vai kas tāds varētu būt noticis. (Smejas.)

 

Kāpēc izvēlējāties šādu grāmatas formu – saistītus stāstus, kas turklāt ir arī galvenā varoņa sacerēti?

Telegrāfists ir vientuļnieks, kas būvē sienas ap saviem varoņiem, kuri bieži nezina par saitēm, kas cits citu vieno. Tā ir viņa grāmata manā grāmatā.

 

Esat arī teikusi, ka šis romāns ir ļoti islandisks. Kādā ziņā to domājāt?

Daudzējādā. Romānā ir atspoguļotas trīs paaudzes – manu vecāku, mana un manu pieaugušo bērnu, viena varone ir arī jaunāka. Islandē tik daudz kas noticis mana onkuļa un manas dzīves laikā vien. Reikjavīka un Islande ir dramatiski mainījusies. Protams, ir lietas, kas palikušas nemainīgas, piemēram, daba, bet lielākoties pārmaiņas ir ļoti manāmas. Lielā mērā romāna darbība notiek Reikjavīkā, viena no varonēm staigā pa pilsētu un stāsta par ielām, baznīcām, mājām. Manā bērnībā daudzi no laukiem pārvācās uz Reikjavīku, un pilsētā sākās celtniecības bums, šeit bija daudz puspabeigtu māju. Cilvēki nereti ievācās, kad tām vēl nebija pat durvju un grīdu. Arī mūsu māja drīzāk līdzinājās bunkuram, bet man tā tolaik šķita ļoti mājīga. Nākamās paaudzes grāmatā piedzīvo finanšu krīzi un citus mūsdienu notikumus. Es droši vien rakstu par Islandi, jo vienkārši esmu islandiete.

 

Kad domāju par Islandi un Reikjavīku, man nāk prātā iedvesmojošs tukšums. Ar ko jums visvairāk saistās bērnības pilsēta Reikjavīka?

Es laikam saprotu, ko jūs domājat. Dažkārt cilvēku aktivitāte Islandes pilsētās ir nemanāma. Tā var atgādināt tukšas ainas, kurās kaut kas ir noticis vai tikai grasās notikt.

Reikjavīka ir mana pilsēta, un es to mīlu. Mūsu kalns Esjans maina izskatu ik sezonu – baltas nokrāsas ziemā un violeti zilas vasarā. Un visu gadu notiek dažāda veida kultūras pasākumi. Islandieši, bieži vien tie, kuri dzīvo ārpus Reikjavīkas, sūdzas par tūrisma pieaugumu, bet man tas patīk. Ceļotāji šeit labi pavada laiku un bauda to, ko varam piedāvāt, gaisotne ir pozitīva. Es gan vēlētos, lai noteikumi par viesnīcām un suvenīru veikaliem būtu stingrāki, taču biznesam tas, protams, būtu neērti.

 

Vai jums šķiet, ka islandiešu rakstniekiem ir specifiska attieksme pret valodu?

Jā, es tā domāju. Es, protams, nezinu par citām valstīm, bet uzskatu, ka gandrīz visiem islandiešu rakstniekiem ir izveidojusies noturīga mīlas dēka ar valodu. (Smejas.) Mēs esam ļoti maz, neliela valodas kopiena. Un valoda mums ir ļoti svarīga. Mēs jūtam, ka tā ir sāgu valoda, pat ja vēlamies no tā distancēties, un mana paaudze mēģina par to nedomāt. Taču mēs, protams, lepojamies ar to, ka bijām vienīgie, kas tolaik rakstīja – kad rakstības nebija ne Zviedrijā, ne Norvēģijā, ne Dānijā. Bet cenšamies arī pārāk neietekmēties.

 

Bet kā jūs sevi pozicionētu šīs literārās tradīcijas kontekstā?

Rakstīšana ir senākā mākslas tradīcija, kas Islandē izdzīvojusi. Piemēram, vizuālā māksla mūsu valstī ir jauna mākslas forma, pirmā mākslas izstāde Islandē notika 1900. gadā. Tas deva brīvību, ko daži mākslinieki izmanto, lai atrastu savu ceļu. No otras puses, literatūra ir mūsu vērtīgais mantojums un pirmais eksporta produkts, un Islandes rakstnieki ar to vairāk vai mazāk rēķinās – gan to pieņemot, gan apzināti izvairoties domāt šajā kontekstā.

Es domāju, rakstniekiem mūsdienās ir brīvība, kādu viņi vēlas. Taču ir grūti redzēt kopainu, ja pats esi daļa no veseluma. Kritiķi ir teikuši, ka manu darbu ir grūti skatīt tradīcijas kontekstā. Iespējams tāpēc, ka neesmu ieguvusi formālu izglītību literatūrā vai pateicoties tam, ka manas saknes ir vizuālajā mākslā un dzejā. Varbūt man nav mantojuma ko zaudēt?

 

Šobrīd rakstāt savu otro romānu – šīs grāmatas turpinājumu.

Jā, tagad es rakstu sava varoņa – telegrāfista – pirmo grāmatu. Par vīrieti, kurš pēc mātes nāves atklāj, ka viņa tēvs gadu pirms viņa dzimšanas kuģoja ap Islandi un pēc šī brauciena sadzīvoja 11 bērnus. Mans varonis ceļo pa Islandi, lai satiktu savus brāļus un māsas. Bija ļoti interesanti sekot viņa ceļojumam.

 

Kā jūs strādājat ar vēstures avotiem un arhīva materiāliem? Daudz atsaucaties uz faktiem vai paļaujaties uz savām atmiņām?

Stāsts, ko rakstu šobrīd, norisinās 1974. gadā. Man šķita, ka labi atceros to laiku, bet, kad sāku rakstīt, sapratu, ka gandrīz visu esmu aizmirsusi. Es lasīju visas tā gada avīzes, atgriezos domās pie tā laika, un tagad esmu ļoti nogurusi no 1974. gada. Es vēlos to atstāt aiz muguras. Bija ilga izpēte. Par laimi, tas ir beidzies.

 

Kā vēsture atklājas jūsu romānā?

Es rakstu vēsturi par ikdienas cilvēkiem, nevis īpašiem notikumiem vai pavērsieniem. Turklāt ir jāieskatās arī sliktajās lietās, tikai neglītais var palīdzēt saredzēt skaisto.

 

Intervija tapusi, pateicoties Ziemeļu Ministru padomes biroja Latvijā atbalstam.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri