Bīstamais solis

 

Novembra vidū, īsi pirms Somijas simtgades, Rīgā viesojās somu rakstniece Johanna Sinisalo, lai iepazīstinātu latviešu lasītājus ar savas grāmatas Saules kodols (izdevniecība Pētergailis) tulkojumu. Romāns ir biedējoša distopija par Somiju, kurā sabiedrība – īpaši sievietes – tiek stingri kontrolētas. Un valstī aizliegtas pilnīgi visas baudvielas, pat čili, kam piemīt narkotiskas un vēl bīstamākas īpašības. Grāmatas pamatā ir rakstnieces pārdomas par situāciju daudzviet it kā demokrātiskās Rietumu valstīs, kur, piemēram, iebraucēju tiesības pakāpeniski tiek apspiestas. Saules kodola autore šogad ieguvusi Prometheus Prize uzvarētājas titulu. Romānu latviešu valodā tulkojusi Maima Grīnberga.

Sinisalo sarakstījusi sešus romānus, bērnu grāmatu, stāstu krājumus, kino un televīzijas scenāriju. Viņas darbi tulkoti 19 valodās un īpaši iecienīti ASV. Latviešu valodā Grīnbergas tulkojumā pirms piecpadsmit gadiem varēja iepazīt rakstnieces debijas romānu Pirms saulrieta nav ļauts, kas godalgots ar Somijas prestižo balvu Finlandia. Viņas daiļradē savijušies fantastikas un fantāzijas literatūras elementi, tomēr nevienu no šiem apzīmējumiem autore pilnībā neattiecina uz sevi, sakot, ka drīzāk pārstāv „somu savādības” (Finnish weird) žanru. Tulkotāja Saules kodola komentārā raksta: „Zinošs fantāzijas un zinātniskās fantastikas lasītājs pamanīs intertekstuālas saiknes un dialogu ar Herbertu Velsu (Laika mašīna), Mārgaretu Atvudu (Kalpones stāsts), Karelu Čapeku (Karš ar salamandrām), Oldesu Haksliju (Brīnišķīgā jaunā pasaule), Jevgēņiju Zamjatinu (Mēs), Džordžu Orvelu (1984) u.c.”

Laura Brokāne

 

 

Pastāstiet, lūdzu, kā nonācāt līdz šim „somu savādības” žanram, kurā ietilpst fantāzijas un fantastikas literatūras elementi.

Patiesībā es negribētu sevi ierindot kādā žanrā. Un noteikti neteiktu, ka esmu izveidojusi pati savu literatūras žanru. Man ļoti nepatīk, ja mani ieliek tikai fantāzijas vai fantastikas literatūras rāmjos, jo parasti es tos kombinēju tāpat kā, piemēram, arī elementus no šausmu literatūras, turklāt ļoti bieži mani teksti ir tuvi reālismam. Un nereti reālistiskie notikumi pavēršas fantastiskos, mītiskos, maģiskos virzienos. Es nelabprāt identificējos ar fantāzijas literatūras autori, jo bieži tā saistās ar lidojošiem kareivjiem, gaisa kuģiem vai fantastisku pasauli Gredzenu pavēlnieka stilā, kur cilvēki dzīvo viduslaiku atmosfērā ar magiem un vienradžiem… Runa ir par stereotipiem. Lasītāji, kuri domā, ka fantāzijas un fantastikas literatūra mēdz būt tikai šāda, manus darbus parasti nelasa. Es gribētu savas grāmatas saukt citādi, tāpēc savam aģentam teicu, lai tās dēvē par „somu savādību”. Šis nosaukums pilnībā nosedz saturu – tā ir mazliet savāda somu literatūra.

 

Kā veidojas jūsu stāsti? Jūsu topošā grāmata par nacistiem, kas apdzīvo Mēness tumšo pusi, šķiet patiesi izaicinošs domas eksperiments.

Grāmata būs balstīta filmā, kurai jau esmu uzrakstījusi scenāriju. Man nebija jāveic daudz pētījumu par šo tēmu, bet radītā grāmatas pasaule, protams, ir īpaša un savāda. Neskatoties uz to, ka tā ir komēdija, kas nav jāuztver ļoti nopietni, es vienalga pētīju zinātnes faktus par to, kāda varētu būt dzīve uz Mēness.

 

Vai jūs domājat par lasītāju interesi, kad rakstāt? Apsverat to, kas viņus varētu ieinteresēt?

Nē, es nekad par to nedomāju. Kad rakstu, man rūp izveidot tādu grāmatu, ko pati gribētu lasīt. Ja sākšu domāt par lasītāja preferencēm vai mērķauditoriju, tas paralizēs manu darbu.

 

Saules kodols sastāv no tekstu fragmentiem – vēstulēm, komentāriem, receptēm, savukārt pamatvēstījums veidots no vairākiem skatpunktiem. Kāpēc izvēlējāties šādu eklektisku pieeju?

Runājot par dažādajām balsīm, kas parādās tekstā… Es uzskatu, ka realitāte ir ļoti subjektīva lieta. Ikviens to pieredz no sava skatpunkta. Viens notikums var izskatīties pilnīgi atšķirīgi no dažādiem skatpunktiem. Man patīk spēlēties ar ideju, ka cilvēki dzīvo vienā pieredzes laukā, bet saredz to ar dažādām acīm, attieksmēm, personīgo darba kārtību un tā tālāk.

Un runājot par tekstu fragmentiem… Man kā autorei ir svarīgi lasītāju pārliecināt, ka manis radītā teksta pasaule ir loģiska un savā ziņā reāla.  Lai viņš var lasīšanas gaitā iedomāties, ka tā varētu būt patiesa, es gribu būt pēc iespējas pārliecinošāka. Esmu ievērojusi, ka cilvēki īstajā dzīvē būvē koncepcijas un idejas no dažādiem informācijas fragmentiem. Piemēram, ja man jāiedomājas automelektrostacija, es atceros par Černobiļu, arī par Homēra Simpsona darba vietu, kādu raido ziņu sižetu un Somijas staciju, kas tiek būvēta mūžīgi, un tā tālāk. Savā prātā sakombinēju pati savu automelektrostaciju. Līdzīgā veidā es mudinu domāt savus lasītājus, sniedzot informācijas fragmentus, kurus viņi var salikt kopā paši savā veidā. Man šķiet, ka efektīvāk ir ielikt tekstā fragmentu no bērnu grāmatas, dziesmu tekstu vai reklāmu, nevis dialogu, kurā galvenie varoņi gudri apspriež sabiedrības iekārtu. Cilvēki ikdienā nesarunājas tik formāli – zini, mīļais, mēs dzīvojam Rietumu demokrātijā… (Smejas.) Daudz jaukāk ir pateikt savu vēstījumu, nesakot to tieši.

 

Saules kodols ir distopija – ļaunākais scenārijs tam, pie kā noved cilvēktiesību trūkums. Runājot par sociālpolitiskiem jautājumiem savā grāmatā, esat teikusi, ka jums bija svarīgi runāt par nevienlīdzības problēmu valstī, kas ļoti lepojas ar savu toleranto attieksmi.

Kad sāku rakstīt šo grāmatu, biju mazliet uztraukusies par cilvēktiesību situāciju Somijā, jā. Tobrīd notika aktivitātes, kas man lika par to  aizdomāties. Viena no tām bija nelielas, bet ļoti skaļas tā saucamo „vīriešu aktīvistu” grupas idejas par to, ka sievietēm ir jāatgriežas savā vietā sabiedrības hierarhijā, ka feminisms ir aizgājis par tālu un jaunu vīriešu problēmas galvenokārt rodas no tā, ka sievietes ir tik izvēlīgas, viņas neiesaistās attiecībās, un tas noved pie vardarbības, radikālisma, alkoholisma. Vienvārdsakot, viņi vainoja sievietes pašu problēmās.

 

Kas ir šīs grupas pārstāvji?

Šajā grupā ir arī cilvēki, kuri raksta, piemēram, filosofiskas esejas, bet, protams, galvenokārt tie ir interneta troļļi, nekas vairāk. Bet ir arī dažas redzamas figūras, kurus varētu saukt par filosofiem.

Bet, turpinot atbildēt uz jūsu iepriekšējo jautājumu, otra problēma, kas pievēra manu uzmanību, protams, bija šī imigrācijas lieta. Gan Eiropā, gan ASV ir vadoši cilvēki, kuri uzskata, ka ir jāaiztaisa robežas un nedrīkst ļaut iebraukt cilvēkiem, kuri pašu zemēs nespēj dzīvot. Somijā tas nav tik izteikti, tomēr arī tur ir cilvēki, kuri domā, ka, piemēram, uzņemot bēgļus un imigrantus, nevajadzētu ļaut viņiem saņemt tādu pašu veselības aprūpi, kāda ir vietējiem. Es aizdomājos par to, cik viegli ir izdarīt pavisam nelielu, no malas raugoties, nenozīmīgu soli, un pēc tam viegli nāk arī pārējie soļi, kas tiek sperti šajā bīstamajā zonā. Un galu galā šiem cilvēkiem vairs vispār nepienākas nekādas cilvēktiesības. Saules kodolā es iztēlojos šāda veida Somijas sabiedrību, kurā šī valsts tiek pārvērsta būtībā par Eiropas Ziemeļkoreju. Manas grāmatas galvenais vēstījums ir – mēs nekad nezinām, kad veicam šādu bīstamu soli, tāpēc ir rūpīgi jāapsver, pirms sākt doties šajā virzienā.

 

Jūs interesē jutekliskas, grūti aprakstāmas pieredzes pārcelšana tekstā. Kā radījāt grāmatas ainas, piemēram, ar apdullināšanos no čili ēšanas?

Patiesībā es pati esmu čili fane, to ēšana man ir dabiska lieta. Es izjutu šo sinestētisko pieredzi, kad kopā ar vīru eksperimentējām ar ļoti asu čili ēšanu. Mēs zinājām, ka nevaram atrast vārdus tam, kāda veida karstuma vilni tas rada. Un sapratām, ka varam izmantot mūzikas terminus, lai aprakstītu šo pieredzi. Es sāku spēlēties ar šo ideju un atklāju, kā varu aprakstīt sajūtas, kas ir gandrīz neaprakstāmas.

 

Lasot Saules kodolu, domāju, piemēram, par Mārgaretas Atvudas Kalpones stāstu. Kuri autori jūs iedvesmo rakstīt?

Man nav daudz autoritāšu literatūrā. Es neteiktu, ka citi autori mani iedvesmo, bet, protams, daudzus autorus es cienu, apbrīnoju un apskaužu. Kādu es apbrīnoju par skaisto valodu, citu – par interesantām stāsta konstrukcijām, vēl kādu par izstrādātajiem varoņu raksturiem un tā tālāk. Es, protams, neizsakāmi apbrīnoju Mārgaretu Atvudu, kura parāda, ka fantāzijas literatūras elementi var būt augstā, Nobela prēmijas līmeņa literatūra. Dažas grāmatas man ir kā konceptuāli izrāvieni – piemēram, Mišela Turnjē (Michel Tournier) Piektdiena (Friday). Šis darbs tika publicēts 20. gs. 70. gadu nogalē. Tas ir pilnībā pārtaisīts stāsts par Robinsonu Krūzo un ietver arī Rietumu sabiedrības kritiku. Tā ir lieliska grāmata. Kad to izlasīju, sapratu, cik spēcīgs rīks ir mīts vai teksts, kas jau ir zināms. Un to var izmantot kā mozaīkas daļu savā darbā. Šādu pieeju es ļoti bieži izmantoju.

 

Pastāstiet, lūdzu, par savu sadarbību ar latviešu tulkotāju Maimu Grīnbergu.

Es viņu ļoti cienu. Maima ir apbrīnojami precīza savā darbā. Viņa vienmēr man raksta, ja kaut kas ir neskaidrs. Viņa zina, ka esmu savu grāmatu labākais eksperts. Manus darbus ir tulkojuši daudzi, un vairāki no viņiem nekad ar mani nav sazinājušies. Bet tie, kuri sazinās, parasti man jautā līdzīgas lietas, katrā grāmatā ir tulkotājam sarežģītas vietas. Tāpēc es pieļauju, ka tulkotāji, kuri man neko nejautā vai prasa kādam citam, acīmredzot nav profesionāļi. Man ļoti patīk sadarboties ar Maimu. Mēs bieži esam tikušās gan Rīgā, gan Somijā – parasti literatūras festivālos, un tagad jau esam kļuvušas par draudzenēm, es patiešām izbaudu viņas kompāniju.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri