Visi draugi ir telefonā

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Personīgās tehnoloģijas, kas veltīta Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei TEV IR PIENĀKUŠAS 1234 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze (Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 4. februārim).

 

Nu, kas telegrāfs ir, proti.
To vēl teikšu: piestiproti
Drātes galos aparāti,
Skunstīgi izdibināti;
Kad tur meisters paklabina,
Tūdaļ otrā galā zina.

Šādi senlaiku ziņģē rīdziniekiem tika skaidrots, kas ir lielais komunikāciju tehnoloģiju jaunievedums – telegrāfs. Šobrīd, protams, komunikācija ir sasniegusi vēl pirms 10 gadiem neiedomājamu ātrumu un piedāvājuma klāsts ir apbrīnojams. Telegrāfs nudien vairs nespētu izkonkurēt viedtālruni, kas teju katram ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu. „Podziņtelefons” ir kā senlaiku atavisms, ko lielākoties izmanto tikai tie, kas šādu lēmumu pieņēmuši tīri konceptuāli.

Es pati ik pa laikam izlasu kādu rakstu par viedtālruņu atkarību. Un tad aizrakstu savai draudzenei Feisbukā, ka laikam vajadzētu mazliet piedomāt pie tā, cik ļoti esmu pieķērusies savam telefonam. Bet tālāk par domāšanu neesmu netikusi. Jo viegli bremzīgajā aifonā ir pilnīgi visa mana dzīve. Un ko nozīmē šī „dzīve”? Cilvēkus. Tur ir labākie draugi, ar kuriem Facebook mesendžerī ir jāapspriež pilnīgi visi ikdienas sīkumi – sākot no tā, ko ēdīšu vakariņās un beidzot ar sāpīgākajiem privātās dzīves pavērsieniem. Tur ir paziņas, ar kuriem var saglabāt kontaktu, pakomentējot soctīklos vai aizsūtot kādu smieklīgu bildīti. Tur ir visi darba kolēģi, ar kuriem WhatsApp grupās var ātri apspriest visas nepieciešamās lietas nākamās dienas filmēšanai. Un tur ir draugi, kuri jau sen nedzīvo Latvijā, bet, pateicoties visiem šiem „čatiņiem”, ir gandrīz tepat blakus. Jā, agrāk mēs cits citam rakstījām vēstules, un, lai arī ik pa brīdim cenšos šo tradīciju joprojām piekopt, vieglāk un ātrāk ir kādā pīppauzē izvilkt no kabatas telefonu un ātri aizklabināt ziņu, ko „tūdaļ otrā galā zina”.

Es neatceros precīzo brīdi, kad mūsu mājās parādījās parastais (stacionārais) telefons. Bet atminos, ka bērnībā tā bija pieaugušo privilēģija. Dzin-dzin skaņa un aukstās plastmasas klausules pieskāriens pie auss nozīmēja „pieaugušo lietas” un to dzīvi, kuru es gribēju, kad izaugšu liela. Jā, reizēm šī klausule paziņoja sliktas ziņas, bet lielākoties tas nozīmēja, ka kaut kur ārpasaulē kādam noteikti ir nepieciešams ar tevi aprunāties. Un tātad tu esi svarīgs un vajadzīgs.

Pusaudža gados, kad sāka rādīt amerikāņu televīzijas seriālus, bija skaidrs, ka telefonsarunas ir vissvarīgākais komunikācijas veids. Protams, tad es nezināju dramaturģijas pamatlikumus un nebiju informēta, ka tā vienkārši ir slinka scenārista pazīme. Nē, man telefons kļuva par pusaudzības problēmu cēloni un risinājumu. Ar abām labākajām draudzenēm runājāmies ilgi un par visu. Taču saldo deviņdesmito nogalē tas bija dārgs prieks. Vienmēr bija jāvienojas par to, kura zvanīs, jo viņas vecāki saņems telefona rēķinu. Šo aploksni pastkastē es katru mēnesi gaidīju ar šausmām, jo zināju, ka mamma kliegs un dusmosies. „Ko jūs tur varat ļerkstēt? Kas ir šitas numurs? Skudra? Stase?” Jā, viņa zināja no galvas manu draudzeņu numurus. Mēs pat noslēdzām vienošanos, ka savas sarunas es sedzu no kabatas naudas. Tā nu katru mēnesi lielāko daļu vecāku iedotās naudas es viņiem atdevu atpakaļ, jo svarīgāk par Fantastikas limonādi šķita ar draudzenēm apspriest to, vai tas, ka klases stilīgākais džeks man pateica vienu teikumu, nozīmē, ka varbūt tomēr kaut kur dziļi un slepeni es viņam patīku. (Nē, es viņam nepatiku.) Šobrīd man pat šķiet, ka veikalos sāku zagt drausmīgu bižutēriju un pārāk košas acu ēnas tādēļ, lai nebūtu jātērē kabatas nauda – tā visa bija paredzēta telefona rēķinam.

Tad viena no stilīgajām klases meitenēm mani izvēlējās par savu uzticības personu. Un viņa zvanīja MAN! Viņai bija bagāti vecāki, un tas nozīmēja, ka telefona rēķins nebija problēma. Es biju septītajās debesīs. Mēs runājām par visu ko (pārsvarā par to, kā vecāki mūs nesaprot) un pēc tam skolā vēlreiz apspriedām visu, kas jau bija pārrunāts plastmasas klausulē. Balta, gluda klausule, podziņas, kas no pārāk biežas lietošanas jau kļuvušas netīras. Un staipīgs vads, kuru gandrīz varēja izstiept tik garu, lai varētu atgulties uz muguras gultā un sajusties kā Kellija no Beverlihilzas. Protams, šīs sarunas vienmēr iztraucēja vecāki. Ak, kā es apskaudu visas seriālu skaistules, kurām bija telefoni BEZ vada. Viņas varēja runāties vannasistabā, virtuvē – visur, kur vien vēlējās!

Un tad manā dzīvē ienāca brīnums – mobilais telefons. Jāsaka, ka šo bezvadu ierīci vecāki man nopirka diezgan agri – klasē tas bija vēl tikai pāris bērniem. Es biju anormāli lepna. Protams, ar laiku sapratu, ka šis solis tika sperts tikai tāpēc, lai varētu kontrolēt manu atrašanās vietu jebkurā brīdī. Un izrādījās – ja tu esi nestilīgs, pat mobilais telefons tevi nevar mainīt. Kāds klasesbiedrs smīkņājoši paskatījās uz manu Philips klausuli ar resnu, melnu antenu un piezīmēja, ka tā jau nav Nokia… Jā, nebija gan. Bet man bija vienalga. Jo tā sākās mana īsziņu pasaule – tik ātri un vienkārši varēja sazināties ar visiem draugiem, kā arī tas bija lielisks veids, kā komunicēt tad, ja esi kautrīgs. Nebija vairs jāzvana, jāsaņemas un jātrīc pie klausules. Vienkārši aizsūti ziņu – turklāt noteikti daudz asprātīgāku nekā jebkurš teksts, ko vari izdomāt uz vietas runājoties.

Patiesībā īsziņu parādīšanās manā dzīvē bija ļoti svarīgs pavērsiens – es sapratu, ka tas ir „mans” komunikācijas veids. Rakstīšana vienmēr bijusi mīļāka par runāšanu. Rakstot varēja dzēst laukā, labot, izdomāt visādas asprātības. Rakstot diezgan viegli varēja izlikties par interesantāku un stilīgāku cilvēku, nekā patiesībā esi. Šī apjausma izmainīja visu manu dzīvi – un tas sākās tieši ar īsziņām.

Nākamais solis, kā vēl vairāk aizpeldēt „attālinātās komunikācijas” ūdeņos, bija internets. Tas bija kā īsziņas, tikai garāk un visur! Stundām varēju sēdēt interneta kafejnīcās, kur čatoju ar visādiem svešiniekiem tādu mūzikas dižgaru kā Eminem un Limp Bizkit mājaslapās. Bet patiesās mājas es atradu seriāla Bafija pret vampīriem fanu forumā. Tur katrs varēja izdomāt sevi tādu, kādu vēlējās, un stundām runāties par katru sēriju, varoni un to, vai Bafija tomēr paliks kopā ar Eņģeli vai ne. Iespējams, tas šķitīs neticami, bet ar vairākiem šī foruma dalībniekiem es joprojām uzturu kontaktus.

Kad saņēmu uzaicinājumu uzrakstīt par to, kā telefons ir mainījis saziņas veidus manā dzīvē, piekritu labprāt, jo par to domāju bieži. Taču šobrīd, par to rakstot, visu noformulēt ir diezgan sarežģīti. Kombinācija „telefons + internets” ir radījusi apstākļus, kuros cilvēkus aci pret aci var atļauties satikt arvien retāk un retāk. Ir diezgan vienkārši radīt savu „virtuālo personu” un ar šo tēlu arī dzīvot. Es zinu, ka esmu „tā meitene, kas Feisbukā rakstīja par Beverlihilzu”, un pati esmu to izvēlējusies. Kāds manā „draugu lentā” ir sociālā taisnīguma cīnītājs, cits – banālu citātu pārpublicētājs vai slēpto mājienu meistars. Katram ir sava motivācija, kā veidot komunikāciju, un brīžos, kad nav jāskatās otram acīs, šādu apzināti veidotu modeli piekopt ir ļoti viegli.

Interesanti, ka šī nepārtrauktā komunikācija ar cilvēkiem bieži vien samazina klātbūtnes komunikāciju līdz minimumam. Arvien ikdienišķāka ir situācija, ka ar kādu cilvēku esmu runājusi pa telefonu jau desmitiem reižu, bet dzīvē tā arī neesmu iepazinusies. No vienas puses, sevi mierinu, ka tā ir darba specifika. Bet, no otras, apzinos, ka mani tas ļoti apmierina, jo lielāko daļu no viņiem es nemaz negribētu satikt. Īsa telefonsaruna „par lietu” sniedz lielāku gandarījumu nekā neērti mēģinājumi runāties aci pret aci.

Vienīgi, kad līdzīgu pozīciju sāku ieņemt arī attiecībā pret draugiem, ir skaidrs, ka ir iestājies „socializēšanās slinkums”. Gulēt gultā un pļāpāt pa telefonu vai čatot, protams, ir daudz ērtāk, nekā iet kaut kur laukā. Un tādā vīzē telefons izlutina – piepeši visi ir sasniedzami sekunžu laikā. Tikai, ko darīt, kad pēc tam, satiekoties bārā, vairs nav, par ko runāt? Jo viss jau ir izpļāpāts, izčatots un izklabināts.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri