Pēc pamošanās, pirms interneta

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Personīgās tehnoloģijas, kas veltīta Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei TEV IR PIENĀKUŠAS 1234 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze (Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 4. februārim).

 

Uguns acīs un sperma bārdā,
Bet nemiers valstās pa krūtīm,
Un dziļi sirdī raud kāda balss
Visšaurākā, slēptākā dvēseles kaktā.
Tev nebūs raudāt, mīļā dvēsle,
Nau jau nekas.

Rainis + es

 

Lūk, tu tātad atkal esi atvēris acis, mans draugs.
Bet nestiepies uzreiz pēc telefona. Nesteidzies. Paslaisties vēl. Padomā; pafantazē tāpat vien. Mēģini, piemēram, atcerēties pirmo joku, kas ienāca prātā uzreiz pēc pamošanās.

„Mīla – apziņas parazīte. Ievads, iztirzājums, nobeigums.”

Turpini. Padomā par apsegšanās fenomenu. Jo par siltumu tas, saprotams, nav. Jo īpaši tad, kad ir karsti.
Var, piemēram, ar visām drēbēm gulēt. Tā kā tagad. Bet tā, ka tiešām ar visām [karotītē], pat ar ielas, pat ar visām kurpēm, bet tik un tā prasās apsegties. Uznāk pat tāds kā drebulis [gribu tevi] ar visu garo mēteli mugurā, ja apautās kājas paliek neapsegtas. Bet vasarās, kādas mēs jau vairs neatceramies, kad gulta no apakšas pielīp un palags ir virvē, un virspalags – slapjš un [gribu tevi karotītē] drīz arī savērpjas virvē, ilgi zvaigznītē tomēr nevar. Tad kaut vai ar rokām piesedzas. Un tā nav audzināšana. Tas ir kas agrāks par audzināšanu.

Turpini. Padomā par to, kas notika pirms tam. Pirms stiepties pēc interneta. Kaut ko taču tā daba – klasiskā bioķīmija un savtīgais gēns – joprojām nosaka. Daba varbūt arī ir dāsna, un tavā gadījumā šķiet, ka tā ir pat nevajadzīgi izšķērdīga, bet padomā par to, kā tu liec to lietā. Mēmi visas tās mākslīgās spalvas nāks pēc tam. Turklāt ir jābūt kaut kādām mākslinieciskām dotībām, lai internetā pozētu. Lai internetā mērķēti pozētu, ir jābūt pat tādam kā talantam, mans draugs. Nu, padomā.

Kad tu meklējies, mans draugs, tad gan visas spalvas ir labas. Kādas nu kuram ir, visas drīkst likt lietā. Un tā un šitā. Un cits citu pārtrauc ar „bet es, bet es!” Vai arī – „jā, jā, man ir tāpat un pat vairāk!” Un nav tur lielas uzmanības pret īstenību un niansēm. Vai arī ir, bet tikai pret tām no īstenības izrautajām niansēm, kas ierosināja iekāri pirmām kārtām.
Tad gan, mans draugs, tu uzvedies kā īsts pircējs-eksperts. Ak, vai! Šitais ābolītis tomēr nav tik sarkans, kā pa gabalu izskatījās! Nu, nē! Šitais vispār jau iepuvis! Un šitā maizīte nav pirmā svaiguma! Nē, paldies! Man tomēr ir kaut kādas kvalitātes prasības, tu sev saki. Nē, tu sev saki – es esmu pelnījis vislabāko. Patērētāju kultūra, starp citu, – un tā nav mana doma, mans draugs, – nodrošina mieru pasaulē. Kamēr viss ir un ir, no kā izvēlēties, ir miers un apmierinātība. Sekla apmierinātība ar sevi, ideālisti teiktu. Jā, varbūt. Un tomēr – apmierināts cilvēks otram virsū nebrūk. Toties, kad kaut kā trūkst, tad nav miera nekur pasaulē.

Neparasti stāvokļi, tie, ko sauc par sajūtām, ir apstākļu sabiezinājums. Tāpat kā visi fiziski ķermeņi – no galaktikām līdz miesai – ir vielas sabiezinājums. Iztēlojies, kā telpu aksonometriski attēlo: ar x, y, z, ja.  Kakts tāds sanāk. Un tur vējš uz brīdi sadzen putekļus čupiņā. Un apstākļus.

Bet, kad pamostas ieķeršanās, mans draugs, vērība pret detaļām saasinās. Viss pēkšņi izrādās ļoti trausls. Katrs neveikls žests, katra asa kustība var aizbiedēt to skaisto briedi, kas lauka vidū ir pacēlis uz tevi galvu, skatās acīs, nāsis viegli kūp aukstā rītā. Tad gan tu, draugs, beidzot ieklausies. Sevī arī, protams, bet pirmām kārtām – viņā. Tu varbūt arī pamani negludumus viņa kā visskaistākais akots pieglaustajos stāstos, bet nesteidzies ar precizējošiem jautājumiem. Vai arī uzdod tos īpaši maigi un glāstoši. Lābs, lābs, stāsti vēl, tu viņam saki. Un tu varbūt redzi visas tās klišejas un banalitātes, no kā mūsu priekšstati ir būvēti, bet sev saki – es visu saprotu. Tāpēc, ka ar „mūsu priekšstati” tu domā, ka pats īstenībā esi tāds pats. Un, ja mēs esam vienādi, tad mums ir iespēja saprasties. Tu pamani sintaktiskus neloģiskumus viņa runā un pat kļūdas pamani. Viņš saka: „es nekad nebiju Amerikā”, bet tu neesi pimpis, mans draugs, un nemeties viņu labot.

Vēl vairāk, tu instinktīvi piesavinies viņa kļūdas. Tu tās pat iemīli. Kā iemīl visas sīkās detaļas, kas otru dara atšķirīgu no citiem un kas pievērsa tavu uzmanību pirmām kārtām. Tu sāc pat atkārtot viņa kustības kā spogulī. Lai neaizbiedētu skaisto briedi. Lai viņam šķistu, ka no tevis nav jābaidās.

Vispār jāpalasa tā bioķīmija. No attiecīgās mūzikas ļimšana, piemēram, sākas kaut kur plaušu augšpusē, tieši zem atslēgas kauliem. Nu, tā sajūta, ka elpu cērt ciet. Un vēl arī ausis sarkst pie attiecīgās mūzikas.

No greizsirdības ļimšana kaut kur krūškurvja vidū sākas. Sagrābj tur tā visu (un, galvenais, nav jau daudz materiāla, ko sagrābt) un žņaudz, un tā, ka liekas – daudz vairāk žņaudz, nekā tur vispār ir ko žņaugt. Žņaudz arī kaut kādus gaisa kubikmetrus visapkārt. Tā, ka nav, kur sprukt ārpus sevis.

Nepatīkamās ziņas spiež tur, kur kuņģis zem krūškurvja sākas, un tad visu zarnu traktu arī sarauj.

Gulēt ejot, mosties negribas.

Ne uz ko nestāv.

Jo pēkšņi kaut kas ir mainījies – gaisma vai kāds cits apstāklis. Nevar saprast, kas ir mainījies. Sajutis briesmas, pat ja tās nav no tevis, mans draugs, dzīvnieks bēg. Vai, vēl ļaunāk – briedis saprot, ka tu neesi bīstams; ka ar tevi var nerēķināties. Var ganīties tālāk. Savā eksperta-pircēja manierē. Sākotnējās spoguļdejas atkārtošana vairs nelīdz. Tā drīzāk kaitina.

Viņš saka: „Nē, es neko tādu šobrīd nemeklēju. Man ir augstas kvalitātes prasības, un tu mani interesē tīri intelektuāli. Būsim draugi.”

Bet tu domā: „Es, bļeģ, nekad nebiju Amerikā.”

Jo par visām tām reizēm, kad tu pats esi bijis vēsais, neieinteresētais briedis, mans draugs, tev, protams, tagad negribas domāt.

Labi, ņem tagad telefonu un celies. Tāda fantazēšana tiešām izklausās kā no laika pirms interneta.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri