Nākotni gaidot. LNB teorijas grāmatu apskats

 

Šiverējoties vecgada noskaņā, ienāca prātā, ka varētu būt īstais brīdis, lai papētītu, kas bibliotēkā atrodams par nākotnes tēmu. Izrādījās, ka katalogā ir simtiem ierakstu, kuros minēts vārds nākotne”. Roka jau sāka stiepties pēc Frenka Loida Raita izlases The Future of Architecture (1953), taču nospriedu, ka jāturas pie sākotnējā nolūka uzzināt kaut ko par vēl gaidāmu, nevis jau pagājušu nākotni.

Šķiet, dažu grāmatu nosaukumos vārds nākotne” lietots drīzāk tāpēc, ka kaut kāds nosaukums bijis jāizgudro, un ar tādu jēdzienu kā nākotne” nevar aizšaut greizi (piemēram, Portals to the Past and to the Future: Libraries in Germany (2017)). No otras puses, skatoties uz visiem šiem The Future of Television (2015), The Future of Food Tourism (2015), Water and the Future of Humanity (2014) un Present and Future of China’s Soft Power (2015), kļūst skaidrs, ka savā ziņā puse no visām pasaules zinātniskajām un populārzinātniskajām grāmatām ir par nākotni – pat tās, kuras ir par pagātni.

Tiem, kuri grasās rakstīt referātu par nākotnes prognozēšanu, droši vien ir vērts sākt ar tādām grāmatām kā Dženiferas Gidlijas The Future: A Very Short Introduction (2017) un Džona Urija What is the Future? (2016). Tās sastāv no īsām nodaļām, kurās aprakstītas dažādas nākotnes studiju” jomas un aspekti. Šajā pārskatā es sīkāk pakavēšos pie četriem citiem darbiem, kas vai nu pievēršas nākotnes paredzēšanai kādā jomā (kā pirmās trīs) vai reflektē nākotnes izsapņošanas mākslu (kā pēdējā).

 

Fred Spier. Big History and the Future of Humanity. Second ed. Chichester, West Sussex, UK: Wiley Blackwell, 2015.

„Lielā vēsture” (big history) ir tāda vēstures izpratne, kurā cilvēks tiek novietots kosmiska mēroga vēstures kontekstā. Citiem vārdiem sakot, tā aptver laika posmu no Visuma izcelšanās brīža līdz mūsdienām. Kā priekšvārdā argumentē autors, lielās vēstures galvenais uzdevums ir izskaidrot, kā mēs nonācām tur, kur pašlaik esam, un uz tā pamata – prognozēt, kas varētu notikt nākotnē.

Tradicionāli vēstures disciplīna nodarbojusies ar vēsturi, kas saistīta ar cilvēka darbību, un tikai kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem arvien vairāk tiek ņemta vērā arī dabas vēsture. „Lielā vēsture” šo tendenci attīsta vēl tālāk, ne vien pētot dabas un kultūras mijiedarbību, bet pilnībā nojaucot robežas starp cilvēkvēsturi un tādām disciplīnām kā ģeoloģija un astronomija. Tātad lielās vēstures kontekstā mums ir darīšana ar trīs nosacīti nošķiramiem līmeņiem – nedzīvo dabu, dzīvo dabu un kultūru (kur kultūra ir kompleksākais no līmeņiem). Praktizējot šo vēstures veidu, pētnieks neiedziļinās atsevišķās sīkās niansēs, lielāku uzmanību pievēršot globāliem procesiem, tendencēm un paradigmu maiņām.

Lai kļūtu par lielās vēstures speciālistu, protams, jābūt diezgan trakam, jo tā vietā, lai visu mūžu mierīgi pētītu Franca Kafkas biogrāfiju, zinātniekam vienlaikus jāspēj orientēties vēsturē, ģeogrāfijā, bioloģijā, fizikā un dažādās to apakšdisciplīnās – ne velti šīs jomas grāmatās piekto daļu apjoma aizņem literatūras saraksts.

Grūtības sākas jau ar pašu pirmo soli – kā domāt par pagātni, tagadni un nākotni kosmiskā mērogā? Ērtības labad lielā vēsture par atskaites punktu pieņem Zemes laiku, jo tas pagaidām ir vienīgais mums pieejamais skatpunkts. Jāņem vērā arī, ka, ja runājam par 10000 gadus senu vēsturi, tad tādas laika mērvienības kā dienas un gadi nozīmē to pašu, ko mūsdienās, taču senākā pagātnē dienas bija īsākas, jo Zeme griezās ātrāk.

Tāpat mūsu iespējas spriest par Zemes vēsturi ierobežo datu pieejamība. Procesus, kas norisinājušies kosmosā, var pētīt, fiksējot elektromagnētisko starojumu, taču mēs nevaram uzzināt par notikumiem, kas norisinājušies nesen, bet ļoti tālu – jo šis starojums mūs vēl nav sasniedzis – un nevaram uzzināt par notikumiem, kas norisinājušies netālu, bet ļoti sen – jo liecības par tiem ir jau izzudušas melnajās tālēs.

Ja tā padomā, šķiet diezgan ticami, ka nākotnes skolā, kas varbūt atradīsies kādā Marsa kosmiskajā stacijā, vēstures stundās jaunieši mācīsies nevis par Ziemassvētku kaujām, bet tieši par tādiem vispārīgiem un globāliem procesiem, kas aprakstīti Freda Spīra grāmatā – par zvaigžņu un planētu sistēmu veidošanos pēc lielā sprādziena, dzīvības rašanos un attīstību, sugu evolūciju, cilvēka smadzeņu un zarnu trakta pielāgojumiem, par darbarīku izgatavošanas vēsturi, migrāciju, agrīnajām reliģijām, agrāro revolūciju, valstu veidošanās dinamiku, modernās ētikas rašanos, globalizāciju, industrializāciju un tā tālāk. Šodienas pasaule cilvēkiem būs kļuvusi par lielu vispārinājumu, un konkrētie uzmanības cienīgie datumi un svarīgo personību vārdi būs atrodami vienīgi nākotnes cilvēku personīgajā nesenajā pagātnē.

Ir diezgan skaidrs, kas nākotnē notiks ar Sauli un galaktiku, kurā dzīvojam. Dzīvība uz Zemes pastāvēs vēl nedaudz mazāk kā divus miljardus gadu, pēc tam Saules radiācija būs kļuvusi pārāk spēcīga. Cilvēku suga varētu pastāvēt dažus miljonus gadu. Tieši cik ilgi cilvēki izdzīvos, ir atkarīgs no tā, kā mums izdosies atrisināt matērijas un enerģijas pieejamības jautājumus un uzturēt līdzsvaru starp resursu ieguvi un patēriņu. Neatjaunojamā fosilā enerģija, kurai pateicoties norisinājās industriālā revolūcija, kā zināms, bijusi tikai īslaicīga Saules subsīdija cilvēces attīstībā. Lai kādi atjaunojamas enerģijas risinājumi tiktu izdomāti, iespēja iztērēt planētas resursus („samazināt planētas kompleksitāti”) līdz tādam līmenim, ka nav vairs, no kā izgatavot saules paneļus, ir pavisam reāla. Pievienojoties citiem teorētiķiem, Spīrs uzskata, ka miljons gadu ilgo mūžu cilvēce varēs nodzīvot vienīgi tad, ja tuvākajā nākotnē valstu valdības reālistiski palūkosies uz šo situāciju un apvienos spēkus, lai izdomātu un vienotos, kā turpināt dzīvot, savstarpēji sadalot pieticīgos planētas resursus.

Pārcelšanās uz citām planētām? Pēc Spīra domām – diezgan neticams scenārijs. Citas Zemei līdzīgās planētas ir pārāk tālu, un pagaidām nav ideju, kā kosmosa kuģi apgādāt ar resursiem vairāku gadsimtu garumā. Turklāt pa ceļam cilvēkus apdraud kosmiskais starojums – pašlaik, nopietni nesabojājot veselību, mēs nevaram tikt pat līdz Marsam.

 

Henry T. Greely. The End of Sex and the Future of Human Reproduction. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 2016.

Grāmata Seksa beigas un cilvēku sugas vairošanās nākotne pievēršas būtiskajam jautājumam par to, kā cilvēki nākotnē varētu vairoties, ņemot vērā pašlaik novērojamo bioloģisko tehnoloģiju attīstību. Ar lielu nožēlu uzreiz gan jābrīdina, ka uzsvars uz seksu grāmatas nosaukumā ir mārketinga triks – par seksu šeit netiek runāts gandrīz nemaz, stāsts ir par bērnu radīšanu bez dzimumakta starpniecības. Tādējādi seksa praktizēšana nākotnē varētu vai nu turpināties, vai neturpināties, skaidrs ir tikai tas, ka tieši bērnu radīšanas kontekstā šīs darbības nozīme ievērojami mazināsies.

Kā argumentē autors, tuvāko 20 līdz 40 gadu laikā cilvēki, kuriem būs laba veselības apdrošināšana, gluži kā pareģots Endrjū Nikola (Anderw Niccol) leģendārajā filmā Gataka, bērnu radīšanas nolūkā arvien biežāk vērsīsies klīnikās, kur tiks veikta ārpusķermeņa apaugļošana un iegūto embriju pirmsimplantēšanas ģenētiskā diagnostika (preimplantation genetic diagnosis, PĢD). Grāmatā rūpīgi tiek apskatīti visi šīs procedūras aspekti, skaidrojot gan bioloģisko un fizioloģisko, gan ētisko un juridisko pusi. Tā kā autors Henrijs T. Grīlijs ir tieslietu profesors, tad ētiskie un juridiskie jautājumi tiek skaidroti īpaši izsmeļoši un aizraujoši, ar daudziem piemēriem no ikdienas prakses, savukārt bioloģiskie un medicīniskie jautājumi – ļoti vienkārši un saprotami.

Lai arī pirmajā brīdī doma, ka nākotnes topošie vecāki gribēs bērnus radīt mākslīgi, šķiet diezgan apšaubāma, lasot Grīlija grāmatu, šāda scenārija īstenošanās šķiet gandrīz neizbēgama. Veicot embriju ģenētisko diagnostiku, iespējams iegūt informāciju par gaidāmajām slimībām, izskata un rakstura iezīmēm un, protams, par bērna dzimumu. Nebūtu brīnums, ja vismaz kādā sabiedrības daļā vecāki justos spiesti izmantot šo diagnostiku, lai nodrošinātu, ka viņu pēcnācēji nav nekvalitatīvāki par citiem bērniem, kas tikuši īpaši atlasīti – līdzīgi kā gandrīz visi vecāki vēlas, lai viņu bērni mācītos tieši kādā no piecām valsts izcilākajām skolām.

Vienlaikus šādas prakses ieviešana radītu jaunu, aizraujošu problēmu virkni. Piemēram, kā bērna izvēlēšanās fakts ietekmētu attiecības ģimenē, ņemot vērā to, ka bērni tāpat ne visos gadījumos iznāktu perfekti? Gēnu analīze nevar pilnībā prognozēt visu, kas notiks augšanas gaitā, un kāds vienmēr būtu vainīgs par to, ka atlasīts nepareizais embrijs. Visdrīzāk asas diskusijas izraisītu jautājums par to, kādas iezīmes vispār varētu būt izvēles ziņā – vai būtu pareizi diagnosticēt vienīgi slimības, vai arī vecākiem varētu atļaut izvēlēties arī dzimumu, izskatu un raksturu? Vai iespēja izvēlēties dzimumu nenovestu pie zēnu pārprodukcijas, kā tas noticis Indijā un Ķīnā?

Jaunas iespējas nākotnē pavērsies arī tādā ziņā, ka, lai izveidotu embriju, vienmēr vairs nebūs nepieciešams izmantot spermatozoīdu un olšūnu. Olšūnu iegūšana ir dārgs, sarežģīts un diezgan nepatīkams process, taču nākotnē bez tā varētu iztikt, jo dzimumšūnas iespējams iegūt arī citādi, piemēram, no cilmes šūnām. Tādējādi teorētiski jaunu cilvēku varēs radīt arī no viena cilvēka, izveidojot no viņa šūnām gan spermatozoīdu, gan olšūnu, kā arī teorētiski būs vienkāršāk radīt kāda cilvēka bērnu, viņam vai viņai to nezinot, nočiepjot šūnas, piemēram, no dzēriena glāzes.

Uztraukties, ka PĢD rezultātā nākamajās paaudzēs pa Zemi staigās cilvēki ar supervaroņu spējām, ir pilnīgi lieki. Šī metode cilvēkus varētu padarīt apmēram par 10% skaistākus un talantīgākus – tikpat liela ir atšķirība starp mūsu paaudzi un iepriekšējo.

 

Thomas J. Wright. All Measures Short of War: The Contest for the Twenty-first Century and the Future of American Power. New Haven, CT: Yale University Press, 2017.

Droši vien arī daudzi no jums 2016. gada beigās par politiku sāka interesēties vairāk nekā iepriekš, un jautājums par to, kas nākotnē notiks ārpolitikas jomā, noteikti šķiet daudz interesantāks par kaut kādu cilvēku sugas vairošanās problēmu. Tomasa Raita grāmata ir lielisks resurss cilvēkam, kurš vēlas labāk saprast to, kas notiek pasaulē. Tā ir kā pēdējo 20 gadu ziņu kopsavilkums, kurā tiek izskaidrota šo ziņu patiesā nozīme un vieta starptautisko attiecību kopsakarā.

Grāmata izdota brīdī, kad ASV prezidenta amatā nupat ievēlēts Donalds Tramps, taču viņa ietekme turpmākajā notikumu attīstībā vēl nav zināma. Lai kāds arī būtu iznākums, jau tobrīd ir skaidrs, ka starptautisko attiecību kārtība, kas tika iedibināta pēc aukstā kara beigām, ir neatgriezeniski beigusies, un pienācis laiks domāt par to, kas būs tālāk. Divdesmit gadu garumā šķita, ka visas lielvaras uzsākušas ceļu ciešākas sadarbības un integrācijas virzienā. Ģeopolitiskā nevienprātība par teritorijām un ideoloģijām nekad neizzuda pilnībā, taču šķita pakāpeniski zaudējam nozīmi. Tomēr pēdējo piecu gadu laikā pasaule pieredzējusi konverģences ēras beigas un atgriešanos pie nacionālistiskas un konkurējošas kārtības.

Vecā kārtība varēja rasties unikālās 90. gadu politiskās situācijas dēļ – pēc ilgā lielvaru spēku līdzsvara perioda pasaulē kādu laiku bija tikai viena dominējoša vara – ASV. Tās galvenais ārpolitikas instruments bija ideja, ka, saglabājot atvērtību globalizācijai, visas valstis pakāpeniski pievienosies liberālajai un demokrātiskajai kārtībai. Valstīm citas valstis nav jāuzskata par sāncensēm; tā vietā jāmēģina sadarboties, risinot kopīgas problēmas, kas saistītas ar klimata pārmaiņām, ekonomisko nestabilitāti un terorismu.

Kā izrādījās vēlāk, ASV pasaulei bija uzstādījusi pilnīgi nepareizu diagnozi. Krievija un Ķīna pacieta liberālo kārtību tikai tik ilgi, kamēr bija relatīvi vājas. Nostiprinājušas savas pozīcijas, tās pret sava reģiona valstīm sāka vērst pavisam citādas, revizionistiskas stratēģijas. Savukārt Vidējo Austrumu reģionā autoritāru režīmu gāšana noveda nevis pie lielākas demokrātijas, bet reliģiskiem un etniskiem konfliktiem (turklāt pie šīs situācijas izveidošanās, pēc daudzu domām, vainojamas galvenokārt ASV). Vienlaikus šajā laikā Rietumu modelis pieredzēja vairākus triecienus – 2008. gada ekonomisko krīzi un terorisma aktivizēšanos, kas veicināja Eiropas šķelšanos.

Tomass Raits izklāsta dažādas stratēģijas, kā jaunajā situācijā varētu rīkoties ASV. Viņa paša pārliecība neapšaubāmi ir tāda, ka ASV nedrīkst pievērsties tikai sev un pamest pasauli likteņa varā. Liberālā pasaules kārtība vienmēr bijusi balstīta ASV vēlmē to uzturēt, un bez šādas varas un vadības tā ir trausla un ievainojama. ASV varētu mēģināt īstenot „atbildīgas konkurences” stratēģiju, kas atšķiras no vecās konverģences stratēģijas galvenokārt ar to, ka ASV apzināsies Krieviju un Ķīnu kā konkurentes, nevis sabiedrotās, taču kopumā mēģinās aģitēt par labu tiem pašiem liberālisma, cilvēktiesību un globālās ekonomikas principiem.

Tomēr nav izslēgts, ka ASV varētu sākt īstenot kādu no izolacionisma stratēģijām. Piemēram, harmonizēt attiecības ar citām lielvarām, vienojoties par ietekmes sfērām. Šāda pieeja būtu saskaņā ar Vladimira Putina ģeopolitikas redzējumu: valstis var pretendēt uz suverenitāti vienīgi tad, ja tām piemīt arī autonomija, t.i., tās pašas spēj nodrošināt savu drošību un izaugsmi. Šādā situācijā Baltijas valstis no Krievijas nagiem varētu glābt tikai militāri spēcīga Eiropa – ja vien tā turpinātu pastāvēt neizjauktā veidā.

 

Fredric Jameson. Archaeologies of the Future: The Desire Called Utopia and Other Science Fictions. London; New York: Verso, 2005.

Postmarksisma literatūras teorijas milzis Fredriks Džeimsons savu izcilo grāmatu par utopisko un zinātniskās fantastikas literatūru Nākotnes arheoloģijas publicēja 2005. gadā. Nav noslēpums, ka Džeimsona grāmatu lasīšana ir smags darbs, kas atsauc atmiņā skaistos poststrukturālisma laikus, kad lasītāju smadzeņu mežģīšana un slīcināšana kultūras atsaucēs skaitījās goda lieta – tomēr Džeimsona dēļ ir vērts pūlēties. Šī ir viena no grāmatām, kas it kā rakstīta galvenokārt par utopiju zinātniskās fantastikas literatūrā, tomēr pie reizes paspēj pārslēpot pāri valstu konstitūcijām, komunisma utopijām no Platona līdz Černiševskim, avangarda estētikas teorijai, Freida atziņām par sapņošanu un tūkstoš citām lietām, radot to pacilājošo plašuma izjūtu, kas liek vēlēties lasīt, apjēgt vairāk un galu galā kļūt par labāku cilvēku.

Utopijas un lielā mērā arī zinātniskās fantastikas literatūras funkcija ir alternatīvu sociālu un ekonomisku formu iztēlošanās. Tādējādi, kā raksta Džeimsons, utopijas autoram ir kaut kas kopīgs ar izgudrotāju, kurš identificē problēmu, kam nepieciešams risinājums, un piedāvā izskatīšanai un testēšanai risinājumu sērijas. Reizē mūsu iztēle vienmēr ir pastāvošā ražošanas veida gūstekne – utopiska domātāja prāts ir garāža, kurā atrodami dažnedažādi izejmateriāli – likumi, darba veidi, laulības formas, industriālas un institucionālas organizācijas formas, kā arī tādi subjektīvi materiāli kā personāžu raksturi, paradumi, attieksme pret vīriešiem un sievietēm utt. – tas viss var nonākt cehā, kurā tiek radīta utopija.

Zinātniskā fantastika šķietami līdzinās fantāzijas literatūrai – tās abas ir eskeipisma literatūras paveidi. Tomēr tos šķir nozīmīga atšķirība – fantāzijas pamatā ir viduslaiku iedvesmots, tehnoloģiski reakcionārs domāšanas veids („zobeni un burvestības”), kamēr zinātniskā fantastika ir apgaismības domāšanas produkts. Šajā sakarā interesants ir jautājums, kāpēc kādā laika periodā viens vai otrs žanrs kļūst populārāks, izvirzās priekšplānā. Nākotnes arheoloģiju rakstīšanas laikā, kad nupat radīta Harija Potera sāga un filmās iedzīvināts Tolkīns, uzvaras gājienā nepārprotami bija devusies fantāzijas literatūra.

Blakus sabiedrības ilgām pēc arhaiskas pirmatnējības un eksotikas, maģijas un reliģiskām vērtībām – iespējams, interese par fantāziju saistīta arī ar pavisam mūsdienīgu interesi par dabu, ekoloģiju un cilvēka ķermeņa iespēju robežām. Bioloģijai izkonkurējot fiziku, arī zinātniskās fantastikas kiborgi kļūst arvien „bioloģiskāki”, taču tie nekļūst dabiskāki – drīzāk otrādi – , tāpēc linu drānās tērptie mežoņi ar ekstrasensu spējām publikai joprojām šķiet tuvāki. Tomēr nostalģijai pēc maģijas neizbēgami lemts sevi izsmelt, tāpat kā tā reiz jau sevi izsmēlusi zinātnes diskursā. Pienāks brīdis, kad atkal būs iespējams iztēloties kaut ko jaunu, vēlreiz izgudrot utopiju, lai arī kādu brīdi šķita, ka tas nebūs iespējams vairs nekad.

 

LNB teorijas grāmatu apskatu sērija top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri