D. ceļš

 

Foto: Роман Екимов

 

Ludmila Petruševska (1938) ir leģendāra krievu autore. Raksta stāstus, lugas, romānus. PSRS pēc pirmā publicētā stāsta 1972. gadā ilgu laiku bijusi tikai samizdata apritē. Līdz šim izdoti seši stāstu krājumi, vairāki romāni, lugas, bērnu grāmatas. Īpaši izceļas „lingvistisko pasaku” cikls Пуськи бятые (sākts 1984. gadā), kas lielākoties sastāv no jaunradītiem vārdiem. Rakstījusi arī multfilmu scenārijus, izplatījusi baumas, ka kalpojusi par prototipu J. Noršteina Ezītis miglā galvenajam varonim (pats režisors to noliedz). 

Stāsts D ceļš (Дорога Д) pirmoreiz parādījies 2008. gada krājumā Melnais tauriņš (Черная бабочка). Tajā jaušams Petruševskai raksturīgs anekdotisks humors, kā arī spēles ar valodu un literāriem motīviem, kas pakļauti asam, skaudram, tomēr sirsnīgam un plašam redzējumam. Petruševska pat necenšas slēpt savus paņēmienus – ko vērts vien ir „antīkais” koris tik mūsdienīgā stāstā. Šī nekautrība tomēr nelaupa stāsta spēku, un tādā ziņā tas ir gandrīz kā reklāma – paņēmienus it kā zinām, bet uzķeramies tāpat.

Tulkotājs

 

Agrāk D. bija mazkustīgs, lēnīgs, pakluss, nevienam neinteresants.

Nav jau arī ko gaidīt no pelnīt neprotoša cilvēka kādu nebūt izveicību, asprātīgus plānus un aprēķinus, nē, nepiestāv.

Bet citādi sēdi savā kabīnītē ar datoru, grezni dēvētu par „darbstaciju”, sēdi, lūk, tieši kā darbaspēks, piepūstiem vaigiem smel ūdeni astoņas stundas dienā un, marš, uz metro un mājās.

Turklāt negaidīti uznāk postoša slimība, saēd ādu, miesu zem krekla un biksēm, naktīs liek kasīties līdz asinīm, bet, kad atgriežas samaņa, viss jau nodarīts, asiņaini jēlumi un pat čūlas.

Pratās iet gulēt ar gumijas cimdiem, bet līdz ar to satūka plaukstas, tā ka nācās džempera piedurknes stiept pāri pirkstu falangām.

Bet, lūk, vienreiz, novembrī taisoties atvaļinājumā, šis vientuļais, strādīgais D. (vientuļais tāpēc, ka neviena klātbūtnē neuzdrošinājās pat kreklu novilkt) netīšām pāri starpsienai noklausījās kādas runātīgas, skaļu balsi apveltītas kolēģes telefonsarunu. Viņa ļoti dzīvi un ar lielu sajūsmu stāstīja par brīnumzemi, kur viss ir lēti, iezemieši uzticami un laipni, ēdamais aug turpat, jūras krastā utt.

Un, lai gan D. viņai neuzticējās, tāpat kā pārējām ofisa sievietēm (turot viņas aizdomās par vēlmi izsmiet − „bet karsts taču, ko jūs, D., džemperītī?”), šī informācija viņu iedvesmoja.

Ar to arī pietika!

Viņš vēl vairāk ierāvās sevī, mājās visu noskaidroja internetā (darbā ne, jo tur šīs funkcijas bija atslēgtas), savāca blogos, tas ir, kopējā komunālajā virtuvē, visus datus − pa ceļam iedziļinoties, kā vienmēr, baumās, pļāpās, smieklīgās, paštaisnās cīņās, pārlapojot aizkustinošas bērnu un dzīvnieku fotogrāfijas un šermuļus uzdzenošus katastrofu kadrus − un, atjēdzies un dziļi nopūties zaudētā laika dēļ, viņš nokopēja informāciju par maršrutiem un biļešu cenu, izvēlējās variantu un sāka darboties.

Nākamajā dienā viņš atrada tūrisma aģentūru ar pieņemamām cenām un jau pēc divām nedēļām aizbrauca uz to pašu brīnumaino zemi, par kuru bija runa; viņš bija saviļņots, sēdēja jūras krastā pie kraujām un majestātiskiem akmeņiem, peldējās varenākajās upēs − un viņa dvēseles brūces sāka dzīt, uzlabojās arī veselība, un D., grandiozu plānu pilns, atgriezās mājās.

Jāatzīst, ka viņš dzīvoja divistabu dzīvoklī kopā ar savu māti, kura darīja visu, kas pienākas, tas ir, tīrīja, berza, mazgāja veļu, gatavoja, gāja uz savu pieticīgo darbu, aptecēja dēlu kaut kādas bitītes pienākuma sajūtas dēļ, ticams, viņu ļoti mīlēja, bet aizvainoja ar savu skatu vien. Slimoja, līda ārā ne jau pirmā svaiguma veļā, netīrā halātā. Un pēdas! Plikas pēdas viņam īpaši derdzās jau kopš bērnības. Un sveši kāju nagi!

Daudzi bērni kaunas no savu vecāku ārienes un uzvedības, pat ienīst to, un tā ir ļoti svarīga ģimenes dzīves daļa. Kad jaunākie vēro nemazgātos, neķemmētos, no miega uzblīdušos, kuri rij pie televizora, atraugājas un mēdz pirst, viņi neredz sevi, neredz, kā paši izskatās −, taču ar naidu vēro tikai pārējās ģimenes pretīgumu, to pasauli, kurā viņiem nākas dzīvot.

Šī bezveidīgā ikdienas eksistence mēdz izkropļot daudzu bērnu likteņus, daudzas dvēseles raujas prom no šīs noputējušās, nemazgātās un nekoptās dzīves uz turieni, kur viss mirdz un laistās, kur viss ir citādāk.

Un tajā pašā laikā vecāki meklē šo mirdzošo un citādo televizora ekrānā, cenšas to kopēt, kad iziet no mājas, saved sevi kārtībā uz sliekšņa, bet, tā kā mājās viņi neseko līdzi savam izskatam, bērni redz tieši šo noputējušo, nolaisto, netīrīgo ikdienas skatu.

Un tiecas prom no mitekļa, lidojot pretī citai dzīvei, kur viss ir kā glancētos žurnālos, jauns, tīrs, skaists − vai rupjš, modīgs, raibs, ar nolūku bezveidīgs, toties stilīgs! Bērni grib dzīvot tikai tur, tajā ideālajā, nepastarpinātu prieku pasaulē, sajūsmas, modīgu apģērbu, dunošas mūzikas un brīvības pasaulē, kurā iekļūt reizēm maksā visu dzīvi.

Mūsu puisītis D. neuzdrošinājās, nespēja, nedeva sev tiesības dzīvot tajā svešajā, mirdzošajā pasaulē, kura bija pieejama daudziem viņa normālajiem (ādas virsmas ziņā) vienaudžiem. Piemēram, D., vēl būdams vidusskolas pēdējās klasēs, kā izdzirdēja par feiskontroli naktsklubos, tā saplaka un vairs uz neko necerēja.

Viņš zināja, ka viņu nekur nelaidīs, ka viņš ir pārijs, lai gan seja viņam bija pilnīgi tīra, bet plaukstām varēja pārvilkt krekla aproces.  Bet, kā zināms, cilvēka āriene iespiežas dziļi viņa dzīlēs, un tur neko nevar darīt.

Viņš nežēloja savu māti, it sevišķi, kad viņa slimoja, vien auksti un naidīgi izpildīja viņas lūgumus. Nez kāpēc viņš uzskatīja, ka viņa slimība ir mantota tieši no mātes, no viņas dzīvesveida, no viņas neveselā ķermeņa, tik neglīta, pat bezveidīga, no tām mājas appelējušajām lupatām.

Un tad viņš pabija citā pasaulē, brīnumu valstībā.

Tur cilvēki mazgājās divreiz dienā, valkāja kārtīgu, vienveidīgu apģērbu, staigāja iešļūcenēs, bet ar tīrām kājām, un, lai gan būdiņas viņiem bija noplukušas, bet dzīve nabadzīga un nolaista, paši iedzīvotāji, neskatoties uz to, iemanījās ikkatrā dzīves brīdī saglabāt savu pieticīgo, tradicionālo kārtīgumu! Nemaz nerunājot par to, cik gleznaini tas viss izskatījās, pat putekļainās ielas un novecojušās sienas ar lūpošo apmetumu! Šie ezeri, pilsētas, varenie, noputējušie koki, baltie krekli!

Atbraucis mājās pēc atvaļinājuma, viņš sāka uzstājīgi un aukstasinīgi māmiņai prasīt, lai viņu ceļi šķiras.

Tāpēc ka tur, paradīzē, viņš bija iepazinies ar cilvēkiem, kas dzīvoja kā pensionāri-rantjē, proti, izīrēja savus dzīvokļus dzimtenē un par to naudiņu arī eksistēja citā valstī, drusku savelkot jostas, tomēr normas robežās. Ne sliktāk kā mājās, toties gaiss! Peizāžas! Ceļojumi!

Tiesa, arī čūskas, skorpioni un caureja, netīrumi un odi. Bet karš prasa upurus.

Šeit jāpastāsta, kā to uztvēra viņa māte.

Vispār jebkurus jaunākās paaudzes mēģinājumus − pārkārtot ģimenes dzīvi, iekārtojumu, uztura īpatnības vai dzīvokļa atrašanās vietu − šādus mēģinājumus vecākā paaudze uztver ļoti smagi. Rodas dažādas domas par to, ka jaunie grib piesavināties visu nākotni, turklāt neatstājot šajā jaunajā dzīvē vietu iepriekšējai paaudzei.

Un rezultātā vecajiem, kā likums, rodas nepārprotams iespaids, ka viņus aplaupa, pazemo, par viņiem neliekas ne zinis un visbeidzot, ka viņus pamet, tas ir, neviens nebrauks apkopt slimos, neviens nepados mirstošajam glāzi ūdens. Un tad notiks pats šausmīgākais − nāksies vientulībā nosprāgt un gulēt, velti gaidot apbērēšanu.

Un var iedomāties, kādas domas par nākotni sāk mudžēt vēl jauno vecīšu nabaga galviņās, viņiem rādās priekšā vienmuļa, izsalkusi dzīvošana bez tiesībām aiziešanas brīdī saņemt glāzi ūdens, tak ko tur, bez tiesībām uz kapiņu!

Traģēdija.

Bet mūsu vientuļais censonis D. ķērās pie lietas ar izmisušu stūrgalvību, viņš ne vārda neizpļāpājās par saviem plāniem, izdomāja versiju, ka grib precēties, bet dzīvot kopā vienuviet būtu ļoti grūti gan jaunajai ģimenei, gan vecajai māmiņai. Kā pierādījumu viņš pat atveda mājās kādu sievieti no darba, gadus piecpadsmit vecāku, kura strādāja par apkopēju viņa ofisā, un neko pārliecinošāku izdomāt nevarēja.

Šī sieviete bija tālīnā Maskavas apgabala iedzīvotāja, agro elektrovilcienu pasažiere, drusku pļēgurojoša, ne pārāk gudra, un viņa nesaprata, kāpēc viņu sauc sapazīties ar māmiņu, sašūmējās un sakrāsojās, cik dāsni vien varēja.

Šīs viegli apjukušās un neskaidrās Raisas Ivanovnas parādīšanās atstāja uz māti graujošu iespaidu, viņa vienkārši nojūdzās, pārstāja gulēt, vaimanāja un visu laiku apspriedās ar radiem. Asinsspiediena dēļ paņēma slimības lapu, sēdēja, sargāja māju!

Dēls, it kā piespiests paskaidrot savu domu gājienu, beigu beigās, pēc ilgiem mātes monologiem, it kā atzinās viņai, ka savas slimības dēļ uz neko citu nevar cerēt, jāsaka paldies, ka Raisa Ivanovna sadzīvo ar viņu, viņš pat lika nojaust, ka Raisa Ivanovna ir stāvoklī.

Māte vēl paraudāja, padzēra zāles, atkal apzvanīja visus radiniekus, un rezultātā norisinājās negaidīta vizīšu kaskāde no iekšzemes, sabrauca attālu radinieku paziņas, taču ne jau vieni paši, bet gan ar meitām un krustmeitām, ar labiņām meitenēm, kuras dzīvoja kaut kur ellē ratā, un katra no viņām bija gatava dzīvot ar tādu invalīdu, jo ārēji D. bija ļoti simpātisks puisis, lai gan visu laiku valkāja bītlenes līdz ausīm, piedurknes līdz pirkstiem.

Un tas itin kā notika pa īstam un mūslaikos − pasakainais stāsts par princi-briesmoni un viņa aplidošanu no visas pieejamās slaveno skaistuļu svītas.

Viņām visām − un Maskavā viņas ieradās kaudzēm − likās, ka apprecēties ar šādu brīnišķīgu cilvēku, kurš cieš no smagas slimības, būtu romantisks piedzīvojums, turklāt viņas vēl pārvāktos uz galvaspilsētu. Pasaka!

Un, tā kā tautā valdīja uzskats, ka visas ādas saslimšanas neizraisa nekas cits kā vien neapmierinātība, kas liek sevi manīt izsitumu formā, D. radi uzskatīja, ka tikai mīlestība (tas ir, regulāri dzimumsakari, kuri notiek ģimenes ietvaros) spēj izārstēt šo Briesmoni.

Beigu beigās nokaitinātais D. pateica mātei, ka, ja viņi drīz nešķirsies, viņš pēc mēneša apprecēs Raisu Ivanovnu un vedīs viņu uz savu istabu.

Māte atbildēja, ka nekad mūžā nedos šai sievietei pierakstu, bet bez pieraksta viņa varēs atrasties šeit tikai līdz 23 vakarā, un pēc tam tiks saukta milicija. Mamma staigāja pie jurista, kurš specializējās sadzīves jautājumos.

D., kurš arī konsultējās ar savu darba juristu, atbildēja, ka Raisai Ivanovnai būs bērns, un, lūk, šo bērnu D. ir likumīgas tiesības pierakstīt, un pēc tam pierakstīt arī citus Raisas Ivanovnas bērnus, kurus viņš adoptēs, un Raisai Ivanovnai tādi ir divi − piecpadsmit un septiņpadsmit gadus veci, pirmsmilitārajā apmācībā, pa taisno no laukiem.

Māte neko neatbildēja. Viņa bija sagrauta.

Pēc kāda laika D. atveda mākleri Karīnīti.

Karīnīte bija slavena ar savu prasmi uzklausīt.

Māte viņai ilgi skaidroja, ka dēls sajucis prātā un ka viņš jāliek psihenē.

Viņa kā apmāta atkārtoja, ka šī sieviete, šī Raisa Ivanovna, kura dzīvo dziļos laukos, ļoti ātri izspiedīs D. no dzīvokļa, atvedīs savu ilglaicīgo kavalieri, kāds viņai noteikti ir (ar to viņa domāja − no kurienes tad tas bērnu ganāmpulks?), un tad mātei atkal nāksies dzīvot ar padzīto D., taču nevis divistabu, bet vienistabas dzīvoklītī.

Gudrā Karīna, kura savā mūžā bija daudz ko redzējusi, klusēja un neko neteica, līdz pienāca pauze.

Tad viņa paskaidroja mātei, ka abu pušu domstarpību gadījumā apmaiņu var veikt arī tiesas ceļā, un tad jums nāksies dabūt nevis vienistabas dzīvokli, bet, iespējams, istabu komunālajā dzīvoklī. Viss atkarīgs no tiesas lēmuma.

Māte pamāja ar galvu, it kā jau sen to būtu zinājusi. Viņas acis bija samiegtas, tās it kā skatījās nākotnē. Galva māja, un prāts, tā sacīt, uz laiciņu pameta savus kambarus. Jebkurā gadījumā, vārdu nebija, nāca vien sēcoša elpa.

Iespējams, māte grasījās kādam iebelzt. Iespējams, pat sev pa pieri.

Tad Karīna nevilcinoties pārgāja pie savas performances īstā mērķa un paziņoja, ka viņai ir varianti tā divistabu dzīvokļa vietā, kuru vecā māte uzskatīja par savas dzīves īsto dārgakmeni un kurš tiešām nebija šaurs un atradās labā vietā, gandrīz vai klusajā centrā.

Karīna paziņoja, ka viņai ierakstos jau ir atzīmēti divi vienistabas dzīvokļi, viens no tiem ir tuvāk Preobraženkai, taču tam ir viens sīciņš trūkums, tas ir piektajā stāvā blokmājā bez lifta, un blakus dūmo divas rūpnīcas, no kurām vienā taisa gumijas zābakus un velosipēdu riepas, bet otrā visu diennakti strādā metāllietuve.

Taču šim dzīvoklim ir savas priekšrocības − tajā ir neliels balkons ar skatu uz Jauzas upi, kurā minētie uzņēmumi laiž notekūdeņus. Arī tas ir trūkums. Smaka.

Taču dzīvoklis ir saules pusē, proti, vasarā tur ir ļoti gaišs un karsts.

Bet, ja atver logus, zem tiem atkal Jauza.

Tiesa, ir cerība, ka māju atzīs par nederīgu dzīvošanai, tur visas komunikācijas izrūsējušas, un var gadīties, ka pēc gadiem desmit to nojauks un iedzīvotājiem iedos labus dzīvokļus Maskavā, jaunajos rajonos, kur daudz apstādījumu. Kā radīts pensionāriem, kuriem nekur nevajag braukt.

Māte par atbildi rūgti un indīgi iesmējās, vēl ciešāk sažņaudzot dūres un ne uz vienu neskatoties. Un tā bija pilnīgi adekvāta reakcija, tā reaģētu katrs, kura tiesības pārkāptas!

Otrais dzīvoklis, turpināja nesatricināmā Karīnīte, ir daudz tuvāk centram, tas ir lielāks un atrodas apmēram tādā pašā vietā kā tagadējais dzīvoklis. Tas ir, klusajā centrā.

− Gribat, parādīšu abus variantus, − Karīna noslēdza savu runu.

Mamma negribēja, bet Karīna viņu apstrādāja, un jau nākamajās brīvdienās viņa savā mašīnā māmiņu aizveda vispirms uz dzīvokli blakus divām rūpnīcām (par gaisu viss skaidrs, bet pēc tam piecstāvenes kāpņu telpa, piespļaudīta, nosēta ar košļenēm un izsmēķiem, un jo tālāk, jo trakāk, dzīvoklis bēniņos, sanmezglā melni griesti un virtuvē krāmi, un majestātiskais saimnieks-alkoholiķis).

Pēc tam pavisam sadrūmusī māmiņa tika nogādāta tajā dzīvoklī, kas it kā atrodas klusajā centrā, bet patiesībā tas bija Avtozavodskas rajons. Tomēr dzīvoklis bija ar eiroremontu un virtuves mēbelēm, un māte ar sajūsmu nopētīja šo svešādo ārzemju aprīkojumu, kā no meksikāņu seriāla, viņai patika burtiski viss, un viņa sasapņojās par jaunu dzīvi bez lupatām, krāmiem un greiziem kastroļiem (mirdzošie trauki nāca kopā ar virtuvi, trāpīts tieši mērķī).

Karīna it kā tā starp citu pieminēja, ka dzīvoklis jau izlikts internetā un ātri var aiziet.

Māmiņa saprata, nobijās un uzreiz visam piekrita.

Dēlam viņa labprātīgi un ne bez moralizēšanas atdeva dzīvoklīti galošu rūpnīcas pagalmā ar skatu uz nolādēto upīti, pats uzprasījās!

− Un nebrauc pie manis ar savu Raisu! − noslēgumā bilda mamma. − Stulbs biji, stulbs arī paliki.

Pārējais tika gana ātri noformēts.

D. labi saprata, ko darīja, un tālāk atkal darbojās ar tās pašas mākleres Karīnas palīdzību, kura izrādījās vērā ņemami gudrs un nosvērts cilvēks − pagātnē viņa bija fizmatu zinātņu kandidāte Tbilisi, bet dzīve viņu piespieda doties uz Maskavu un pievērsties šim visnotaļ sūrajam darbiņam, kurā viņa lika lietā savu vareno prātu un atrisināja visas problēmas godīgi, taču atjautīgi.

Un šī labsirdīgā Karīna palīdzēja D. vēl vienā jautājumā, proti, ar palīdzību no savām ierakumu kolēģēm, kareivīgajām razbainiecēm Svetas un Svetas, viņa atrada divas īrnieces D. dzīvoklim, divas ārzemju uzņēmējas, kurām bija nospļauties par galošu smaku un šausmīgo ekoloģiju, viņām vajadzēja uzstellēt ofisu.

Viņas atnāca, apskatījās, pamāja ar galvu un samaksāja pusgadu uz priekšu, un D. aizbrauca uz apsolīto zemi.

Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka nākamajā dzimtenes apciemojuma reizē D. apmeklēja šo dzīvokli − un šaurās virtuves, viesistabas un istabas astoņpadsmit kvadrātmetru vietā viņam atklājās milzīgs kabinets, lielisks eiroremonts, ofisa galdi ar skaitļotājiem un siltinātajos logos bija iekārtas žalūzijas!

Šajā ciemošanās reizē sievietes atkal iedeva viņam naudu pusgadu uz priekšu, turklāt pašas nomaksāja visus komunālos par abiem pusgadiem, par gaismu, ūdeni, gāzi un telefonu − un laimīgais bagātnieks, bomzis bezpajumtnieks D., apmetās savas runātīgās kolēģes dārza mājiņā, kuras īpašniece bija aizbraukusi mēnesi atpūsties un priecājās par kārtīgo un nepiekasīgo iemītnieku; viņam bija uzticēts aplaistīt mauriņu, pieskatīt puķes un barot kaķsuni Jakovu − strīpainu radību, mežonīgu un niknu, izmanīgu peļu junkuru.

Viņu varēja glaudīt tikai ar slotas zariem. Kailā rokā, pat ja tajā bija ēdiens, viņš varēja ieķerties. D. ātri iekaroja kaķa Jašas cieņu, un tas pa suņu modei pat vazājās ar viņu pastaigās.

Kas jāsaka, tas jāsaka, izrādījās, ka bijušie kolēģi cienīja D. par viņa pedantismu, kārtīgumu un godaprātu. Un pēc tam D., nodots no rokas rokā, pavadīja vēl divus mēnešus pa citām adresēm, saimnieku vietā pieskatot atstātos suņus, kaķus, putniņus, vecmammas un kaktusus.
Lietus sezona viņa jaunajā dzimtenē beidzās, varēja braukt.

Māti viņš neapciemoja un viņai pat nepiezvanīja.

Bet viņa nezināja viņa mobilā telefona numuru, tāpēc viss bija labākajās sliedēs.

Jāatzīmē, ka pa ziemu un pavasari D. paziņu loks visnotaļ paplašinājās un viņš arī jaunajā dzimtenē tagad brauca viesos, vakariņoja kafejnīcā ar jaunajiem paziņām − tie bija draugi, kurus D. bija ieguvis paradīzē pavadītajā pusgadā, mirklīgie Ēdenes ciemiņi.

D. tur uzvedās kā viesmīlīgs saimnieks, vadāja cilvēkus pa svētnīcām un arhitektūras pieminekļiem, veda uz tāliem nostūriem.

Tēlaini izsakoties (vispār arī faktiski), viņš pa to laiku daļēji nomainīja ādu, taču tas nebija galvenais: paslepus no pārējiem D. lepojās ar savu jauno dzīvi. Viņš to uztvēra kā milzīgu garīgu pavērsienu, ne ko pielikt, ne atņemt.

D. dzīvoja skumja paskata būdiņā gandrīz pludmalē, kokoskoku audzē, viņš sāka pētīt vietējo vīriešu sadzīvi un valodu − kontaktēties ar sievietēm (atskaitot prostitūtas) šeit bija aizliegts.

Viņš pat sāka rakstīt dienasgrāmatu, un, visbeidzot, pēc daudziem svētnīcu apmeklējumiem, it sevišķi to, kas piederēja dziedniekiem un pūšļotājiem, viņu pielaida dziļākām attiecību sfērām.

Pa to laiku viņš sāka ēst tikai termiski neapstrādātu pārtiku.

Un tā, vai nu pateicoties maģiskajām sarunām ar skolotājiem, vai arī radikālas dzīves vietas un veida (arī domāšanas veida) pārmainīšanas rezultātā slimnieks sāka mainīt ādu, prieks un laime.

Viņa pastāvīgā noslēgtība, viņa nopietnība un nesteidzība, neprasme pelnīt naudu šeit ļoti labi iederējās. Tiesa, paši skolotāji atšķīrās ar maigumu un laipnību pret jebkuru apmeklētāju.

Arī to viņam pakāpeniski vajadzēja apgūt, pacietību.

Tā kā D. samērā bieži uzņēma viesus no Krievijas, nācās negribīgi, ar dievu uz pusēm stāstīt par savu ticību − ne visiem, bet tiem, kuriem viņš uzticējās, īpaši izredzētajiem.

Viņš neslēpa, ka tagad kļuvis par ašvimītu. Kā svētnīcas kalpotājiem ierasts, viņš dalīja atbraucējiem plānas bezmaksas brošūriņas, neko daudz nevilcinājās, te tieši paprasīja, te lika noprast, ka svētvietas apmeklējuma laikā jāpieliek sava artava to uzturēšanai.

Viņš vadāja grupas pa ārējiem pagalmiem un ziņkārīgos dziļāk nelaida. Tiem tūristiem, kuri daudz samaksāja, viņš gan deva iespēju pa nakti nedaudz pastāvēt iekšpagalmā.

Pie tējas krūzītes viņš aprakstīja savus kājāmgājēja ceļus pa džungļiem un kalniem Kampučijā vai Austrumķīnā, tiesa, skopi. Dažkārt − bet ne visiem − piedāvāja nefrīta un ametista skulptūras. Tās bija dieva Ašvimas − simbola visam, kas pasaulē rodas − bērnrades orgāna kopijas, kuras vienmēr jānēsā sev līdzi.

Maksāt bija paredzēts nevis D., bet gan svētnīcai, tomēr viņš pieņēma naudu, ja cilvēkiem nepietika laika, un skrupulozi to atdeva skolotājam.

Vēl konkrēti viņš stāstīja par to, kā risinās reliģisko centru dzīve − ka tad, kad ir dievlūdzēju pieplūdums, tas nozīmē, ka svētnīcā ir izaudzis, parādījies, nostiprinājies skolotājs, pēcāk svētais, un, ja pie viņa dodas pilgrimi, svētceļnieki un sekotāji no visiem pasaules nostūriem, tad viņu nodēvē par „dudū”, kas nozīmē − vecajais un zintnieks. Un viņa dzīve, it sevišķi tās noslēgums, kļūst par eksistences nodrošinājumu šādai svētnīcai.

Kad dudū aiziet, viņa domas paliek, saglabātas brošūrās, kuras jaunticīgie veikli izpērk. Un tām tik ļoti pieķeras, gandrīz vai guļot neizlaiž no rokām, gandrīz visur nēsā sev līdzi zem apģērba.

Savukārt viņa attēlus un mazās statujas ļoti labi pērk.

D. tieši arī bija šāda dudū dzīves liecinieks un centās neizlaist nevienu dienu − tāpēc beigu beigās tika pamanīts un pielaists tuvāk. Privātā sarunā vecajais teica D., lai viņš ceļas ar saullēktu, iet mežā un klausās putnus, tas bija galvenais nosacījums. Klausīties putnus un sākt saprast viņu valodu!

Vecajais uzstāja, ka tieši putni pastāstīs pašu svarīgāko, izvirzīs galveno domu. Tā būs doma, aiz kuras neslēpjas nekādi fiziski tēli, tā būs tukša, mūžības pārpilna doma, un, ja to izdosies kaut neilgi noturēt, pie ticīgā var atnākt galvenais, salīdzinājumā ar ko viss pārējais ir tikai putekļi.

D. sāka celties agrā rīta stundā, iebrida tuvākajos brikšņos un, uz ceļiem nokritis meža nobirās, uzklausīja vārnu un klusu, nepazīstamu svilpotāju ziņojumus, bet kāds cits putns periodiski kliedza cilvēka balsī ar kašķīgām intonācijām − „a, a, āāā!”. D. to visu klausījās pamirušu sirdi, pēc tam gāja pie sava dudū un tad klusumā pašā svētnīcas stūrī sēdēja līdz vecajā aiziešanai.

Katrreiz pieliekot savu artavu.

Tā pagāja laiks, spēji maršēja uz priekšu, mirdzēja saullēkti, putnu sprediķi, pēc tam vecajais pasauca viņu un lika badoties divdesmit vienu dienu!

Ar milzīgu prieku jau kārtīgi novājējušais D. vispār pārstāja ēst, un tas izrādījās ļoti svarīgi. Nekas cits kā vien izsalkums tā nepaceļ cilvēku pāri sev pašam, nerada no viņa garīgu, kontemplatīvu „es”.

Lieki teikt, ka D. ar godu izturēja šo pārbaudījumu, izkāmēja, palika gaišāku seju, viņam izkrita mati, acis iesēdās dobumos, milzīgie plakstiņi piesedza zīlītes, lūpas pārkārās izvirzītajiem žokļiem, un sejā iemājoja mūžīgs smaids.

Tiesa, bija dažādi gadījumi, kad, piemēram, viņu pārtvēra kārtējā tautiešu grupa.

Šis bars varētu sajusties kā izredzēto saiets, kas izpelnījies uzticību sarunai ar D.

Tomēr patiesībā pēc ievadvārdiem (kam būtu jāiedrillē bagātniekos doma, ka visi šeit dzīvo nabadzīgi, trūkumā) un pēc tam, kad viņš pastāstīja, ka vietējās reliģijas nav fanātiskas, ka visus jaunpienācējus svētī vesels panteons ar dieviem un katrs, kurš te ieradies, var atrast sev piemērotu ticību, taču tas vēl nav viss; te nepastāv baznīcas hierarhija, nav centra, kurā būtu jānodod ienākumi, taču visi templīši dzīvo savu dzīvi, un, cik svētceļnieku atnāks lūgties, tik arī aizies ticības kalpu uzturam − pēc šī visa sekoja it kā netiešs norādījums, ka katrs svētnīcas apmeklējums jānoslēdz ar ziedojumu, tikai tad būs sasniegts noteikts rezultāts. Mūkam nav jākaunas pastiept tukšu trauciņu!

Viņš klusām sēdēja verandas stūrī, atnākušie izklājās apkārt, kāds iegūlās šūpuļtīklā. D. visiem pa drusciņai uzsmaidīja, salēja dažāda izmēra traukos tēju, aizsmēķēja uztīto, maigi un labestīgi atbildēja uz jautājumiem, uzdāvināja kādam no apmeklētājiem, kuru viņš pazina no iepriekšējiem gadiem, mazu angliski rakstītu grāmatiņu par savu dievu, par Ašvimu.

Jā, tagad viņš lietus sezonā neatgriežas Krievijā, bet gan braukā pa klosteriem, dažreiz nakšņo mežos.

Ēdiens − kā ir, tā ir. Vienmēr žēl tērēt laiku dzīvības nodrošināšanai.

Ko dara? Neko nedara. Palaikam uzrodas kāda vēlme, bet pēc tam pazūd.

Dienasgrāmatas? Nē, vairs neraksta.

Galvenais (D. teica klusām un ar smaidu) − ir domāt bez tēliem.

Šeit Maskava (tā viņš pie sevis sauca visus kopā un katru atsevišķi) uzreiz spēji iebilda, ka cilvēks taču vienmēr domā tēlos, ka tas ir ierastais iekārtojums, kā būvētas apziņas kustības.

Maskavai vajadzēja uzmanību!

D. uzmanīgi klausījās.

Viņa teica: cilvēks taču iztēlojas nākotni attēlos un domā par šo attēlu, kā to īstenot vai kā no tā izbēgt. Un tāpat doma, ienesot iztēlē ainas no pagātnes, tuvas vai tālas, var pieķerties kādai smalkai detaļai, kas atkal izsauks plūsmu, kas sastāv no asociācijām, satraukumiem un jautājumiem, kas novedīs pie arvien jauniem attēliem no dzīves (var būt arī iztēloti, nepārdzīvoti kadri − priekšstati par kādu lietu, paķerti no literatūras, televīzijas, kino, nostāstiem vai arī paša tumšo vēlmju nodiktēti.)

− Lūk, kas ir domāšana! − Maskava svinīgi izsaucās.

Un tā neļauj aizmigt, Maskava noslēdza.

Visas šīs atmiņas vai priekšstati (viņa turpināja) gan pagātnē, gan nākotnē ir emocionāli iekrāsoti. Visbiežāk nākotne liek priekšā problēmas, un cilvēks tās laikus atrisina, cenšas sakārtot, organizēt, izplānot glābšanās ceļu. Tāpēc nākotnes pamatā ir emocionālā stresa nokrāsa, tas ir, negatīvs tonis. Tur, nākotnē, ir raizes, rūpes, mēģinājumi izkļūt no bīstamas situācijas, ja viss jūk un brūk. Bieži tas prasa visu nakti.

Atbildot tādām runām, D. viegli pasmaidīja, ar visu savu ārieni pauzdams, ka nav vērts, nevajag tā runāt un domāt. Ne jau tas ir tas svarīgākais!

Bet Maskava nelikās mierā.

Atmiņas par tuvāko un pagājušo,tās ir vai nu pozitīvas emocijas (miers, apmierinājums, prieks), vai arī negatīvas (apvainošanās, nogurums, neapmierinātība, bailes, skumjas, sajūta, ka netiec novērtēts, trauksme utt.).

Tālāk Maskava teica, ka negatīvas emocijas nebeidzas pagātnē, ar to tās atšķiras no pozitīvām − kā likums,tās tiek projicētas nākotnē.

Tā ziņoja Maskava.

D. jau bija pieradis, ka cilvēki bieži nāk, nevis lai klausītos, bet lai paši izteiktos. Pats interesantākais viņiem ir viņi paši, un ar šādu lietu stāvokli nākas rēķināties.

Tāpēc D. ne ar kādu vārdu, ne žestu nesāka iebilst, bet labestīgi klusēja.

Maskava papildināja:

− Bailes no tā, ka aizvainojuma sajūta turpināsies, mēģinājums izdomāt izeju no stāvokļa − tas viss nepazūd līdz ar dienas beigām, bet pāriet uz rītu. Tāpēc nakts ir bīstams laiks. Negatīvu emociju īpatnība ir tāda, ka tās aizpilda visas cilvēka domas, tai skaitā, arī nākotni, kuru tās iezīmē. Bezmiegs, bezmiegs, šurum-burum, šurum-burum.

Vienu un to pašu visu laiku muld, vienu un to pašu.

Bet D. visu laiku domāja par ko citu.

Viņš atzīmēja:

− Jums, protams, būtu vērts satikties ar dudū. Viņš var palīdzēt pārraut domu apburto loku. Viņš uzdod dažādus vingrinājumus, nosaka diētu. Viņš dod gredzenu − ne visiem, tiem, kuriem ļoti vajag. Miega problēmas − ar tām viņa mācekļi, pat jauniņie, vairs nesaskaras.

Grupa saspicēja ausis. D. zināja, ko runā.

− O, lūdzu! Jā!

− Saprotiet, es teicu, „būtu vērts satikties”. Patiesībā rindā pie dudū šodien ir ļoti daudz cietēju. Jūs aizbraucat rītdien? Tagad grupa no Izraēlas, pēc tam svētceļnieki, nodarbības ar mācekļiem. Es nezinu, vai kaut kā sanāks nokļūt pie dudū.

Nu, parunājiet tur ar kādu, Maskava teica.

D. klusu sēdēja, smēķējot paštītu cigareti.

Viņš atļāva sev izpīpēt četras katru dienu.

Maskava ar sapratni ostīja dūmus. Daži aizsmēķēja to pašu, ja var, tad var. Atslābinājās, dzēra tējiņu.

− Mums būtu ļoti pa prātam satikties ar dudū. Kā būtu tagad? Mums līdz vakariņām cik? Stunda būs?

Visi pamāja un gaidoši noskatījās uz D.

Viņš pasmaidīja:

− Neesmu drošs, neesmu drošs. Piedodiet. Par to vajag iepriekš vienoties.

− Cik daudz iepriekš?

− Divas nedēļas. Man šķiet, tur ir pieraksts. Es neesmu iesvētīts šajās lietās.

− Ar ko jārunā?

Pauze. D. klusi pasmaida.

− Nu, jūs jau ar mani runājat.

− Un tad?

− Nu, es jums jau atbildēju.

− Jo vajag, vajag taču templim atbalstu, mēs spējam to saprast.

Maskava iegaudojās, ka ilgi gatavojusies šim braucienam.

Kāds pat kaislīgi paziņoja, ka neviens neiesvētītais nespēj pat atšķirt parastu hašiša smēķētāju no svidhi.

− Jūs taču esat? Jūs esat svidhi? Mums jau stāstīja.

D. ar smaidu atbildēja, ka puse pasaules ir informēta par madžientru un deredhonadām, un kas par to?

Atskanēja balss:

− Nu, piemēram, jūs. Jūs taču varat nogalināt cilvēku?

D. klusi un nepārliecināti atbildēja, ka agri vai vēlu rodas noteiktas spējas, ja pareizi dudū uzraudzībā apgūst prakses, taču par tām nav vērts runāt, ja tādu nav…

− Bet ja nu pastāv? Mēs esam dzirdējuši par vienu dandriku, kurš pielūdza balamuthu un kā reizi bija apveltīts ar spēju nogalināt.

D. jau kādas desmit reizes bija dzirdējis šo stāstu.

− Viņš nogalināja astoņus cilvēkus, visi gāja bojā no iekšējas asiņošanas, visai grupai viena un tā pati diagnoze! Un tad pie viņa atnāca skolotājs, un dandriks nomira no tuberkuloīdās spitālības!

D. neatbildēja. Maskava turpināja:

− Mēs lasījām, ka vienu mācekli kāds dudū kopā ar citiem ielika šmandžanā uz divdesmit vienu dienu, uzdevis skaitīt šmandru. Un viņš pēdējās dienās sēdēja tur, kur nabadzīgi ļaudis nāca sadedzināt savu nelaiķi. Pēdējā dienā organizatoru nolaidības dēļ sārts nodzisa, un puse nabadziņa rumpja nepaspēja sadegt. Un pēdējā šmandras riņķī nelaiķis piecēlās un nāca virsū māceklim. Viņš pārstāja skaitīt šmandru, pārsteidzās. Bet tā rumpja puse tik nāca. Tad viņš atcerējās, ko teica skolotājs, un turpināja skaitīt pēdējo riņķi. Un nabadziņš atgriezās sārtā, nokrita un viņa atlikušā ķermeņa daļa sadega ar zilu liesmu, pareizi?

− Jūs dzeriet, dzeriet tēju. Tā nav parasta tēja, − D. cienāja.

Maskava dzēra un muldēja:

− Devītajā skvejā ir tāda prakse, tas ir sākums ieiešanai sambakhi, kadrila sušdakā. Cilvēks var pārstāt elpot.

D. turpināja:

− Tēja, ļoti reta, smalka savvaļas tēja, to ievāc mūki Tibetas pakājē, viņi bija svētie, kuri vācot ielika ļoti daudz ticības tam, ka cilvēks spēj atrast ceļu uz izārstēšanos.

Viņš piecēlās un sāka liet uzlējumu klātesošo tasītēs.

− Pārstāt elpot? − jautāja Maskava. − Jā, jūs par to zināt, D.? Kā tas ir?

− Tas ir ārpus prakses, − atbildēja D., − ir neiespējami saprast, kā aizturēt elpošanu, īstenot kadrila sušdakā. Tas ir, ilgu laiku neelpot. Tas nāk ar gadiem.

− Vai cilvēks var neelpojot atrasties zem ūdens?

− Jā, zem ūdens. Un zem zemes.

Tālāk viņus aizrāva levitācija.

− Tas tiesa, ka iespējams pacelties virs zemes?

D. neatbildēja, liedams tēju.

Pati Maskava atbildēja ar čalām.

− Ko jūs, tas taču ir aprakstīts šmiva samšiktā. Shēma vienkārša! Ja esat dzirdējuši par bioķīmiju… Esat. Tā ir vienkārša molekulu aizvietošana. Septiņdesmit procentu ķermeņa sastāv no ūdens… Aizvācam skābekļa molekulu no ūdens formulas, un rodas ūdeņradis. Bet tas ir vieglāks par gaisu.

− Ūdeņradis?

− Nu tak! Un tad pacelies kā gaisa balons!

− Bet cik patiesībā cilvēkam ir šmakru? Visiem tādas ir?

Kāds no grupas pats arī atbildēja, ka dažos avotos minēts, ka deviņas, citos − septiņas, bet dažreiz tiek runāts par trim.

Tagad D. teica, ka dažreiz nevajag sekot citiem. Tikai īpaši advancētiem švami ir šmakras tādā izskatā, kā tās apraksta internetā.

Turklāt, viņš piebilda neitrālā tonī, šīs tēmas nav iesācējiem.

Maskava sarunājās pati ar sevi, tēja tautiešus noveda uzbudinājuma stāvoklī, viņi sadalījās grupās vietā, kurā viņi sēdēja.

− Gorhudži, šmatha-bjohi uzlec Kabi-Nadžu laikā. Nadžu kults pašlaik ir pašā zenītā. Kurš uzskatāms par zināšanu glabātāju? Viņi taču nepraktizē baganaimu un šmatha-bjoi. Tas ir noslēgtu anklāvu liktenis! Viņi nemeklē kontaktus ar pārējiem, ar sabiedrību. Uz ielas jūs viņus neredzēsiet, pastāv divpadsmit šmatha-sambranai, un šajos atzaros turpina pastāvēt tieša zināšanu nodošana.

D. iegāja sevī, viņš tā parasti darīja, kad bija grūti sazināties ar atbraucējiem. Viņš pazaudēja sarunas pavedienu.

Kā bieži ballītēs gadās, viesi labi iztika bez saimnieka.

Pēkšņi sāka skanēt savādi vārdi, gluži kā monotona lūgšana:

− Mamadzi bog… mamadzi bogur
neiņņasjamāv iņņasnemm
ajā
mamadzi bog mamadzi bogur nemm ajā
mamai nabama
jāmamadzi bopa
gaumā ču
gaumā…
taima
magā
jāpiarai sasadžhaivā
šakūnī piaraisā..
sadžhai
van
nā…

Koris it kā atkārtoja šos dīvainos vārdus, taču pēc sejām varēja pateikt, ka viņi vienkārši savā starpā sarunājas.

Tad viņi pazuda, aizbrauca viņu autobuss.

D. atkārtoja un atkārtoja to lūgšanu, kuru bija dzirdējis bezsamaņā.

To nevajadzēja darīt, tā postīja visu viņa dzīvi, draudēja iznīcināt visu, ko viņš bija apguvis, tā bija iepriekšējā likteņa balss, saēstās ādas balss, netīro lupatu, skābo smaku, raudulīgā nelaimes balss.

Viss, kas bija aizgājis pagātnē, ko viņš vairs nevēlējās atcerēties savā jaunajā, laimīgajā dzīvē, atkal dejoja viņa priekšā, lika ieiet bezjēdzīgo, nevajadzīgo lietu aplī, no kura viņš bija veiksmīgi izkļuvis.

Mamma dzībo šķūnī pie Raisas Ivanovnas, lūk tā. Laukā ir novembris.

Mamma.. gāja… pie Raisas (džha) Ivannā… Mamma dzīvo kur? − šķūnī… pie Raisas (džha) Ivannas (balsis dziedāja).

D. atjēdzās un izdarīja to, ko nekad nebija darījis − piezvanīja mātei uz Maskavu. Uz viņas jauno dzīvokli.

Atbildēja vīrieša balss. Kādu Dinu Sergejevnu? Jūs uz kurieni zvanāt? Jā. Adrese īstā. Bet nekādas… te nav. Es? Ko es te daru. Kas par jautājumu. Dzīvoju. A kāda starpība, kā mani sauc? Jūs ne tur piezvanījāt.

Karīna atsaucās uzreiz, solīja noskaidrot.

Pārzvanīja, teica, ka dzīvoklī neviens neceļ klausuli.

Dudū viņu pieņēma, uzklausīja, pamāja, lika vēl mēnesi badoties, pārnakšņot mežā. Pēc tam var mēnesi padzīvot vienā klosterī, tur dudū māceklis vadot praksi.

Iepriekšējā darbavietā atbildēja tā pati kolēģe, apsolīja no rīta atnākt agrāk un satikt Raisu. Raisa uzkopj ofisu pusseptiņos, aizbrauc, pirms atnāk priekšniecība.

D. palūdza uzzināt precīzu adresi, kā nokļūt līdz viņas ciemam.

Kaut kā nebūt viņš nosēdēja nakti mežā. Putnu dziesmas negāja pie sirds.

Viņš sakopoja spēkus cīņai.

Viņš atsauca atmiņā visus paņēmienus, ko prata.

Tomēr svilpotāji kaut ko viņam stāstīja, vārnas ķērca kā spēka mitriķi, pirms pacelt stieni.

Rītausmā iekliedzās tas putns, nikni un spēcīgi, gluži atbilstoši noskaņojumam.

Viņš sakopoja spēkus un pacēlās virs zemes, nedaudz, kādu pusmetru.

Nākamajā dienā, svētdienā, viņš ar čārterreisu aizlidoja uz dzimteni, iesēdās elektrovilcienā, tad autobusā. Ilgi maldījās pa izbraukātajiem netīrumiem, ledainā vējā pa applūkātiem brikšņiem.
Tad sāka smaržot pēc dūmiem, gar ceļu skatam pavērās plaša izgāztuve. Te jau bija lauki. Raisa Ivanovna izklaidīgi uzņēma ciemiņu.

Visa ģimene, Raisa, vecis un bērni, sēdēja pie galda, jau no rīta drusku ierāvuši.

Raisa satraucās. Kārdinot piedāvāja nespodru glāzi, papļāpāja ar viņu pie kandžas burciņas. Saņēmusi atteikumu, pastūma pannu ar ceptiem kartupeļiem. Viņš teica: „Es neēdīšu”. Tad viņa aizveda atbraukušo D. uz sincēm. Viņa vainīgi atgāza dēļu durtiņas. Tur bija pakāpieni uz leju, acīm pavērās diezgan tumša telpa.

Oda pēc siena un mēsliem.

− Viņa ir pagalmā.

Jā! Mamma, ietīta vatētā segā, sēdēja ar jumtu apjoztā pagalmā. Uz krāsniņas vārījās kartupeļi. Mammas seja bija tumša, savilkta, acis iekritušas, tās sedza milzīgi plakstiņi.

Viņa kaut kur skatījās, neko neredzēdama.

Mazā iežogojumā rukšķēja sivēns. Uz tīra siena gulēja aitas, turpat mētājās arī matracis.

Ieraudzījusi dēlu, viņa no laimes ieraudājās. Izstiepa viņam pretī savas kārnās, netīrās rokas, piecēlās. Un uzreiz apsēdās.

 

No krievu valodas tulkojis Lauris Veips

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri