Vai arī

 

Kristofers Midltons (1926–2015) bija britu rakstnieks un tulkotājs. Plašāk pazīstams ar savu dzeju, bet publicēja arī prozu un esejas. Tulkojis galvenokārt no vācu valodas Valzeru, Helderlīnu, Gēti u.c., kā arī strādājis par vācu valodas un literatūras pasniedzēju Teksasas Universitātē.

Sava prozas izlases izdevuma Loose Cannons priekšvārdā Midltons īsprozu dēvē par „slepeno žanru”, kas atšķiras no īsā stāsta un dzejprozas un kam būtu jātiecas pēc „nepateiktā, nenotikušā, jāved pie noslēpuma”.

Tulkotājs

 

Ejot bodē pēc divām sērkociņu kastītēm, es pametu skatienu pa labi. Vai arī: man pametot skatienu pa labi, kad gāju bodē pēc divām sērkociņu kastītēm, vai arī: es biju iegājis bodē pēc divām sērkociņu kastītēm un, pametot skatienu pa labi, es ieraudzīju sēžam uz krēsla mazu sievieti, ne vecu, ne jaunu, un viņa ēda, šķiet, sviestmaizi vai arī tās paliekas. Viņa turēja maizi abās rokās kā vāvere, un viņas kājas nesniedzās līdz grīdai. Viņa bija ļoti neliela auguma, un viņas seja bija apaļa un bāla.

Tad es paprasīju sērkociņus, samaksāju un, pagriežoties promiešanai, vēlreiz paskatījos uz mazo sievieti. Turklāt tā bija arī maza bodīte, kurā bija tikai divi vai trīs pie sienas nolikti galdi un krēsli, un sienu no griestiem līdz grīdai sedza spogulis. Uz krēsla sēdošā sieviete, kuras kājas nesniedzās līdz grīdai, bija pa pusei pagriezusies pret sienu, viņa nokoda kumosu no sviestmaizes, ko bija satvērusi ar abām rokām, atstājot uz tām bālas drupatas.

Viņa sēdēja aizgriezusies no visa pārējā, kas atradās bodē. Bet viņa bija tik maza, ka viņas apaļā, bālā seja bija knapi redzama spogulī. Viņa ēda kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņa negribēja, lai viņu redz. Viņa negribēja redzēt pati sevi, bet, aizgriežoties no bodes, viņa bija teju spiesta sevi ieraudzīt spogulī, tajā pašā spogulī ieraugot arī neizbēgamo bodes telpu, kurā viņa jutās pārāk uzkrītoši.

Vai arī: viņa bija ļoti maza sieviete ar apaļu, bālu seju, ko neviens, pat ne viņa pati, negribēja redzēt, bet viņai kaut kur bija jāapsēžas, lai paēstu. Tomēr tas, kā viņa satvēra un ēda maizi, norādīja uz vēlmi dzīvot − pat ja dzīvot nozīmē pazust.

Tajā mazajā telpā visapkārt viņai, visapkārt man: cigarešu paciņas un sērkociņu kastītes, pienācīgi ģērbušies cilvēki uz ielas pa ceļam no darba, suņu trokšņošana un visu automašīnu nebeidzamā rūkoņa.

Vai arī: es nevaru teikt − visapkārt mums. Nav saistības. Nav kopīgas saknes, labākajā gadījumā, citu izkaisītu ķermeņu un trokšņu radīts saknenis, kas savienoja mūsu īpatnības acumirklīgā novērojumā, īslaicīgākā pat par pēdējo bālo sviestmaizes drisku, ko viņa sūkāja – es redzēju, kā viņa to sūkā, nevis košļā.

Tobrīd viņas zobiem vēl netika pievērsta uzmanība. Stipri zobi, tādi kā vāverēm, aug taisnos žokļos, bet viņas apaļajā žoklī tie varētu būt vāji. Jau gadiem ilgi viņa neuzdrošinājās vai nenojauta, ka var lietot labu zobu pastu. Nedz arī viņai bija līdzekļu zobārstam. Vai arī viņa reiz knapinājās un taupīja, lai sarunātu vizīti, bet zobārsts, viņu ieraudzījis, tūlīt lika doties prom. Sviestmaizei ir cieta garoza. Tādā dzīvē daudz ko nākas upurēt. Lētākais ēdiens − maize ar plānu sviesta kārtu un šķiņķi vai ievārījumu. Pat tad viņai sabiedriskā vietā nācās aizgriezties, neskatīties un ēst sviestmaizi savā īpašajā veidā, to sūkājot, viņa gribēja ēst, paliekot neredzama, viņa bija ļoti bīstami aizrāvusies ar šīs bodītes sviestmaizēm, un šeit saknenis izlaiž vēl vienu pumpuru, jo es viņā redzu citu būtni, kam bija tiešā veidā jātiecas pēc neiespējamā.

 

Vai arī: es iegāju bodē pēc tam, kad biju pavadījis pēcpusdienu kopā ar jaunu sievieti, mazu un skaistu, kuras smiekli bija kā zvaigžņu sudraba pilieni akas ūdenī. Mēs devāmies pār tiltiem un caur gaiteņiem, mūsu plaukstas pārmija sviedrus, mēs sēdējām blakus viens otram spoguļu priekšā, lūkojoties pasaulē vai viens otrā skaudīgi kā antīkie asīrieši; bet vai tagad kāds no antīkajiem asīriešiem brīnītos par mazo sievieti ar apaļo, bālo seju un vai kāds Parīzē pēc gadsimta vai diviem gribēs zināt, ka viņa reiz dzīvoja?

Varbūt viņai neviens nebija pieskāries. Es redzēju viņas īsās kājas, bālas un nelīdzenas, jo viņas svārki bija uzrauti līdz ceļiem, griežoties prom no pasaules. Neviens nekad nebija vēlējies tās noglaust. Viņa nebija nevienam iekodusi ar saviem vājajiem zobiem. Viņa nebija nevienu noskūpstījusi ar savu mazo un bailīgo muti. Ja es nekļūdos, tad neviens, kas dzīvos pēc gadsimta vai diviem, nedz arī kāds antīkais asīrietis vēlēsies vai būtu vēlējies, lai viņam iekož vai viņu noskūpsta mazā sieviete ar apaļo, bālo seju un nenoglaustajām kājām.

Viņa nebija sīka kareive cīņā pret nejaušību, tāpēc nejaušības dēļ viņai nācās būt neesošai. Paskatoties spogulī un ieraugot sevi, viņai varētu būt grūti noticēt, ka tas ir viss, kas viņa ir: pat ne skatiena vērta, ļaunāk – iegansts, lai to vienmēr novērstu. Apaļa, maza, bāla nulle ar apkārtmēru, kuru neviens nealktu ieglaust vietā, tādējādi pat ne nulle.  Satiksmes nebeidzamā rūkoņa. Suņu trokšņošana. Vienu vienīgu raižu kunkulis uz krēsla. Kunkulis − un, lūk, skaistie antīkie asīrieši un citi, uz kuriem var lūkoties, kuriem šķiet, ka noteicēji ir viņi, nevis nejaušība, kuri pastāv, jo zina, ka viņus aplūkos; un, lūk, suņi, kas draiskojas un ošņājas, kuriem pa ceļam ir kunkulis, maza sieviete ar apaļu, bālu seju un matiem, kas izskatās mitri un kurus neviens negrib ķemmēt vai noglaudīt; kunkulis, kas bodē sūkā sviestmaizi un lūkojas sānis vai prom, viņa vienīgi vēlas nebūt tur, kur dodas citi.

Vai arī es kļūdos, smagi kļūdos, un patiesībā redzu lielu un ļoti skaistu blusu. Blusu zvaigzni. Un suņi viņu pielūdz svētās šausmās? Sākot ar blusu un beidzot ar eņģeli, uztveres spektrs liecas un plaisā, saņemot nejaušības triecienus – līdzīgi kā perspektīvas maiņa parāda citu objektu pasauli. Spinoza slīpē lēcu un saka mazajai sievietei (viņa nedzird, un varbūt es nesadzirdēju pareizi): „Ikviena radība, kas apzinās savu iekšējo varu, neatlaidīgi tiecas uzturēt tās īpašo būtību.”

Ar mazo sievieti nekad nebija noticis nekas tāds, kas viņai varētu parādīt šo iekšējās varas pārpilnību. Viņa nepadodas, jo ir nolemta tā rīkoties uz ielas esošo suņu dēļ vai kā tie – bodes telpas dēļ un spoguļa, kas beidzot ir atcēlis pat viņas spēju būt izmisušai pašai par sevi. Vai arī: viņas neatlaidīgais, saliektais ķermenis uz krēsla mazā bodītē – vai iespējams, ka te sēž Zvaigznāju Globusa Aplēcējs, Blusas Tīrais Gars? Domās pārejot no Spinozas trijstūra uz kubu, es ieliku vienu sērkociņu kastīti mēteļa kabatā, otru bikšu kabatā un nezināju, vai kļūdos vai ne. Vai arī es nebiju slīpējis šo lēcu gana nežēlīgi, jo jutu rīklē kāpjam asaru gūzmu; vai arī tas, ko es slīpēju lēcā, nav šī neizdzēšamā klātbūtne, bet gan manis paša ēna, nikotīniska, idiotiska.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri