Trešais, savējais un patstāvīgais ceļš

 

Mēģinot saprast savu latvisko identitāti, nereti nonāku pie tā, ka esam atšķirīgi no piedāvātajām atšķirībām. Ne īsti Eiropas kultūras Rietumi, ne Austrumi, ne ģermāņi, ne slāvi, ne, protams, dienvidnieki, bet arī ne gluži ziemeļnieki – tie esam mēs. Šādas pārdomas man radīja arī saruna ar Elizabeti Povinelli – Kolumbijas Universitātes profesori, kura domā, ka, lai pārvarētu binārās opozīcijas, ko uzspiež diskurss, kādā mēs runājam par jebko – sākot ar akmeņiem un beidzot ar politiskajām brīvībām un tiesībām –, mums jāpieņem, ka šis pats diskurss atstāj kaut ko neietvertu, izspiestu, palikušu lieku attiecīgajā konceptualizācijas procesā, ar ko mēs varētu sākt redzēt pasauli jaunā veidā. Povinelli idejas ir labi pazīstamas tādās jomās kā dzimtes studijas un antropoloģija, pateicoties viņas darbiem par dzimti, liberālo sabiedrību un pavisam nesen – par antropocēnu kā jaunu periodu Zemes vēsturē, kas iezīmē cilvēka milzīgo ietekmi uz vidi. Savdabīgā veidā viņa šos jautājumus pēta arī vidē, kur sastopas (post)modernais un pirmatnējais, savās filmās par un kopā ar Austrālijas pamatiedzīvotājiem. Karrabing Indigenous Corporation ir kolektīvs, kura filmas šobrīd tiek izrādītas un gūst balvas daudzos festivālos un mākslas un pētniecības forumos. Kopā ar vienu no savām filmām Elizabete Povinelli apmeklēja Rīgu pagājušā gada septembrī, viesojoties HOMO NOVUS teātra festivālā.

Ilva Skulte

 

Jūsu pētījumu centrā ir Citādais. Šim jēdzienam ir bagāta vēsture 20. gs. filosofijā, antropoloģijā, dzimtes studijās un itin plaši citur sociālajās zinātnēs. Kāda ir jūsu traktējuma specifika?

Angļu valodā ir vismaz trīs veidi, kā runāt par Citādo. Ir vienkārši „Citādais”; tad tas, ko mēs apzīmējam ar vārdu „Citādība” – šī „Citādā” galvenā īpašība. Un tad ir vēl viens termins, kas ir vissvarīgākais manā darbā, – „Atšķirīgais”1 Īsi varētu ieskicēt, ko es ar to domāju.

Ne tikai kritiskajā teorijā, bet arī dažādās sociālās likumdošanas formās tādās valstīs kā Austrālija, Kanāda un ASV mēs parasti par sevi pašu (Self) un citādo (Other) domājam kopā – tādā nozīmē kā: kas liberālajā demokrātijā būtu jādara, lai akceptētu citādos un ņemtu tos vērā likumdošanā. Ir cilvēki, lietas, dažādas attieksmju kopas, dažādas sociālās telpas, kas šķietami atšķiras. Tomēr, šķiet, ka Patību un Citādību kā tādas domājam vienā pieļaujamā telpā, vienā determinācijas telpā tā, ka Patība ir identiska sevī, bet Citādais ar to ir noteiktās attiecībās. Citādo saprotam, domājot par sevi pašu un ievērojot kāda atšķirīgumu. Strukturālā nozīmē tas ir Es un ne-Es. Tomēr tas vienmēr ir vienā un tajā pašā disciplīnas vai regulācijas telpā – šķietami atšķirīgs no manis, bet patiesībā vienmēr klātesošs kā sava veida dialekts. Savukārt Atšķirīgais, šādi skatoties, vienmēr ir ārpusē, vienmēr paliek pāri, vienmēr ir diagonāli pretējs, atklājas tieši attiecībā pret šo dialektu. Dažādas teorētiskās tradīcijas izmanto dažādu terminoloģiju, lai runātu par šo pārmērīgo. Piemēram, runājot par mīlestību kā intīmu žestu, mēs sakām: „Man liekas, ka esmu iemīlējies”, kas nozīmē „man liekas, ka kaut kas ar mani notiek, pie tam tas mani noteiktā veidā determinē”, turklāt determinācija nenāk ne no manis pašas, ne no Citādā – tā otra, ko mīlu. Tās avots ir vēl kaut kas cits ārpus mums abiem. Tieši tā mēs varam uztvert Atšķirīgo.

 

Bet mīlestības gadījumā ir otrs ķermenis. Varam saistīt sevi ar citu, izmantojot ķermeniskuma ideju. Varbūt varat paskaidrot to saistībā ar šo no Citādā atšķirīgo?

Ķermeniskuma, intimitātes, diskursa jēdzieni – tie visi ir regulēti un sadalīti. Dzimtes teorijā tā ir pavisam sena, patiesībā elementāra tēze: tieši dzimte nosaka dzimumu atšķirības (nevis dzimums – dzimti). Dzimšu sistēma veido regulācijas un pārredzamības lauku tā, kā esam ieraduši par to runāt. Lūk, šādi domājot, diskurss, nevis daba rada dažādību sarakstu jebkuram dabiskam dalījumam – mēs varam teikt, ka ir vīrieši un sievietes, bet daba tad atklāj visas šīs anomālijas – trešo dzimumu, iekšējo dzimumu vai kaut ko tādu, kam dzimtes jēdzienam pēc tam jāveido nozīme. Tas ir ierasts modelis mūsu dzimtes uztverē. Dzimšu sistēma ir pamatā tam, ka saredzam dzimumu atšķirību visām materializētajām formām, kas nav inertas. Tomēr dzimte vienmēr rada dzimumu atšķirības, formējot materialitāti tā, ka kaut kas paliek pāri. Piemēram, noteiktā momentā materialitāte pakļaujas dzimtei. Dzimte definē binaritāti vai trinaritāti, vai dvīņus, kas ir sieviete/vīrietis. Dzimte pie tā pieder, tā radījusi šo trijādību. Tā tiek uzspiesta materialitātei, bet materialitāte ne vien iekļaujas uzspiestajās formās, bet arī rada kaut kādu blakus produktu, kas paliek ārpus šīs trijādības. Un tieši tā rodas atšķirība starp to, ko jūs nosaucāt par ķermenisko, miesiskumu un citām formām. Tas ir veids, kā diskurss iespiežas materialitātē un rada diskursīvu nospiedumu, tomēr reizē arī kaut ko, kas paliek pāri šī nospieduma rezultātā – kaut ko, kā nebija pirms diskursa uzspiešanas. Mēs to redzam vidē. Mēs to redzam dzimtes kontekstā. Tieši tāpat tas ir arī attiecībā uz dzīvo un nedzīvo. Ir lietas, kas kļūst esošas, kas rodas, dzimst, un tāpēc, ka dzimst, tām piemīt spēja iekšēji attīstīties, reproducēt sevi un tad mirt. Tomēr dažas eksistējošajās lietas nekad nepiedzīvos dzimšanu. Varbūt akmens ir radies pirms vairākiem miljoniem gadu kopā ar universu pašu, bet kopš tā laika tas nevar rasties, turklāt to var iznīcināt, bet ne nogalināt. Tā mēs domājam. Domājot par dzīvo un nedzīvo kā kaut kam piemītošām īpašībām, mēs ļoti konkrēti uzspiežam eksistencei zināmu nozīmi, likumus, ētisko traktējumu – visu, arī jūs, piemēram, mēs traktējam, balstoties atziņā, ka varat nomirt.  Krūzi mēs varētu sasist, bet jūs varat mirt! Tādēļ mums jūs un krūzi jāvērtē atšķirīgi ētiskā nozīmē, arī te parādās iespaids, kāds šiem diskursiem ir materiālajā pasaulē. Bet tas savukārt ne vien formē materiālo, bet nostiprina un atklāj to, kas šādā traktējumā neiekļaujas. Tieši tajā brīdī, kad atšķirība ir uzspiesta matērijai ar diskursa palīdzību, atklājas šis pārpalikums, šis liekais – tas arī ir Atšķirīgais. Un tas nav ne diskursā, ne materialitātē, bet šajā abpusēji akceptētajā materiāla formēšanas situācijā.

 

Lai aprakstītu to, mums atkal nepieciešams pilnībā jauns diskurss – zināmā mērā plastisks diskurss…

…kā Malabū2 Jā. Ir svarīgi, ka intelektuāļi – tieši tāpat kā mākslinieki vai taksisti – domā, un jebkura cilvēka doma par kādu momentu laikā izpaužas kā zināma rezonanse, sakustēšanās, satricinājums. Satricinājums nekad nav abstrakts – tieši tāpat kā zemestrīce tas notiek vienmēr kādā noteiktā materiālā un vienmēr ietekmēs, piemēram, galdu, kas ir stabils, citādi nekā šķīvīti, kas uz tā nolikts. Tas, kā sakustēšanās notiek, vienmēr atkarīgs no tā, kādā materiālā tā notiek. Kādēļ par to runāju? Jo intelektuāļi mūsu sabiedrībā līdzīgi galdam ir drīzāk stabilā daļa. Noteiktā laika momentā mēs visi izsakām kaut ko notiekošu. Tas, kā mēs to izsakām, atkarīgs no teorētiskā ietvara – tā, ko lasām un atzīstam par patiesu. Mēs domājam, ka mana teorētiskā platforma ir pareiza, jo tai ir ilga vēsture. Tā domājot, var balstīties uz Hēgeli, kas iezīmēja īstās Rietumu filosofijas galu. Manuprāt, plastiskuma ideja paredz Hēgeļa pārlasīšanu, bet man patiešām liekas vērtīgi pievērsties amerikāņu pragmatismam, mana Atšķirīgā ideja ir saistīta ar amerikāņu pragmatiķu pārlasīšanu.

 

Djūija un Džeimsa?

Viljama Džeimsa, jā, un Pīrsa. Bet jaunā lasījumā – tieši tāpat kā saka Malabū – jaunā lasījumā. Visi mēs turamies katrs pie sava galda. Vienalga, kas būtu mūsu galds. Patiesību it kā ieraugām, kad izejam cauri šīm teorētiskajām tradīcijām – kaut ko tādu, ko citādi nebūtu ievērojuši –, un tomēr, neskatoties uz visu to, vienmēr izsakām šeit un tagad notiekošo. Un te visā, par ko domājam – Malabū domā, izmantojot plastiskuma ideju, citi izmanto, piemēram, Atšķirīgā ideju – katrs saistībā ar savu nacionālo kontekstu un teorētisko ietvaru, bet visi kopā šobrīd kustamies ap šo Citādā jautājumu. Es pats un Citādais. Atklājies, ka tas ne vien nav apmierinošs modelis vai rāmis, lai saprastu sociālo pasauli, bet arī vides, ekoloģijas un politikas saprašanai ar to nepietiek. Un iemesls mūsu sajūtai, ka ar to nepietiek (bet ne tikai nepietiek) ir atklājums, ka neesam ārpusē, tieši tāpat kā Citādais nav ārpus šīs dihotomijas. Citādais ir iekļauts veidā, kādā situācija tiek pārvaldīta. Labs piemērs šeit ir Ransjēra iezīmētā atšķirība starp politiku un pārvaldi (policing). Ir daudzi, kas vienkārši nedomā tā, kā Ransjērs3. Citi domā – pārvaldīšana ir tik tālu no politikas, ka tā ir drīzāk policijas, nevis politikas sfērā. Taču, kad domājām, ka Citādais ir daļa no politikas, domājām par Citādo kā politikas daļu. Tagad daudzi saka: „Mēs redzam šo plaisu politikā.” Bet, nē, tā jūs tiekat ievilkti politikā. Un tādi koncepti kā plastiskums, Atšķirīgais utt. sekmē ne vien cenšanos izkļūt ārā no šīs dihotomijas, šīs dualitātes, šīs binaritātes, bet iekļauj tajā arī to, kas vienmēr domāts un veidots kā kaut kas ārpusē esošs. Poststrukturālisms ir tajā ieinteresēts, Malabū ir tajā ieinteresēta, Ransjērs ir tajā ieinteresēts, dzimtes teorija ir tajā ieinteresēta… un, protams, arī zilo (queer) teorija.

Tādēļ plastiskums kā vispārīgs koncepts ir visai atbilstošs. Matērija gaida, kad diskurss atstās tajā savu nospiedumu. Diskurss vienmēr ir gan iekšēji, gan ārēji materiāls. Tas ir īpaši svarīgi. Tieši tādēļ esmu pragmatiķe. Diskurss pats par sevi ir zināma veida materialitātes efekts. Vispār ir plastiskums, kas cirkulē apkārt un iekšā, – un visur tas ir cieši savijies ar Citādo. Un pat, ja mana pamatizglītība ir filosofijā, es to nepraktizēju, nosaucot filosofiskus konceptus un tad skatoties sociālajā. Tā vietā palieku noteiktā sociālajā pasaulē un mēģinu izteikt, kā filosofija saskaņojas ar šīm pasaulēm. Tādēļ, varat teikt – plastiskums, bet reāla nozīme noteiktā sociālajā pasaulē, vidē vai, teiksim, materiālajā pasaulē ir nevis tam, vai kaut kas ir plastisks vai neplastisks, bet tam, cik lielā mērā izplatīta ir spēja kaut kam būt vai nebūt plastiskam. Kad kāds jautā man par plastiskumu, es parasti minu šādu aksiomu: par dziļo ne-dzīvi parasti domā kā kaut ko inertu (kā akmens ir inerts, kamēr ar to kaut kas notiek), turpretī dzīve ir organiska, mobila un attīstībā esoša; tātad pat, ja esat plastisks, nekas varbūt nav inerts, tomēr ne viss ir mobils. Ar to es strikti domāju – kādā atsevišķā pasaulē viss nav gluži plastisks. Kā Batleres nozīmē – neviena identitāte nav pilnīgi visos aspektos atbilstoša. Šajā nozīmē, jā, viss ir plastisks. Bet noteiktā skatījumā ir kaut kas, kas mani dara inertu, ir spēki, kas mani atstāj noteiktā vietā vai izrauj no tās, spēki, kas atļauj man būt mobilam vai nemobilam – tieši tā darbojas diskurss. Ja manas plaušas nekustas, jo kapitālistu peļņas interesēs radušies toksīni skāruši manu zemi, man ir nervu sistēmas traucējumi, tad jautājums vairs nav par to, vai tas ir plastiski vai nav plastiski, bet par materiālajām izmaiņām, kas darbojas tā, ka kaut kas kustas vai nekustas, un par tā visa sekām.

 

Jūs vairākas reizes minējāt nepieciešamību atcerēties par materiālo. Jūsu idejas arī nereti minētas saistībā ar jauno materiālismu…

Man ir plaši sakari ar jaunā materiālisma virzieniem. Bet eksistē daudzi jaunie materiālismi. Jo, no vienas puses, man liekas, ka tieši šāds skatījums šobrīd ir ļoti nepieciešams… Piemēram, ja atceramies manus karabingu draugus, var redzēt, ka, neskatoties uz savstarpējiem strīdiem – jo visi nav vienādi –, viņi izkopj tādu kā telpu, kur vienojušies par to, ka ne viss atbilst cilvēciskajai formai. Ne viss ir cilvēcīgs, mēs nevaram vienkārši piemērot cilvēkveidīgu izpratni visam, tātad ir jābūt arī vietai, kur dziļi Atšķirīgais – kas ir ārpus katra paša un Citādā – tieši ietekmē arī to, kā mēs domājam par sevi. Kad mēģinām izteikt, ko akmens domātu par mums, ir kaut kas, kas padara katru no mums nebijušu, tās īpašības, ko es visvairāk mīlu savā cilvēcībā vai dzīvē, vai faktā, ka esmu piederīgs šai kopienai… Un tad es pārdzīvoju satricinājumu tā, ka vairs nezinu, kas esmu. Tās ir īpašas trīsas, tas ir Atšķirīgais – akmens, smilts, jūras krasts pārvalda spēku, kas dara mani Atšķirīgu salīdzinājumā ar to, kā es domāju, ka esmu. Un tas ir aizraujoši, traucējoši, neērti, izpludinot Karenas Baradas veidā, kā viņa lasa Hēgeli, – vai sabrucinot. Tas ir tas Atšķirīgā spēks – tam jāpadara mani par mani pašu atšķirīgā – nekomfortablā – veidā. Šādā veidā mēs par jauno materiālismu domājam visai bieži – tieši tā mēs radikālā veidā mēģinām saprast, kā noteikta izpratne par to, kas ir cilvēks, definējusi (un fiksējusi) pasauli. Problēma ar jaunā materiālisma pieejām ir tāda, ka tas principā visu nolīdzina. Tas vienādo lietas atkarībā no tavas pozīcijas. Piemēram, vitālisms ir jaunā materiālisma paveids, kas visu – akmeni vai jūras krastu, vēju, ķieģeļu kompozīciju – padara vitālu, plastisku, animētu, apveltītu ar dvēseli. Vitālisms un animisms nekādi nav pretrunā ar dziļākajām Rietumu filosofijas izpratnēm par to, kas cilvēku padara tik unikālu humānisma skatījumā. Tas, kas mūs padara unikālus, ir mūsu potence, spēja stāvēt sava mirstīguma priekšā, saskatīt to un ievērot ētiku. Tātad: ir diva veida spējas – būt par to, kas esmu, iekšēji, un tajā pašā laikā nebūt patlaban par to, kas es esmu patlaban. Šobrīd mēs it kā sakām: „O, materiālā pasaule, piedošanu, mēs domājām, ka tu esi inerta, bet patiesībā tu esi tāda pati kā mēs.” Man liekas, ka tas nav tas jaunais materiālisms, kas mums vajadzīgs. Tā ir liberāla atziņa, ka dominējošā grupa pievēršas pārējiem dažādos kontekstu veidos, sakot: „O, piedodiet, mēs attiecamies pret jums kā dzīvniekiem, mēs attiecamies tā, it kā jūs būtu apakšsabiedriski (sub-societal). Tagad mēs saprotam, ka jūs tikai atšķiraties no mums. Bet neesat tik atšķirīgi, lai mēs nevarētu sarunāties.” Tā dominējošās grupas uzskatā jūs tiekat traktēti kā citādie, bet ne tik atšķirīgi kā dzīvnieki. Te vajadzētu mainīt savu ne-citādā identitāti, meklējot citādo attiecībās ar sevi. Un tas nelaimīgā veidā ir tieši tas, ko lielākā daļa šo jauno materiālisma novirzienu nedara. Man tas ir problemātiski. Man būtu patīkami, ja akcents tiktu likts uz tēzi: „Ir par maz tikai ar to, ka cilvēks tiek novietots atpakaļ materiālajā pasaulē kā viena no daudzajām savstarpēji savītajām4 materialitātēm.” Tiktāl tā ir Barada5 – un tas ir pilnībā lieliski. Tomēr tajā pašā laikā mums būtu jārīkojas tā, it kā tas, kas mēs esam, nebūtu tas, ko mēs par savu esamību domājam, tādā nozīmē, ka mēs vairs nezinām, kā par to runāt. Mums vienkārši ir daudzveidīgi ķermeņi. Tas dod mums vairāk vitalitātes un potencialitātes.

 

Veids, kādā jūs par to runājat, dīvainā veidā liek man atcerēties eksistenciālismu. Sartru.

Sartra darbā Esamība un nekas ir vieta, kur viņš runā par esamību uz robežas kā iešanu pa kalna malu. Vienā pusē ir kalns, otrā klints, un koncentrēšanās uz esamību, visu laiku pastāvot šai slīdēšanas iespējai, rada potenciālas pietuvinātības momentu. Un kā viņš tiek no tā ārā, man liekas, kaut kas vēl dziļāks – tas patiešām parāda šo problēmu daudz dziļāk, nekā es jebkad par to būtu domājusi – ka koncentrēšanās nenovēršami tiks zaudēta. Tā ir īstā problēma. Ka mums ir šī ideja par koncentrēšanos tā fakta priekšā, ka paralēli citam tuvojamies beigām. Un cilvēcīgi ir tieši aizslīdēt no šīs koncentrēšanās – šīs nenovēršamās apziņas došanās tālāk. Tieši šeit ir lietas būtība, un tas mūs satricina. Tomēr eksistenciālismā man traucē tas, ka tas sākas un sasaucas ar eksistences kā klātesamības6 jēdzienu, tas padara galīgumu lielā mērā saistītu ar dzīvi. Man te pietrūkst materiālā aspekta – ar to es domāju galīgumu, ka nāve nav tam, kas var mirt. Var nenovēršami paslīdēt šajā Sartra nozīmē, tas atrodas hierarhijā visos šajos aspektos – politiskajā, ētiskā, spriedumos par sevi un spriedumos par citiem. Tieši šeit ir problēma – mēs rūpējamies par sevi, citas lietas par sevi nerūpējas. Tām ir savas nabadzīgās pasaules. Un man neliekas, ka uz to būtu jāatbild, ka akmeņi vienkārši ņem sava veida galu, un mums tā būtu par to jādomā. Es gan arī neapgalvošu, ka akmens ir kā es. Teikšu tikai, ka tas man dod manu ētiku. Tas piedod eksistenciālismam šīs dziļās šaubas. Mēs varam visu to – akmeņus, govis, suņus, baktērijas – ievilkt eksistencē kā klātesamībā, ievilkt šajā problemātiskajā galīgumā. Bet man neliekas, ka tā ir atbilde. Neliekas, ka mēs tā vienkārši varētu teikt – mainiet formu! Tas ir dziļi skumji. Man gribētos, lai cilvēki, kas man dārgi, paliek tajā formā, kādā tie ir, mūžīgi. Bet viņi nekad nepaliks tajā pašā formā. Tas ir, viņi nomirs, bet arī tas nenozīmē pilnīgu izbeigšanos, tā ir sava veida pēdu atstāšana. Jūs varat atstāt pēdas. Mums pietrūks jūsu tajā formā, kādā esat tagad, bet jūs nepazudīsit. Vienā no Saltwater7 brīžiem redzams, kā cilvēkiem pietrūkst senču. Viņus grib redzēt un sauc vārdos, ejot uz tām vietām, kur viņi mēdza uzturēties. Ģimene tic, ka pat, ja mums nav atmiņu par viņiem, palikušas viņu mantas, sviedri, viņu materiāls un pēdas – tas viss šajā vietā joprojām ir. Ir viņi paši atšķirīgā formā. Pat, ja man gribētos, lai viņi te ir formā, kas viņiem bija kādreiz. Tomēr viņu nav – tā eksistences pasaule, kas reiz bija viss, tagad vairs neatbilst patiesībai. Reiz tas bija akmens – tagad kļuvis par smiltīm. Varbūt es to lietoju kā akmeni, bet tagad tās ir smiltis. Cilvēkam būtu no jauna sevi jādefinē tā, lai galīgums un eksistenciālisms, kas nāk no šī galīguma, tiktu atcelts. Vajadzētu jaunu eksistences teoriju. Rietumu kritiskā teorija savā būtībā patur konceptus, kas veidoti, balstoties uz nošķīrumu starp dzīvi un galīgumu, un ne-dzīvi un starppozīciju, un, šķiet, ka šāds skatījums tiek pārņemts arī jaunajā materiālismā. Bet pasaulē ir balsis, ieskaitot karabingu balsis, kas teiktu – tā domā Rietumos, tas nav domāšanas, bet valdīšanas veids. Un nevar tā vienkārši teikt: „Ā, mēs neesam jūs iekļāvuši, piedošanu, mēs tūlīt pievienosim arī jūs.” Nē, jāsaka: „Nav iespējams jūs iekļaut, jūs pilnībā jāizslēdz!” Tā es domāju par eksistenciālismu.

 

Ja noteiktais diskurss šeit parādās kā instruments varas uzturēšanai, tad mediji piedāvā vietu, kur to darīt, bet arī paši nav neitrāli. Jūs par sava diskursa vietu izvēlējāties filmu. Un tomēr jūsu pamatnodoms ir galu galā pārkāpt visām dihotomijām, kas palīdz veidot diskursu. Kā jūs to komentēsit?

Viens no iemesliem, kādēļ es turu rokas attālumā amerikāņu pragmatiķus, vispirms jau Pīrsu un Džeimsu, ir tas, ka, piemēram, Džeimsam mentālā dzīve – domas, mentālā valoda, koncepti, vārdi, termini – nav jūsu galvā vai prātā, bet jūsu ķermenī, turklāt ķermenis nav tikai jūsu ķermenī vien, tas ir arī pasaulē. Un pasaulē vienmēr ir kāda nostiepta robeža – tas atkarīgs no tā, kā jūsu ķermenis var koncentrēties par sevi un vai jūsu prāts var koncentrēties, vai ne. Džeimsam mentālais koncepts atkal ir kā enerģija – tas, ka jārada, telpa. Mazliet der ieskatīties robežu vēsturē – kādi ir tie koncepti, kas radījuši jaunu telpas modeli, jaunu koncentrāciju. Delēzam – tādēļ arī viņš pievēršas Džeimsam – šie koncepti ir kā enerģija – tā kāda iemesla dēļ vai bez iemesla var sadalīt vienu lietu divās vai vairākās lietās. Šajā „ne-tas” jau parādās telpa, un tā pilnībā tiek pārrauts tas, kas nodalītās daļas vēl saista. Tas, kas radies, ir kaut kas. Un tad tam piešķir ādu un terminoloģiju, un atļauj iegūt zināmu svaru iepretim citiem konceptiem. Tas viss Džeimsam atkarīgs no fakta, ka tas bijis prātā, prāts – ķermenī, ķermenis – sociālajā pasaulē, kur tas ieguvis izvērsumu. Savā grāmatā Filosofiskais pragmatisms viņš saka, ka filosofijas koncepti, kas būtu jāsaprot, nāk no pasaules, nevis no filosofa prāta. Starp citu, to konceptu, kam patiešām jābūt cilvēku „prātos”, tur vairs īsti nav, jo darbs, ko darām, netiek atmaksāts tā, kā vajadzētu. Mūsdienu cilvēks iet uz darbu, un, kad tas beidzas, ir pat pārāk noguris, lai paēstu. Tādēļ filosofs, kas visu savu laiku atdod pasaulei, nevar reģistrēt problēmu, kad tā patiešām rodas, nevar tās iemeslus konceptualizēt. Diskurss nav kā klāts galds, tas nav plakans, tomēr diskurss nav arī ārpus pasaules, nodalīts no materialitātes. Tas pats izsaka sevi sociālā materiāla izplatīšanā. Tieši tādēļ darboties ar Džeimsu ir tik interesanti. Jo viss, ko viņš rakstījis, turpina būt aktuāls – tas nav tikai mentāls koncepts; kad es domāju vai nāku klajā ar mentālu konceptu, man ir jāizsaka pietuvinātās telpas, man jādefinē kaut kas, kas mani ir „uzrunājis”. Un te – atcerēsimies Marksu! – tā ir ideoloģijas forma, kas izteikta materiāli, tomēr tas nav it kā no augšas uz leju vai no priekšplāna uz aizmuguri, šeit tas izsaka enerģijas ierobežošanas organizācijas veidu – šeit manī ierakstās izstiepums, pēdas, kas paliek.

 

Tā kā jau pieminējāt Marksu, vai varētu jūs lūgt raksturot savu attieksmi pret marksisma tradīciju vispār un mūsdienu kreiso domu?

Šis ir laiks, kad man līdzīgi visiem citiem jādefinē sava atšķirība no dažādajām labējā spārna formām – neoliberālisma, jaunā nacionālisma, daži cilvēki runā pat par jauno fašismu – viss neskaidrais tiek uzreiz tā klasificēts. Tomēr nevar padarīt pasauli par tik šauru vietu, kur jācieš teorētiskas vai politiskas nostājas dēļ. It kā kreiso nometnē nebūtu neviena, kas būtu lauvu tīklā. Dzīvojot ASV, uztraucos, ka kreisie, ko pazīstu, ir tik pārliecināti par savu taisnību, ka pārāk sašaurina politikas pasauli. Tādēļ, no vienas puses, kad runāju ar cilvēkiem, varu teikt – tā es domāju, tā mums būtu jādara šajā konkrētajā jautājumā (es domāju vai saku, ka jādara, bet viss, ko mēs darām, sanāk otrādi), bet, no otras puses, ir izmisīgi nepieciešams samazināt noteikta veida paštaisnumu progresīvajā politikā, tādu nostāju, ka es nevaru nolaisties tik zemu, lai balsotu par to un to… Tas sastindzina patiesību. Kad saku, ka mani satrauc dažas lietas Berardi un citos, to nedrīkst uztvert tik vienkāršotā veidā – vienalga, vai viņiem ir vai nav taisnība. Drīzāk būtu jādomā par to, ko varam izdarīt kopā, kā mēs par to kopīgi varētu domāt. Politisko koncepciju līmenī centrā jāredz nesaistītā telpa, kur mēs atrodamies – un tas ir labi, jo tas nozīmē, ka kaut kas notiek materiālā, kas reģistrē Atšķirīgo, kas atšķiras no tās materialitātes, kurā izpaužas mūsu diskurss. Un tas var būt interesanti. Ir trīs likumi. Viens, ka eksistence ir savijusies, un Barada ļoti skaidri un pareizi pasaka, ka ar šo savijušos eksistenci mēs nedomājam lietas, kas saistītas ar būšanu par objektu. Objekts ir lieta. Jebkura lieta – jebkurš saistītais objekts ir tapis, kaut kādā veidā sakombinējot to no dabiska tīkla vai kā citādi, bet tālāk tas uztur savu integritāti. Visdrīzāk jau nav nekā tāda kā neatkarīgā daba. Kaut kā neatkarīgā daba atkarīga no kaut kā cita eksistences. Un tas savukārt bijis atkarīgs no vēl kaut kā pirms tam. Mēs sakām to dialektiski kā Hēgeļa dialektikā. Nav kapitālistu vai proletāriešu kā tādu, tie nav neatkarīgi viens no otra, bet totāli atkarīgi. Tagad Barada un citi saka, ka tas attiecas arī uz materiālo pasauli. Manu plaušu integritāte atkarīga no piesārņojuma, kāds rodas no Ņujorkas līdz Pekinai. Manas plaušas savijušās ar cilvēkiem Pekinā, ko nepazīstu. Tā domāt, man liekas, ir pareizi. Otrkārt, jādomā par to, kur un kā izplatīta efektīva vara, un vispār par to, kas ir tās dažādās varas, kam ir potenciāla ietekme uz pasauli. Te vienkārši būtu jādomā, ka Elizabetes Povinelli plaušas ir daļa no ASV plaušām, kas principā neveido veselumu. Turklāt varas, kas eksistē, lai ietekmētu cilvēkus noteiktā vietā Ķīnā vai Detroitā, ir atšķirīgas. Berardi saka, ka mums jāveido jaunas solidaritātes formas ar dzīvi, un ne tikai ar dzīvo – jāņem vērā arī elektriskie saslēgumi, jaunie mediji, mākoņi, kas nemaz nav mākoņi, datori, kas arī ietekmē klimata izmaiņas utt. Bet kas ir šī savijusies eksistence dažādu varu ietekmē, ja mēs ņemam nopietni visu, kā to saka kreisie? Tas ir, pirmkārt, fakts, ka mēs vairs nevaram dabūt to, uz kā balstās lielākā daļa kreiso – plurālisms ir fantāzija. Kreiso pamatlozungs ir, ka jārada iespējas, lai viss un jebkas varētu turpināties – viss lai dzīvo, viss lai ir plastisks. Nekam nedrīkst aizliegt būt. Mums nekas nav jāattur no būšanas. Mums jārūpējas par to, lai visa būtu vairāk. Bet es saku, ka dziļākajā veidā tas ir tik tuvu jaunā kapitālisma izpratnei par nulles summas efektu – vairāk pārpalikuma, arvien vairāk pārpalikuma. Tieši tāpat viņi ir par arvien lielāku eksistences un esamības līmeņa pieaugumu. Bet, runājot par savijušos eksistenci, par kādu es te runāju, kāds Pekinā vai kāds no karabingiem – nevis es, bet kāds iedzimtais, nabadzīgs un tāds, kurš cieš no rasisma un koloniālisma, – varētu teikt: „Jūsu ķermenis ir mums parādā, jo jūs esat auguši kopā ar mums un, piekrītu, mīlam viens otru, tomēr jums pieder vairāk, jo mēs esam saistīti un jūsu labās plaušas ir saistītas mūsu sliktajām plaušām”. Uz ko es teiktu: „O! Arī jums vajadzētu labas plaušas, tomēr manām jāpaliek, kādas tās ir. Manas plaušas vajadzētu savienot ar jūsējām tā, lai mums visiem būtu vienādas plaušas!” Un tomēr manas plaušas ciestu, kad tām būtu jāatbalsta citi, un to mēs, protams, negribam, mēs negribam tādu pārpalikumu, tādu mainīgu labumu sadali. Kad parādās Atšķirīgais, konceptuāli tas saistīts ar Citādā atmaksu – Citādais it kā deklarē, ka tam ir vara sev uzspiestās deformācijas, ekspluatējošās deformācijas, kas tam uzspiestas, pārnest uz tevi, turklāt tā, ka no tā nevar izvairīties, tas tiek tiek attiecināts uz mums. Rietumi jebkurā gadījumā zaudēs savu pozīciju, nav iespējams turpināt tādā formā kā tagad. Domāju, ka, sakot – vēl vairāk, vēl labāk –, mēs aizmirstam par šo polarizāciju. Nē, mums vajadzētu teikt nevis vairāk un labāk, bet apzināties, ka izceļam kaut ko, un mēs izšķiramies par to, kas tiks izcelts. Tiktāl autonomismam ir pilnīga taisnība. Ja vēl autonomistu kustība būtu liels, masīvs un argumentatīvs, politiski aktīvs lauks, ja autonomisma viens no likumiem būtu, ka organizētajam darbam un kapitālismam nav jādarbojas savstarpējā opozīcijā, bet uz dziļas vienošanās pamata, un vismaz Ziemeļitālijā sešdesmitajos gados viena no atbildēm bija viņu stila ekonomisms… Bet autonomisti vēlas būt Atšķirīgais. Tad viena no lietām, kas mums jāsaka par kreisajiem vispār, ir, ka, ja mēs sakām, ka eksistējam savijumā (pie tam vara, kas var ietekmēt šo savijumu ir mainīga – ierobežojoša vai ierobežojumus atceļoša, deformācijas virzoša vai pārvirzoša –, bet vienmēr būs kādi savijušies ķermeņi, kamēr citi tiks izņemti no savijuma), tad mums jāpasaka arī, kā paliek ar mūsu izpratni par progresīvo politiku kā solidaritāti ar visām dzīvības formām – šo dziļo fantāziju. Akceptējot kapitālu, mēs neesam solidāri ar visām dzīvības formām, ar visām eksistences formām. Mums nenovēršami šeit kaut kas būs jāmaina, jāparāda kaut kas cits, un nav iespējams to apiet. Tieši tas, manuprāt, kreisajiem vajadzīgs. Smagais zaudējums, kad ir no kaut kā jāatsakās. Varbūt tas būs tur, kur, mūsuprāt, progress sasniedz augstāko punktu, kur viss ir patiešām lieliski. Un tieši te var izrādīties, ka ir no kaut kā jāatsakās.

 

 

Vienā no Berardi pēdējām grāmatā nosaukumā apzināti divdomīgi apspēlēts beigu jēdziens. Tā saucas AND8. Kādas ir jūsu domas par beigšanos un turpināšanos?

Reiz biju kādā seminārā Dānijā, kas bija veltīts „beigu” tēmai. Šī tematika bija saistīta ar tām bažām, kas tagad rodas dažādiem cilvēkiem daudzviet pasaulē, kā Rietumos, tā Austrumos, saistībā ar klimata izmaiņām, piemēram, orkāniem, cikloniem, zemestrīcēm, kas ziņās ir gandrīz katru dienu. Mēs skatāmies uz šiem piemēriem un domājam, ka beigas tuvojas, ka te vairs nav jādomā par klātesamību vai eksistenci individuālā nozīmē, bet par veselas sugas izbeigšanos vai arī dzīvības izbeigšanos, kad Zeme kļūs kā Mēness vai Marss, beigas, par kurām sākam domāt kā savu individuālo, tad sugas izbeigšanos, pēc tam – par dzīvības beigām, jēgas beigām, un tā viss uzsprāgst. Daudzi kreisie līdzīgi vēlas, lai gals pienāk kapitālismam. Džeimsonam te šķiet, ka vieglāk domāt par cilvēciskās dzīves galu nekā kapitālisma galu. Kāpēc ir tā, ka vieglāk domāt par cilvēku sugas izbeigšanos nekā par kapitālisma beigām? Kā mums domāt par kapitālisma beigām, lai beidzot pie tām nokļūtu? Pēc manām domām, beigas kā tādas vienkārši neeksistē. Nekas pilnīga gala nozīmē nebeidzas. Lietas transformējas, pārvēršas par citām lietām, lietas atceļas. Ķermenis kļūst atkarīgs no tā, ko tam nodara. Ja to saspridzina, tas kļūst par vienu lietu, ja sadedzina – par citu, ja tas pārakmeņojas – par vēl kādu citu lietu. Tas vairs nav iepriekšējā formā, tomēr nepazūd. Nekas nekļūst par tukšumu, tukšuma nav. Var ievērot riskus un sērot. Kā es sēroju, jo baidos, ka uz mūsu planētas drīz nebūs dienvidu mežu. Es patiešām to dziļi nožēloju. Tas dara mani vāju. Man nepatīk tās formas, kas dzīves vidē ierastas šobrīd, – bruģis, betons, mājas. Tādēļ es cenšos ieguldīt savas pūles, lai tas nenotiktu. Tomēr ir atšķirība manā attieksmē pret kaut ko atkarībā no tā, vai tas ir kaut kas izzūdošs vai kaut kas, kas kļūst par kaut ko citu. Kā būtu, ja mēs sāktu domāt par kapitālisma galu nevis kā kādu tukšumu, bet kaut ko citu kā salauzts galds, piemēram. Tā kā neticu beigām, es nevaru savās politiskajās pārdomās tuvoties šim konceptam. Tādēļ es saku, ka mums vajag jaunu politisko domāšanu, kas ietvertu tādus konceptus kā saites, atlikumus, ierobežojumus, izstiepumus. Manuprāt, neviens no šiem nav atkarīgs no beigu, gala vai tukšuma koncepta.

 

Varbūt mūs satrauc, ka dzīves beigas nozīmē ne-dzīvi.

Kā mūmijas, kuras laiku pa laikam atrod, piemēram, Alpos…

 

Vai tas ir beigu piemērs vai arī tas drīzāk iegūst jaunu dzīvi, iekļūstot mūsu šodienas diskursos?

Jā, tieši to reģistrē mūsu koncepti. Viens no iemesliem, kādēļ sarakstīju savu darbu Geontoloģija9, ir dziļā robežšķirtne starp dzīvi un ne-dzīvi. Dzīve un nāve man ir dzīves ietvaros saprotama. Ar ne-dzīvo es domāju inertas lietas – akmeņus, fosilijas, ledū iesalušas mūmijas u. tml. Bet visi mūsu Rietumu filosofijas, ētikas un politikas konceptu pamati meklējami šajā robežšķirtnē. Ētika, politika – viss iegūst savu spēku nāves priekšā. Lietas pasaulē ierodas ar savu potenciālu, vai nu tās dzīvo, vai arī kļūst par to, kas tās ir, vai kaut ko vairāk, nekā tās ir. Tehnoloģiskā progresa dēļ mums dota iespēja kļūt par kiborgiem ar vēl lielāku potenciālu. Var jebkam dzīvam iegūt papildu potenciālu. Bet akmenim nevar. Es domāju, ka Rietumu kultūrā tā ir pati dziļākā filosofiskā, kritiskā, ētiskā un politiskā intuīcija vai instinkts, kas kļūst par pārvaldības principu pamatu, tikko kaut kā attiecamies pret lietu dažādību. Tomēr visas šīs potencialitātes ir ne-dzīve. Tā ir ne-dzīve, kas kaut ko rada, nevis dzīve. Beigu nozīmē reālās beigas būtu pat labas – tas ir labs veids, kā kļūt par tādiem, kādi mēs jau patiesībā esam, – inerti. Domāju nedaudz kā Freids ar savu baudas principu, ka viss dzīvē ir tikai izvērsums. Un vēlreiz – kas noteiks, kad mēs te vienkārši nebūsim? Un kā ielikt reālajā politikā, ka nav iespējams kādu padarīt inertāku nekā viņš jau ir? Man šķiet, ka problēma ir tajā, ka jāpieļauj, ka tev tiek nedaudz mazāk. Sociālā pasaulē mēs varam prasīt – kas iegūst aktivitāti no tā, ka citi spiesti būt inerti?

Šajā sakarā man ir kāds stāsts par skolotāju, kas iet apciemot savas kopienas sievieti, kas mirst no vēža. Tā bija nabadzīga vieta. Viņa aizgāja līdz durvīm, ieskatījās iekšā,  ieraudzīja to ainu un – nabadzība nav tīkama – zaudēja spēju pakustēties. Iedomājieties šo personu durvīs, viņas ķermeni, kas ir uz haosa robežas. Šī aina bija viņu paralizējusi, padarījusi inertu. Ne tikai audzēja nestā nāve – visur bija prusaki, vēmekļu un pamperu smaka… Viņa apjuka, kļuva nekustīga un tad… aizbēga. Viņa nebija slikts cilvēks, pati bija šokēta… tomēr sastinga. Tas bija tik neērti – justies tieši otrādi nekā viņa iedomājās savu izturēšanos – vienmēr aktīvu, vienmēr uzņemoties iniciatīvu! Savā diskursā un savā darbībā viņa vienmēr bija sevi tā izjutusi un mēģinājusi tā attiekties pret cilvēkiem, ko uzlūkoja. Un izrādās – lai viņa varētu kustēties, kādam bija jāsastingst. Lai mēs varētu būt pilni dzīves, kādam akmenim jābūt inertam.

  1. Šeit un citur termins „otherwise” tulkots ar latviešu vārdu „atšķirīgais”, lietojot lielo sākuma burtu.  (back)
  2. Piemēram, Malabou, Catherine. What should we do with our brain?. Fordham UnivPress, 2009.  (back)
  3. Piemēram, Rancière, Jacques. Disagreement: Politics and Philosophy. University of Minnesota Press, 1999.  (back)
  4. Entangled šeit un turpmāk tulkots kā „savīts” vai „savijies”.  (back)
  5. Barad, Karen. Meeting the Universe Halfway: Quantum Physics and Theen Tanglement of Matter and Meaning. Duke University Press, 2007.  (back)
  6. Atļāvos Dasein tulkot „eksistence kā klātesamība”.  (back)
  7. Karrabing Film Collective filma Wutharr, Saltwater Dreams  (back)
  8. Berardi, Franco. And: Phenomenology of the End: Sensibility and Connective Mutation. South Pasadena, CA: Semiotext (e), 2015.  (back)
  9. Povinelli, E. A. Geontologies: A Requiem to Late Liberalism. Duke University Press, 2016.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri