Grāmata ir īsa un no tām gaŗākajām

 

Par Sjouna romānu Skugabaldrs. Ēnu lapsa (Mansards, 2017, no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš).

 

Domāju par Islandi. Savā ziņā tā ir tāda aukstā Austrālija. Tā ir neliela, peld okeānā un ir neaizsniedzami tālu. Tomēr reiz man laimējās sasniegt šo salu Atlantijas okeānā. Lai gan bija agrs rudens, vismaz galvaspilsētā, kad ar auto devos apkārt salai, vietām tā jau bija sniega vētru paralizēta. No nejauši satiktiem ceļiniekiem es saņēmu brīdinājumus nedoties uz Jokursārlonu, jo tas varētu būt bīstami. Tomēr tas izklausījās pēc pārspīlējuma, līdz tam nekad nebiju saskārusies ar dabas skarbumu vispārākajā pakāpē. Smagā vēja brāzmas šūpoja mašīnu, stundām ilgi es nesatiku nevienu pretimbraucēju. Kad nonācu pie lagūnas, man bija jānoguļas zemē, lai vējš mani neapgāztu, – mežonīgā daba man bija uzpūtusi savu pirmatnējo elpu. Pāri paugura korei es vēroju arhaisko melno ledu, kas lēni izkuģoja atklātajā okeānā. Tā arī Sjouns saka intervijā žurnālam Punctum – dzīve uz salas okeānā var būt kā slazds, bet var būt arī kā ceļš iespējamiem kuģojumiem.

Atgriežoties bija satumsis, ceļa apgaismojuma nebija, nevienas automašīnas, nevienas ēkas – tikai akla, varbūt nelabvēlīga, pat bezcerīga tumsa, un es izvēlējos neeksperimentēt ar mazākas nozīmes ceļiem un griezt mašīnu atpakaļ uz asfaltēto šoseju. Pilsētiņa bija tukša. Bet tas jau bija 21. gadsimtā. Tad jau mēs vairs nelietojām mīkstināto „r” („ŗ”), kuru tulkotājs Dens Dimiņš izmanto, lai aizvestu lasītāju laikā uz 19. gadsimtu. Ēnas dēla Baldra Skugasona, mācītāja, visas viņa dzīves laikā uzkrātā tumsonība atklājas 1883. gada sākumā, kad viņš dodas lapsas medībās, viņam mugurā ir „biezas vadmalas apakšveļa – tik blīva, ka apžmiedza viņu kā korsete, starpkrekls bija no zaķa vilnas, pa virsu divi vilnas kamzoļi, viens plānāks, otrs murskuļaini biezs, dāņu bikses, trīs adītu zeķu pāri, kājās nomiecētas roņādas kurpes. Tam visam pa virsu bija ādas ūzas un ādas jaka ar divām pogu rindām – darinātām no vaļa kaula.” (95. lpp.) un ceļamaizē līdzi viņam ir „Plaukstas platuma jēra gaļas gabali, ar žultaini rūgtiem taukiem ieziestas plakanas rudzu maizes šķēles ar alka gaļas desiņām, žāvēta mencas galva, skāba asinsdesa, cieti žāvētas zivis, gabaliņš baltā siera un brūna cukura grauds.” (23. lpp.) Tomēr netaustāmās saiknes un nerakstītie likumi, kas savienoja cilvēku likteņus vai iezemēja viņus pasaulē, tolaik bija, Sjouns rāda, tikpat universāli pazīstami kā tagad. Ārējie svēteļi izrādās iekšēji nelieši, bet konvencionāli par marginālām uzskatītās būtnes ar savu īpatno eksistenci apliecina neaptveramākas kārtības (un Dieva) eksistenci.

Stāsta kodols savijas no tām saiknēm, kas saista romāna trīs galvenos tēlus – meiteni Abu ar Dauna sindromu, Fridriku, kurš atklājis cilvēcību, nonākot pie tās pa bohēmiskiem apziņas ceļiem un caur mistiskām pieredzēm, un paglābis Abu, un trešo personāžu – liekulīgu Dieva kalpu.

Mežonīgā daba, kas romānā kļūst mītiska, nodrošina gan patvērumu sniega aizsegā, gan būtiski ietekmē notiekošo – pārvērš lapsu akmenī, akmeni – lapsā, klupina mednieku, atdala Fridriku no citām viensētām un līdzdarbojas likteņos – liekot mirt, patverties no nāves vai augšāmcelties. Cilvēka dvēseles nepieradinātība un skumjas par tās vājumu rada gluži vai mistisku ietvaru. Misticisma pieredzes, kas nodotas arī literāros darbos (šo varētu tādiem pieskaitīt), lai gan spēj aizvest pāri ierastās pasaules robežām (gluži tāpat kā ēnu lapsa), tomēr nekad nav radušas plašus lasītāju pulkus. Ar to nācies saskarties arī tulkotājam, kad vairākas latviešu izdevniecības atteikušās grāmatu izdot, pamatojot ar pieprasījuma trūkumu pēc šādas literatūras.1 Pietrūka pavisam nedaudz, lai mēs šo grāmatu nekad nelasītu latviski. Par laimi, no šādas ķibeles izbēgām, kaut par lāstekas tiesu.

Tomēr grāmata ir ne vien izdota latviešu valodā, bet arī atradusi savu lasītāju vairāk nekā divdesmit valodās. Sjouna Ēnu lapsa ir drosmīgs darbs savā minimālistiskajā apjomā un ekonomiskajā valodas lietojumā. Valoda ir tikpat skopa, cik skopa bija naturālistiskā dzīve uz ledus salas 19. gadsimta nogalē. Vismaz tāda tā attēlota Ēnu lapsas skrējienā – vien ledaini lauki un kupenas, akmeņi un lapsas. Nabadzība liek ēst un dzert, un viesus cienāt tikai ar daudzkārtēju kafijas uzlējumu. Autora ekonomiskais izteiksmes stils nav zaudējis neko no jēdzieniskā un lingvistiskā piepildījuma, bet tieši pretēji – izkopis mazvārdīgu daudzietilpību. Tēlotās pasaules tuksnesīgumā vērtību un īpašu uzmanību iegūst katrs sīkākais dzīves smalkums: atrasta putna spalva, kādreiz no tālām zemēm atvesta tējas kastīte, daži grami tējas iepretim mūžīgajam kafijas biezumu uzlējumam skopajā mācītājmājā, dzejoļi, rozā damasta priekšauts, pāris zārka atlūzas. Plakana redze rāda tikai tuksnesi un trūkumu, bet smalkā cilvēciskā vērība saskata katras lietas liktenīgo nozīmi šī stāsta kontekstā un varoņu pasaules uzbūves manifestā.

Šī „tautas pasaka” būvēta uz attiecībām starp lielo, vispārīgo (bet bieži arī virspusējo) un smalkajiem, teju neredzamajiem audiem, kas savij lielo dzīves audeklu, kas dažu apklāj kā aklu. Sjouns mitoloģizē uzrakstīto stāstu, padarot to par nācijas kopīpašumu. Sjouna drosmei piemīt ekscentrisks atvēziens – autors koķetē ar žanra ideju un autorības ideju, jo „tautas pasaka” pieder tautai, bet vienlaikus tā nepieder nevienam. Vai tas nozīmē, ka tā nepieder arī Sjounam? Akts, kurā Sjouns atsakās no autorības, no otras puses, ir ironisks vēstījums – tas ir tautas stāsts par tautu – pašrefleksīvs stāsts. Pasakās tēlotie personāži folklorizējoties no indivīdiem kļūst par arhetipiem. Stāsts vairs nav par izstumto un nežēlīgi izmantoto nabadzīti Abu, viņas glābēju, izglītoto un sirdsskaidro Fridriku, un – paradoksāli – ļaunāku, nekā varētu iedomāties, mācītāju.  Lai gan Sjouns raksta par Islandi un, runājot par šo romānu (priekšroku tomēr došu konvencionālajai izpratnei par darba piederību žanram), intervijā atsaucas uz savu vēlmi pētīt cilvēka ar Dauna sindromu dzīvi islandiešu sabiedrībā, šīs sensitīvās tematikas atspoguļojums – garīgi sirgstošu cilvēku (ar Dauna sindromu) vieta zem (skopās ziemeļu) saules  – ir universāli lasāms.

Tieši mācītāja Baldra Skugasona morālētiskā neatbilstība būt par ļaužu ganu, lai arī tikai nelielā Dieva aizmirstā ledus salas ciematā, veido romāna smaguma centru, caur kuru autors izaicina lasītāju un sabiedrību kopumā uz „pašrūpi” jeb pašrefleksiju. Tomēr Dieva aizmirsts šajā gadījumā ir nevis ciemats, bet cilvēks, kas Dievu aizmirsis pats. Dievs ir kā atmirdzējums – var diendienā rituāli piesaukt tā vārdu, taču, neieskatoties spogulī, to nevar ieraudzīt. Šķietama gaismas nešana var izrādīties ļoti tumsonīga padarīšana, pat mācītāja Baldra Skugasona – ēnas dēla vārds vedina uz to domāt. Varbūt tāpēc dzīšanās pakaļ lapsai ir paša tumšās ēnas ķeršana. Tomēr vai mācītājs to tā īsti var atskārst? Lapsa un mednieks (ēnas lapsa) ir viena un tā pati lapsa, turklāt vairākos līmeņos – gan materiālajā, gan nemateriālajā, gan ģenealoģiskajā, gan mistiskajā. Tikpat daudzos slāņos lasāms arī šis stāsts, un kārtu skaits atkarīgs  no lasītāja apziņas dziļuma.

Ēnu lapsa ir ziemeļnieciskā minimālisma literārs paraugs, kas ietilpības ziņā neatstāj bez sāta sajūtas. Mazā grāmatiņa ar minimāliem līdzekļiem paplašina valodas – tajā skaitā, latviešu valodas – robežas, pateicoties tulkotāja Dena Dimiņa drosmīgajam lēmumam izmantot arhaiskas latviešu gramatikas reālijas un pateicoties  Sjouna spējai iemiesoties un atspoguļot šķietami valodā un eksistencē ierobežota cilvēka – kam par liecību kalpo Abas glosārijs – neiedomājami (jo neredzamu) plašāko pasauli. Tā ir reta un skaista pasaule un literatūra.

  1. Adamaite U. Mežs aug, lapsas ēna slīd. Kultūras Diena un Izklaide. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/kd/literatura/mezs-aug-lapsas-ena-slid-14184429  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri