Bezgalīgas nebūtības loģika

 

Foto: www.publicseminar.org

 

1928. gads. Ņevas pospekts. Svētdienas vakars. Uz totuāra ļaužu ka biezs. Un pēkšņi atskanēja griezīgs auto signāls, itin kā piedzēries šoferis drāztos pūlī. Gajēji pamuka kur kurais. Bet nekāda auto nebija. Uz tukšā trotuāra promenēja jaunu cilvēku bariņš. Augumā garākajam bija nopietna sejas izteiksme, mugurā rūtaina žakete, ap kaklu apsieta bērnu zīda bante, kājās īsas bikses ar podziņām zem ceļgaliem, pelēkas vilnas zeķes, melnas kurpes, galvā auduma cepure ar „ēzeļa ausīm”, zobos kūpoša pīpe un rokā spieķis ar rokturim uzmauktu vecmodīgu gumijas auto tauri. Tas bija leģendārais Daniils Harmss, kurš organizēja literāro apvienību OBERIU, rīkoja skandalozas performances, rakstīja stāstus, ludziņas, pieaugušo un bērnu dzejoļus un, komunistu iespundēts, nomira aiz bada trakonamā.

Atdzejotājs

 

Trīs nešķiramo balets

Mūzika.
Iznāk trīs.
Trīs uz 8. lauciņa stāv pozīcijā

**
  *

ar seju pret publiku.
Kāju, roku un galvas sagatavošanās kustības.
Trīs skrien pa diagonāli uz 3. lauciņu.
Kustība pa proskēniju uz 1. lauciņu.

Savstarpējais izvietojums joprojām saglabājas

**
  *

No 1. lauciņa drudžaini iet uz 5. lauciņu.
Taisnvirziena kustība 5 – 8 – 5 – 5 – 8.
Taisnvirziena kustība 8 – 9 – 8.
Trīs slīpi krīt uz 4. lauciņa.
Pārvietojas uz 8. lauciņu.
Skriešana uz vietas.
Galvu deja.
Trīs rāpo, ar kājām pret skatītājiem.
Trīs pieceļas.
Trīs maina izvietojumu uz

*** 

Taisnvirziena kustība 3 – 8 – 1.
Atmuguriski atkāpjas un apsēžas uz krēsla 6. lauciņā.
Trīs pieceļas.
Kustība 6 – 5 – 8 – 7.
Trīs stāv.
Trīs rāpo uz 1. lauciņu.

9 8 7
4 5 6
3 2 1

Priekškars.

1930

 

Zvanīt – lidot (bezgalīgas nebūtības loģika)

I

Lūk, i māja aizlido.
Lūk, i suns aizlido.
Lūk, i sapnis aizlido.
Lūk, i māte aizlido.
Lūk, i dārzs aizlido.
Zirgs aizlido.
Pirts aizlido.
Bumba aizlido.
Lūk, i akmens aizlidot.
Lūk, i celms aizlidot.
Lūk, i mirklis aizlidot.
Lūk, i riņķis aizlidot.
Lido māte.
Lido nams.
Lido pulkstenis.
Lidot roka.
Lidot dārzs.
Lidot ērgļi.
Lidot šķēps.
I lidot zirgs.
I lidot nams.
I lidot punkts.
Lido mats.
Lido vēders.
Lido krūts.
Vai, vai, turiet – lido auss!
Vai, vai, lūriet – lido muts!
Vai, vai, mūki, lido nāss!

II

Zvana ūdens.
Zvana nams.
Zvana akmens ieblakām.
Zvana blakām grāmata.
Zvana māte, dēls i dārzs.
Zvana A.
Zvana B.
Lido TAS i zvana TAS.
Zvana, lido piere, re!
Zvana krūts i lido krūts.
Pavei, mūki, zvana muts!
Pavei, mūki, lido mats!
Kālab lidot, nezvanīt?
Palūk, lido, zvana zvans.
Lido, zvana TUR kaut kur.
Pavei, mūki! Lidot mēs!
Mūki, ei! Mēs lidināt!
Lidot, lidināties TUR.
Pavei, mūki! Zvanīt mēs!
Zvanīt mēs, TUR skandināt.

1930

 

Vakara dziesma pie vārdu manu esošais

Meitas meitu meitas meita Pe
doto ābolu ar tevi atkožot tju
paavedinot Ādamu kalna doto ar tevi
mīļotā meitu meita Pe.
pasaules māte un pasaule un pasaules bērns su
ver gara grauda aci
ver krastu naacagrīztīs ar galvu tju
ver lapeglei no troņiem kritušo ēnu
ver Enģeļiem dziedošo putnu
ver gaisā nopūtas izsēto vēju 
tevi lejupsaucošos tevi aicinošos
tevi mīlošos
un dzīvē dzelteno rodošos tju.

Tavu seju pirts
tavu seju pirts
verot doto atmiņas logu aplūko izvietoto atstatu
saskaiti kustīgo un nemierīgo
un atliec uz pirkstiem nekustīgās tās
tās nekustīgās doto no kustības pieņemot dzīvi
kustēt raujas un tomēr mierā mieg
vai žiglie runā: no kustības dzīve
bet mierā nāve.

Sākums un Vara satilps tavā plecā
Sākums un Vara satilps tavā pierē
Sākums un Vara satilps tavā pēdā
tak nepaņemt rokā tev uguni un bultu
tak nepaņemt rokā tev uguni un bultu
tavas galvas kāpņu doto
meitas meitu meitas meitu Pe.

Manu acu o fi lilija
manu vaigu fe tintnīca
manu matu auss trr
prieka spalva manu mantu atspulga gaisma
pīšļu atslēga un plūstošā lepnuma mirgs
klusumam atskriesim manas zemes ļaudis
doto mirklis skaitlis augstums un kustības zirgs

par brīvi māsa dziedāsim
par brīvi māsa dziedāsim
meitas meitu meitas meita Pe
sava vārda svinētāja
savu kāju vējš un savu krūšu bite
savu roku spēks un mana elpa
manas dvēseles grūšpārredzamās dzīles
manā pilsētā dziedošā gaisma
līksmes kājas un klusi stāvošu laiku kapsētas mežs
drosmīgi pasaulē nākusī un dzīves lieciniece
parādies sapnī.

1930. g. 21. augusts

 

Logs

Skolniece:
Pa logu skatos pagalmā,
kur putni dzied.

Skolotājs:
Jel skaties piestas dibenā,
Ar stampu graudus spied!

Skolniece:
Es samalt nevaru šos akmentiņus:
Tie, skolotāj, tik cieti,
Bet mana rociņa tik maiga…

Skolotājs:
Vai tu re, kāda princese!
Mal, līdz būsi tvaika
veidošanās slēpto siltumu apguvusi!

Skolniece:
Skolotāj, no nebeidzamās eksperimentu virknes
esmu piekususi.
Es piecas diennaktis maļu grūti,
jau notirpa rokas,
ak, Dievs, jau izsusa krūtis!

Skolotājs:
Drīz beigsies tavas mokas
un prāts apskaidrosies, tik kusti!

Skolniece:
Ai, kā krakšķ mani krusti!

Skolotājs:
Pielūko, lai maļam,
piesta šķindētu un graudi sprakstētu, kā klājas.
Es redzu: topi zaļa
un sakrustoji kājas.
Cik atminos, šī būs jau vienpadsmitā reize.
Kaut kā viss nepareizi!
Tik tikko nabadzīte sasparojās –
tak gāja bojā.
Ak, sūrs man liktenis!
Vien uzkāpu uz krēsla pieregulēt sviru,
lai precīzs pulkstenis,
bet nelaimīgā tostarp, nebeigusi mācīšanos,
mira.

Skolniece:
Ak, dārgo skolotāj,
Es sapratu tvaika slēptā siltuma veidošanos!

Skolotājs:
Es tevi nejaudāju saklausīt,
kaut klausītos labprāt!
Tu kļuvi neredzama, meitenīt,
un nevari vairs parunāt!

Logs:
Mani pēkšņi vaļā grūda.
Esmu sienā caurumiņš.
Dvēsele caur mani plūda.
Es – dižu prātu vēdlodziņš.

1931. g. 15. martā

 

Līksmes un dubļu pastāvīgums

Jau vēsais ūdens upē čalo
Un laukā ēna krīt no kalna,
Un gaisā gaisma dziest. Un putni
Jau aizmigušo sapņos lido.
Bet sētnieks melnām ūsām, bārdu
Stāv visu nakti viens aiz vārtu,
Un kasa nosmērētām rokām
Zem mellās galvassegas pauri.
Un dzirdās dipoņa aiz loga
Un pudeles, un līksmi auri.

Iet dienas, nedēļas un vēlāk
Jau gadu gadi paiet garām,
Un ļaudis rindiņā vai barā
Tiek aprakti ar zemes kārtu.
Bet sētnieks melnām ūsām, bārdu
Stāv gadu gadiem viens aiz vārtu,
Un kasa nosmērētām rokām
Zem mellās galvassegas pauri.
Un dzirdās dipoņa aiz loga
Un pudeles, un līksmi auri.

Jau nobālēja saule, mēness
Un formu pārveidoja zvaigznājs.
Jau kustēšanās kļuva gausa
Un pārtapa par smilti laiks.
Bet sētnieks melnām ūsām, bārdu
Stāv atkal nakti viens aiz vārtu,
Un kasa nosmērētām rokām
Zem mellās galvassegas pauri.
Un dzirdās dipoņa aiz loga
Un pudeles, un līksmi auri.

1933. g. 14. oktobris

 

Romance 

Neprātīgām acīm viņš lūkojas manī –
Jūsu māju un slieksni es pazīstu pasen.
Tumši sarkanām lūpām viņš samutē mani –
Mūsu senči devās uz karu tērauda zvīņās.

Viņš man atnesa tumši sarkanu neļķu pušķi –
Jūsu stingro sejas izteiksmi es pazīstu pasen.
Viņš lūdza par pušķi tik vienu vien skūpstu –
Mūsu senči devās uz karu tērauda zvīņās.

Ar tumšgredzenotu pirkstu viņš skāra mani –
Jūsu tumšo gredzenu es pazīstu pasen.
Uz turku dīvāna mēs nokritām abi –
Mūsu senči devās uz karu tērauda zvīņās.

Neprātīgām acīm viņš lūkojas manī –
O, nodziestiet, zvaigznes! Un nobāli, mēnes!
Tumši sarkanām lūpām viņš samutē mani –
Mūsu senči devās uz karu tērauda zvīņās.

Daniils Dandans

 

Pirts

Pirts – tā ir atbaidoša vieta.
Pirtī cilvēks staigā pliks.
Bet cilvēks nemāk būt pliks.
Pirtī viņam nav laika to apdomāt,
viņam jāberž ar švammi savu vēderu
un jāziepē paduses.
Apkārt kailas pēdas
un slapji mati.
Pitī ož pēc čurām.
Slotas per nāsīgo ādu.
Bļoda ar ziepjainu ūdeni –
vispārējas skaudības avots.
Plikie cilvēki spārdās,
cenšoties kaimiņam iesist ar papēdi pa žokli.
Pirtī cilvēki ir nekaunīgi,
un neviens nepūlas būt skaists.
Šeit viss tiek izrādīts,
gan atkāries vēders,
gan līkas kājas,
un cilvēki skraida saliekušies,
domājot, ka tā ir pieklājīgāk.
Ne velti kādreiz uzskatīja, ka pirts
ir nesķīsto garu templis.
Man nepatīk sabiedriskas vietas,
kur vīrieši un sievietes šķirti.
Pat tramvajs tīkamāks par pirti.

1934. g. 13. marts

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri