Aptauja: iespaidīgākā 2017. gadā lasītā grāmata

 

 

Atskatoties uz pagājušo gadu, literātiem, publicistiem un teorētiķiem jautājām, kura grāmata bijusi iespaidīgākais literārais piedzīvojums 2017. gadā.

 

Lauris Veips, dzejnieks
Tao Lina (Tao Lin) romāns Taipeja (Taipei, Vintage, 2013).

Pa pusotru gadu, kopš to lasīju pirmoreiz, mans skats uz šo romānu ir krietni mainījies. Mākslinieciski noskaņotu divdesmitgadnieku tusiņi, muļķīgas simpātijas, automātisks šopliftings, trulas sociālas un drūmas antisociālas situācijas – tas viss bija licies smieklīgi, kā ar dzelzsbetona seju pastāstīts, taču līdz galam nenolasāms joks. Tomēr pēc dažādām pārmaiņām manā dzīvē Taipeja ieguva jaunu spēku, jo tekstā pēkšņi sāku saskatīt pats sevi – radās pašatklāsme, ka esmu kļuvis par tipisku „divdesmit-ar-astīti-a-ko-man-tagad-iesākt” planktonu, kādi aumaļām skalojas Taipejā un ārpus tās. Labs iemesls, lai pārlasītu grāmatas.

Taipejas galvenais varonis ir Pols, Ņujorkā dzīvojošs rakstnieks, kurš lieto narkotikas. Internetā viņš iepazīstas ar Erinu, kura savā Macbook taisa filmas, un sižets viņus aizved līdz precībām Lasvegasā. Prozas stils ir strikti aprakstošs, minimālistisks, un kopējais iespaids turpina autora divu iepriekšējo romānu autobiogrāfisko pieeju, kurā jaušama budisma ideju ietekme. Grāmata mudina uz pārdomām par interneta trulumu, kas savukārt atbilst masu kultūras trulumam, kas atbilst attiecībām (kuras bieži nodeldējas līdz drūmam trulumam), kas atbilst ikdienas drūmajam trulumam, eksistenciālam drūmumam. Tomēr, virtuozajā un asprātīgajā tekstā redzot, kā Pols izsmeļ to, ko dzīve viņam sūta, secinājumi nevis nomāc, bet gan palīdz samierināties un vēsāk domāt pašam par savas dzīves lielumiem un mazumiem.

 
 
 

Santa Remere, publiciste
tupera tupera grāmata Ko mazulītis grib? (What Does Baby Want? Phaidon Press, 2017).

Laikam iespaidīgākā grāmata, ko es pagājušā gadā esmu turējusi rokās, ir apaļā cietā kartona grāmata ar 20 lapām Ko mazulītis grib?, kuru radījis japāņu mākslinieku tandēms tupera tupera. Šī ir vienīgā grāmata, kuru esmu gājusi pirkt (uz veikalu Mr. Page) vairākas reizes, dāvinājusi un rādījusi draugiem, un viņi, šķiet, ātri vien izķēra visas pārējās.

Piedaloties Jāņa Baltvilka balvas pretendentu vērtēšanā un strādājot pie bērnu ilustrētās literatūras autoru kataloga, es sekoju līdzi gan Latvijā izdotajām bērnu grāmatām, gan jaunumiem pasaulē. Tupera tupera grāmatiņas ar savu mīlīgo, košo un atjautīgo dizainu zināju jau agrāk, bet šoreiz viņiem patiešām ir sanācis šedevrs. Vērtējot (bērnu) grāmatas, man viens no svarīgākajiem kritērijiem ir to spēja uzrunāt un saliedēt dažādas lasītāju (vecuma) grupas. Diemžēl mazuļu kartona grāmatiņas visbiežāk pat nepretendē uz kultūras produkta statusu un nonāk vienā plauktā ar grabuļiem un zobgraužiem.

Ko mazulītis grib? lauž šo stereotipu no pirmā līdz pēdējam vākam – tā ir grāmata par krūtsbarošanu, kas uzrunā gan zīdaini, kurš tikko spēj saskatīt pirmās seju un formu aprises, gan gaumīgi komunicē ar pieaugušo lasītāju. Šķirot citu pēc cita neapmierinātus, apaļus mazuļa ģīmīšus un mēģinot uzminēt, ko gan mazulis varētu gribēt – „vai viņš grib bumbiņu? vai viņš grib tamburīnu?” – mēs nonākam pie grāmatas atvēruma, kurā attēlotas divas maigas, sārtas, dabiska lieluma mātes krūtis – „nu es zinu, ko tu gribi, manu mazulīt!” –, un viņš laimīgi paēd un aizmieg. Kādēļ šī grāmata ir svarīga arī pieaugušajiem? Jo mēs tik reti redzam krūtis ārpus seksualizēta vai medicīniska konteksta, vai baznīcas griestu gleznojumiem. Barošana ar krūti reti ienāk kultūrā kā dabisks dzīves aspekts, kas personiski skar cilvēkus dažādos vecumos. Ir pierasts, ka mazuli ieskicējam ar pudelīti vai knupi, vecākus – ar ratiņiem, bērnistabu – ar mantām un karuselīti virs gultas, kamēr patiesībā lielākā agrīnās dzīves daļa cilvēkam norit ciešā tuvumā ar mātes ķermeni, siltumā un azotē.

Lakoniskā veidā šai tupera tupera grāmatiņai izdodas nodot visu emocionālo stāstu par bērna raudām, satraukumu, intimitāti un apmierinājumu, kā arī drosmīgi konfrontēt sabiedrību, kurai joprojām ir aizspriedumi pret publisku mazuļa barošanu. Tā ir svarīga arī vecākajiem bērniem ģimenē – īsie, viegli lasāmie teikumi, uzrunājošā mīklas forma un negaidītais atrisinājums, kas kādam nāk tikpat mulsinoši kā tas, ka mātei nu ik dienas ir atvērta blūze un viņa ceļ laukā un piedāvā mazulim savas kailās krūtis, kuras agrāk slēpa pat pārģērbjoties un peldoties ezerā.

 

Igors Gubenko, filozofs
Vladimira Sorokina romāns Manaraga (Манарага, AST/Corpus, 2017).

Šis romāns, ko izlasīju pirms kāda pusgada, atstāja, kā tas mēdz notikt dzīvē, neviennozīmīgu iespaidu. No vienas puses, tas ir patēriņam draudzīgākais, sakošļājamākais Sorokina teksts, ko man līdz šim nācies lasīt. Un tas, protams, nav nekāds kompliments. Jo sevišķi autoram, kura poētikā nesagremojamais (transgresīvais, nenormalizējamais) vienmēr bijis iezīmīgs, pat neatņemams elements. Manaragai var bezbailīgi ķerties klāt visi tie, kuru gaume parasti asi pretojas uzņemt koprofāgijas un kanibālisma aktu grafiskos atainojumus, kas plaši sastopami Sorokina līdzšinējā daiļradē. Savukārt jaunajā romānā tiek baudīti visai civilizēti (lai gan pārsvarā nebūt ne vegāniski) ēdieni – stores šašliks, jēra karē, vistas kakliņi, austeres parmezāna mērcē utt. Arī Sorokina rakstība, palikdama ne mazāk polifoniska kā iepriekš, ir nesagaidīti plūdena un glauna; savukārt stāstījums – lineārs un vienots. Īsumā: grāmata, kas daudz ko iedod lasītājam un maz ko no viņa pieprasa.

Tas viss no vienas puses. No otras: Sorokina patēriņam radītais romāns reizē ir trāpīgs un konceptuāli izturēts komentārs par literatūru kā produktu un vērienīgajām izmaiņām, kas mūsdienās piemeklē tās patērēšanas prakses. Romāna viegli distopiskajā, no darbiem Telūrija, Opričņika diena un Cukura Kremlis pazīstamajā pasaulē par literatūras baudīšanas noteicošo praksi kļuvis elitārais book’n’grill – uz reto drukāto izdevumu liesmām prasmīgi gatavoto ēdienu baudīšana. Turklāt, lai cik šedevrāla arī ir „pagale”, kas nonāk zem grila režģa, tā ir tikai līdzeklis gastronomiskā chefd’œuvre pagatavošanai. Un tomēr „malka” ir no svara –  book’n’grill kopienā pie grila „lasīto” grāmatu izvēle nosaka konkrētā šefa un visas Virtuves sociālo prestižu ne mazākā mērā kā veiklība, ar kuru tiek pārcilātas degošas lapaspuses.

Romāns, kas piedāvā sevi kā vieglu, gluži beletristisku uzkodu, reizē atgādina par literatūras komodifikāciju kā tās neizbēgamo likteni, kā arī aicina citādi paraudzīties uz drukātās grāmatas materialitāti un uz tās patēriņā ietvertajiem destrukcijas un upurēšanas motīviem. Literārs darbs, kura galvenais referents ir pati literatūra – šis ēdiens nebūt nav jauns, bet labā izpildījumā tas joprojām spēj raisīt apetīti.

 

Katrīna Rudzīte, dzejniece
Arundhati Rojas (Arundhati Roy) romāns Visaugstākās laimes ministrija (The Ministry of Utmost Happiness, Hamish Hamilton, 2017).

Man noteikti nav vienas grāmatas, kas 2017. gadā būtu atstājusi visspēcīgāko iespaidu. Bija arī grūti izšķirties starp dzeju un prozu, latviešu un ārzemju literatūru. Beigās izlēmu pastāstīt vienkārši par vienu grāmatu, ko pagājušajā gadā izlasīju un kas man šķita īpaša, un kurai, manuprāt, ir vērts pievērst uzmanību. Šī grāmata ir Arundhati Rojas romāns Visaugstākās laimes ministrija.

Sižetu nepārstāstīšu, šaubos, ka tas vispār ir iespējams; un noteikti nav iespējams man, kam ir izteikta dzejas uztvere un atmiņa, proti, es parasti atceros mirklīgus iespaidus, atsevišķas, pietuvinātas detaļas un valodā iešifrētas sajūtas. Kad lasu prozu, es ļoti ātri aizmirstu, kas „tur notika” – kā sauca varoņus, ko un kāpēc viņi darīja, dažādus notikumu pavērsienus utt. Un šajā darbā ir ļoti plašs, sazarots sižets, daudz varoņu, kuru savstarpējās attiecībās un „radniecībā” nemitīgi ieritinās jauni pavedieni, tāpat mainās arī darbības vietas un laiki. Principā līdzīgi, teiksim, Markesa Simts vientulības gadiem, lai grāmatas beigās joprojām būtu iespējams atcerēties, kas notika sākumā, ir vērts paralēli lasīšanai veidot kaut kādu grāmatas karti, kurā atzīmē varoņus un viņu savstarpējo saistību. Es tā neizdarīju, tāpēc daudz ko jau esmu aizmirsusi. Bet grāmatas radīto burvību tas nemazina.

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, par ko ir grāmata, es teiktu, ka tā ir par paralēlajām realitātēm, kas eksistē cita citai cieši līdzās, reizēm saduroties – brīnumainos un šaušalīgos veidos. Par cilvēkiem, kuriem nav vietas vienā – tāpēc viņi pārceļas uz kādu citu, bieži pašradītu alternatīvo realitāti. Liekas, ka šajā ziņā Rojas tēlotā pasaule ir zināmā veidā transformējusies, kļuvusi maigāka un apdzīvojamāka, ja salīdzina ar viņas pirmo romānu Mazo Lietu Dievs, kurā visi tie, kas nespēja vai negribēja iederēties, tika iznīcināti vai sodīti. Šeit krītošie cilvēki (falling people) savstarpēji sadarbojas, veidojot drošības tīklus, atbalsta lokus un komūnas visneierastākajās vietās – piemēram, kapsētā, kur tiek izveidota savdabīga pansija izredzētajiem. Šādā aspektā tā ir ļoti mierinoša grāmata.

Vēl romāns vēsta par Indiju, Kašmiru, karu, konfliktu starp atšķirīgām reliģijām, politiskiem spēkiem un dzimtes identitātēm. Vispār par nerimtīgu, nesamierināmu konfliktu, ar kuru var vienīgi iemācīties sadzīvot.

Visaugstākās laimes ministrija man patika arī tāpēc, ka šajā grāmatā bija varoņi, ar kuriem es spēju identificēties, kas nemaz tik bieži negadās, jo just līdzi un saprast, manuprāt, tomēr nav gluži tas pats, kas identificēties. Tādi varoņi bija gan Aftabs, kas aiziet no ģimenes, lai uzsāktu dzīvi Sapņu Mājā (the House of Dreams), gan Tilo, kuru kāds cits no romāna varoņiem salīdzina ar papīra laiviņu bangojošā jūrā, kuras nogrimšana ir tikai laika jautājums, gan mazā kašmiru meitene, kas pirms gulētiešanas paziņo tēvam: „Raganas nebija, un viņa nedzīvoja džungļos. Izstāsti man stāstu, un vai mēs varam izlaist tās muļķības par raganu un džungļiem? Vai tu vari man izstāstīt īstu stāstu?”

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri