Kārlis dejo ar Emīliju

 

Par Emīlijas Dikinsones dzejas izlasi Āboliņš un bite (Neputns, 2017, no angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš).

 

„Ja es fiziski jūtos tā, it kā man tiktu norauta galvas virsa, tad zinu, ka tā ir dzeja” – tā Emīlija Dikinsone esot sacījusi vai rakstījusi savam draugam pulkvedim Tomasam Ventvērtam Higinsonam. Grūti pateikt, kādas ķermeniskas sajūtas varētu pārņemt latviešu lasītāju, beidzot saņemot Neputna apgādātu solīdu Dikinsones izlasi, taču diez vai viņam radīsies šaubas, ka tā ir dzeja. Par to gādā Kārlis Vērdiņš ar savu virtuozo atdzejotāja talantu un rūpīgo darbu. Ja Dikinsone šur un tur šķiet plūdenāka un gludenāka nekā oriģinālā, tad jāatceras, ka jebkurš atdzejojums ir interpretācija un atdzejotājam ir visas tiesības uz savu lasījumu.

Šai lasījumā es savukārt lasu jūsmu un aizrautību – pat tad, kad Emīlija šķiet stūraina, pat neveikla, Kārlis cieši piekļauj viņu un dejo. Tā nav nekāda latviešu tautas deja. Tas ir skaists, atraisīts tango – bet nepārprotamā Kārļa vadībā. Nu, piemēram, Dikinsone vienā no saviem visbiežāk citētajiem dzejoļiem raksta: „‘Hope’ is the thing with feathers [..]’”, bet Kārlim: „Klāj mīkstas dūnas „Cerību”” – jūtat šo mīlnieka maigumu, garo patskaņu liegi lēno glāstu? Izgaisis šķietami neko neizsakošais, bet Dikinsonei tik svarīgais abstraktais vārds “thing” – Emīlijas Dikinsones leksikonā šis vārds esot sastopams 115 reižu septiņās dažādās nozīmēs; ievērojamā amerikāņu dzejas pētniece un kritiķe Helēna Vendlere atzīmē, ka tā ir Dikinsones „ietilpīgākā mentālā kategorija, kas ietver vārdā nosauktas un nenosauktas darbības, radības, idejas u. tml.”, ka dzejniece ar to sāk, it kā apgrozot no visām pusēm un tikai tad nonākot pie atziņas, kas īsti šī „lieta” ir. Taču latviski mēs esam no „lietas” (izņemot tieslietās un varbūt filosofijā – nu, Kantam taču joprojām ir „lieta par sevi”, es ceru?) atteikušies un to „paturam prātā” vai konkretizējam uzreiz. Šajā dzejolī „thing” ir nozīmīgs vārds arī tāpēc, ka sasaucas ne tikai ar „sings” trešajā rindā, kas latviski skan „Tā meldiju bez vārdiem dzied”, bet arī ar gaumīgi noklusētajiem spārniem („wings”), kādi mūsu (visplašākajā nozīmē) kolektīvajā poētiskajā iztēlē piemīt cerībai. Kārlis atskaņo citus vārdus, radot savu suverēnu versiju, kur ir daudz izcilu, asprātīgu atradumu. Daži izraisa mīļu smaidu kā, piemēram, „Pa Zāli Biedrs gaužām šaurs / Šad tad mēdz slidināties” („A narrow Fellow in the Grass / Occasionally rides”)  vai „Un redz, kā mazā Žūpa iet” („To see the little Tippler”) – nu, tas ir vienkārši forši, atvainojiet novecojušu žargonu, tur nav ko piebilst, to vienkārši gribas atcerēties un citēt. Tas ir tipisks, brīnišķīgs Kārlis. Vai tā ir Emīlija? Jā, Emīlija Kārļa maigajās skavās.

Man patīk šī deja, es tai ļaujos ar prieku. Tāpat ar prieku lasu Kārļa erudīto ievadu, kurš latviešu lasītāju iepazīstina ar Emīlijas Dikinsones dzejas vēsturisko uztveri tās dzimtenē, Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī informē par atdzejojumiem latviski. Kā dzirdējām arī grāmatas prezentācijas pasākumā Zirgu pastā pērnā gada 15. decembrī, Kārļa apziņas laukā Dikinsones dzeja bijusi daudzu gadu garumā, un to nevar nejust. Tāpat nojaušams arī apgūtās Dikinsonei veltītās literatūras klāsts. Vienīgais, kas mazliet mulsina, ir tas, ka skrupulozajā ievadā nekur nav pieminēts, ka dzejnieces visražīgākais periods, 19. gadsimta sešdesmito gadu sākums, sakrita ar laikmeta graujošāko kataklizmu, proti, ASV Pilsoņu karu (1861–1865). Grūti ticēt, ka izglītotā un vērīgā, laikrakstus lasošā Emīlija Dikinsone, kura bijusi arī ļoti čakla vēstuļu rakstītāja, nekur nebūtu uz šo traģiskāko notikumu tolaik nepilnus simt gadus vecās valsts vēsturē atsaukusies un tas nebūtu atstājis nekādu ietekmi uz viņas dzeju. Tiesa, Amhērsta, kur Emīlija dzīvoja, bija tālu ziemeļos no frontes līnijas, brālis Ostins bija atpircies no iesaukuma ziemeļnieku armijā, samaksājot 500 dolārus par aizvietotāju, taču viņa labi pazina, piemēram, Freizaru Stīrsu, Amhērstas koledžas prezidenta dēlu, kurš krita kaujā pie Ņūbernes Ziemeļkarolīnā, bet jau pieminētais tuvais draugs Tomass Ventvērts Higinsons komandēja Pirmo Dienvidkarolīnas pulku, kura sastāvā bija afroamerikāņu karavīri un kurš pieredzēja kaujas darbību Floridā un Dienvidkarolīnā. Neputna izlasē nav iekļuvuši divi dzejoļi „The name – of it – is „Autumn” („Tā vārds – ir – „Rudens” / Tā krāsa – Asinis – / Uz Kalna – Artērija – / Uz Ceļa – Vēna [..]1) un „It feels a shame to be Alive” („Kāds kauns būt Dzīviem – / Kad Vīri drosmīgie  – ir miruši [..]), kur asociācija ar karu šķiet visai tieša.2 Protams, arī šiem dzejoļiem var rast citu, ar karu nesaistītu skaidrojumu, tomēr Dikinsones lietotie tēli – asinis uz kalna, sarkanais lietus, kas līst uz dāmu aubēm pirmajā un mirušie kaudzēs kā dolāru banknotes vai dzīvība izkususi kā pērle „kaujas briesmīgajā bļodā” otrajā dzejolī – liek domāt par šo asiņaino katastrofu, kuras sekas Amerika izdzīvo vēl šobaltdien. Arī tā saucamie „nāves dzejoļi” varbūt iegūst padziļinātu skanējumu, ja fonā dzirdami kara dārdi un mirstošu jaunekļu vaidi. Starp citu, arī Kārlis, veidojot izlasi, sekojis agrīno sastādītāju principam kārtot dzejoļus tematiski, kas ne vienmēr šķiet attaisnojami, jo „dabas dzejoļi” ne vienmēr ir par dabu, kā reizēm, iespējams, norāda arī Dikinsones plaši lietotās pēdiņas.

Ticībā, ka visādā ziņā lieliskās grāmatas tapšanā iesaistītie neļaunosies par šīm piezīmēm, atļaušos vēl vienu. Ir apsveicami, ka grāmatas ievads tulkots angliski, jo tas nozīmē, ka – vismaz teorētiski – tā var kļūt par līdztiesīgu dalībnieci Dikinsonei veltītās literatūras starptautiskajā klāstā. Tulkojums kopumā ir gluds, tomēr katrā lappusē ir pa 2–3 neveiklībām vai kļūmēm (artikulu lietojums, stila neveiklība, aplam iesprausts komats u. tml.) Kā vienmēr gribas, lai tas, kas ir labs – un tāda ir šī samta sērijas grāmatiņa, baltos svārkos kā Dikinsonei – ir perfekts. Tikai tādā kontekstā arī tapis mans rakstiņš.

 

Saistītie raksti:

  1. Šis un nākamais – mani parindeņi.  (back)
  2. Jāpiebilst, ka 3 Dikinsones dzejoļi publicēti Ņujorkas laikrakstā Drum Beat (1864), kas nodarbojās ar ziedojumu vākšanu Savienības atbalstītāju armijai.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri