BC*

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Personīgās tehnoloģijas, kas veltīta Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei TEV IR PIENĀKUŠAS 1234 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze (Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 4. februārim).

 

Domājot par „dzīvi pirms interneta”, paradoksāli, bet pirmais, kas nāk prātā, ir tieši internets. Vai vismaz robeža, kas šīs divas dzīves (pirms un pēc) nodala. Jautājums par kaut ko „pirms”, paredz, ka ir jādomā tieši par „pēc” – jāiekļauj salīdzinājums. Šķiet, ja gribētu kaut ko noskaidrot par to, kā bija pirms, jautājums būtu jāuzdod aplinkus – tā, lai maksimāli distancētos no paša fenomena. Tikai tā varētu uzzināt par īsto „pirms”. Savukārt salīdzinājuma ietveršana neizbēgami iekļauj un patiesībā liek runāt par „pēc”.

Vēl arī var domāt par „dzīvi pirms”. Mēģinu atsaukt atmiņā to laika posmu. Vienkārši laika posmu. Bet nekā tāda tur nav. Zaļa pļava un idilliskas bērnības ainas, kurām nav nekāda sakara ar reālo tā laika dzīvi. Šobrīd runāt par to laiku kā dzīvi pirms (jeb bez) interneta būtu tāpat, kā domāt par šībrīža laiku kā dzīvi bez dinozauriem. Tas, visticamāk, neizsaka neko. Vai arī iekļauj ainas no filmas Godzilla.

Elizabetes vecvecmāmiņa Rozīte (īstajā vārda Berta) ar raksta autores vecmāmiņu uz rokām kopā ar ūdenstorņu pārvaldnieka ģimeni (baptistiem) pie torņiem pļaviņā 1935. gadā.

 

Kad biju maza, mana vecmāmiņa man stāstīja par savu bērnību, par laiku, ko nekad neesmu pieredzējusi un arī nespēšu pieredzēt, tātad – arī uzzināt, vai kaut kas no viņas stāstītā ir patiesība. Šos stāstus es iztēlojos kā aizraujošu filmu vai grāmatu, kuras varoņi pēc ilgas un lēnas lasīšanas jau kļuvuši par taviem tuvākajiem draugiem un šķiet tikpat īsti kā jebkurš cilvēks, kas neatrodas acu priekšā. Vecmāmiņas stāsti radījuši manā galvā paralēlu realitāti, kas noteikti neatbilst patiesībai, t.i., vēsturei (tas nu ir skaidrs), bet turpina dzīvot savu dzīvi. Tā ir kā mīļākais seriāls, ko varu ieslēgt un sākt skatīties no jebkuras vietas, zinot, kas noticis pirms tam, kas notiks pēc, un kaut kādā ziņā tas viss arī norisinās vienlaikus. Es redzu savu vecmāmiņu (viņa bērnībā noteikti izskatījās tieši tāpat kā meitene, ko sargā eņģelis, gleznas mini reprodukcijā, kas stāv pie viņas gultas), viņa dzīvo Matīsa ielas ūdenstornī, viņa skrien pāri laukam un pavisam reāli izvairās no bumbām, kas krīt no lidmašīnām, viņa skrien uz tualeti, kur var nokļūt cauri kapiem, ak, nē, ir taču diena, tad viņa noteikti skrien pie savas vecmāmiņas Kristīnes, kas strādā konfekšu veikalā, nākamajā brīdī tēvs viņu paceļ pie loga, lai viņa redzētu, kā gāžas Pēterbaznīcas tornis (vai arī tas bija kāds cits tornis? Tas nav svarīgi), tur ir galds, kam kājas vietā ir grāmatu kaudze, vācieši un krievi, viņi ir labi un slikti, cūkas un bonbongas, un tad viņa kāpj ārā pa logu, lai skrietu uz balli dejot. Jo toreiz visi dejoja, un puiši nesmirdēja pēc alkohola. Un ar tiem, kas dzēra, meitenes negribēja dejot, un tad viņa dzīvo Maskavā un iet uz ballēm, ballēm, ballēm, un tad ir mans tētis, kurš sēž uz staba un mācās ar siekalām laist burbuļus, jo nekā cita, ko darīt, nav, viņš ieskrien dzīvoklī, bet tur viņu pārbiedē brālis, bet tas nekas, tētis viņam atriebsies vēlāk, kaut kad pēc tam, kad būs izslimojis žurku mēri. Labi, tam pēdējam es īsti neticu. Ak, jā, un tas viss ir melnbalts, jo tad viss bija melnbalts, puiši nedzēra un dejoja. Viss bija tik pelēks, ka vecmāmiņa tētim ļāva uz skolu iet vienam, viņam bija jātur rokās balta papīra lapa, un tā bija tik spilgta, ka viņa no mājas loga varēja saredzēt tēti līdz pat skolai un zināt, ka ar viņu pa ceļam nekas slikts nebūs noticis. Bet kas tad varēja notikt? Cilvēki tad bija citādāki, labāki. Tā tik bija dzīve.

Domājot par šīm ainām, kuras pati neesmu pieredzējusi, un, visticamāk, tādā veidā nav pieredzējis neviens, tai skaitā, mana vecmāmiņa, es vēršos nākotnē, laikā, kad kādreiz stāstīšu par savu bērnību, jaunību un sazin vēl ko un jutīšos pārāka, jo esmu bijusi tur, kur tie, kas to klausīsies, nekad nebūs bijuši, un, iespējams, ķeršu kaifu no viņu apbrīnas, šoka un garlaicības vienlaikus. Konkrēti vēl neesmu izdomājusi, ko viņiem stāstīt, bet tam jābūt kaut kam iespaidīgam. Bet ne pārspīlēti. Lai viņiem ir sajūta, ka tas, ko stāstu, ir bijis kaut kas pilnīgi ikdienišķs un man pašai pat nešķiet stāstīšanas vērts. Piemēram, par dienu, kad parādījās feisbuks. Un šitam nu gan viņi neticēs un domās – tas ir tāpat kā atcerēties Lielo sprādzienu.

 

Es esmu dzimusi deviņdesmitajā gadā. Tas nozīmē ne tikai to, ka totāli varu identificēties ar internetā klejojošajām fotogalerijām Only Ninties Kids will Understand, bet arī to, ka internets manā dzīvē ienāca tajā pašā laikā un tikpat dabīgi-nedabīgā veidā kā visas pārējās „pieaugušo” lietas – kosmētika, alkohols un pirmā mīlestība. Kaut kas tāds, ko ir „normāli” sākt izzināt tieši tad, kad tev ir padsmit gadu. Un ar „normāli” es, protams, domāju sajūtu, ka tas mainīs visu tavu dzīvi.

Pirmo reizi es datoru redzēju mammas darbā. Viņa tajā rakstīja burtus. Vienreiz biju tur, un viņa man parādīja. Pēc pāris gadiem viņa jau strādāja citur un kādu dienu bija aizņēmusies portatīvo datoru uz mājām. Tādu es vienreiz biju redzējusi vilcienā kādam vīrietim klēpī (ak, jā, tos sauca par klēpjdatoriem!) un filmās, protams. Toreiz mamma man parādīja Word. Izmantojot Word paletē vēl toreiz atrodamo zīmulīti (tikko izmeklēju to savā Word 2013 versijā un nekur neatradu!), visu vakaru pavadīju, veidojot ļoti gaumīgu savas dzimšanas dienas ielūgumu. Mamma ierakstīja disketē un pēc tam darbā izprintēja. Gribētos cerēt, ka man izdevās pārsteigt savus dzimšanas dienas viesus. Tas varēja būt kāds 1999. gads.

Un tad parādījās internets. Šķiet, ka bija arī pirms tam, bet, iespējams, tur nebija, ko darīt.

Manai draudzenei Ievai mājās bija divi datori, internets un mirc čats. Mēs dienvidū nositām laiku pie viņas mājās. Parasti tur bija arī viņas tētis, kurš sēdēja pie otra datora. Viņa uz ritentiņu krēsla, es blakus uz ķeblīša skatījos, kā viņa čato. Bet vienreiz viņas tētis nebija mājās, un mēs varējām sēdēt katra pie sava datora. Viņa man teica: „Gribi būt draugos?” Es, protams, gribēju. Viņa uztaisīja man profilu, ielika bildi, ko izgrieza no ieskenētas fotogrāfijas, kurā es sēdēju uz piemājas soliņa ar kaķīti klēpī. Un pievienoja mani draugos (tiem, kas nezina, – tas ir tāds kā Latvijas feisbuks). Es prasīju, kas jādara tālāk. Domāju, ka būs kaut kāda spēle vai tamlīdzīgi. Bet, nē. Viņa teica, ka tagad varu uzrakstīt kādam vēstuli. Es īsti nesapratu, kāpēc.

Pēc tam gan es ļoti gribēju internetu. Ļoti. Dators mums mājās bija, bet ar to vairs nepietika. Words sen vairs neapmierināja manas vēlmes, visas datorspēles bija izspēlētas, un es gribēju būt draugos katru dienu. Es gribēju, lai tam nav ierobežojumu! Nevaru iztēloties līdzvērtīgu vēlmju līmeni savā šī brīža dzīvē, salīdzinot ar to, cik ļoti toreiz man vajadzēja internetu. Sajūta bija tāda, ka tas atrisinās visas manas problēmas, un mana dzīve beidzot iegūs īstu apveidu. Vecāki, protams, bija pret. Viņiem taču internets bija darbā. Olainē interneta mēnešmaksa bija astoņi lati. Vecāki nebija gatavi šādu naudu tērēt internetam. Es piegāju tam stratēģiski. Sagatavoju sarakstu, kurā bija uzskaitītas lietas, kas mūsu dzīvi padarīs labāku, ja mājās būs internets, lielu uzsvaru liekot uz to, ka beigu beigās nauda tiks ietaupīta. Naudu varēja ieekonomēt, piemēram, ja iknedēļas televīzijas programmas pirkšanas vietā lietotu internetā atrodamo. Vismaz latu sešdesmit. Tāpat arī ar vilcienu sarakstu un pat pulksteni (nereti izmantojām maksas pakalpojumu, kur, piezvanot pa telefonu, tev pasaka pareizu laiku). Un visa tā nauda, ko ietaupi par pastmarkām un aploksnēm, preses izdevumiem, recepšu grāmatām un dziesmu tekstu burtnīcām.

Un tā nu mūsu mājās ar resnu kabeli ievilka internetu. Šķiet, ka tā bija laime. Mana dzīve tīmeklī varēja sākties pa īstam.

 

Es piederu pēdējai paaudzei, kas vēl atceras dzīvi bez interneta, tā saka. Mana vecmāmiņa man jautā: „Nu ko tu tur atkal glaudi savu telefonu?” Es atbildu, ka lasu ziņas. Viņa nobola acis, it kā nodomātu: „Good try!”
– Parādi man labāk bildes no ceļojuma.
Es atveru instagramu.
– Lielāku nevar uztaisīt?
– Nē.
Es iemidzinu ekrānu.
– Un viss? Tikai trīs bildes?
– Jā. Man te ir tikai dažas. Smukākās.
– Parādi tad vēl kaut ko!
– Ko tādu?
– Nu, vienalga. Parādi internetu!

 

* Publikācijas nosaukumā izmantota atsauce uz joku par to, ka BC patiesībā nozīmē nevis „Before Christ”, bet „Before Computers”.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri