Incidenti

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Personīgās tehnoloģijas, kas veltīta Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei TEV IR PIENĀKUŠAS 1234 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze (Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 4. februārim).

 

Aicinājums iesaistīties šajā rakstu sērijā manī izsauca domāšanas epizodi. Tā nāca pēc tam, kad biju nedomājot piekritis un tāpat, nedomājot, uzdrukājis vairākus melnrakstus.

Sekojošo var uztvert kā mēģinājumu atrast atbildi, piemēram, uz šādiem jautājumiem. Kāpēc lai kādu interesētu sveša bērnība? Kāpēc mani interesē rakstīt par savējo? Un kāpēc par to stāstīt citiem?

Pat ja teksts ir vien mēģinājuma līmenī, paliek vismaz fakts, ka man patīk lasīt, kā un ko cilvēki domā par savu dzīvi un atmiņām. Man patīk stāsti.

Varbūt tāpēc, ka tur, kur ir saziņa, ir vairāk nekā viens cilvēks. Un tur, kur ir vairāk, nekā viens cilvēks, cilvēki dažreiz jūtas mazāk vieni.

 

***

Šī ir mana pirmā atmiņa.

Apmēram četrus gadus vecs, savpatns bērns kopā ar brāli, turoties tam aiz muguras, pēta bedri, kas vēlāk kļūs par aku. Viņam kājās spilgti zili gumijas zābaciņi. Brālis, adītā cepurē ar sarkani melnām svītrām un bumbulīti, hipnotizēti veras dziļajā Tartara rīklē, stāvēdams pie gārdzošās aizas. Un te abu ķermeņi saduras. Viens no tiem iegāžas iekšā un sāk neganti kliegt. Bērns aizskrien uz mājām, taču iekšā neiet. Pie lieveņa iekārtajos puķupodos šūpojas spilgti ziedi.

Tā ir arī mana pirmā viltus atmiņa.

Gan mamma, gan, kas svarīgāk, arī iekritējs noliedz sadursmes faktu, lai gan pats bedres incidents paliek. Bedrē, par laimi, bija tikai drusku ūdens, un brālis pats esot spēris neveiksmīgu soli un ieslīdējis (nevis iegāzies vai ticis iegrūsts). Pēc kāda laika pie viņa nolaidās spožas un izpalīdzīgas alumīnija kāpnes.

Iespējamie neprecizitātes skaidrojumi: šis, tēlaini izsakoties, filmiņas kadrs1 ir tiktāl pārgaismots, ka zaudējis lielāko daļu satura, un trūkstošās daļas ielīmētas no citurienes. Varbūt kādā brīdī man vajadzēja, lai bilde ir cita, un kāds, kurš cēlies no mana formatīvā „es”, nespēdams izdomāt labāk, ir ielicis aparātā svešu filmiņu. Bet varbūt ir pazudis oriģināls, no kura, pārzīmējot pret logu, iegūta šī aina, un tā, katru reizi ņemot jau nokopēto, aiz nebeidzamām sīkām kļūmēm rezultāts ir kļuvis cits. Un tomēr (piedodiet), veiksmīgākais šķiet salīdzinājums ar mutisko tradīciju, kurā gadsimtiem ilgi tautas atmiņā tika saglabāti homēriskie epi, pirms tos nostabilizēja rakstība.2 Gan jau ka, tāpat kā bedres incidents, noticis arī incidents Trojā, taču pilnīgi citādāk, nekā to atcerējās grieķi. Bet kā tieši, to neviens nezina.

Šīs pārdomas var uztvert dažādi: kā atrunu, ka tālākais var būt tikai nosacīti patiess, „meditāciju” par atmiņu… vai grafomānijas liecību, kas lieki noslogo monitoru ofisā3 un valodas centrus smadzenēs.

Taču solīts tika stāsts. Un stāsts ir par savpatno bērnu. Kāpēc savpatno?

Pirmkārt, esmu jaunākais bērns. Otrkārt, mana bērnība, kā es to atceros, par spīti brāļa esamībai, nav aumaļām pārpildīta ar cilvēkiem.

Vienatne, kā zināms, ir patīkama, jo tā sniedz kontroli pār savu laiku. Tai ir arī otra puse, ko varētu saukt par visatļautību, taču tas nešķiet gana precīzi. Varbūt palīdzēs sekojošais izklāsts:

1. Tu piezvani kādam pieaugušajam uz darbu un, tikko valdīdams aizgrābtas elsas, saki, ka esi izlasījis veselu Lielās ilustrētās enciklopēdijas lappusi. Lai gan atbildes teksts iedvesmo, dzen uz priekšu, ceļ spārnos, dažādas balss intonācijas pasaka, ka tas nav labs iemesls, kāpēc zvanīt uz darbu.

2. Tavas mājas ir tālu no pilsētas, tāpēc katrs ciemiņš ir laipni gaidīts. Tev ir sasodīti paveicies, jo sarunāts, ka nāks ciemos draugs! Bet atnāk noteiktā diena, un viņš piezvana: „Ar vecākiem uz Rīgu.” Tu jau proti balsis un pēc brīža nolem atzvanīt: „Vitaļa? Spēlējas pagalmā.”

3. Tu iespundē rasējumu futrālī malkas grēdā noķerto ķirzaciņu (mīnus asti), un tava nojausma par to, kāds varētu būt šādas rīcības morālais tonējums, ir ļoti neskaidra vai pat nekāda.

Lai gan varbūt es izklausos pēc smalko raudu pravieša, mērķis tomēr ir mēģināt kaut ko saprast. Pat ja dotie lielumi ir… interesanti. Tātad (ieelpa) pārfrāzējot var teikt, man diezgan ātri radās sajūta, ka es beidzos tur, kur sākas citi. Ja citu nav (man likās), ir tīra brīvība. Iztrūkst, piemēram, gadījumi, kad palūdz iesēsties peļķē un nepieņem atteikumu.

Brīvību vairot palīdz dažādas lietas. Man viena no galvenajām bija dators, vēlāk arī internets. Tas tāpēc, ka daži pietuvināti cilvēki īsti nesaprot ne vienu, ne otru. Tas tāpēc, ka virtuālās realitātes „esmu-šeit-bet-neesmu-šeit” kvalitāte ir atšķirīga no rotaļām ar alvas zaldātiņiem4 un „eu, šitais traips izskatās pēc atvērtas mutes” veida novērojumiem, kad ar putekļu garšu mutē guli uz sasmakušā paklāja malas. Domāju, tāpēc, ka enlignees biju krietni atraktīvāks (arī četrus gadus vecāks), interneta sajūta man ir pietuvināta savpatības-vienatnes-brīvības-autonomijas5 jēdzieniem, turklāt līdzi nāk dziļāka iesaiste, jo katrreiz, kad tu melo un pārspīlē internetā, kaut kur ir cilvēki, kuri var tev noticēt.

Un no kā es meklēju autonomiju?

Pirmkārt, no cilvēkiem, kas ir bērni tiem, kuri ģērbās „vecā stila cepurēs un mēteļos”.

No cilvēkiem, kuri atver mājas durvis, nopūšas, noliek jakas un jaunā stila mēteļus uz spīdīgiem pakaramajiem. Kuri jautā, vai ilgi šodien pie datora? Kuri pārnāk no nakts dežūras ar zemacu maisiņiem gandrīz pāri vaigu kauliem, bet vienmēr atnesot pusizdzerto kolu, ko jums paglabājuši. Kuri vēl ilgi pados visāda veida kāpnes, un neticamā kārtā tās vēl joprojām grib padot. Kuri prot visai detalizēti reproducēt jūsu dzīves no skopās informācijas, ko viņiem atvēlat.

Kāpēc viņi to visu dara? Un kas ir tā vilkme, kas sadalījusi jūsu trajektorijas?

  1. Metaforu lietojumu varbūt varu pamatot ar to, ka pastāv arī tādi noderīgi, bet pavedinoši mānīgi jēdzieni kā tālruņa vai datora atmiņa.  (back)
  2. Esmu klasiķis ar aptuvenām zināšanām par galvenajām teorijām, kas saistītas ar Homēra epu tradīciju. Nepretendēju būt ne pirmais, ne pēdējais, kas novērtējis ciešo saistību starp atmiņu un valodu.  (back)
  3. Tev, vidusšķira!  (back)
  4. Manā gadījumā − ar tumši zaļiem karavīriņiem no plastmasas, kuras sliktā kvalitāte lika viņiem izskatīties kā sastingušiem mūžīgā kušanas agonijā.  (back)
  5. Un, jā, arī vientulības.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri