Skriesim kā senāk!

 

Foto: Katja Perat

 

Debesīs

„„Precējies”, raksti, „precējies”!” kliedzu bez skaņas, bet tante man blakus nepavelkas uz telepātiju. Viņas pildspalva bezpalīdzīgi peld pār Ingmaram Bergmanim veltītu burtu-skaitļu mīklu. Esmu pilns pareizu atbilžu, knapi spēju tās saturēt sevī – zinu, cik viņam sievu, cik bērnu, kurā gadā viņš nonāca debesīs, zinu, ka šobrīd ielidojam Līvas Ulmanes dzimtenē.

Tante aizpilda rūtiņas nepareizi, sabojā vārdu „ievērojams”. Lidmašīna peld augstu pār mākoņu žļurgu. Tepat netālu uzturas Kāds, pilns pareizu atbilžu arī uz maniem jautājumiem, kliedz tās bez skaņas. Bet es vēl nedzirdu – aizkritušas man ausis.

 

Domas

Doma uz īsām kājiņām ieskrienas, paceļas gaisā, apmet īsu loku un smagi nokrīt uz grīdas. Turpat, kur citas guļ stenēdamas, sāpošās muguras braucīdamas. „Cik labi būt tikai tīram garam, bez miesas,” viņas sapņo, slinki grauzdamas čipsus.

„Es jūs apsegšu, paguliet, kamēr strādāju,” saku viņām. „Kā tu bez mums strādāsi, malku cirtīsi vai?” viņas smejas, tīdamas kāsi, „Nāc uz matrača, domāsim kopā!” „Viss jau sen izdomāts,” saku, „tad, kad jūs skrējāt un lidojāt. Un vispār, man nevajag domas, tagad man vajag idejas.”

„Nost ar idejām!” domas pielec kājās un satraukti skraida apkārt. Gudrākās cenšas iestūķēt skurstenī matraci, lai idejas nelido iekšā. „Nomierinieties,” es saku, „nonesīsim krāmus pagrabā, lai mums vieta, kur trenēties – skriesim kā senāk!” „Labāk paskatīsimies kādu filmu,” viņas žāvājas, urbinādamas degunus, „kaut ko interesantu, kur taisa jokus un drāžas!”

Atmetu ar roku un eju gulēt. Domas tipina nopakaļ, sasēžas apkārt uz spilvena. „Mēs esam ļoti vīlušās,” viņas klusiņām dzied un glāsta man matus. „Mēs esam ļoti, ļoti vīlušās.”

 

1986 (Komjaunietes atmiņas)

Kad viss bija uzsprādzis un Švarcnegers izglābies, namatēvs uzlika nākamo filmu: modernā savrupmājā ar lieliem logiem, uz balta ādas dīvāna trīs melni santehniķi ņēma priekšā blondu namamāti. Grīdu sedza pūkains paklājs, pa kreisi liela, kolosāla sekcija no gaiša koka. „Solidarizēsimies ar progresīvajiem ārzemju kinorežisoriem,” namatēvs svinīgi teica un rūpīgi noglauda aizkarus.

Es biju nogurusi un gribēju mājās, bet Dainis blenza kā uzburts, uzklājis klēpim „Padomju Jaunatni”. Virtuves iekārtu diemžēl neparādīja, attēls raustījās, blondīne elsa zem sārtas, apaļas griestu lampas. „Mums arī derētu tāda lampa, varbūt no nākamās stipendijas?” es pieglaudusies čukstēju Dainim, bet viņš izlikās nedzirdam.

Blondīne gulēja izplestām kājām uz sarkanbrūna žurnālu galdiņa, viens no melnajiem beidza viņai starp krūtīm. „Tik un tā neviens tevi neprecēs,” es domās teicu blondīnei, noņēmu namatēva roku no sava ceļgala un pāri tukšajiem aliņiem devos uz vannas istabu, kur Andrītis tina ap krānu pakulas.

„Sūdīga vītne, baigā ņemšanās,” viņš nosvīdis čukstēja līkņādams, un es māju ar galvu kā saprazdama. Viņa bikses bija noslīdējušas, bet maika uzrāvusies uz augšu. Gribēju graciozi sēsties uz vannas malas, taču, nenoturējusi līdzsvaru, iežāvos slapjumā. Andrītis pablenza, iesmējās un ķimerējās vien tālāk.

Mums, cienījamo skatītāj, tagad jāatvadās. Tu, protams, vēlies zināt, vai Andrītis izvilks mani no vannas, vai izžaus slapjās drēbes uz krāsns, vai aizslēgs vannas istabas durvis, kas notiks, kad Dainis tās izlauzīs. Gaidi filmas nākamo sēriju – es būšu tās galvenā varone, man pašai būs tāda lampa, man būs tāda sekcija.

 

1989

Pārlielupes mājas dārzā pietika vietas tikai svarīgajam: suņubūdai un trim milzīgām sudrabeglēm, taču no šīs pēcpusdienas tā zemi šķērsoja pieslēgums pilsētas ūdensvadam. Meistari bija sasvieduši smilšaino zemi atpakaļ, ērkšķogu krūmi aizvainoti atlieca nomītos zarus. Viens no meistariem jau streipuļoja mājās, kamēr otrs pietvīkušajai vecmāmiņai pagrabā rādīja, kā pagriezt atpakaļ ūdens skaitītāju. Tētis un vectētiņš, izmetušies kreklos, sēdēja virtuvē pie tortes atliekām un ar lieliem, neasiem nažiem smērēja dzeltenās margarīna rozes uz rupjmaizes šķēlēm. Es stāvēju vannasistabā ar krāniņu kālija permanganāta šķīduma krūzītē, kamēr mamma šņāca „Cssss, cssss,” gaidīdama, kad mazais brālis iečurās podiņā. „Kas nomirs pirmais, vectētiņš vai vecmāmiņa?” es vaicāju. „Cssss,” pārmetoši atteica mamma. Pēkšņi no pagraba atskanēja smiekli. Vectētiņš piecēlās un atgrieza ūdens krānu, turēdams nazi virs izlietnes. Debesis pār Dārzkopju ielu satumsa, no krāna sprauslodams plūda brūns, duļķains pilsētas ūdens.

 

Šekspīrs

„Šekspīrs,” viņa saka un aplaiza lūpas. „Šekspīrs kā štovēts kāposts no pašas dārza, kā šķiņķa šķēle ar šampanieti nodaļas furšetā. Šekspīra šedevri,” viņa saka, šmakstinot lūpas. Šekspīrs kā šika broša pie žaketes beletāžā, Šekspīrs kā dakša, ar kuru kašāt pa dārzu, kad sezona cauri.

(Tieši pie dobes viņa stāvēja, kad padebešus pāršķēla zibens šautra, un pa baltu staru uz viņas pusi slīdēja Rēgs. Samaņu atguvusi, viņa skrēja uz vasarnīcu, atvēra manuskripta failu un metās pierakstīt.)

„Bez šaubām, bez šaubām viss notika tieši tā, jūs, šmaucēji, šarlatāni, šahs un mats jūsu maldiem! We are such stuff as dreams are made on,” viņa šņāc pie sevis, ciešāk tīdamās kašmira šallē. Savāda šalkšana atskan ošos, strūklas šaujas pret jumta šīferi. Rēgs pastiepjas pirkstgalos, norauj sērmūkša ogu un izgaist lietū.

 

Elzas Radziņas simtgadē

Latvijas Republikas Kultūras ministrijai,
Latvijas Republikas Izglītības un Zinātnes ministrijai,
Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai,
Latvijas Republikas Ministru prezidentam,
Latvijas Republikas Valsts prezidentam,
Dzejniekam Eināram Pelšam,
UNESCO Latvijas nacionālajai komisijai,
Eiropas Parlamenta Kultūras un izglītības komitejas priekšsēdētājai.

1

Šajās dienās, kad visi Latvijas teātra cienītāji svin mūsu skatuves karalienes Elzas Radziņas simto dzimšanas dienu, divi jaunieši, 17 un 19 g. v., atzina, ka viņiem Radziņas vārds neizsaka neko.

2

Arī citi jaunieši, vairums no tiem 13 līdz 15 gadus veci, neko nezināja ne par Elzu Radziņu, ne Veltu Līni un Lidiju Freimani, ne Antu Klints, Liliju Ēriku un Liliju Štengeli. Daces Akmentiņas un Bertas Rūmnieces vārdi viņiem bija tukša skaņa.

3

Šo jauniešu ģimenēs neviens nav redzējis Aleksandra Rusteiķa kinofilmu „Lāčplēsis”, nezina no galvas Edvarta Virzas sonetu „Baiga vasara” un nav apmeklējis Jāņa Esenberģa atdusas vietu Torņkalna kapos.

4

Divas sievietes autobusā Rīga–Viļaka–Baltinava nespēja nosaukt nevienu Ādolfa Alunāna lugu, nespēja nodziedāt Emīla Dārziņa dziesmu „Aizver actiņas un smaidi” un arī latviešu tautasdziesmā „Tur es dzēru, tur man tika” netika tālāk par pirmajām divām rindām. Savukārt vīrietis (52 g. v.), kurš, izdzirdējis dziedāšanu, viņām pievienojās, izpildīja šo dziesmu ar sagrozītu tekstu.

5

Habilitētais mākslas zinātņu doktors (85 g. v.) atklāja, ka nav redzējis Latvijas kultūras kanonā iekļautā Alvja Hermaņa izrādi „Garā dzīve”. Starp citu, jau 1958. gadā viņš atzina, ka nav lasījis Borisa Pasternaka romānu „Doktors Živago”, tomēr to kategoriski nosoda.

6

Šādi un līdzīgi piemēri mani mudina ar pastiprinātu atbildību izturēties pret mūsu kultūras mantojumu.

7

Jau trešo dienu pēc kārtas es vienatnē svinu Elzas Radziņas simto dzimšanas dienu. Veikalā Straub’s ir atlaide burbonam, un saldētavā ir vēl daudz kartupeļu frī, tādēļ paredzams, ka es atzīmēšu arī Lietuvas Republikas neatkarības dienu, rakstnieces Zemgaliešu Birutas jeb Konstances Augustīnes Grenciones vārda dienu, kā arī sekojošo Starptautisko dzimtās valodas dienu. Svinības plūstoši turpināsies ar Igaunijas Republikas neatkarības dienu un, visticamāk, nerimsies arī Kuveitas monarhijas neatkarības dienā, jo sevišķi tāpēc, ka tā sakrīt ar Tenesija Viljamsa nāves gadskārtu un latviešu biatlonista Kaspara Dumbra dzimšanas dienu. Ja arī dažas no šīm dienām man atmiņā nesaglabāsies, latviešu tautas vēsturiskajai atmiņai es neļaušu pazust nekad.

Noliecot galvu mūsu skatuves karalienes talanta priekšā,

Dr. philol. Kārlis Vērdiņš
St. Louis, MO

2017. gada 12. februārī

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri