— No krēslas līdz rītausmai

Par Timotija Snaidera grāmatu Par tirāniju: divdesmitā gadsimta divdesmit mācības (Jumava, 2017, no angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska).

Reiz grāmatveikalā biju liecinieks klienta un pārdevējas sarunai. Puisis vaicāja, kur veikalā esot filosofijas grāmatas. Lielas izvēles veikalā nebija, bet pārdevēja parādīja to, kas ir. Tomēr apmeklētāju interesēja kāda noteikta grāmata, kuras plauktā nebija. Viņš sāka meklēto mazliet raksturot, un izrādījās, ka domāts ir aforismu un domu graudu krājums. Pārdevēja viņu aizveda pie cita plaukta.

Neesmu pārliecināts, vai filosofi ir labākie domu graudu (dažādi interpretējams apzīmējums!) radītāji, bet vairāki izteikumi nepārprotami ir nogulsnējušies vispārizglītotu cilvēku apziņās. Piemēram, „domāju, tātad esmu” vai „divreiz vienā upē neiekāpsi”. Dīvainā kārtā dažus var atrast arī Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa darbos, lai gan viņu tomēr nevar uzskatīt par tipiskāko filosofijas aforismu jeb, laikmetīgāk izsakoties, „saundbaitu” radītāju. Viens, kas palicis prātā no studiju laikiem, ir gana tēlains: „Minervas pūce izlido, kad iestājas krēsla.” Frāze atrodama Tiesību filosofijas priekšvārdā.

Krēsla

Dievietes Minervas jeb Atēnas pūce izsenis kalpojusi par gudrības simbolu, un Hēgeļa tekstā tiek attiecināta pirmām kārtām uz filosofiju, kas spēj saprast jau noformējušos lietu kārtību, nevis pateikt priekšā, kādai tai vajadzētu būt. Tomēr izteikums diezgan precīzi raksturo vēsturi kā zinātni – arī tā pasauli apraksta vienmēr novēloti. Ir dzirdēti pat vēsturnieku apgalvojumi, ka to vai citu notikumu vēsturi vēl nevar uzrakstīt, jo tie ir pārāk neseni.

Šī vajadzība pēc distances laikā uzrāda, ka nesenās pagātnes pētniecība nav vienkārši mēģinājums saprast konkrēto laiku. Ja tā būtu, tad patiešām jebkurš notikumu aculiecinieks būtu vēsturnieks, jo kaut kādā ziņā saprot laiku, kurā dzīvo vai dzīvojis. Vēsture rada specifiskus laikmeta aprakstus, skaidrojumus un izpratnes. Cita starpā tā izmanto noteiktu teorētisku un terminoloģisku ietvaru, piemēram, pagātnes liecības vēsturnieku tekstos sakārtojas stāstos par revolūcijām, nacionālismu, reliģijām vai tirāniju. Nāk jauns vēsturnieks un piedāvā jaunu ietvaru, jaunu versiju, jaunu stāstu.

Timotijs Snaiders (Timothy Snyder) ir viens no šādiem vēsturniekiem. Viņš ir Jēlas Universitātes profesors, specializējas Austrumeiropas vēsturē un ievērību izpelnījies pirmām kārtām ar spēju piedāvāt jaunas perspektīvas uz nosacīti pazīstamām tēmām. Atbilstoši viņš izpelnījies gan oriģināla, gan kontroversiāla pētnieka slavu. Viņa nozīmīgākie darbi ir Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu (Bloodlands), izdota 2010. gadā, un Melnā zeme: Holokausts kā vēsture un brīdinājums (Black Earth), kas izdota 2015. gadā. Grāmata Asinszemes 2013. gadā iznākusi arī latviešu valodā. Abi divi ir pietiekami apjomīgi un daudzslāņaini darbi, kurus grūti īsi raksturot. Tomēr Latvijas kontekstā pirmām kārtām nozīme ir tam, ka viņš ļoti lielu uzmanību pievērš Austrumeiropai, kas viņa darbos parādās daudzveidīga un komplicēta, nevis tikai kā arēna, kurā darbojas pazīstamās figūras – Vācijas un Krievijas lielvaras. Viņa Austrumeiropā ir arī Ukraina, Baltkrievija, Polija, Baltijas valstis. Snaiders lasot un runājot 11 valodās, kas viņam ļāvis izmantot arī plašu Austrumeiropas arhīvu materiālu. Padomju režīmu viņš apraksta kā atšķirīgu no nacistiskā, tomēr cenšas parādīt ne tikai tā ieguldījumu uzvarā pār nacistisko Vāciju, bet arī tā noziegumus. Holokausts ir Snaidera uzmanības centrā abās grāmatās, un arī šeit viņš mēģina paplašināt diskusiju lauku, pievēršot uzmanību ne tikai lielajām tēmām, piemēram, koncentrācijas nometnēm, bet arī tam, kā nacistu (un padomju) ideoloģija izpaudās konkrētās darbībās visās okupētajās teritorijās un režīma iekšienē.

Rītausma

Pēc Snaidera domām, vēsture ne tikai ļauj saprast pagātni, bet arī glabā pamācības tagadnei un nākotnei. Viņš nekautrējas savu viedokli paust gan lekcijās, gan grāmatās – tai skaitā, cik var nojaust, darbā Ceļš uz nebrīvību: Krievija, Eiropa, Amerika (The Road to Unfreedom), kam jānāk klajā šī gada aprīlī (nosaukums ir parafrāze par vēl viena slavena brīvības aizstāvja Frīdriha Hajeka (Friedrich Hayek) 2. pasaules kara laikā rakstītu darbu Ceļš uz dzimtbūtniecību (The Road to Serfdom)).

Vēstures mācībām ir veltīta arī nelielā grāmatiņa Par tirāniju: divdesmitā gadsimta divdesmit mācības (On Tyranny), kas tika izdota 2017. gadā un tajā pašā gadā pārtulkota latviešu valodā. Tā patiešām ir neliela, latviešu izdevumā teksts ir uz kādām 70 lappusēm, valoda vienkārša, un saturiski tajā var atrast tieši to, kas virsrakstā solīts – divdesmit mācības. No vienas puses, šī vienkāršība var mulsināt, no otras, tas droši vien ir pamats grāmatas popularitātei. Šobrīd, kad rakstu, grāmata jau 28. nedēļu ir New York Times dižpārdokļu sarakstā un pabijusi arī tā augšgalā.

Manuprāt, grāmatai ir iespējami vairāki lasījumi. Minēšu divus.

Pirmais.

Šī ir grāmata, kas rakstīta konkrētam laikam un konkrētai sabiedrībai. Jau priekšvārda sākumā Snaiders pasaka, ka raksta „mums”, kas šajā gadījumā ir amerikāņi. Ir 2017. gada sākums, jaunais prezidents Donalds Tramps ir stājies amatā, daudzi demokrāti dzīvo sliktās priekšnojautās – vai tiešām ASV, kas gadu desmitiem ir pozicionējusi sevi kā brīvības aizstāvi un paraugu citiem, varētu kļūt par autoritāru valsti vai par tirāniju? Vēl pirms gada šāda doma šķistu absurda, bet tagad viss šķiet iespējams… Turklāt Tramps varētu būt tikai daļa no lielāka procesa, ko nav nemaz tik viegli fiksēt, bet gaisā jūtamas pārmaiņas – demokrātija un liberālās vērtības nekur vairs nešķiet pašsaprotamas, arvien vairāk cilvēku sāk runāt, ka demokrātija ir izsmēlusi sevi, valstis, kuras bija teju vai pārņēmušas Rietumu valstu iekārtas un dzīves modeļus, pēkšņi pasludina tos par svešiem, kaitīgiem un nicināmiem.

Šādā situācijā kaut kas ir jādara, un arī vēsturnieks Snaiders dod savu artavu brīvības un demokrātijas nosargāšanas labā. Viņš brīdina, ka bezrūpīgie laiki, kad Rietumu intelektuāļi varēja nodarboties ar pašironiju un paššaustīšanu, ir beigušies. Pārāk daudz ir likts uz spēles. Cilvēks, kurš netic, ka viņa dzīve varētu tikt pakļauta beztiesiskai patvaļai, var ķengāties par likumiem un brīvībām, bet, ja šāda iespēja ir reāla, tad ir vērts nopietni padomāt, kas notiktu, ja lāsti piepildītos. Diemžēl cilvēku vārdiem un izvēlēm ir nozīme, vēsture nenotiek automātiski, tajā nenotiek nenovēršama virzība uz kādu gala iznākumu, tāpēc cilvēku lēmumi var ietekmēt vēstures gaitu. Snaidera ieteikums ir atcerēties dažas vēstures mācības un ņemt tās talkā, lai brīdis, kad pie varas nāk tirānija, nekad nepienāktu.

Principi ir savā ziņā vienkārši, piemēram, „nepakļaujies priekšlaikus”, proti, cilvēki veicina tirāniju izveidošanos, kad mēģina izpatikt autoritāristiem un izpildīt pat tās viņu vēlmes, kas šķiet neiespējamas. „Aizstāvi institūcijas”, jo tas, ka demokrātijai raksturīgās institūcijas, piemēram, vēlēšanas šobrīd pastāv un nešķiet īpaši aizraujošas, nenozīmē, ka tās nevarētu kādu dienu pazust. „Tici patiesībai”, jo, ja tu neatbalstīsi tos, kas cenšas noskaidrot patiesību, piemēram, medijus, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš būs gatavs ar tevi manipulēt. Un tā divdesmit mācības.

Ar šīm mācībām ir vairākas problēmas. Lai gan Snaiders tās smeļ no vēstures, nopietna mēģinājuma pamatot nav, katrai ir pielasīti kādi ilustratīvi piemēri, bet tik dažādi un nejauši, ka teikto grūti uztvert kā dziļās vēstures studijās balstītu secinājumu. Pamācošais stils arī mazliet kaitina. Viena lieta, ka nav nemaz tik skaidrs, vai šobrīd mēs atrodamies situācijā, kurā tirānijas draudi patiešām ir reāli. Ja nav, tad kopējais tonis šķiet pārspīlēts. No otras puses, Snaidera padomi balstīti priekšstatā, ka sabiedrības likteni izšķir individuālo cilvēku izvēle, un kaut kādā ziņā tas tā, protams, ir, bet vismaz tie, kuri dzīvojuši autoritāros režīmos, manuprāt, uztvers Snaidera ieteikumus („Skaties acīs un sāc sarunu”, „Saglabā mieru, kad notiek neiedomājamais”) kā naivus.

Otrais lasījums.

Snaidera pamācības tomēr nevar uztvert kā Amerikas liberālajiem intelektuāļiem domātu viegli sagremojamu barību. Viņa pamācības patiešām ir vēstures pieredzē un izziņā balstītas. Man šeit gribētos akcentēt motīvus, kuri, manuprāt, grāmatā ir klātesoši, bet nav pietiekami uzsvērti. Pirmkārt, Snaidera stāsts ir par to, ka cilvēki, kuri ir bijuši klāt, kad viņu sabiedrībā ir veidojušies autoritārie režīmi vai tirānijas, ne vienmēr šo procesu ir skaidri sapratuši un novērtējuši simptomu bīstamību. Tikai vēsturnieks, atskatoties atpakaļ, var pamanīt, kas bija ļaunu vēstošie signāli un liktenīgās izvēles. Un tā arī ir tā vēstures mācība nākotnei – tirānija veidojas pamazām, soli pa solim, katrs no soļiem laikabiedriem varbūt nešķiet nekas īpašs, bet rezultāts ir vardarbīga un tirāniska sabiedrība. Tāpēc šie simptomi ir jāzina un jārīkojas atbilstoši.

Otrs motīvs attiecas uz situāciju, kad autoritāra sabiedrība ir jau izveidojusies. Tad ar simptomiem nodarboties jau ir par vēlu, bet tas nenozīmē, ka neko nevar darīt. Tomēr vēsture liecina, ka sadumpoties pret tirāniskiem režīmiem nav viegli. Viens no iemesliem ir tā saucamās racionālās izvēles problēma. Ja mēs visi sadumpojamies, tirāns ir bezspēcīgs, bet es nekad nevaru būt pilnīgi drošs, ka tad, ja es sadumpošos, pārējie man pievienosies, tāpēc neviens neriskē un dumpis nenotiek. Daļa no Snaidera pamācībām ir vērstas tieši pret šīm bailēm, lai gan patiesībā jau neatrisina problēmu. Tomēr viņam ir taisnība – ja mēs veidosim uzticības pilnas attiecības ar citiem, ja skatīsimies cits citam acīs, ja nebaidīsimies izcelties, palīdzēsim citiem, būsim patrioti, būsim tik drosmīgi, cik spējam, tirānijai nav izredžu. Vēsture gan liecina, ka šis „ja” var izspēlēties dažādi.