Baltā kleita

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Rasa Jansone ir vizuālās mākslas māksliniece. Izmantojot glezniecību un instalāciju, pārsvarā strādā ar dzimtes jautājumiem un nereti savā mākslā izmanto tekstu. 2016. gadā pabeidza Literāro Akadēmiju Gunta Bereļa prozas meistarklasē.

 

Viss iesākās pavisam nevainīgi. Mēs krietni izsmējāmies, kad viņš kā starp citu piesolīja nemirstību, dažādos veidos aprādot, ka tā ir daudz vērtīgāka par nevainību. Tikai vēlāk sapratu – to viņš neteica par mani, mana baltā kleita līdz puslielam, notraipīta ar sūnām un visu pārējo, viņam nebija ne prātā. Runājot par nevainību, viņš domāja sevi.

Un bija tik daudz ko apdomāt vēlākajos gados; tajos, kas tikai nāca un nāca pār mani kā viļņi. Mani apdullināja mūžības troksnis, bet pēcāk es pieradu un šūpojos kā skaida putu bangās, un gaisma bija visur – arī ūdenī.

Kaut gan jādzīvo man bija mežā, zemei pieplakušā zaru būdā, uz kuru viņš bija izraidīts, un viņa māte tur vairs neiespēja neko, kaut plēsās kā traka. Viņa jau neko nezināja un tā arī neuzzināja. Kaut gan reizēm man šķiet, māte nojauta – viss notiekošais ir teātris, tieši teātris – skatuve, pūderis, rampu gaismas kontrasts ar tumsu tik liels, ka neredz salāpītos elkoņus –, un intuitīvi pielāgojās apstākļiem.

Es šodien varētu apgalvot – jo kurš gan spētu pierādīt pretējo, visi, kas gribētu protestēt, sen miruši vai pazuduši –, ka es pati uzrakstīju tās beigas. Un pievienot šim apgalvojumam zemsvītras paskaidrojumu, kāpēc beigas ir tieši tādas, ka nekādas citas beigas tolaik vispār nebija iespējamas – atšķirībā no stāstiem, kuri tiek pierakstīti šodien. Es varētu iet vēl tālāk. Apgalvot, ka visa luga ir mana. Bet kāda tam būtu jēga? Tas būtu joks, par kuru varētu smieties tikai es pati. Un kurš gan šādā apgalvojumā klausītos? Arī es pati, lietus lāsēm krītot uz būdas jumta. Nē, mans uzdevums ir cits. Es gribu izstāstīt, jūs jau nojaušat – patiesību. Kāds bramanīgs vārds, vai ne. Uzmanību pieprasošs, sarkans un kvēlojošs. Tūlīt tas pārsprāgs un piešķiedīs pilnas acis ar – ar neko. Un patiešām – nekas. Es taču varu vismaz mēģināt.

Reizēm tas ir vienkārši nogurums. Tik daudz gadu pagājuši, bet vēl arvien tieku lasīta tikai kā simbols baltā kleitā, nevainīga, no mūžības bērza nodīrāta tāss, ar kuru nevienam nenāk prātā iekurt ugunskuru, kur nu, es kvernu muzeja vitrīnā, un neviens netiek man klāt, lai paņemtu rokās un atklātu, ka tāss otrā pusē ir iespējama dzīvība – nu kaut vai zirnekļu mātes un viņas ligzdas veidolā.

Nav jau tā, ka es, mūžības paralizēta, neesmu kāju spērusi ārpus šī meža. Šejienes kalnaines ir diezgan laba vieta, kur brīvi dzīvot, paliekot nepamanītai. It sevišķi, kad te atrada naftu – tad visi kļuva ļoti aizņemti, ļoti norūpējušies par īstajām lietām. Un tad vēl demokrātijas pieklājība un nesenie alternatīvu dzīvesveidu meklējumi – ar skujām aplipusi jaunava nevienu sen vairs īpaši nesatrauc. Tā nu es varēju brīvi klaiņot. Tikai ar lielu novēlošanos atklāju, ka šai zemē bijis karš. Izrādās, karalis uz pāris gadiem mūs tolaik bija pametis. „Nuja”, es nodomāju, šķirstot vecas avīzes silti sakurinātajā bibliotēkā pavisam netālu no sava meža.

Vispirms man jāsaka, ka pilnīgi muļķīgs ir klasiskais manu un viņa attiecību skaidrojums „labajām meitenēm vienmēr patikuši sliktie puiši”. Protams, lugas teksts ir ļoti aizslēģots, tā patiešām ir īsta spēle ar netiešiem mājieniem un aplinkus gājieniem, bet tomēr – tekstā taču ir izlasāms, ka meža būda par manām mājām varēja kļūt tāpēc, ka tur „klusums un dziesma”. Kur vēl skaidrāk? Viņš mācēja teikt teikas un pasakas stāstīt, un man tas patika. Ja nebūtu bēgusi uz šejieni, bet apprecējusi godīgu zemnieku, tādu pašu kā mans nabaga tēvs, nebūtu ne pasaku, ne lasīšanas. Man vajadzēja kādu, kas saprastu stāstu valdzinājumu, kādu, kas nemaisītos pa kājām brīdī, kad man pašai būtu daudz un ilgstoši jālasa.

Krietnu laiku mēs mierīgi nodzīvojām kopā būdā. Es daudz no viņa mācījos. Par ekspozīciju, protagonistu, antagonistu, iekšējo un ārējo fokalizāciju, nu, jūs jau zināt. Viņam patiešām bija stāstnieka ķēriens un klausīties es pratu. Vasaras vakaros sēdējām pie saules izsildītas būdas sienas un lasījām viens otram priekšā. Kad ilgi biju lasījusi un viņš, raudzīdamies man acīs – vienā brūnā, otrā zaļā –, apkampa manus ceļus un kā šauboties vilka „visās sievās velna vara”, es laidu viņa matu cirtas caur pirkstiem un izklaidīgi atkārtoju „visās, visās”. Mana galva balstījās pret būdas sienu un mežā lēnām sabiezēja krēsla. Es aizvēru acis.

Kad atkal tās atvēru, sapratu, ka esmu stāvoklī. Un vēl es sapratu, ka tagad, ja gribam pabeigt savu lugu, viņam jādodas prom. Par to jau bijām runājuši – rakstniekam galu galā jāceļo, jāgūst jauni iespaidi, daudz un nesātīgi, un viņš bija palicis nemierīgs. Kaut gan to, ka tā būs nevis mūsu luga, bet viņējā, es sapratu tikai vēlāk. Tāpat kā to, ka tiks ievārīta pamatīga putra ar visiem tiem simboliem un manu balto kleitu. Nejutos tajā diez cik ērti. Tā bija jāmazgā katru vakaru, jo nosmērējās no būdas sodrējiem vien. Labprātāk staigāju viņa vecajās, izstaipītajās biksēs. Bet tas viņam nepatika.

Tā nu viņš aizceļoja. Apsolīja rakstīt un savu solījumu turēja. No baltās kleitas es pašuvu paladziņu un krekliņu. Un sāku gaidīt.

Kā viņam izdevās triks ar mūžību, vēl arvien neesmu sapratusi. Sākotnēji nemirstība izpaudās kā pārlēcieni laikā. Vispirms es pamanīju, ka ciema bibliotēkā ir sveša bibliotekāre. Kad apvaicājos, kur gan palikusi iepriekšējā, ar kuru kopā mēdzām dzert kafiju un pārspriest izlasīto, saņēmu izbrīnītu atbildi, ka bibliotekāre, kur jau tas laiks,  kopš pensionējusies. Un es bibliotēku apmeklēju ik pārdienas! Tāpat manā būdā pēkšņi parādījās un atkal nozuda dažādi priekšmeti, ne tikai grāmatas. Atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju kafijas dzirnaviņas plauktā pie loga. Vēroju savu tumšo siluetu uz dzirnaviņu pulētā sāna un skaidri zināju, ka redzu tās pirmo reizi. Un tikpat skaidri zināju, ka esmu ar tām malusi kafiju jau neskaitāmus rītus. Kādu dienu kopā ar kārtējiem lugas fragmentiem rediģēšanai, jautājumiem un ierosinājumiem saņēmu atsevišķi sūtītu vēstulīti ar vienu vienīgu jautājumu: „Nu, kā tev patīk?” Aploksnes otrā pusē bija pavirši uzšņāpta bezgalības zīme.

Un atkal nekā, es nodomāju, lasot patiešām satriecoši nostrādātas ainas ar sfinksu, kuģa katastrofu un kronēšanu trakonamā. Atkal nekā. Bet es taču biju sūtījusi vēstules un zīmējumus – un, kad iestājās nemirstība, arī fotogrāfijas – ar gaismas apspīdētiem pirkstiņiem, ar matu sprogu uz sasvīduša pakausīša, ar odu tīkla pasargātu miegu, ar muti bez zoba un ar sevi pašu rūtainā kreklā, sasietā virs nosauļotas nabas, kovbojzābakiem kājās, pie malkas grēdas mirdzošu cirvi rokā un izkaltētu baraviku virteni kā laso virs galvas; pie galda, nokrauta ar jaunām grāmatām; pie gaiļbiksīšu un vilkābeļu vīna baloniem; galu galā, pie mašīnas stūres ceļā uz pamatskolas un vēlāk augstskolas izlaidumu –, un ikkatrā kadrā, pat ja biju tur viena, bija nojaušama maza, sprogaina un ātri augoša ēna, un es biju lepna kā melnzobaina troļļu māte un mežs bija silts un labsirdīgs; bet atkal – nekā. Sākumā viņš kaut kā neveikli taisnojās. Teica, ka mani spožie mājas dzīves apraksti ir tik poētiski, tik pašpietiekami, ka tiem neatrodas vieta viņa, tas ir, mūsu lugā. Ka tiem nav simboliska atvēziena. Ko tu domā ar „pašpietiekami” un kas, tavuprāt, ir „simbolisks atvēziens”, es rakstīju mobilajā telefonā. Viņš neatbildēja. Toties atsūtīja garu sarakstu ar literārajām rezidencēm, uz kurām nolēmis pieteikties.

Tā nemirstība. Viņš patiešām kaut ko ar to izdarīja. Tā attiecas tikai uz mani, jo bērns izauga, bet es nenovecoju. Reizēm es domāju, ka mūžību viņš aiztaupījis arī sev, jo sen vairs nesaņemu ne vēstules, ne īsziņas. Kaut gan – varbūt viņš vienkārši izdarīja savu darbu, uzrakstīja savu lugu līdz galam. To izdeva vienlaicīgi gan dāniski, gan norvēģiski un tad jau tulkoja visās iespējamajās pasaules valodās. Tas ir grandiozs darbs un varbūt vajag vēl pāris mūžību, lai no tā attaptos. Ik mēnesi es saņemu pārskaitījumu no ārzonās aizbarikādētas, nenoskaidrojamas firmas ar gadiem nemainīgu ierakstu maksājuma uzdevuma ailītē – „par iedvesmu un lasīšanu, un skatīšanos”.

Par skatīšanos, jā. Es eju un skatos visus iespējamos lugas uzvedumus, un tieši skatīšanās man sagādā vislielākās raizes. Kad sēžu mūsdienās ar teicamu ventilāciju aprīkotajās teātra zālēs un atkal redzu savu balto kleitu, nemainīgi mirdzošu drošinātāju visiem pasaules grēkiem, un sievietes man aiz muguras, pa labi un pa kreisi, parterā, ložā un visos balkonos līdz pat apzeltītajiem griestiem pievērtām acīm skandē līdzi tekstu un raud – es apjūku, es nesaprotu. Starpbrīdī vienmēr steidzos uz kafejnīcu, badīgi dzeru vīnu un ausos, vai nesadzirdēšu kādu iebildi, kādu atzīšanos. Pēc izrādes beigām ausos vēl vairāk un kavējos iestāties rindā pēc mēteļa, lai noklausītos pēc iespējas vairāk sieviešu sarunu. Tualetē mazgājot rokas, noskatos, kā viņas atsvaidzina grimu un ilgi klusē, uzlūkojot sevi spogulī, abām rokām ieķērušās skandināvu dizaina izlietnes malā. Manā nemirstībā laikam ir ieperinājies kaut kas jauns, jo pēdējā laikā es pati uzsāku sarunas. Vēršos pie svešiniecēm tualetes rindā un vaicāju, vai viņas nejūt mulsumu. Vismaz par galvenā varoņa repliku „mana māte, mana sieva, tu nevainība!” pašās izrādes beigās. Es skatos viņās un saku – vai jums nešķiet, ka vienai dzīvai sievietei tas tā kā būtu par daudz? Vai jums nešķiet, ka tas ir nerealizējams plāns, pat ja jums būtu izsniegta mūžība? Svešinieces skatās uz mani ar piesardzību. Reizēm ar uzjautrinājumu. Bet visbiežāk viņas vienkārši novēršas. Tikmēr ir izstāvēta rinda. Auskariem uzzibsnījot sienas flīzēs pēdējo reizi, viņas nozūd manam skatienam aiz šaurajām kabīņu durvīm. Tās tiek aizvērtas diskrēti, bez trokšņa. Tad man gribas skriet uz garderobi, izmētāt viņu kažokus un zābakus, sūdzēties garderobes zēnam – bet ko es viņam teikšu? Ziniet, tā nav taisnība! Būtne baltajā kleitā, tā gaidītāja, tā neesmu es! Tā nav neviena! Es varu to pierādīt, man ir vēstules! Un vismaz simtpiecdesmit gadu. Un neviena sirma mata. Nu protams. Garderobes zēns vērsies manī nogurušu skatienu. Tik gara darba diena. Viņš sajutīs vīnu manā elpā un varbūt pieklājīgi apjautāsies, vai es gadījumā neinteresējos par režijas teoriju. Vai teātra kritiku. Un vai man nav problēmu personiskajā dzīvē – ja vien viņš būs gana drosmīgs.

Un vakar es biju uz kārtējo iestudējumu tādā jaukā pilsētā Rīga samērā netālu no mana meža. Viņiem ar teātra mākslu viss esot vislabākajā kārtībā, to sen jau raksta avīzēs. Biju mazliet uzposusies, uztraukusies. Un pēc tam četras stundas garš, arvien kāpjošs izmisums. Pēc pirmā cēliena gribēju noslēpties tualetes kabīnē, lai rakstītu uz spoguļa ar lūpukrāsu – pieprasu jaunu interpretāciju! – vai kaut kā tamlīdzīgi, un apakšā mans vārds lieliem burtiem, skaidri un gaiši. Bet tad iedomājos par teātra apkopēju, kas patlaban dodas ceļā no savas būdas uz darba vietu pilsētas centrā, un atgriezos skatītāju zālē.  Kad beidzot izkļuvu no teātra, biju gatava nozvērēties, ka šī nudien ir pēdējā reize. Vīns spieda uz plakstiņiem un pēc iespējas ātrāk gribējās tikt prom, atpakaļ uz būdu. Bet tad es izdzirdēju tādu kā strīdu turpat pie teātra un saausījos. Viņas bija divas. Aizslēpos aiz kolonnas un uzmanīgi virzījos tuvāk balsīm. Pat ja būtu nostājusies viņām blakus, šaubos, vai tiktu pamanīta. Sadzirdēju savu vārdu. Vienreiz, otrreiz. Mana vecā sirds pēkšņi sāka pukstēt. „Klau, bet viņas slavenā replika „caur tevi mans mūžs bija daiļš dziedājums” – un ja nu tā vienmēr tikusi pārprasta?” Es piespiedu roku pie mutes. „Un ja nu, pamainot akcentus, viņu pašu varētu mazliet atdzīvināt?” Kaut kas ieplūda manā asinsritē, trauksme un izbrīns, un vēl kaut kas, to es izdomāšu vēlāk. „Kā tu to domā? Varbūt jēdzīgāk būtu rakstīt visu no jauna – un par katru dienu tajā būdā,” iebilda otra. „Es nezinu,” vilcinājās pirmā. „Būda taču ir piemineklis. Pamēģini tam pieskarties. Vai vismaz tikt pāri slieksnim. Bet tur varētu būt tā kleita – un to gan mēs varētu…” viņa pieklusināja balsi, un beigas es nesadzirdēju. Brīdi viņas skatījās viena otrā un sāka smieties. Tad atvadījās, lika nosveicināt bērnus un šķīrās, aizejot katra uz savu pusi. Paliku aiz kolonnas vēl brīdi, piespiedusi pieri pie tās vēsā sāna. Kaut kur bija pazudis viens mans pašadītais dūrainis. Es taču nevarēju vienlaicīgi skriet viņām abām pakaļ. Bet paspēju saklausīt, ka rīt viņas tiksies uz kafiju. Es atkārtoju kafejnīcas nosaukumu pie sevis trīs reizes. Es to uzmeklēšu. Es stādīšos priekšā. Un man laikam ir pāris ideju.

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri