Atgriezties mājās pie savējiem

 

Par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu Dievaines (Pētergailis, 2017).

 

Recenzijas nosaukumā minētā atgriešanās Dainas Sirmās trešā krājuma kontekstā nolasāma vismaz divējādi – kā dzejnieces aizceļošana atpakaļ pagātnē, lai apkārt klīstoša nākotnes rēga veidolā ielūkotos savas dzimtas ļaužu un daudzu citu personību laiktelpās, un kā atgriešanās pie lasītājiem, sniedzot iespēju caur savdabīgo valodas un vēstures izjūtu iepazīt arvien jaunus viņas radītās tekstuālās pasaules nostūrus. Krājuma ģeogrāfija un laiks izplešas krietni ārpus pašas dzejnieces māju robežām, nonākot līdz Pētera Barisona dzimtas hronikai (Komponista Pētera Barisona mājās Skudrās), Viļa Cedriņa un Mirdzas Čuibes attiecību impresijām (Vilis Cedriņš. Mirdza Čuibe), vēsturiskajai Valmieras degšanai (Valmieras degšana), epizodēm no kāda itāļu augstmaņa dzīves (Vespio) un pat Nāves jūras krastiem (Nāves jūra. Ceļojums). Dievaines iespējams uzlūkot arī kā Sirmās līdzšinējās dzejas poētikas pilnbriedu un zināmā mērā galapunktu – nenoliedzot pieņēmumu, ka autori interesējošās tēmas un motīvi nemitīgi tiecas virzībā uz bezgalību. Respektīvi, viņas dzejai šķietami nav robežu visdažādākās vēsturiskās pieredzes rekonstruēšanā, kamēr vien pašai autorei tas ir interesanti, apmēram tāpat kā ar igauņu klasiķa Matsa Trāta Haralas dzīvesstāstu apjomīgo tekstu korpusu. Abu iepriekšējo krājumu – Kailsals (2012) un Iekšpagalms (2014) – kontekstā Dievaines iespējams teorētiski pieņemt par skaļi nepieteiktas triloģijas noslēgumu, ja vēlamies vienkārši spēlēties ar skaitļa „trīs” maģisko pievilcību. Vienlaikus Sirmā laikam uzklausījusi iepriekš izskanējušo kritiķes Andas Baklānes aicinājumu „pieķerties kādai garākai dzejas formai”1, un jaunāko krājumu veido gandrīz tikai klasiski izkārtoti dzejoļu cikli. Varbūt turpmāk dzejniece mūs pārsteigs ar poēmu vai reanimēs kādu vairāk piemirstu liroepikas žanru, teiksim, balādi?

Neizbēgama ir vēlme Sirmās dzeju skatīt plašākā latviešu vēstures dzejas kontekstā, un priekšteču nudien netrūkst. Uzreiz nāk prātā Uldis Bērziņš un Vizma Belševica, taču vēsturiski motīvi parādās arī Vācieša, Čaklā, Petera, 20. gs. 30. gadu pozitīvistu un citu latviešu dzejas klasiķu tekstos. Dzejniece arī pati teikusi, ka uz viņu lielu ietekmi atstājis tieši 20. gs. pirmās puses autoru rakstītais: „Man patīk klasiskā dzeja – smaga, balādiska. Vilis Plūdons, Jānis Akuraters, Veronika Strēlerte. Politiski un patriotiski ievirzīta dzeja – tā ir viena no manām ierosmēm.”2 Sirmās unikalitāte slēpjas spējā minētās pagātnes autoru balsis izlaist cauri personiskajai pieredzei un pasaules redzējumam, tostarp arī valodas izjūtai, kur sastopama jaunākajā latviešu dzejā neierasti lakoniska un raupja izteiksme, ko papildina atklāti naturālistiskas detaļas, nemēģinot apelēt pie lasītāja jūtām ar lētu sentimentalitāti vai sakāpinātu patosu. Labs piemērs šādai poētikai ir kara radīto šausmu attēlojums ciklā par Barisonu dzimtu: „retumis tomēr kūtsmēslos novārtīti / kritušo pirkstiņi acu āboli iekšas / lien ārā no zemes // māte Ede tos mazgā pie akas ar ziepēm / tin linu lupatā” (24. lpp.). Vienkārši, brutāli un efektīvi, tajā pašā laikā kaut kāds neizsakāms vieglums piemīt tam, kā dzejniece uzbur šo ainu lasītāja prātā. Neizpaliek arī Sirmajai ierastais prozaiskums – kā teksta organizēšanas principu viņa joprojām daudz labprātāk izmanto aculiecinieka vērojumu (tāpēc arī dzejoļi brīžiem atgādina vēstures avotu pārstāstus vai, kā viņa pati iepriekš mēdza norādīt, gida stāstījumu), kurā poētisko slāni rada autentisku detaļu bagātība, vecvārdi, vietvārdi un pašas autores unikālā intonācija. Taču dzejnieces kroņa numurs ir muzikalitāte un ritms, kas palīdz lasītāja prātā atdzīvināt iztēlotās ainas, piemēram, ciklā Valmieras degšana: „pilsētu sārtā! / knauši knieš nāsis negauši rauš / čammas muļļas kronē / vietvalžus viltvāržus tumšsārtās mantijās / sīkpirži savairojušies kā truši” (64. lpp.). Asonanses un aliterācijas piešķir dzejolim gandrīz vai buramvārdiem raksturīgu skanējumu, tikmēr tā agresīvais saturs attāli sabalsojas ar mūsdienu interneta portālu komentāriem par politisko situāciju valstī. Šādas neparastas sintēzes rezultātā dzejolis tiecas uz pārlaicīgumu, ko var piedēvēt arī citiem Sirmās darbiem.

Sirmās dzejas balss un vēstījums visvairāk asociējas ar jau pieminētās Vizmas Belševicas vēstures tēmai veltīto dzeju, precīzāk, iespējams runāt par atsevišķām paralēlēm abu dzejnieču attieksmē pret vēstures ietekmi uz tautas sirdsapziņas un stājas veidošanos (vai – gluži pretēji – mīkstčaulību), kā arī vēsturiskām personībām. Dainu Sirmo vairāk saista personiskās, intīmās traģēdijas – ciklā, kas veltīts dzejnieku Viļa Cedriņa un Mirdzas Čuibes mīlestībai un Cedriņa nāvei izsūtījumā, viņa spilgti apraksta iztēloto abu mīlētāju juteklisko tikšanos pēc Cedriņa nāves: „ātrāk projām no pūstošās miesas uz mirdzu / kā viņa kaira palagos kārpās miroņa rokās // sniegavīrs man naktīs gulstas blakām / gulta kā ledus vanna / sniegavīrs tekalē gurnos / pa iemītām taciņām sievietes augumā / sniegavīrs vīrs sniegā nezin kur” (61. lpp.). Tikmēr Belševica lielāku uzmanību velta t.s. „lielā naratīva” izpētei, kaut vai rakstot par Neredzīgā Indriķa nāves brīdi, kurā izskan klajš nosodījums dzejnieka sadarbībai ar vāciešiem: „Tu gaudens, laimīgais! Tik žēlojams un vārgs / Tavs mūžs zem viņu mīkstām rokām gumzās, / Un priekšā paradīzes brīvestība – zārks. / Tad ko tu gaidi? Ej! No tumsas tumsā.” (no krājumā Dzeltu laiks ievietotā cikla Laika raksti, 113. lpp.). Interesanti, ja raugāmies uz vēstures traktējumu, tad Sirmās dzejā tas šķiet drīzāk ciklisks, vērsts uz mitoloģiskā, bezgalīgā laika iedzīvināšanu, ko apliecina arī tādi dzejoļi kā Sērga, mēness dārzā mēness tveicē un īpaši Ezers. Teika, kamēr Belševica Laika rakstos stingri pieturas pie hronoloģiskā plūduma un tā radītajām likumsakarībām.

Dievaines salīdzinājumā ar Iekšpagalmu ir izteikti „mājīgāks”, sirsnīgāks krājums, šeit vairs neatradīsim tik robustus tekstus kā Fosīlijas vai Ala, tomēr arī māju sajūtas radīšanai dzejniece izvēlas negaidītus skatpunktus. Labs piemērs tam ir grāmatas tituldzejoļu cikls, kurā ģimenes pulcēšanās saistīta ar mātes nāvi un aprakstīta mirušās ķermeņa mazgāšana pirtī, bet procesā izlietotais ūdens tiek sataupīts un izlietots dažādiem praktiskiem mērķiem: „miroņūdenī skalojam savas sejas / miroņūdeni sataupām burkās / pret dūrējiem lejam zemeņu ziedos / pret tārpiem lejam uz kāpostiem” (6. lpp.). Šeit lieliski nolasāma virzība pa vertikāli un tāds kā nepārtrauktais riņķojums, mirušās miesai (miroņūdenim) nonākot zemē un pēc tam atgriežoties atpakaļ izaudzēto dārzeņu veidolā pie dzīvajiem ģimenes locekļiem, šādi ciklam turpinoties faktiski līdz bezgalībai, gluži tāpat kā ūdens riņķojumam dabā. (Cita starpā ūdeņu semantiku krājumā Iekšpagalms visai rūpīgi apcerējusi Anda Baklāne, saistot to ar Junga arhetipiem un atrašanos uz pasauļu robežas.3) Sirmās meistarība šajā dzejolī slēpjas spējā eleganti sapludināt sakrālo un profāno slāni, aizstājot mirušās dvēseles abstrakto pārceļošanu aizsaulē ar gluži miesisku, fizisku procesu, taču nezaudējot to savstarpējo saistību. Šī fiziskā saikne ar mirušo māti iezīmēta arī abos pārējos Dievaiņu dzejoļos, kur māte „runā urnā uz naktsskapīša” un „nometas meitām uz pieres kā sarma” (7. lpp.). Tas, protams, ļauj runāt par latviešu mitoloģijas un dzīvesziņas dziļajām saknēm, kas ir būtiski elementi Sirmās dzejas pasaules strukturēšanai un organizēšanai. Tikai likumsakarīgi, ka arī krājums pēc pasaules klejojumiem noslēdzas ar atgriešanos mājās ciklā Pašu ļaudis. Tas ir elēģisks monuments dzejā, kas veltīts Latvijas lauku vecākajai paaudzei, un šajos dzejoļos cieši savijas nāves tuvošanās un aizejošās dzīves svinēšana, kamēr pāri visam jaušama neizbēgama mūžīgā turpināšanās (iespējams, lai šo smagnējo metafiziku padarītu mazliet gaisīgāku, krājumu ievada humoristisks dzejolītis-anekdote par apbedīšanas kantori SIA Mūžība). Šai brīdī lasītājs var itin mierīgi pāršķirt grāmatu atpakaļ uz sākumu. Vai arī atgriezties pie Dainas Sirmās debijas krājuma Kailsals. Vai pie Iekšpagalma. Izvēles iespējas ir vairākas, taču bezgalības priekšā tās visas, protams, kļūst vienādas.

Saistītie raksti:

  1. Baklāne A. Vijolnieks Kalpaks. Iekšējie Urāli. Latvju Teksti Nr. 6/2014 [22], 56. lpp.  (back)
  2. https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/dzejniece-daina-sirma-man-patik-baladiska-dzeja-14069593  (back)
  3. Baklāne A. Vijolnieks Kalpaks. Iekšējie Urāli. Latvju Teksti Nr. 6/2014 [22], 55. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri