Protests pret interviju

 

Janvārī Žaņa Lipkes memoriālā ar lekciju Protesta dzeja XXI gadsimta Krievijā uzstājās Sanktpēterburgas dzejnieks Roma Gonza. 2016. gadā iznāca viņa debijas krājums Не время для героев (Neīstais laiks varoņiem), kurā kritizēta Krievijas sabiedrība, kas izvēlas neredzēt un samierināties ar valstī notiekošo.

Sēžu taksī uz Vanšu tilta un nervozi skatos pulkstenī – drusku kavēju. Lekcija notiek otrajā stāvā. Kāpjot augšā, dzirdu repu krievu valodā ar Romas Gonzas vārdiem1 – to esmu aizvakar klausījies savā virtuvē. Par laimi, nekas vēl nav sācies. Aši pārcilāju prātā internetā uzrakto informāciju, tā daļēji pārklājas ar lekcijas saturu – ceļu pie dzejas Roma atradis caur panku kultūru, par anarhistu viņš dēvējas aizvien. Roma darbojies dzejas grupā Подельники (Līdzdalībnieki), tagad ir daļa no projekta Вольность (Brīvība). Sanktpēterburgas klubos Вольность pāris reižu gadā rīko labi apmeklētus lasījumus, dzejas festivālu, veido klipus2, kuros grupas biedri un pieaicinātie dzejnieki lasa protesta dzejoļus. Daļa šo video tiek atskaņoti lekcijā, viens no tiem veltīts Rīgai. Roma uzsver, ka tas ir pirmatskaņojums, jo video tīmeklī tiks ievietots īsi pirms Krievijas jaunā (viņš smejas) prezidenta vēlēšanām.

Izdzirdot vārdu savienojumu „protesta dzejnieks Krievijā”, prāts nevilšus konstruē diezgan romantisku tēlu – politiski aktīvu intelektuāli, vientuļu patiesības balsi, apspiestu mocekli. Roma Gonza tāds nav. Gatavojoties sarunai, no interneta dzīlēm izvilku divus trāpīgus pastāstiņus no viņa biogrāfijas: reiz Romas dzejoļi nonāca pie kāda drauga, kas sēdēja cietumā. Ieslodzītie dzejoļus novērtēja atzinīgi, un Roma uzskata to par labāko kritiku.

Otrs pastāstiņš ir garāks, Roma to atkārto arī lekcijā. Viņš runā ekspresīvi un pārliecināti, aktieriski žestikulē un maina intonācijas – redzams, ka lasījums un uzstāšanās ir jau pārbaudīta, ne pirmo reizi Roma ir publikas priekšā, tur viņš jūtas ērti. Reiz gadu četrpadsmit vecumā ar draugiem mūziķiem viņi nopirkuši aliņus un nolēmuši iedzert pagalmā. Draugiem līdzi bijušas elektriskās ģitāras un pastiprinātājs, turpat netālu šņabi dzēris bariņš veču. Viens no tiem pienācis klāt un lūdzis kaut ko uzspēlēt. Puišu atbilde, ka uz ielas nav elektrības un tāpēc uzspēlēt neko nevar, dzērušo nav apmierinājusi, viņš izvilcis pistoli un pavērsis to pret Romu. Sekoja ļoti garas desmit, divdesmit sekundes, līdz dzērušajam pakaļ atnācis pudeles brālis – Roma viņu dēvē par Sergeju – un savācis draugu atpakaļ pie šņabja. Šim Sergejam Roma regulāri pateicas lasījumos, arī Lipkes memoriālā.

Savu dzeju Roma skaita no galvas, apmet loku ap publiku un uzkāpj uz sola. Lasa viņš arī draugu dzeju, bet dara to no izdrukātām lapām, kuras pēcāk ar plašu, teatrālu žestu nomet uz zemes. Vēlāk vakarā attopos Romam pajautāt, kas viņam ir prioritārāks – dzejas performēšana publikai vai grāmatā iespiests teksts. Viņš atbild, ka abi ir vienlīdz būtiski, bet dzejoļi ir tik ritmiski, ka paši iegulst atmiņā, un, lasot no lapas, Roma jūtas neērti – burti jūk vietām, starp viņu un klausītāju ir uzcelta siena. Viņš stāsta, ka agrāk eksperimentējis, huligāniskus tekstus pakļaujot klasiskam pantmēram, taču drīz sapratis, ka tas dzejoli nogalina. Viņam svarīga ir dzejoļa muzikalitāte: visa protesta dzeja Krievijā eksistē ciešā simbiozē ar repa andergraundu, grupu Птицу ЕМЪ Roma uzskata par literatūru repa formā.

Pēc lekcijas ļaudis nokāpj uz pirmo stāvu (tur gaida dzērieni) un apber Romu ar jautājumiem. Saprotu, ka drīz un viegli viņu prom intervēšanai aizdabūt nevarēs, tāpēc izlemju drusku nogaidīt izdevīgāku brīdi. Kad tāds uzrodas (un tas nav drīz), cilvēki tomēr sāk protestēt, es pakļaujos spiedienam un piekrītu sarunāties turpat lejā – lai visi varētu dzirdēt. Esmu sen un neilgi studējis žurnālistiku, bet nevajag daudz pieredzes un zināšanu, lai saprastu, ka tas ir riskants lēmums.

Mēs izkārtojamies aplī uz krēsliem, kāds (kāda?) norāda, ka vajagot kā Rīgas Laikā pierakstīt arī, kas tiek dzerts un ēsts: šņabis, baltvīns, Rīgas Melnais balzams, ogu morss, melnā šokolāde un Romas ciemakukulis – kaut kāds Austrijas alkohols litrīgā pudelē, sešdesmit grādus stiprs.

Spriežu, ka izrunāts jau tik daudz par Romas paša darbību, ka nav jēgas vēlreiz uzdot jau pārspriestos jautājumus. Turklāt mēs sēžam iereibušu cilvēku kompānijā, kas pirms brīža aizrautīgi runāja par politiku un ir gatavi to darīt atkal, ja saruna viņus garlaikos. Saprotu, ka man nāksies nedaudz izdabāt un meklēt vidusceļu starp dzeju un politiku. Korekcijas ievieš arī tas, ka sākotnēji angliski iecerētā intervija pamatā tomēr notiek krievu valodā.

Uz lapas esmu pierakstījis kādu jauku, vakara gaitā noklausītu citātu, ar ko izlemju sākt:

L.T.: Vai Latvijā maz ir protesta dzeja? Varbūt pret oligarhiem.

I.B.: Ja nu vienīgi protests pret sevi.

K.Š.: Inokentijs Mārpls!

 

A.V.: Latvijā tiešām nav protesta dzejas. Man ir teorija, ka tas tāpēc, ka dzeja un māksla vispār padomju laikā nereti tika izmantota kā PSRS vai latviešu nacionālo ideju propagandas rīks, un ir izveidojusies tāda kā trauma – šķiet, ka par politiskām un sociālām tēmām dzejā runāt nevar vai arī tas ir bezgaumīgi. Krievijā (šķiet) tādas problēmas nav.

R.G.: Pie jums nav tik sūdīgi kā Krievijā, tur cilvēkam nevar būt ērti. Man tas pat patīk, jo visu laiku ir spriedze, tu pastāvīgi esi kaujas gatavībā. Un tāpēc ir iespējams tāds neveiksmei lemts andergraunds, kur labākā cīņa ir zaudējums. Mums ir lielas problēmas ar pilsonisko sabiedrību un attieksmi pret sievietēm, dzīvniekiem, seksuālajām minoritātēm… (klausītāji sāk smieties) Es ne speciāli minēju dzīvniekus un sievietes vienu pēc otra!

Lieta tāda, ka mums ir pret ko protestēt. Jūs taču no Padomju Savienības tikāt Eiropas Savienībā. Jūs esat civilizētā pasaule. Mēs esam palikuši kaut kur pa vidu starp Eiropu un Āziju, mums vajag jūsu idejas – ne visi Krievijā grib valdniekus un imperatorus. Mums nākas par to cīnīties, jo vairumu Krievijas iedzīvotāju apmierina pastāvošā kārtība, tas rada tādu atsvešinātību. Bet anarhiju nevar radīt, tai jārodas cilvēkos dabiski. Tāpēc tas ir protests ne tikai pret kapitālistisko sabiedrību, bet pret sabiedrību, kam nepieciešams autoritārs režīms.

No savas bijušās draudzenes izšķīros, kad viņa aizbrauca no Krievijas… Ja es nebūtu tik cieši saistīts ar krievu valodu, literāro tradīciju, poētiku, es arī… nē, es nebūtu gatavs aizbraukt. Jo man nepatīk bēgt. Es gribu palikt savā vietā, stingri turēties uz kājām un sevis un citu atšķirīgi domājošo dēļ turpināt cīnīties par mūsu pastāvēšanas tiesībām šajā sabiedrībā. Jums ir citi sāpīgi jautājumi. Es tomēr esmu tūrists šajā valstī un nesaprotu pilnībā visas cīņas pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, jūsu nacionālismu.

(Te klausītāji un Roma pārņem sarunas grožus, mani iebildumi noslāpst saraustītos vārdu plūdos par krievu emigrantiem dažādās pasaules vietās, pilsoņu karu un maigākiem kapitālisma paveidiem Berlīnē un Somijā.)

(…) man ļoti patīk cilvēki, kas turpina dzīvot tādās Krievijas pilsētās kā Ņižnijtagila un nodarboties ar kultūru. Tur atrodas četri policijas iecirkņi, četri cietumi, četras nepilngadīgo pāraudzināšanas zonas. Liela daļa sabiedrības tur sastāv no tiem, kas iznākuši no šīm iestādēm. Ir vienkārši aizbraukt uz Sanktpēterburgu vai Maskavu pelnīt lielo naudu, bet tādu tur ir dahrena.

Es piedzimu Saktpēterburgā, un man nekur nevajadzēja pārvākties, jo uz Maskavu es nedošos, tā pēterburgietim būtu krišana negodā. Maskavā ir daudz vietas un naudas, Pēterburgā ir radošums, raspizģaji, bohēma un hipsteri. Man atlika tikai maukt uz Eiropu, bet esmu pārāk slikts muzikants, lai kļūtu par pasaules pilsoni, vismaz neesmu sliktākais dzejnieks, ir par mani daudz hujovāku dzejnieku.

 

A.V.: Protesta dzeja Krievijā atrodas andergraundā – vai tā ir spējīga ietekmēt sabiedrisko domu?

R.G.: Es neticu Krievijas andergraundam – tas ir beidzies. Neviens nevienu neliek psihenē par avangardiskiem jaunievedumiem mākslā vai protestu. Cietumā nonākt var gadīties, bet vienīgi ja pats uzprasies. Vajag saprast, ka tie protesta kultūras ļaudis, kurus iesēdina, – tas notiek ļoti mērķtiecīgi. Kad par tevi uzzina visa pasaule, tu vari tiesāties, jo tevi tā vienkārši nevar novākt no Krievijas politiskās kartes – ārzemnieki jautās, kur palika tas pacans. Ir jādara kaut kas provokatīvs, lai tajā kartē iezīmētu sarkanu punktu, ko neviens neuzdrošinātos nodzēst. Tā jau vairs nav andergraunda, bet masu slavenība. Andergraunds ir šis te, mēs, septiņi cilvēki, kas te sēžam un lasām cits  citam savus dzejoļus. Nekad nedzirdētus, nesaprotamus, bet kas gan mūsdienās nav dzirdēts?

 

A.V.: Vai protesta dzeja noveco ātrāk par citu dzeju? Man šķiet, ka brīdī, kad pazūd tas, pret ko dzeja vērsusies, tā paliek bez pamata un kļūst par laikmeta relikviju.

R.G.: Domāju, ka Krievijā tā nenoveco, ja neizmanto konkrētas reālijas. Es uzrakstīju dzejoli Император империи проклятых (Nolādētās impērijas imperators)3– lai arī kurš kļūtu par imperatoru, impērija paliek un variācijas ir minimālas. Mainās ideoloģijas, bet būtībā ir viena un tā pati herņa.

 

A.V.: Kāda ir atšķirība starp dzejnieku, performētāju un politiķi?

R.G.: Sūds viņu zina. Pie mums ir diezgan daudz dzejnieku, kas kļūst par akcionistiem, māksliniekiem. Postmodernisma un postpostmodernisma laikmetā (smejas) visi esam mākslinieki. Kādam labāk padodas vārda māksla, kādam mūzika, kādam akcionisms, kādam tēlotājmāksla. Jāatrod to, kas sirdij tuvāks un kur ir vairāk talanta. Es neesmu labs aktieris, esmu ļoti slikts mūziķis, bet ne sliktākais dzejnieks – tāpēc esmu izvēlējies dzeju. Labi arī, ka man nav vajadzīgi citi cilvēki, kā tas ir spēlējot grupā – tur uzreiz rodas viedokļu plurālisms, kas man nav izdevīgs.

 

A.V.: Internetā izlasīju pāris intervijas ar tevi, un gribēju jautāt, vai vari paskaidrot, ko domāji ar šo teikumu: Dzeja var izpausties ne tikai vārdos, bet arī darbībās.4

R.G.: Es uzskatu, ka dzeja nav tikai literāra parādība un var būt cilvēki, kas ne reizi dzīvē nav uzrakstījuši dzejoli, tomēr viņos ir šis potenciāls. Pat pārākais gopņiks, pastaigājoties pa savu rajonu, redz, kā piemēram, nokrīt lapiņa, skaisti sarkandzeltena no kādas kļavas vai bērza, nokrīt uz zemes, un viņam dzimst tāda dzejiska sajūta, bet viņš nespēj to ietērpt vārdos. Tu vari dzīvi nodzīvot ļoti, ļoti poētiski un neuzrakstīt ne rindiņas, turklāt būsi lielāks dzejnieks, nekā tas, kurš iznieko simtiem papīra lapu. Man šķiet, ka dzeja ir maņa, kas nav nepieciešami saistīta ar vārdiem – kāds to izliek mūzikā, kāds tēlotājmākslā, kāds savā dzīvē un kāds ar to vienkārši dzīvo.

Tā mēs ar tevi iziesim verandā, ieraudzīsim, kā lukturis skaisti deg, paņemsim divas cigaretes un izveidosim ģeometrisku trīsstūri no cigarešu oglītēm un šķiltavām… nu labi, četrstūri, jo vēl ir tas lukturis. Tā ir skaista, dzejiska sajūta. Un nepavisam nav obligāti to pierakstīt. Galvenais ir tas mirklis, kad to sajūtam.

*

Mana angļu-krievu valoda sāk mežģīties, muzeja darbinieki mazgā glāzes, bet Romas atbildes uz jautājumiem kļūst aizvien frāžainākas. Es izslēdzu diktofonu, sakot, ka jautājamā vēl būtu daudz, bet nešķiet jēdzīgi sarunu vairs šādi turpināt, ierosinu iziet uzpīpēt. Publika smejas, sakot, ka tās ir pareizās beigas intervijai, noteikti esot jāpieraksta.

Tomēr ārā saruna turpinās, aizplūst pati savu ceļu – runājam par andergraunda un alternatīvās kultūras atšķirībām Latvijā un Krievijā, repu, narkotikām, dzeju-rakstītu tekstu, dzeju-performanci, NSRD, Bolderāju, kaķiem un ceļošanu.

Kādā brīdī tiek izlemts, ka vakars jāturpina Bolderājā, jo Roma ir sajūsmā par šo vietu – neko tamlīdzīgu Sanktpēterburgā neatrast. Tiek izsaukts taksis, un es attopos sēžam pa vidu aizmugurējā sēdeklī bez skaidras pārliecības par to, kurā brīdī esmu piekritis braukt līdzi. Kad esam gandrīz tikuši līdz Vanšu tiltam, Roma aptver, ka aizmirsis Lipkes memoriālā savas botas, bet rīt desmitos no rīta viņam jābrauc prom – mēs griežam riņķī. Roma atvainodamies joko, ka ir aizmāršīgākais cilvēks šajā valstī, Deniss Hanovs, lekcijas organizētājs, atbild, ka tad jau drīzāk šajā gadsimtā. Mans blakussēdētājs nav sapratis situāciju un burkšķ, ka taksists met līkumus, lai izkrāptu no mums vairāk naudas, bet es priecājos par gaismas atspīdumiem uz RTU peldbaseina ēkas.

Otrais mēģinājums nonākt Bolderājā norit bez starpgadījumiem, ja nu vienīgi taksists izrādās nesmēķētājs un tāpēc viņam nav cigarešu, ko iedot manam blakussēdētājam. Bolderājā mēs saskandinām šotus, glāzēs ir jocīgs ābolīgi kanēlīgs liķieris, kas Romam garšo.

Dzerot es cenšos saprast, kā nosaukt to, kas šovakar noticis, jo vārds „intervija” te galīgi neder, bet piemērotāku formulējumu pagaidām neatrodu. Ir skaidrs, ka šo iespaidu murskuli nevarēs atšifrēt vienkāršā, sterilā jautājums-atbilde formā. Nākamajā dienā man ienāks prātā, ka topošais teksts varbūt jāpozicionē kā protests pret interviju – Romam tāds formāts itin labi piedienētu.

  1. https://www.youtube.com/watch?v=0_t-SPJeaB0  (back)
  2. https://www.youtube.com/watch?v=J61VXqga0QU)  (back)
  3. http://www.stihi.ru/2017/12/20/9282)  (back)
  4. https://hitch.space/special-projects/roma-gonza/)  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri