Dzīve pēc dzīves pirms interneta

 

Pārdomas pēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētās izstādes TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

 

Izstāde TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze ir kļuvusi par vienu no pēdējo gadu populārākajiem un pozitīvi novērtētākajiem mākslas notikumiem Latvijā. Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad sajūsmu izsaka gan profesionāļu aprindas, gan plašāka publika, apliecinot, ka izstāde mijiedarbojas ar skatītājiem ļoti dažādos līmeņos un spēj uzrunāt atšķirīgas mērķauditorijas, nepielāgojoties tām ar virspusējiem trikiem. Izstādi veido konceptuāli smalks, pat filigrāns ideju tīkls, un ar katru apmeklējuma reizi atklājas kāds jauns atmiņu kultūras pavediens. Pateicoties pārdomātajai dramaturģijai, tēmas atbalsojas un neuzkrītoši turpina cita citu. Izstādē apkopoti neparasti un ļoti dažādi dzīves stāsti un apstākļi, taču neizplūstot pārāk nekonkrētā daudzveidībā, līdz ar to arī pati izstāde nekļūst nepārskatāma – tik plaša mēroga projektiem bieži ir tendence gluži kā pēc alfabēta aptvert un iekļaut skatē teju visu pēc kārtas, rezultātam pārtopot ilustratīvā ābecē, kuras atsevišķas daļas nefunkcionē kā kopdarbs. Paralēli atzinībai izstādei veltītajās publikācijās manāms arī kas līdzīgs piesardzībai un apmulsumam, cenšoties saprast, pēc kādiem kritērijiem redzētais un piedzīvotais vispār būtu jāvērtē un vai tā vispār ir saucama par mākslas izstādi. Šāda attieksme apliecina, ka TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS ietver gan Latvijas mākslā reti izmantotas izstāžu veidošanas metodes, gan principiāli atšķirīgu attieksmi pret vizuālās mākslas un kultūras uzdevumiem – tā nav analogās kultūras drupu ekskursija, kurā patīksmināties par nostalģiskiem objektiem vai gūt īsu ieskatu fenomena daudzveidībā. Eksponāti kā iluminācijas izgaismo neparastus attiecību trijstūrus starp cilvēku, laiku un tehnoloģijām.

Izstādē redzamais diezgan precīzi atbilst tam, ko definējuši kuratori, un arī kopumā tekstuālais pavadījums ir tēmu pietiekami izsmeļošs. Īsumā pārstāstot acīmredzamo – TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS ir starpdisciplināra izstāde, kurā pasaules mēroga mākslas slavenību veikums eksponēts pamīšus ikdienišķiem privāto arhīvu materiāliem. Tie veltīti analogajām informācijas un komunikācijas tehnoloģijām tajā kultūras vidē, ko nosacīti varētu iezīmēt ar 20. gs. 60.–70. gadu robežu, taču neievērojot to pārāk burtiski. Laika posms attiecas uz nosaukumā iekļauto „pēdējo paaudzi pirms interneta”, taču, sekojot līdzi izstādes publicitātei gan masu medijos, gan sociālajos tīklos, jāsecina, ka ar pēdējo pirmsinterneta paaudzi identificējas ļoti dažāda vecuma cilvēki (pirms apmeklējuma arī man kā 80. gadu beigās dzimušam skatītājam likās, ka tieši mana vecuma ļaudis ir ideālie skatītāji, jo interneta un pirmsinterneta režīmos esam pavadījuši vienlīdz ilgu dzīves periodu). Masveidīgā identificēšanās un vēlme piederēt pēdējai paaudzei arī ir savdabīgs blakusefekts, kas apliecina kuratoru spēju uztvert būtiskas nianses sabiedrības romantiskajās alkās pēc pagājušā. Nostalģija pavisam noteikti ir viens no galvenajiem izstādes aktivizētajiem iespaidiem, taču to nevajadzētu uztvert kā noteicošo. Lielākajai daļai pieaugušo apmeklētāju 1243 ziņas uzjundīja personiskas atmiņas vai ļoti vispārīgas zudušā laika sajūtas, un pēcsajūtas ziņā izstādes efekts lielā mērā atkarīgs no katra apmeklētāja individuālā vecuma, it kā tā būtu spēle, kuras rezultātu nosaka konkrēta pieredze vai tās trūkums. Tematiskā uzstādījuma ietvaros nebūtu grūti zaudēt gaumes izjūtu vintage krāmu virzienā, taču izstāde nav laika mašīnas pilotprojekts un neaprobežojas ar skatītāja privāto sajūtu un asociāciju izklaidēšanu.

Laikmetīgā māksla lielā mērā ir apsēsta ar laiku – pagātnes, atmiņu, arhīvu formā. TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS atskatās uz vēsturi, cenšoties atsegt tās mehānismus no ikdienišķu, nevis liela mēroga notikumu perspektīvas. Mikrovēstures liecības šajā gadījumā tiek meklētas analogajos komunikāciju tīklos, aptverot gan apzināti mākslinieciskas izpausmes, gan privātu arhīvu materiālus (interese par šo vēstures zonu Kaspara Vanaga profesionālajā darbībā raksturīga arī citos projektos). Pirmajā brīdī abu sfēru savienošana var šķist tikai formāls paņēmiens – mākslas izstāžu „papildinājumi” ar nemākslinieciskiem materiāliem sastopami samērā bieži, cenšoties piešķirt vizuālajai informācijai starpdisciplināru raksturu. Šajā gadījumā tas ir ne vien kontekstu paplašinošs, bet arī politiski uzlādēts žests, kas tiecas pārvarēt augstās un zemās mākslas hierarhiju. Precīzāk to būtu dēvēt par vizuālās kultūras, nevis mākslas (kā mērķtiecīgi veidotu objektu) izstādi, un tieši tas veido būtisku atšķirību no citām tematiski līdzīgām izstādēm, kas pieturas pie „profesionālās” mākslas standartiem. Māksla visos laikos ir bijusi vai vismaz tiekusies būt oriģināls jaunu ideju komunikācijas veids, kalpot par uzlabotu, interesantāku „dzīves” versiju. 1243 ziņu izstāde apliecina radošas komunikācijas svarīgumu – ne tikai atmiņu kultūrā un cilvēku savstarpējā saziņā, bet arī veidojot attiecības pašiem ar sevi. Apkopotās 20. gs. 60.-70. gadu neoficiālās mākslas un ne-mākslas prakses var kalpot par iedvesmu jēgpilnākas un poētiskākas ikdienas veidošanai arī digitālos apstākļos. Un varbūt tieši abu tehnoloģiju saskares punkti tam ir vispateicīgākie: piemēram, pastkaršu bezmaksas sūtīšanas akcijā centos nosūtīt pastkarti draugam, kura adresi spēju atcerēties tikai daļēji. Interneta pārklājuma izstādes telpās nav, noskaidrot trūkstošo man neizdevās, nosūtīju uz aptuveno adresi, tādēļ pastkarti adresātam nācās izzagt no kaimiņa pastkastītes, iespējams, slepenu vai līdz šim neatklātu mailart performanču tradīcijās.

Neatkarīgi no piederības mākslinieciskajām aprindām izstādes eksponātus var skatīt kā interneta saziņas priekštečus – gan rakstāmmašīnas, pastkartes, dienasgrāmatas, vēstules, samizdati, gan nedigitālo mediju mākslas darbi veido ko līdzīgu analogai interneta mikromodeļa versijai. Šajā nozīmē TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS ir tikpat piederīga postinterneta mākslas izpausmēm kā gandrīz jebkurš interaktīvs tiešsaistes mākslas projekts – neskatoties uz tehnoloģiskajām atšķirībām, tās virza līdzīga interese par informācijas sistēmu ietekmi, nozīmi un radošo potenciālu. Līdzības varētu saskatīt arī vizuālā līmenī, piemēram, ar zīmējumiem saraibinātas atmiņu klades brīžiem atgādina viedtelefonu aplikācijā snapchat piedāvātās bilžu uzlīmes, savukārt zemas izšķirtspējas video par ikdienas kafijas dzeršanas rituālu atsauc atmiņā maltīšu fotografēšanas kultu instagramā. Neizbēgami rodas jautājums, kādēļ analogās kultūras ikdienišķums mums šķiet interesantāks vai dabiskāks, ja triviālisms saskatāms abās? Daļēji to var skaidrot ar pretošanos tolaik valdošajiem estētiskajiem režīmiem – sociālisma mākslas atrautību no realitātes, audzinošu sižetu dominanci vai kapitālisma apsēstību ar mākslas elitārismu. Kādā no intervijām izstāde tiek dēvēta par mēģinājumu atspoguļot laiku, kad cilvēki sarunājās un tikās viens ar otru, lasīja grāmatas (grāmatām un lasīšanas kultūrai vispār veltīta proporcionāli liela daļa izstādes) un izdomāja interesantus kopābūšanas veidus. „Interesantums” ir viens no galvenajiem ekspozīcijas atlases kritērijiem, piedāvājot skatītājiem pašradītus saziņas medijus un liecības par apzināti ieviestām sadzīves dīvainībām. Ļoti iespējams (un izstāde to pierāda), ka mazākas „ārējās” izklaides iespējas stimulēja oriģinālu pašizklaides formu veidošanos un do-it-yourself jaunradi kā tādu. Taču līdz galam nepiekrītu intervijās paustajam uzskatam, ka „toreiz cilvēki sarunājās vairāk”. Lielā daļā darbu redzama tāda pati noslēgtība, kādu pazīstam arī 21. gadsimta atsvešinātībā – slepus fotografētu svešinieku portreti, mirušā vīra kapa vieta, eskeipisms izdomātā nacistu valstī, statistiska atskaite par ārlaulības romāna detaļām utt… Varbūt analogajā laikmetā vientulība bija mazāk vēlama, un tehnoloģijas tika vērstas uz tās pārvarēšanu, nevis pielāgošanu pēc iespējas komfortablākai dzīves pavadīšanai mizantropijas režīmā?

Vientulība gan nav dominējošais izstādes emocionālais tonis, tās noskaņu gradācijas ir ļoti plašas. Tāpat arī izstāde nav par laiku, kad „zāle bija zaļāka”, lai gan nedaudz idealizējošs skatījums ir jaušams. Analogie atmiņu mediji ir izstādi vienojošs elements, un, lai gan pēc būtības tas ir formāls organizācijas princips, jo balstās tehnoloģiskos apsvērumos, tas nav traucējis izstādi piepildīt ar daudzpusīgu, emocionāli saistošu saturu. Mākslas un tehnoloģiju attiecības pati par sevi ir ārkārtīgi plaši interpretējama un laikmetīgajā kultūrā aktīvi klātesoša tēma – līdzīgi kā vēsture, atmiņas vai arhīvu „drudzis”, kas arī veido šīs izstādes konceptuālo struktūru. Kā lai to visu sakārto sistēmā, kas nav sentimentāla vai, gluži otrādi, birokrātiski pliekana? Izstāde aptver ģeopolitiski sarežģītus apstākļus, taču izvairās no konkrētiem ideoloģiskiem vēstījumiem. Pagātne tiek aplūkota no detaļas pietuvinoša skatpunkta, apzinoties un atgādinot, ka vienas konkrētas vēsturiskās patiesības nav. Tā tiek nosacīti meklēta caur ikdienas faktūrām un dzīves stāstiem, ko vairākos darbos pauž tieši marginālu sabiedrības pārstāvju pieredze. Arī kuratori ir uzsvēruši, ka viņiem ir bijis svarīgi iesaistīt mikrovēsturi un piešķirt balsi iepriekš nesadzirdētajiem un no galvenās vēstures maģistrāles izstumtajiem jautājumiem un atbilžu versijām. Šķietami maznozīmīgu pagātnes detaļu aktualizēšana ir svarīga ne tikai vēsturisko zināšanu padziļināšanai, tā ir nozīmīga galvenokārt tāpēc, ka jūtīgi (nevis mehāniski) iesaista un leģitimizē „māksla ir visur” konceptu un paplašina skatītāja priekšstatus par estētiskās pieredzes iespējām. Paņēmiena būtība ir mākslas un kultūras demokratizēšana, atbrīvošana no iesīkstējušiem normatīviem un elitārisma – pat ja dzīves un mākslas nošķīrums var tikt atcelts tikai konkrētas izstādes ietvaros. Jo šoreiz izstāde patiešām ir par dzīvi (pirms un pēc interneta), nevis dekoratīviem tās simulakriem mākslas veidolos.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri