Pārliecināšana

 

 

Džordžs Saunderss (George Saunders, 1958) ir amerikāņu rakstnieks, četru īsto stāstu krājumu un viena romāna autors. Pērn ieguvis Bukera prēmiju daiļliteratūrā (Man Booker Prize for Fiction) par romānu Linkolns Bardo (Lincoln in the Bardo).

Saundersa stāsti satirizē mūsdienu Amerikas korporatīvo kultūru, apsēstību ar patēriņu un komunikācijas tehnoloģiju caurausto dzīvi, dažkārt to paspilgtinot ar zinātniskās fantastikas elementiem. Saundersa tipiskais varonis ir „mazais cilvēks”, kas spiests risināt šīs „brīnišķīgās jaunās pasaules” mefistofeliskās dilemmas. Aicinājums ir no Saundersa jaunākā stāstu krājuma Desmitais decembris, kas nāca klajā 2013. gadā.

Tulkotājs

 

 

ZIŅOJUMS

DATUMS: 6. aprīlis

KAM: Personālam

NO: Nodaļas vadītāja Toda Birnija

TEMATS: Marta darba statistika

Kaut gan varētu rasties tāds iespaids, es šo negribētu raksturot kā lūgumu (!). Lieta tāda, ka mums ir darbs, kuru esam piekrituši veikt (vai jūs iztērējāt savu pēdējo algu – es iztērēju, ha ha ha). Pie tam – sperot soli uz priekšu – mēs esam piekrituši šo darbu paveikt labi. Mēs visi zinām, ka viens no veidiem, kā darbu paveikt slikti, ir izrādot negatīvu attieksmi. Pieņemsim, ka mums ir jānotīra plaukts. Izmantosim šo piemēru. Ja mēs pirms plaukta tīrīšanas pavadām stundu, to kritizējot, sūdzoties un no tā izvairoties, mēģinot noskaidrot plaukta tīrīšanas morālo labumu vai kaut ko tamlīdzīgu, tad mēs padarām plaukta tīrīšanas procesu grūtāku nekā tas ir īstenībā. Ņemot vērā šī brīža stāvokli, mēs visi ļoti labi zinām, ka „plaukts” tiks notīrīts, un to paveiksiet vai nu jūs paši, vai arī cilvēki, kas jūs aizvietos un saņems jūsu algu, līdz ar to visu var izteikt vienā jautājumā: vai es vēlos to tīrīt ar priecīgu prātu vai bēdīgu prātu? Kas būtu efektīvāk? Man? Kas man ļautu efektīvāk sasniegt savu mērķi? Kāds ir mans mērķis? Saņemt algu. Kā es varu efektīvāk sasniegt šo mērķi? Raiti un kārtīgi notīrot plauktu. Un kāds mentālais stāvoklis man palīdz notīrīt plauktu raiti un kārtīgi? Vai atbilde ir: negatīvs? Negatīvs mentālais stāvoklis? Jūs ļoti labi zināt, ka nē. Līdz ar to izriet šī ziņojuma galvenā doma: pozitīva attieksme. Pozitīvs mentālais stāvoklis jums palīdzēs notīrīt plauktu raiti un kārtīgi, tādējādi ļaujot sasniegt jūsu mērķi – saņemt algu.

Ko es ar to gribu teikt? Vai tas nozīmē, ka jums jāstrādā svilpojot? Varbūt. Pieņemsim, ka mums būtu jāpaceļ kaut kas smags – beigts valis. (Neņemiet ļaunā, ka pieminu plauktus/vali, jo mēs tikko atbraucām no savas mājas Restona salā, kur bija 1) daudz netīru plauktu un 2) jā, ticiet vai ne, īsts valis, beigts un pūstošs, kura aizvākšanā es piedalījos kopā ar Timiju un Vensu.) Tad pieņemsim, ka jums kopā ar dažiem kolēģiem kravas mašīnā jāieceļ beigts, smags valis. Mēs visi zinām, ka tas ir grūti. Un kas būtu vēl grūtāk: to paveikt ar negatīvu attieksmi. Mēs – es, Timijs un Venss – atklājām, ka pat ar neitrālu attieksmi tas ir ļoti grūts uzdevums. Mēs ar Timiju, Vensu un vēl apmēram duci cilvēku mēģinājām pacelt vali, būdami neitrāli, un mums nekas nesanāca, valis nebija iekustināms, līdz piepeši ierunājās viens puisis, bijušais jūras kājnieks, kurš teica, ka mums par to jāpadomā, un viņš mūs sapulcināja nelielā aplī, un mēs izkliedzām tādu kā kaujas saucienu. Mēs „sasparojāmies”. Mēs zinājām, paplašinot manu iepriekšējo analoģiju, ka mums jāpaveic darbs, un mēs jutām tādu kā aizrautību un izlēmām tam pievērsties ar pozitīvu attieksmi, un ticiet man, tas bija kaut kas, tas bija patīkami, patīkami, kad mēs pacēlām vali ar saviem spēkiem un lielām saitēm, ko tas jūras kājnieks atrada savā busā, un man jāatzīst, ka tā beigtā, pūstošā vaļa iecelšana kravas mašīnā kopā ar pilnīgiem svešiniekiem bija mūsu brauciena labākā daļa.

Tad ko es ar to gribu teikt? Es gribu aicināt (un es to saku no sirds, jo tas ir svarīgi): pamēģināt, cik vien iespējams, samazināt kurnēšanu un nevarīgumu attiecībā uz tiem šeit paveicamajiem uzdevumiem, kas no pirmā acu uzmetiena var nešķist tie jaukākie. Es aicinu neiztirzāt katru sīkumu, ko mēs šeit darām, morāla vērtējuma labs/ļauns/neitrāls ietvaros. Tas laiks ir sen pagājis. Es ceru, ka katrs no mums to iekšējo dialogu aizvadīja pirms nepilna gada, kad viss sākās. Mēs esam uzsākuši šo ceļu, un, tā kā mēs to esam uzsākuši ļoti labu iemeslu dēļ (kā mēs nospriedām pirms gada), vai nebūtu pašnāvnieciski, ja veikto progresu apdraudētu neirotiskas šaubas? Vai kāds no jums ir izmantojis veseri? Es zinu, ka daži ir. Es zinu, ka daži no jums to izmantoja, kad mēs nojaucām Rika terasi. Vai tas nav patīkami, kad var, gravitācijai piepalīdzot, vienkārši ļauties zvelt un zvelt? Kolēģi, es ar to domāju, ka jums šajā darba problēmā jāpieņem gravitācijas palīdzība: zveliet, ļaujoties tiem dabiskajiem instinktiem, kuri brīžiem, kā esmu ievērojis, ir spējuši radīt varenu enerģiju, ļaujot jums paveikt sniegtos uzdevumus sparīgi, nešaubīgi un bez neirotiskām domām. Atceraties to rekorda nedēļu oktobrī, kad Endijs dubultoja savu ierasto vienību skaitu? Ja neņem vērā visu pārējo, uz brīdi aizmirstot visas gaudulīgās domas par labo/ļauno utt., utt., vai tas nebija kaut kas? Pats par sevi? Katram no mums dziļi ielūkojoties sevī, es vaicāju: vai mums visiem nedaudz neskauda? Lai Dievs stāv klāt, kā viņš zvēla, un viņa sejā bija redzams enerģisks prieks katru reizi, kad viņš mums paskrēja garām pēc papildu tīrīšanas salvetēm. Un mēs visi vienkārši izbrīnā stāvējām – kas tev lēcies, Endij? Un neviens nevar apšaubīt viņa statistiku. Ikviens to var aplūkot mūsu atpūtas telpā, kur tā paceļas pār visu citu skaitļiem, un kaut gan Endijam kopš oktobra nav izdevies atkārtot šo statistiku, 1) neviens viņu par to nevaino, jo tie bija brīnumaini skaitļi, un 2) pat ja Endijs nekad neatkārtos šo veikumu, es domāju, ka viņš tāpat sirdī slepus lolos atmiņu par to lielisko enerģiju, kas no viņa plūda tajā neaizmirstamajā oktobrī. Vai jūs varat iedomāties Endiju piedzīvojam tādu oktobri, ja viņš būtu sevi žēlojis, bijis nedrošs vai pievērsies jebkādām šaubpilnām, neirotiskām domām? Es nevaru. Endijs izskatījās pilnībā koncentrējies, viņš bija pilnīgi cits cilvēks, to varēja manīt viņa sejā – varbūt jaundzimušā dēļ? (Ja tā, tad Dženisai vajadzētu dzemdēt jaunu katru nedēļu, ha ha.)

Bet jebkurā gadījumā Endijs oktobrī – vismaz manās acīs – iekļuva tādā ka de facto Slavas Zālē, un turpmāk viņa skaitļi lielos vilcienos netiks stingri uzraudzīti – vismaz no manas puses. Pat ja viņš kļūs vēl neapmierinātāks un noslēgtāks (un man šķiet, ka mēs visi esam ievērojuši, cik neapmierināts un noslēgts viņš ir kļuvis kopš oktobra), es stingri neuzraudzīšu viņa statistiku, kaut gan es nevaru atbildēt par citiem, varbūt citi uzrauga Endija skaitļu nelāgo kritumu, bet es ļoti ceru, ka ne, tas nebūtu godīgi, un ticiet man, ja es par to padzirdēšu, es noteiktu par to paziņošu Endijam, bet, ja Endijs būs pārāk nomākts, lai manī klausītos, es piezvanīšu uz mājām Dženisai.

Un kāpēc Endijs ir tik neapmierināts? Es pieņemu, ka viņš ir neirotisks un apšauba savu oktobra rīcību – un vai nebūtu žēl, vai nebūtu bezjēdzīgi, ja Endijs pēc sava Oktobra rekorda sasniegšanas neko nedarītu un bubinātu? Vai bubināšana kaut ko var mainīt? Vai Endija 6. telpā veiktās darbības, pildot manis sniegtos uzdevumus, piepeši tiek atceltas viņa bubināšanas dēļ, vai viņa skaitļi uz atpūtas telpas sienas brīnumaini rit lejup, vai cilvēki piepeši atkal jūtas labi, izejot no 6. telpas? Mēs visi zinām, ka ne. Neviens no 6. telpas iznākušais nejūtas labi. Pat tie, kas no jums saprot 6. telpā notiekošo, no tās neiziet ar lielisku pašsajūtu, es to labi zinu, esmu 6. telpā paveicis šo to, kas man nelika justies īpaši jauki, ticiet man, neviens negrasās noliegt, ka 6. telpa var būt nepatīkama, mēs darām ļoti grūtu darbu. Bet cilvēki virs mums, kas mums sniedz uzdevumus, šķietami domā, ka darbs, ko mēs darām 6. telpā, ir ne tikai grūts, bet arī svarīgs – tāpēc, šķiet, viņi ir sākuši stingri uzraudzīt mūsu skaitļus. Un ticiet man, ja jūs vēlaties, lai 6. telpa būtu vēl nepatīkamāka, īdiet par to pirms darba, pēc darba un darba laikā, tad tā tiešām kļūs neciešama, pie tam īdēšana liks jūsu skaitļiem sarukt vēl vairāk, un jūsu zināšanai: tie nedrīkst. Mūsu nodaļas sanāksmē man tika skaidri pateikts, ka mūsu skaitļi vairs nedrīkst samazināties. Es teicu (un ticiet man, tas prasīja drosmi, ņemot vērā sanāksmes noskaņojumu): klausieties, mani cilvēki ir noguruši, mēs darām fiziski un psiholoģiski smagu darbu. Ticiet man, tobrīd sanāksmi pārņēma neizturams klusums. Tiešām neizturams. Un man pievērstie skatieni nebija labvēlīgi. Un pats Hjū Blanšērts man skaidrā valodā atgādināja, ka mūsu skaitļi nedrīkst samazināties. Un man lūdza jums atgādināt – atgādināt mums visiem, ieskaitot mani, – ka, ja mums neizdosies notīrīt mums piešķirto „plauktu”, tad ne tikai ieradīsies kāds, kas notīrīs to „plauktu”, bet var gadīties, ka mēs paši attapsimies uz „plaukta”, kļūsim par šo „plauktu”, kuram kāds cits ar labu un pozitīvu enerģiju veltīs savas pūles. Un jūs varat iedomāties, kādu nožēlu jūs tobrīd justu, šī nožēla būtu redzama jūsu sejās – līdzīga tai nožēlai, ko mēs reizēm redzam 6. telpas „plauktos”, kad tie tiek „tīrīti”, tāpēc es jūs no sirds lūdzu pacensties nekļūt par „plauktu”, ko mums, bijušajiem kolēģiem, 6. telpā nāksies nešaubīgi tīrīt, tīrīt, tīrīt, izmantojot visu mūsu pozitīvo enerģiju.

To visu man paskaidroja sanāksmē, un tagad es to mēģinu paskaidrot jums.

Esmu runājis un runājis, bet, lūdzu, atnāciet uz manu biroju, ja kādam ir šaubas – šaubas par to, ko mēs darām, un es jums parādīšu fotogrāfijas no tā neticamā vaļa, ko mēs ar dēliem uzcēlām ar savu labo, pozitīvo enerģiju. Un šī informācija, tas ir, informācija par jūsu šaubām un ierašanos manā birojā, protams, nepametīs manu biroju, kaut gan esmu drošs, ka to ir lieki piebilst jebkuram no jums, jo jūs mani pazīstat jau gadiem ilgi.

Visiem viss būs labi, utt., utt.,

 

Tods

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri