braucieni ko neatceros

 

Foto: no personīgā arhīva

 

***

dārza dienvidu pusē pie mūra
hercoga lecektis
kalpoņu mazgāti stikli
pār ananasa izbrīnīto seju
pār zaļajām spurām

turpat puika guļ
seja ēnā
slepus pārojas medību suņi

 

***

vilciens caur mežu kā suns izkāris melnu mēli
vieta no kuras izbraucām atmiņas
vieta uz kuru dodamies sapnis
īsta ir tumsa aiz loga un skaņa
ar kādu nikni punduri pulē sliedes
mutes putainās slienās

šūpas vai nervoza raustīšanās
pēc mūžības nonāksim galā
un visi kas tur
būs vai nu veci vai nomiruši

 

***

apskauts
rokas gar sāniem
cieši piespiestas klāt
vai tā viņi mīl
vēl pieliec galvu
kā grieze pļaujamā pļavā
ja nepaspēs aizmukt
āboliņš tiešām būs sarkans
traktors met lokus
viņš stāv

 

***

par ko tu dusmojies
par to ka tu mūs atstāji mežā
es nekad neesmu jūs atstājis mežā
nezinu gan
sajūta tāda
it kā mēs joprojām būtu tur
bet māja tikmēr apaugusi sūnām
zem to svara sabrukusi
un pārvērtusies zaļā kaudzē

 

braucieni ko neatceros

pasaule beidzas tur
kur beidzas mans skatiens
istaba kāpnes virtuve māja
pagalms pļava upmala mežs taka
ceļš mammas roka iela stacija
vilciens iela veikals
sīcošas spuldzes izgaismo rindu
cilvēki gaida kad varēs nopirkt zilganas vistas
un ēst

 

***

vai koks izauga tāpēc
lai digitāls darbgalds no tā izfrēzētu
lāpstiņu kotlešu apgriešanai uz otru pusi
un cūkai laikam arī bija citi plāni
man vajadzētu dzīvot pašas izraktā zemnīcā
un pārtikt no niecīgiem topinambūru bumbuļiem
un tārpainiem lazdu riekstiem
bet es nokratu no sevis muļķīgo apskaidrības mirkli
pie plaukta

 

***

tas bija tais tālajos tumšajos
gadsimtos kad vīri nopietnām
sejām melnās cepurēs sanāca
kopā un baznīcas sānos ar
karotēm izcirta mazas zemas
durtiņas sievietēm ielīst
varēja tikai rāpus

durvis vairs neredz
priekšā simtiem ar putru javu un
zemi apķepušu alvas karošu
un viena melna cepure
ar visu galvu

 

no mātes

vispirms viņš izbīdīja ārā
netīrās kurpēs ieautas kājas
tad gurnus pelēkās biksēs
rokas cieši piespiedis sāniem
izlocījās ārā pats
ar klusu paukšķi
izvilka pinkaino galvu
atvēra acis un aizgāja

 

svari

māte laiza olu liķiera pilienu
no glāzes malas
nekas nedrīkst iet zudumā
šais grūtajos laikos

viņai jauns vīrietis
lielākoties abi ņurd
kad domā ka neskatos
viņš mīca mātes krūtis
bet viņa saujā svārsta
kokvilnā rūpīgi iepakotos sēkliniekus

 

***

meitas nav pazudušas
meitas audzina veco māti
meitas pēc kārtas baro vīru ar krūti
atrauga lina dvielī
meitas aprūpē vārgos un nespējīgos
kaktos bērni dūc
vaboles netīrām kājelēm
meitas nav pazudušas
pin viena otrai garas melnas bizes
visu nakti

 

***

zeme sasalusi
kraukšķ soļi
un tuvojas durvīm
rokturim vairs nav spēka
tas padodas
liecas uz leju
tēvs nāk mājās
māte slēpj bērnus katlā

es tev pasniegšu ēdienu
gaļu
daudz gaļas ar smaržīgu mērci
piparu zobiem un laurlapu acīm
vēlāk gulsimies tumsā
un es teikšu
ka gribu vēl vienu bērnu

 

***

esmu mierīga
upe pēc paliem arī ir mierīga
ielokās atpakaļ gultnē
bet sanesu kaudzes krastā
ieaug krūmos un zālē
vairs neko nevar redzēt
slīkoņi peld

 

***

mēs ietinām plēvē ābeles
apsedzām rozes
nokāvām pēdējās vistas
uzklājām vecmammai segu
un lēni braucām uz kapiem

sveicieni kaimiņiem
viņi vēl paliek
izlaupīt māju
izcelt durvis no eņģēm
skatīties ārā pa mūsu logiem
garlaikoti pūpēži
ar uzzīmētām sejām

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri