Vīru lietas – dzirdēt savu balsi

 

„Vīru lietas” ātri vien ienāca prātā, domājot vienojošu tēmu tekstiem, kuros pamazām tiktu aprakstīti vīrieši vai tas, ko nozīmē būt vīrietim. Tieši tā arī notika – pavisam konkrētās vīru lietas prātā jaucās ar visaptverošo un ne pārāk konkrēto „būšanu par vīrieti”. Var taču viegli atrast piemēru pirmajam. Teiksim, Jāņa Pipara dokumentētais igauņu pulksteņmeistars Tonis Leiso (Tonis Leissoo) pie sava galda izskatās kā īsts vīrs ar savām lietām – Voitleja (Woitleja) pulksteņiem. Voitleja igauņu valodā nozīmē „cīnītājs”, un tā tika dēvēts Igaunijas brīvības cīņu bruņuvilciena artilērijas vagons.1 Leiso uzsver pulksteņa vīrišķā veidola sasaisti ar tā iedvesmas avotu. Šajā piemērā ir ne vien vīrs un lieta, bet arī lieta, kas ir vīrišķīga. Turklāt piemērā ir vēl kāda tipiska vīru lieta – militāras operācijas un kaujas, atliek vien piemetināt strēlnieku centrālo lomu mūsu pašu simtgades svinībās. Vēl jo vairāk – fotogrāfs un fotoaparāts arī ir visnotaļ zīmīgs vīru lietu piemērs, īpaši, ja saistīts ar ko ekstrēmu vai avantūristisku.

Var apšaubīt virzienu, kurā velku šo piemēru, vīru lietas saistot ar vīrišķību. Vīru lietas ir tādas, kuras ir vīrišķīgas, ko piedien runāt un darīt vīrietim. Te tad varētu mēģināt notvert šķietami vispārīgo „būšanu par vīrieti”, to saklausīt vīriešu runās. Būs pagrūti izveidot daudzmaz viendabīgu būšanas par vīrieti bildi, ja vien klausīsimies dažādos vīriešos. Piemēram, vēsturnieces Inetas Lipšas šī gada februāra Rīgas Laika rakstā atklātais Kaspars Irbe savās dienasgrāmatās runā par lietām, kas var nelikties tās vīrišķīgākās, līdz ar to iekrītot vārda slazdā, jo vai tad Irbe ir kādā ziņā mazāk vīrietis?2 Tas pats attiecas uz laulību tēmu turpat RL numurā Agneses Irbes rakstā.3 Vai laulība var būt vīru lieta? Lai kāda arī būtu atbilde, laulību piemērā parādās, ka ne visas lietas, kas mums ļauj asāk ieraudzīt vīrus vai vīriešus, ir privātas. Piemēram, homoseksualitātes publiskais tēls – ko drīkst, ko nedrīkst – ir lieta, kas nav privāta, bet pavisam tieši skar noteiktus vīriešus, bet vispār – katru no mums. Vismaz man ir neērti dzīvot sabiedrībā, kurā es drīkstu to, ko citi neatļaujas. Šāda nepatika nav arguments, tieši tāpat kā nepatika publikā redzēt geju pāri nav arguments. Pamatoti un spēcīgi argumenti ir tie, kas parāda attiecīgas nepatikas pamatu, to, ka tai patiešām ir īstens pamats. Kāds pamats ir nepatikai publikā redzēt gejus? Pat ja atzīstam, ka laulība nav gejiem domāta un ar partnerattiecību līgumu viņiem pietiks, kā to savā rakstā argumentē, gan ne pavisam pārliecinoši, Agnese Irbe.

Laulību un ģimenes lieta vīriešus aktualizē plašāk, jo saistās ar svarīgām dzīves reālijām – būt vīram, tēvam, vectēvam, dēlam. Kā privātā saziņā norādīja antropologs Klāvs Sedlenieks – par sievieti runājot, vienmēr tiek skatīta viņas mātes loma, savukārt vīriešu gadījumā bez tēva, vīra vai mīļotā lomas var iztikt. Vīrietis parasti parādās kā profesionālis, kas aktīvi pavada brīvo laiku vai nu riskantā sporta veidā, vai ar saviem vīriešiem draugiem. Toties attiecības, ģimenes dzīve, to emocionālā puse, emocionālā pieredze kā tāda nav tipiska vīru (sarunu) lieta. Nav vīrišķīgi runāt par jūtām. Arī te nav darīšana ar to, ko grib vai negrib konkrēts vīrietis, bet kā sabiedrībā ir ierasts. Kuram patīk redzēt vīrieti, kas izplūst savu emocionālo stāvokļu apcerē kā tāda sieviete…

„Vīrišķība” man liekas interesants vārds, jo, apzināti vai ne, tajā tiek apvienotas tradicionālas vīriešu īpašības, tostarp drosme, izlēmība, fiziska un emocionāla izturība, fizisks un emocionāls spēks, neatkarība, spēja ar visu tikt galā pašam u.c. Feminisma un vīriešu studiju ietvarā tradicionāla vīrietība un vīrišķība ir kritizēta gana daudz (visnotaļ iznīcinoši, ja godīgi), tāpēc, līdzīgi kā homoseksualitātes gadījumā, var sabangot ūdeņus, sakot, ka „vīrišķība” ir saistošs pārdomu un dzīves prakses temats. Ja vien pieņemam, ka vīrišķīgs var būt dažādos veidos. Piemēram, geji parāda vīrišķību un lielu drosmi, izejot ielās praidā, kad vairums to redzēt negrib un daļa ir gatava mesties virsū. Bet tas ir tikai viens no uzskatāmākajiem piemēriem vīrišķības daudzveidībai.  Kādi ir vēl? Tas jau ir atvērts jautājums, aprakstīšanas uzdevums, jo, kā izrādās, runās par vīriem tikt tālāk par lietām – sportu, politiku, vaļaspriekiem, automašīnām, ieročiem vai makšķerrīkiem – mēdz būt grūti.

Vīrietību pētnieki atzīst, ka būšana par vīrieti pašiem vīriešiem ir slēpta; viņiem nav pieeja sev kā dzimuma būtnēm. Vīrietis sevi pamatā apzinās kā vispārīgu cilvēku, nevis seksuālu un dzimumiskotu personu. Tas, ko dara un pieredz vīrietis, īpaši baltādains heteroseksuālis, ir normāli, universāli un pašsaprotami, tāpēc tas nav rūpīgi jāapraksta un jāizprot. Šāda tradīcija neizriet no atsevišķu cilvēku gribas, bet ir pierasta prakse, kas pati ir neredzama un šķietami dabiska. Jo nav gluži tā, ka vīriešus neinteresētu veidot un attīstīt emocionālu un garīgu sevis izpratni. Par lielu pieprasījumu pēc vīru grupām, kurās skaidrot un nostiprināt to, ko nozīmē būt vīrietim, Latvijā runā filosofs Vents Sīlis. Viņš pats vienu grupu vada. Tāpēc nebūs pārsteidzīgi teikt, ka vīrieši šodien ir līdzīgā situācijā kā savulaik feministes, kuras uzsver nepieciešamību veidot tieši sieviešu perspektīvu un valodu, kurā par sevi nebūtu jādomā vien caur vīrieša skatījumu. Publiskās valodas zinātnē, politikā, mākslā un izklaidē tradicionāli ir veidojuši vīrieši, tāpēc varētu domāt, ka viņiem savu balsi nav jāveido un jāsadzird. Atliek vien atšķirt kādu vīrieša sarakstītu romānu un – lūgtum. Bet izrādās, ka tā nav.

Tradicionālais pats par sevi, manuprāt, nav nekas negatīvs, kamēr tas netiecas ierobežot citas iespējas būt un labi apzinās, ka to nedara. Galu galā, viens no valdošu izpratņu formu slazdiem ir sevis kā valdošas formas izpratnes trūkums. Tas, piemēram, mūsdienās parādās apgalvojumos, ka nevis homoseksuāļi, bet heteroseksuāli vīrieši ir apdraudētākā un diskriminētākā cilvēku grupa. Pieļauju, ka apgalvojums lielā mērā ir iespējams tieši tāpēc, ka heteroseksuālas vīrietības, tostarp to seksualitātes aspektā, ir stipri par maz aprakstītas un izgaismotas, tām nav savas balss. Ar vienu Viesturu Rudzīti nepietiek, lai izveidotos publiski plaši pieejama izpratne par vīriešiem. Līdz ar to bažu avots nav straujš iespēju zudums – heteroseksuāli vīrieši var baudīt visas tās pašas iespējas, ja ne privilēģijas, kuras iepriekš. Problēma vai vismaz būtiska tās daļa drīzāk slēpjas valodas trūkumā, ar kuras palīdzību heteroseksuāliem vīriešiem, bet ne tikai, radīt jaunus apstākļus, lai arvien vairāk runātu par sieviešu un homoseksuālu vīriešu tiesībām. Tieši tādēļ #MeToo diskusiju kontekstā tik dīvains liekas aicinājums vīriešiem klusēt un klausīties, nevis  paust savus ieskatus. Dīvains tas liekas ne tāpēc, ka vīriešiem nevajadzētu klusēt un ieklausīties lietās, kuras ja ne viņu pašu, tad citu uzvedībā un domāšanā parādās kā nosodāmas un izskaužamas, bet gan tāpēc, ka vīrieši jau tā šādos tematos ir visnotaļ mēmi. Tāpēc iebildes #MeToo diskusijās – a la mēs arī ciešam –, kuras izpelnās ugunīgu pretsitienu, ir tik neveiklas un nespēj spēkoties ar vingrajiem feministu argumentiem.

Vīru grupas ir viena no zīmīgām konstruktīvām atbildēm uz pieprasījumu. To vēstījums liecina par tiekšanos veidot salīdzinoši tradicionālu vīrišķību, kur vīrietis sevi iepazīst meditatīvā un citus dalībniekus izaicinošā, uz pārbaudījumiem balstītā, kaut koleģiāli saudzīgā un atbalstošā veidā. Vīru grupas ļauj saprast, ka ar visu nav jātiek galā pašam. Šādu vīru mērķis ir būt stingriem, dominējošiem, nerunāt lieku un darboties kā pulksteņiem, vienlaikus iepazīstot sevi arī emocionāli un garīgi. Kāpēc ne, ja tā ir viena no iespējām sevi īstenot, izprast un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neierobežojot un nenoniecinot citas.4 Tas, cik lielā mērā šāds vīriešu modelis ir atvērts daudzveidībai, ir jautājums tālākai sarunai.

Lietu, par kurām runāt, ir ne mazums. Vēl vairāk ir balsu ar katrai savdabīgu toni. Tāpēc šis ir impulss rakstiem par vīriešiem, kas laika gaitā ar lielāku un mazāku intensitāti varētu tapt žurnālā Punctum. Impulss radies Centra MARTA kolektīva interesē piesaistīt vīriešu uzmanību dzimumlīdztiesības jautājumiem un iesaistīt viņus tās īstenošanā. Tas jau tiek darīts MARTAS projektā Forums Celies, kura sākotnē ir atziņa, ka sieviešu līdztiesība, vardarbības un citu sieviešu diskriminācijas formu mazināšanā būtiska ir vīriešu līdzdalība. Bet vīriešus pievērst domāšanai par dzimumjautājumiem vislabāk iespējams, pievēršot uzmanību viņu pašu dzimumam vai vedinot sadzirdēt vīriešu balsi – ne vien līdztiesības, bet arī ekonomiskā, profesionālā, personiskās dzīves un garīgā rakursā. Ar pievēršanu šeit nav domāta iesvētīšana patiesajās zināšanās, bet gan impulss sarunai.

  1. Colston P. Estonia’s History, in Watches. The New York Times. Pieejams tiešsaistē: https://www.nytimes.com/2018/02/16/style/watches-estonia.html  (back)
  2. Lipša I. Romantisko dēku dienasgrāmata. Rīgas Laiks, 2018, Nr. 2. Pieejams tiešsaistē: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/raksti/romantisko-deku-dienasgramata-19321  (back)
  3. Irbe A. Šaubas un jautājumi par viendzimuma laulībām. Rīgas Laiks, 2018, Nr. 2. Pieejams tiešsaistē: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/saubas-un-jautajumi-par-viendzimuma-laulibam-19316  (back)
  4. Sk.: http://www.mensgroup.info/ Par informāciju paldies Ventam Sīlim.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri