„Okeāns bija izmetis laukā kādu manis drazu, nepilnīgu un šķidru pamatveidu, ēnu, kas varēja pārtapt visā”*

 

Par Andra Zeibota stāstu krājumu Plēve (Zvaigzne ABC, 2018).

 

Uz ceturtā vāka, lasītāja iekārdināšanas tekstā, izdevējs nolēmis vēstīt, ka Andra Zeibota Plēve „vienlaikus ir un nav šausmu stāstu krājums”. Varu vien piekrist, turklāt apšaubīt gribas arī šim īpatnējajam darbam piedēvēto žanru, proti – stāstu krājums, bet varbūt tomēr romāns? Grāmatā apkopoti 14 stāsti, kurus vienlaikus var dēvēt par šī pārsātinātā darba nodaļām. Tieši bagātīgā simbolisma, ārējo atsauču blīvuma un iekšējo, teksta savstarpējo alūziju dēļ Plēve lasīšanas prieku sagādās uz ilgu laiku un ātri šī grāmata neaizšķirsies. Tiesa gan, tas nekādā veidā netraucēs lasīt stāstu pa stāstam – arī kā atsevišķi kopumi šīs precizitātes dēļ biedējošās „nodaļas” nostrādā lieliski.

Lai arī rūpīgi nostrādāti un pārdomāti, visi stāsti tomēr nav vienlīdz iedarbīgi, kas kopējā grāmatas dinamikā varētu arī netraucēt, taču pakāpeniskā lasīšanas procesā var radīt zināmu mulsumu – manuprāt, krājuma vājākais stāsts ir Pašnāvnieku viesnīca. Tāpēc, ka tā pirmais iespaids ir kā reiz jau spēlētai platei – tā uzstādījums momentāni raisa asociācijas ar Ingas Žoludes Rakstnieku namu, lai arī, protams, tik atšķirīga stila rakstnieku darbos kāda plaģiāta pazīmes ir neiespējami meklēt un kur nu vēl pārmest, jo Zeibots savu sižetu aizvelk pavisam citā virzienā. Tāpēc savās asociācijās lasītājs var vainot vien ideju pasauli, kurā rakstīšana acīm redzami saistāma ar piepūli no „iestigšanas neīstajā tikt klāt kaut kam īstam”. Tomēr ne tendences dēļ šis stāsts klasificējas kā viens no neinteresantākajiem – salīdzinājumā ar citiem tas ir paplāns, tajā vilšus vai nevilšus (tādā gadījumā neesmu to pamanījusi) atkārtojas motīvi no jau iepriekš izlasītiem, taču daudz blīvākiem stāstiem. Kopumā vispār grāmatai raksturīgs kas tāds, ko varētu dēvēt par „miroņu motīvu” – miruši ir apkārtējie, mirst varoņi, mirušo pasaule nemitīgi ielaužas dzīvo pasaulē, padarot to par šķietamību, līdz sapnis vairs nav nošķirams no īstenības vai arī abi notiek vienlaikus. Taču, piemēram, stāstā Vai vēlies dejot ar mani? mirušo motīvs izspēlēts tādā veidā, ka lasītājam mati saceļas stāvus jau no pirmajām rindkopām vien. Un ne tikai Zeibota meistarīgās spalvas un precīzi izvēlēto detaļu, veiklo valodas spēļu dēļ – viņš ir viltīgs un vieds rakstnieks, kas lieliski saprot, ka cilvēkam ir bail gan no nāves, gan no sevis paša un savas vēstures. Pat ja tas izklausās nedaudz ezotēriski, lai, – autoram ir izdevies šīs tēmas iespēlēt pilnīgi ikdienišķā vidē, tādējādi vēl jo vairāk satrūcinot lasītāju ar norādēm, ka viss še aprakstītais tieši un nepastarpināti attiecas arī uz viņu.

Jau pirmajā stāstā lasītājam rodas nojausma, ka viss ir ietīts plēvē un ka tā, visticamāk, arī paliks – gan galvenā varoņa gultasveļa, vāki kladei, kurā viņš nolēmis pierakstīt visu, kas notiks ar kvazibūtnēm, kurās reiz pārvērtīsies pats, un, galu galā, asociācijas ar plēvi raisa arī cisterna, no kuras galvenais varonis izlaiž visus elles dēmonus (vai savas kvazibūtnes, kas zina).

Daudz skaidrāks viss top otrajā, krājuma titulstāstā, kur autors nu jau bez īpašas slēpšanās liek lietā atsauci uz datorspēli, no kuras viņa varonis ir faktiski atkarīgs – jā, šī spēle ir par Varoņu Ciklu. Lai kāds būtu kārdinājums grāmatas lasīšanas starplaikos atsvaidzināt atmiņā varbūt piemirsto Heroes of Might and Magic (un, jā, šāda vēlme vismaz dažiem grāmatas lasītājiem rodas), šis ir stāsts, kurā Zeibots, šķiet, skaidri un gaiši pasaka – nē, mīļie, autors patiešām aicina ļauties tekstam un nolaisties neapzinātajā un zemapziņas dzīlēs. Varonim attēlotajā datorspēlē ir jāiziet noteiktas pakāpes, tās saplūst ar  „reālo dzīvi”, līdz viņa sasniegums iegūst negaidītu atrisinājumu spēcīga psiholoģijas simbola nāvē – aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, šo atrisinājumu lasītājs aptver vien grāmatas pēdējā stāsta Sapņa stacijas noslēgumā. Nedaudz pārfrāzējot klasiķus, ir skaidrs, ka runa būs par personalizētu libido, kas darbojas iekarotāja, varoņa vai dēmona formā – tādējādi tas vairs nav neitrāls vai bezpersonisks, bet gan ir ieņēmis – Plēves gadījumā lielākoties šausminošu – cilvēka formu. Tādējādi tas var mainīties no „bēdām līdz priekam, no prieka līdz bēdām un dažreiz palikt savā zenītā, citkārt nolaisties tumšākajā naktī, lai atkal paceltos jaunā spožumā”.1

Un Zeibota varoņi (varonis) dodas savā ceļojumā. Viņi (-š) ir pilnīgi izolēti: „Arī man pašam tagad jau pāris gadu kļūst arvien baisāk iziet no mājas tur ārpusē uz ielas, kur cilvēku acis mirdz kā rentgena cietie stari. Viņu enerģētiskie lauki ir pārstājuši darboties, viņi īstenībā ir miruši saziņai. Viņi iet kā zombiji”.2 Šis motīvs dažādās variācijās krājumā atkārtojas viscaur, varonis var paļauties vienīgi uz sevi – un arī, protams, ne vienmēr. Ja ārpusē „katrs bija viens savā tumsā”3, arī iekštelpās (sevī?) cilvēks nav ne no kā pasargāts. Dzīvoklis ir tikai pagājības spogulis, nāves smakas piesātināts, un pat kaimiņu pārāk skaļi atskaņotā mūzika tajā neiedveš dzīvību, jo atgādina: „Un arī kaimiņiem ir taisnība – nevajag nakts laikā sist pa sienu, tēvs teiktu, aiz visām sienām ir nāve, neklauvē, vai tad gribi, lai tevi ielaiž?”4 Katrā turpmākajā stāstā varonis sper soli uz priekšu, pakāpeniski viņam blakus parādās paša indivīda iztēles radīts tēls – Lielā Māte, Valdniece (sākot ar stāstu Fotogrāfijas domātājs, lai arī dažādās variācijās mātes tēls ir klātesošs arī iepriekšējos stāstos), līdztekus motīvam par neziņu, kā dzīvot šajā pasaulē. Māte varonim ir līdzās gan atgādinājumā, ka dzīve sastāv no mazajām lietām, gan, paslēpusies spoguļgaldiņā, gaida savu upuri, gan iemiesojas apzināti klišejiskā un caur varoņa prizmu diezgan kaitinošā psihoanalītiķes tēlā; māte ir mīļotā, veca sieva un Valdniece.

Protams, katrs no stāstiem ietver arī virkni veiklu citātu, ko tā vien kārojas pasvītrot un turpmāk lietot kā aforismus. Tāpat tos būtu iespējams skatīt katru kā atsevišķu kopumu, interpretējot no dažnedažādām perspektīvām (piemēram, stāsts Sveika, Marija! tieši viegli nolasāmo monoteisko reliģiju un reliģijas filozofijas atsauču dēļ prasīties prasās tikt atsevišķi skatīts, teiksim, izmantojot K. Kerenija izteikumu: „dievi ir tik „īsti”, ka reizē ar jaunu dievu rodas arī jauna ēra vai jauns pasaules aspekts”5). Turklāt daļai stāstu autors piešķīris savus epigrāfus, tā vedinot ziņkārīgāku lasītāju gan paklausīties The Beatles, gan pāršķirstīt Z. Freida Sapņa interpretācijas vai Bārbalas Simsones Monstri un metaforas.

Lai vai kā, pēc šīs grāmatas izlasīšanas nostiprinās priekšstats − Plēromas okeāns jau faktiski tā pati plēve (vai šķidrais, melnais, tumšais, purvainais, kas bieži pavīd grāmatas lappusēs) vien ir, jo Absolūts ietver kā plusu, tā mīnusu, kā dzīvību, tā nāvi. Viss šajā neesamībā ir beidzies (un varbūt tāpēc Zeibota stāsti burtiski mudž no miroņiem), viss ir beidzies, neko aiz sevis neatstājot un vienlaikus tomēr viss pastāv, jo pasaules ir paralēlas, mūžība ir dzīvības un nāves antipods. Un cilvēks, indivīds, savās lomās klunkurēdams nāvesdziņas pavadā, ir pilnīgā atkarībā no šī okeāna, kuru pa īstam tā arī nav iespējams sasniegt.

 

* Andris Zeibots Okeāniskais Es. Rīga: Dienas Grāmata, 2013, 73. lpp.

  1. K. G. Jung, Psychology of the Unconscious. Transl. B. M. Hinkle. New York: Moffat, Yard and Company, 1916, p. 191  (back)
  2. Zeibots. A. Plēve. Rīga: Zvaigzne ABC, 2017, 95. lpp.  (back)
  3. Turpat, 144. lpp.  (back)
  4. Turpat, 118. lpp.  (back)
  5. C. Kereny. Prolegomena. In: C. G. Jung, and C. Kereny. Essays on Science of Mythology and the Mysteries of Eleusis. Trans. R.F. C. Hull. N.y. p. 10.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri