Mūsu, zirnekļu, dzīve

 

Žans Marī Gistavs Leklezio (1940) ir vairāk nekā četrdesmit romānu, stāstu un eseju autors. Dzīvo Francijā, Ņūmeksikas štatā ASV un Maurīcija salā. Bērnībā vairāki gadi pagājuši angļu okupētajā Nigērijā, kur viņa tēvs strādājis par ārstu. Dienējis Taizemē un Meksikā, dzīvojis kopā ar vietējām ciltīm un apguvis to valodu. Doktora disertāciju rakstījis par Meksikas indiāņu vēsturi. Pasniedzis universitātēs Francijā, Lielbritānijā, Korejā un ASV. Rakstīt sācis angļu valodā, cerēdams iekarot lasītāju simpātijas ar detektīvromāniem, bet britu izdevēji viņa centienus noraidījuši. Toties pirmais franciski uzrakstītais romāns Pratināšana (Le Procès verbal, 1963, Gallimard) ieguvis plašu atzinību un saņēmis prestižo Renaudot balvu. Romāns tiek salīdzināts ar Albēra Kamī Svešinieku.

Krājumā Stāsts par pēdām un citas fantāzijas (Mansards, 2018) skan pasaulē, mītos un pasakās sadzirdētās balsis, galvenokārt tās ir sievietes, kas dažādos kontinetos un laikos cīnās par savu likteni, cīnās pret apspiedējiem un nabadzību.

Pēdas, caur kurām tiek atklāti jaunu sieviešu stāsti, turas cieši pie zemes, kopā ar tām autors izstaigā gan Parīzes ielas, gan Libērijas savannas, izkāpelē pa Keipkostas forta ejām Ganā kopā ar angļu dzejnieci, kas dievina Baironu, laivās izbrauc līdzi pārbēdzējiem, kas pamet Gorē salas nabadzību, lai satiktos ar sapņa piepildījumu vai nāvi Barselonā, un nemanāmi paceļ lasītāju augstāk,  fantāzijās, kur pazudis vārds laime un stāstu stāsta mātes miesās miris bērns, jo, atsaucoties uz Vitgenšteinu, autors uzsver, ka „pasaule ir viss, kas gadās”.

Jūsu uzmanībai gadus trīsdesmit senāk par pārējiem stāstiem tapusī fantāzija Mūsu, zirnekļu, dzīve, kurā šis tik niecīgais un bieži šausmas izraisošais dzīvnieks atklāj, ko dzird „vienā līmenī ar zemi”, kā aicinot lasītāju mainīt redzes lauku un ieraudzīt citādo, ko apņem tumsa, trokšņi un nakts noslēpumi.

Tulkotāja

 

Vienā līmenī ar zemi, kur pārskrien vējš, saceldams putekļu mākonīšus. Tur mēs dzīvojam pavisam klusi, gandrīz nekustīgi, gandrīz neko nedarot. Augšā, virs zemes, virs lielajiem kokiem, kalnu galotnēs, spožajās debesīs ir tik daudz nakšu un dienu.

Mēs dzīvojam ielejā netālu no upes, ko mēs allaž dzirdam, bet nekad neredzam. Trokšņi ir ārkārtīgi dažādi: ūdens čalas, vēja šūpas sausajos koku zaros, kukuržņu ripošana lejā. Te nekas nenotiek, mums nav daudz ko stāstīt. Mēs atrodamies aiz biezajiem ledājiem garas tukšas alas dziļumā. Ik dienas virs tik augstajiem kokiem debesis ir gaišas, un naktīs mēs redzam nekustīgo Sietiņu. Varbūt tās ir mūsu acis. Varbūt acis ir it visur, zaru staklēs, akmeņos, sūnās, ziedu vainagos. Nav iespējams aprakstīt to, ko mēs neiepazīsim. Nav iespējams vienlaicīgi būt te un citur, gaišā dienā un melnā naktī, un nekad mēs nezinām, vai esam nonākuši sapnī, kas sācies pirms mums, sapnī, kam jābeidzas, kad būsim to izsapņojuši.

Šodien ir šodiena. Dažbrīd mēs iemiegam vaļā acīm, ielejas plašums ienāk mūsos, un mēs kļūstam milzīgi, vējš un gaisma piepūš mūsu vēderus, un mēs trīsuļojam, mēs vibrējam. Vajadzētu ēst bez apstājas, aprīt visu, kas dzīvo gaisā, norīt visu, kas mitinās zem mūsu kājām, un būt kā sašaurinājumam upē, kamēr dzīve plūst mums cauri.

Arī trokšņus mēs gribētu aprīt. Tie nāk no visām pusēm, stipri trokšņi, kas pieņemas spēkā, tuvojas, ritinādami savas spirāles, un hop! hop! kā serpentīnā savijušies ķermeņi spiež mums uz vēdera visjutīgākajā vietā. Tur atrodas zemes un debesu centrs, arī jūras un zvaigžņu, jo mēs esam pasaules zvaigžņotie dzīvnieki. To ir pagrūti izskaidrot, un, starp citu, tam nav jābūt izskaidrojamam. Pavisam vienkārši, reizi par visām reizēm: Sietiņš, Lielais Lācis un Dvīņi augšā, mēs lejā. Sauli mēs neredzam. Mums tā patīk, visiem, varbūt pat viņa ir vienīgā, kas mums patīk. Bet mēs nekad uz to neskatāmies. Jo tā ir kā degošs plakstiņš, kas pārklāj mūsu acis, un uz to ir grūti skatīties, tā dedzina un dara sāpes. Tāpēc mēs uz viņu neskatāmies. Bet, kad viņa nonāk pašā debesu virsotnē, virs augsto tumšo koku zariem, mums visiem tā tīri labi tīk. Mēs domājam par to ik pēc piecām minūtēm. Mums patīk klausīties saules skaņās. Tā krakšķ, burzās un švīkstina tik savādi kā kukaiņi, nu, jūs jau pazīstat to kukaiņu čaulu skripstoņu vai stiklu sprakstēšanu karstumā. Kad tajā klausāmies, kļūstam nedaudz plakanāki, ieklausāmies ikkatrā švīkoņā, ikkatrā krakšķī. Un, paslēpušies zālē, paslēpušies un karsti, mēs iekļūstam vissīkākajās spraugās, iespējams, paši pārvēršamies par mazām saulēm, sīkām, sprakstošām dzirkstelītēm, mazām uguns bumbām. Visu, kas notiek ap mums, mēs uzzīmējam, izdejojam, izspēlējam šeit, iedobēs starp zāli un akmeņiem. Mēs nekad neesam vieni, vienmēr kopā, cits citam blakus, protams, mēs cits citu nevaram redzēt, bet mēs zinām, ka citi ir turpat blakus, mūsu draugi, ienaidnieki, ne pārāk tālu, noslēpušies iedobēs starp zāli un akmeņiem.

Katrā iedobē kāds ir. Mazs, sačokurojies, ieslēpies zem koku sēklām, paslēpies no vēja, gaismas, mēs esam tik maigi un trausli. Augstu, ļoti augstu mūžīgi gaišajās debesīs lido lieli, klusi putni, to ēna skrien pa zemi. Viņi met ap mums lokus, bet mums nav bail. Mēs esam saritinājušies savās ērkšķainajās slēptuvēs, ligzdās, spraugās. Visapkārt ir sienas, kas aiztur vēju, piebremzē telpu.

Bet mēs nekustamies. Stundas aiztraucas mums pāri, stundas, putekļi, kas sabirst no debesīm. Dienas lēnām aizskrien pār mūsu pūkainajām mugurām, neatstājot pēdas. Katru rītu uz baltajām iedobju sieniņām sakrājies tūkstošiem pilienu, no tiem mēs padzeramies. Upe pērkonīgi dārd, vibrēdama un tricinādamās grauž zemi, bet mēs nekad uz to pusi neejam. Pēc tam saule sadedzina pilienus. Vējā plivinās te balti, te pelēki tīkli. Mēs esam visos zemes jutīgākajos punktos, un katra trīsa, kas pārskrien pār klintīm, kokiem, zāli, sasniedz mūsu kājas un ienāk mūsu ķermeņos. Tā mēs ieklausāmies pasaulē.

Tie nav nekādi sarežģītie stāsti, neko lielu nenozīmē. Leģendas seko cita citai, vilnis pēc viļņa sakrājas kā grēda. Mūsu ceļi nemet līkumus, tie ir taisni – no akmens uz zaru, tad uz citu zaru, uz zāļu puduri, smailu oli, kādu sakni un atgriežas uz akmens. Mēs pārzinām visu, kas notiek zemes tuvumā. Mušu lidojumi, sienāžu lēcieni, skudru ordas, maijvaboļu un skarabeju rāpelēšana, caria tauriņu kāpuru graušana, trekno laputu kolonijas, dzelteno tauriņu un zilo spāru dejas. Mēs zinām arī gana daudz citu stāstu, neparastu un noslēpumainu – par ziedlapu saritināšanos, par mimozu bailēm, par nātru indīgajām adatiņām. Par lietām, nekustīgām un smailām lietām, kazenāju ērkšķiem, agavju asajām lapām. Par lietām, tālām lietām, lapām, kas koku zaros čabinās vējā, briestošiem augļiem, par mirušām lietām, kas lēnām trūd, par medus smaržu, urīna smārdu, vīraka aromātu; apkārt notiek tik daudz kas, kamēr mēs savās slēptuvēs koku dobumos iegrimstam sevī, tāpēc nevaram ne pakustēties, ne runāt, ne domāt, vienīgi klausīties, elpot un vibrēt līdzi visam.

Jā, apkārt notiek tik daudz kas. Starp citu, mēs nemaz nevaram visu izstāstīt, mēs drīzāk esam mēmi, mums nav mēles, mūsu mute atrodas kājās, un mums ir apaļas muguras, mums nepatīk izskaidrot lietas. Kam tad mēs vispār varētu ko stāstīt? Visas šīs radības, kas kustas, dejo, lido, nestāv uz vietas, un pat visas nekustīgās lietas, kā akmeņi un zari, neviens nerunā mūsu valodā. Mums labāk patīk klausīties un sajust, pat ja mēs neko neredzam. Mēs esam uzzinājuši daudz visādu noslēpumu. Mēs esam tos izdzirdējuši turpat, kur dzīvojam – iedobēs starp akmeņiem un zāli. Trokšņi skrien pa mīksto zemi, atsitas pret cietajiem akmeņiem un iekrīt mazajos, vates pikai līdzīgajos kokonos, ko mēs aužam. Noslēpumi, noslēpumi ir pārvērtušies putekļos. Tās ir lietas, kas nokrīt, aizķeras, pēc tam kļūst pelēkas. Pārvēršas dūmos, izgaist. Bet mēs aužam sienas un vieglus tīklus un tās noķeram.

Mēs labi zinām, kas notiek naktī. Kad lēnām, lēnām satumst. Kad viss kļūst viegls un caurspīdīgs, kad visu pārņem pelēka dūmaka, trokšņi stājas, pukst lēni kā iemidzis pulss, kad nav vairs nekā, gandrīz nekā, un līdz ar tumsu atnāk aukstums, pa caurumiem iespiežas visās spraugās, lēnām, lēnām, pasaule saritinās čokurā, ievelk taustekļus un kājas, saraujas maziņa, lai varētu gulēt, bet mēs vērojam, paliekam nomodā. Mēs neguļam. Nē, nē, mēs saspringti klausāmies, labi jūtam, kas notiek apkārt. Sākumā nekas sevišķs, jo krēsla ir kā dzira, kas apskurbina un iemidzina zemi un debesis, un brīdī, kad saule aizkrīt aiz horizonta, aiz jūras un kalniem, mēs izdzirdam tādu kā kliedzienu vai baltu klusuma vilni, kas pilnā ātrumā tuvojas. Mūsu kājas trīc, kad atskan kliedziens, kad atnāk vilnis, mēs drebam, saraujamies savās slēptuvēs. Jūs taču zināt – ikreiz, kad saule nozūd un zemi pārklāj nakts, ir mazliet baisi.

Tad visi sīkie kustonīši pārtrauc savas gaitas, noslēpjas un pārvēršas par oļiem, par gludām, cieši noslēgtām aukstām bumbām. Šķiet, ka ne uz zemes, ne debesīs vairs nav neviena paša, izņemot sikspārņus. Debesis ir pelēkas, it kā mēs būtu izpletuši savas sienas, vieglās skrandas, kas plivinās no akmens uz akmeni. Klusums. Klusums un aukstums pārņēmuši mūsu ieleju. Klusums nāk no rietumiem, aukstums no austrumiem, un abi satiekas virs mūsu ielejas. Un tad viss apstājas.

Mēs paliekam nekustīgi, aizturējuši elpu, jo tas ir pats svarīgākais, kad izzūd gaisma.

Ir sajūta, ka gaiss tapis viegls, un pēkšņi Visuma tukšums ir pavisam tuvu, debesu dzīļu ledainais tukšums, kur spīd Sietiņš.

Mums nav bail, bet mēs vairs nekustamies, neelpojam, nedomājam. Mazie, nevarīgie dzīvnieciņi aizver acis un ausis, saritinās čokurā zem nokritušām lapām. No mūsu slēptuvēm gaisā kāpj aromāts, viegls, nedaudz skāņš, kam būtu jābūt nomiedža aromātam. Bet tas ir tikai iztēlots aromāts, jo mēs neguļam, mēs nekad neiemiegam. Paslēpušies pūkainajās slēptuvēs, izpletuši kājas, mēs uzglūnam naktī.

Kad viss ir tumšs, pilnīga tumsa pārņēmusi mūsu ieleju, mēs varam saskatīt mazus, blāvus mirklīgus uzplaiksnījumus. Sarodas nakts kukaiņi, nakts putni, nakts plēsēji. Mēs klausāmies viņu kustībā, spārnos, kas švīkst, sitas nakts tumsā, spārnu vēdās, un brīžiem maigos soļos, kas šķērso garo zāli, virzās starp zemiem zariem, mēs ieklausāmies trīsās, nakts mednieku saraustītajā elpā.

Mazie bailīgie dzīvnieki, dziļi dziļi iemiguši, trīc savos virszemes midzeņos. Viņiem nevajadzētu pamosties. Tie, kas atvērs acis, ieraudzīs šausmas un tūlīt nomirs.

Mēs esam miega sargātāji, tas ir mūsu uzdevums uz zemes. Neredzamajos tīklos vibrē gaiss, ievibrē mūsu vēderos, un mēs zinām, kas notiek apkārt.

Kad pār mūsu ieleju pilnībā pārlaidusies ēna, ir sajūta, ka gaiss būtu pilns ar sīkām šķiedrām, smalkiem vijuma ornamentiem un putekļu krāsas tīkla acīm, kas lēni plivinās starp koku zariem, akmeņiem un pakalniem un veido tiltus līdz pat pasaules malai. Tādējādi mēs esam laika pavēlnieki. Gaiss pieder mums, mēs to turam starp savām kājām un ar muti. Mēs gaidām, gaidām. Mazie, trauslie dzīvnieciņi guļ drošā patvērumā mūsu kokonos, ikkatrs nakts mirklis arvien vairāk viņus ieauž mūsu tīklos. Mēs aužam bez mitas, mēs aužam naktī. Mūsu tīkli klāj debesjumu, tie ir kā mežs, blāva matu kodaļa, kas uzsūc dzīvību. Mēs aužam klusumu. Un tā, saņemti ciet pie savu alu ieejas, mazie dzīvnieciņi saritinājušies guļ ar galvu uz leju, savas skāņās elpas apņemti. Viņi gandrīz, gandrīz nemaz nesapņo, tikai dažas trīsas, daži uzplaiksnījumi naktī. Viņu kājas kustas, ūsas raustās, aiz aizvērtajiem plakstiņiem bolās acis. Mēs vāķējam, jo esam sargi. Mēs nekustamies ne dienā, ne naktī, visi pelēkie tīkli ir savienoti ar zemi un šūpojas vējā. Mēs gaidām. Laiks paiet un atalgo mūs ar kādām mušām, piespēlē kādu nomaldījušos tauriņu. Bet ne jau tikai tāpēc mēs tur esam. Mazie trauslie un neaizsargātie dzīvnieciņi tik mierīgi guļ savās alās, tikai pateicoties mums. Mums nakts nešķiet tik briesmīga. Tā vairs nav tukša. Vairs nav tik auksta, tāla. Ir visas šīs acis, kas uzglūn zālē, ieslēpušās zaru staklēs, līdz pat debesjumam, kur mājo Sietiņš. Drīz ausīs diena, saule izkāps no ūdens un sāks savu ceļu apkārt ielejai. Mēs būsim šeit tik ilgi, cik vien pastāvēs pasaule.

 

No franču valodas tulkojusi Vineta Berga

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri