Kino. Tirgus. Sanatorija

 

Par fotogrāmatu sēriju Publiskā telpa (Andreja Strokina Palladium, Māras Brašmanes Centrāltirgus un Vladimira Svetlova Rīgas līcis; Orbīta, 2017 –2018).

 

Izdevniecības Orbīta grāmatu sērija Publiskā telpa, kurā līdz šim iznākušas grāmatas Palladium, Centrāltirgus un Jūras līcis, mani satricināja gan personiski – atraujot vaļā apzināti aizraktus atmiņu kanālus –, gan intelektuāli, ja tā var teikt, – ierādot, kā ar fotogrāfijas un teksta starpniecību ir iespējams lakoniski un precīzi runāt par Latvijas padomju pieredzi.

Lai arī katrā grāmatā izmantota stipri atšķirīga fotogrāfijas pieeja – arhīva izlase, inscenēta mākslas fotogrāfija un vienas lokācijas dokumentācija vairāku dekāžu garumā –, tās visas ir vienlīdz augsta līmeņa dokumentālās fotogrāfijas, kas aplūko publisko telpu padomju Latvijā. Nav tā, ka mums trūktu hronikas vai informācijas par padomju posmu, bet joprojām ir grūti uz to palūkoties no malas. Dokumentālo fotogrāfiju no reportāžas atšķir mākslinieciskais mērķis – tā nepēta faktus un vēsturi, tā pēta cilvēku un iedarbojas uz cilvēku. Tā rosina skatītāja atmiņas un asociācijas, liekot paskatīties uz sevi kontekstā vai kontrastā ar tēloto sabiedrību un vēsturisko pagātni. Tomēr vairāk par visu mākslu interesē tagadne, tā meklē šodienas identitāti un patieso realitāti, kura nav iespējama caur noklusētu, neizanalizētu pagātni.

Sērija Publiskā telpa aplūko 40 – 50 gadu senu vēsturi caur ikdienas perspektīvu, bez vispārinājumiem un apgalvojumiem. Fotogrāfijas pārstāv savu laiku, nevis rezumē to, kas, saskaņā ar Rolānu Bartu, nozīmētu, ka tās cenšas neturpināt padomijas mītu. Sērijas fotogrāfijas nepieslienas arī Rietumu tradīcijas mitoloģijai, un padomju realitāte netiek pretstatīta šiem standartiem. Lai arī fotogrāfijās dokumentēti trīs it kā klasiski buržuāziska dzīvesveida stūrakmeņi – tirgus, kūrmāja un kinoteātris – mēs nesastopam klišejiskos attēlojumus un darbības ainas, kas izteiktu šo vietu „dabisko” pamatfunkciju (preču maiņas, izklaides un luksusa leiputriju). Visas trīs sērijas grāmatas caurvij viena būtiska iezīme: neērtība. Mulsinoša, destabilizējoša sajūta, ka kaut kas ar šo proporcionālo attēlu un tā rādīto pasauli nav kārtībā, ka tas mums nepasaka visu – aiz tā slēpjas liels neatbildēts jautājums, kas skatītājā rosina nojautu un atmiņu plūsmu un vēlmi spekulēt ar atbildēm.

 

Pēc Barta rokasgrāmatas

Sērijas Publiskā telpa izšķirstīšana man lika pārlasīt Barta Mitoloģijas, jo šķita, ka šīs fotogrāfijas uzskatāmi ilustrē franču semioloģijas pētnieka pausto apgalvojumu, ka mēs (cilvēce) neesam „viena liela ģimene”. Barts savās esejās aplūko dažādus „kolektīvos attēlojumus” kā zīmju sistēmas, aktīvi kritizējot presē, mākslā un vispārējā apziņā radīto mītu, ka, neskatoties uz dažādo izcelsmi un pagātnes notikumiem, ikdienas darbības (dzimšana, nāve, darbs, zināšanas, spēles) ikvienā pasaules valstī norit pēc līdzīgiem spēles noteikumiem. Viņš iebilst pret „dabiskuma” piesaukšanu un uzskatu, ka visiem cilvēkiem visā pasaulē ir identiska „daba”, kas paredz darbību universālo raksturu. Viņš raksta Mitoloģiju priekšvārdā: „(..)es cietu, redzot, ka ik brīdi, stāstot par aktuāliem notikumiem, tiek jaukta Daba un Vēsture, un gribēju atkal no jauna izprast, kāda, manuprāt, ideoloģija ir apslēpta tā-kas ir-pats-par-sevi-saprotams dekoratīvajā izklāstā”.

Skatoties uz Māras Brašmanes Centrāltirgu, šķiet, pirmais, ko pamanām, ir, cik ļoti tajā pietrūkst „dabiskā” un pierastā tirgus rita. Tajās nav ne savstarpējās preču apmaiņas, ne darījumu azarta optimistiskā vaiga, ne pilsētas un lauku ļaužu priecīgās/komiskās satikšanās. Brašmanes tirgus ir skrajš, tukšs, ar absurdām precēm, tas neatspoguļo pārticību, bet tā arhitektūrā un baložu mākoņos ir saglabājies zināms pagātnes cēlums. Pirmkārt jau, tirgus centrā nav preces, jo preču vienkārši nav – cilvēki lielākoties tirgojas ar efemēriem niekiem (skujām, pūpoliem, kreppapīra cepurēm, sadzīves pārpalikumiem) – it kā ilustrējot Pērkona dziesmu ar Vika vārdiem „mēs pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm” to ironijā un pārprastajā ideālismā. Nav „vispārīgu” tirgu raksturojošā plašā sortimenta un pārbagātības, tā parādās tikai puķu stendos kooperatīvu uzplaukuma laikos. Otrkārt, uzmanību saista cilvēku sejas – „šķiet, ka Centrāltirgus nekad nav bijusi pārmēru laimīga vieta,” – grāmatas priekšvārdā raksta fotogrāfijas vēsturniece Alise Tīfentāle, – „Tā nav arī vieta, kuru saukt par poētisku vai romantisku. Tieši pretēji – vairums attēlu izstaro skumjas vai smeldzi.”

Māra Brašmane. Centrāltirgus. Orbīta. 2018.

 

Lai arī fotogrāfijās visbiežāk parādās neglorificēts vidējais cilvēks pusmūža vecumā, kurš meklē ingredientus savai vienkāršajai ikdienas maltītei, viņa dienišķajās gaitās nav nekā no nomierinošā rutīnas rituma, tās drīzāk atgādina nedrošus soļus laukā no bumbu patvertnes izmisuma pilnā pasaulē. Fotogrāfe ik dienas atgriežas tirgū, meklējot un jautājot, kā tirgus dotajā brīdī pilda savu tradicionālo foruma lomu, tā mēģinot rast atbildes par tautu, kas tajā klīst. Mēs redzam nomaināmies laucinieciskus tirgotāju tipus, kas tup uz koka kastēm, padomju filca mēteļus un jaunāko laiku modes, laicīgas izkārtnes dažādās valodās – tirgus joprojām pastāv kā fiziska vieta, kam vajadzētu salodēt laikmetus, iebraucējus, izbraucējus un dažādus sabiedrības slāņus, bet šeit viņi it kā izšķīst un segregējas, un ir sajūta, ka mēs skatāmies uz vietu, kuru iracionālas un pēkšņas amnēzijas dēļ cilvēki ir aizmirsuši, kā lietot.

 

Marsieši

Barts uzskatīja, ka, aprakstot ikdienas realitāti „viss ir vērsts uz to, lai netiktu pieminēta vēstures izšķirošā loma”. Mitoloģijas viņš pierakstīja piecdesmitajos gados, uzskaitot daudzus jo daudzus ikdienas mītus franču dzīves un kultūras telpā. Viņš galvenokārt koncentrējas uz Rietumu pasaules mītiem, vēl nevarot paredzēt, cik lielā mērā nākotnē mīti vairos Aukstā kara aizspriedumus vai kā ietekmēs Austrumu blokā ietverto valstu priekšstatu par sevi.

„Rietumu mitoloģija piedēvē komunistu pasaulei svešas planētas citādību,” viņš raksta savā esejā Marsieši, kur skaidro, ka Rietumi ir pārliecināti, ka lidojošie šķīvīši tiek gatavoti PSRS, kas pilda starpnieka lomu starp Zemi un Marsu. „Citādība”, pēc Barta domām, ir kaut kas, ko Rietumu mitoloģija nespēj iedomāties un pieņemt, kas nepakļaujas „veselajam saprātam” un līdz ar to tiek vienādota ar nepatīkamo.

Vladimira Svetlova inscenēto fotogrāfiju sērija Rīgas līcis pievēršas sarežģītajam iekšējam konfliktam, kas rodas, pielāgojot robustos „citplanētiešu kuģus” dzīviem cilvēkiem. Viņa fotogrāfijās tiek traktēts padomju cilvēka tēls, mēģinot iemiesot padomju cilvēka „dabu” tās paradoksālajā vidē – pēc PSRS iziršanas pamestā padomju kūrortā Rīgas līcis, grandiozā, futūristiskā celtnē, kas kā vraks glabā pagātnes noslēpumu. Fotogrāfijas atgādina ainas no neesošas filmas, kas arī varētu būt īsais metaforiskais raksturojums tam, kā funkcionēja padomju industrializācijas mehānismi. Saikne starp ideju un praktisku funkcionalitāti tika atmesta reprezentācijas un (citplanētiešu sabiedroto) mīta radīšanas vārdā, kā to apstiprina arhitektūras kritiķes Kristīnes Budžes grāmatas pēcvārds: „Ēkas ir liecinieces atpūtas un ārstniecības iespējām, kas teorētiski pieejamas visiem, bet patiesībā bija padomju dzīves luksuss tikai dažiem un izrādīšanās paraugs oficiālajiem ārzemju viesiem”.

Vladimirs Svetlovs. Rīgas līcis. Orbīta. 2018.

 

Šīs ēkas savā būtībā ir butaforijas, kuru uzdevums ir radīt labklājības ilūziju ASV acīs, tātad iemiesot Rietumu labklājības mītu un priekšstatus par nākotnes sabiedrību. Tās ir ēkas bez cilvēka faktora, atpūtas konveijeri, brutāla ideju pārnešana vidē bez saķeres ar cilvēka vajadzībām, un tās raksturo pasauli, kurā cilvēks ir kļuvis nevērtīgs un lieks. Dīvaini mākslotās Rīgas līča fotogrāfijas ļauj introspektīvi palūkoties uz padomju cilvēka psiholoģiju un to, no kurienes šodienas mums „aug kājas” – kā mēs saprotam un sadzīvojam ar savu pagātni. Svetlova fotogrāfijās modelis visbiežāk ienāk pilnā augumā, padomju cilvēka kājas piezemē ideālistisko arhitektūras formu un robusto aparātu demonstrāciju. Ķermeņu reālistiskums kontrastē ar vides taisno ģeometriju un mākslīgajiem uzstādījumiem, sejas izteiksmju ciniskais entuziasms atņem ticamību attēlā notiekošajam, radot sajūtu, ka tas, ko redzam, ir aplams. Ne tādā ziņā aplams, kā virspusēji raugoties no Rietumu mīta perspektīvas, kam padomju vēsture ir kļuvusi par padomju valstu attēlu – karikatūrisku un atpalicīgu. Šī aplamība drīzāk izpaužas tajā, cik uzkrītoši neorganiski cilvēki nēsā tiem mīta uzliktās maskas.

Sērijas Publiskā telpa veidotāji apzinās padomju štampus, kas uzlikti padomju fotogrāfijas mantojumam, tāpēc piedāvā paraudzīties uz realitāti caur alternatīvu, kam izdevies apiet šos noteikumus. Grāmatu uzmanības lokā ir telpa, kura netika publiski rādīta un par kuru netika runāts. Pie lasītājiem/skatītājiem nonāk bagātīgs materiāls, kas paver durvis aiz laikmetam uztieptā attēla robežām, dodot iespēju svaigām komentētāju interpretācijām, kurās var tikt validēts pašu pieredzē nojaustais un noklusētais.

Bezpersoniskākā un savā veidā objektīvākā Publiskās telpas sērijā ir fotogrāfa Andreja Strokina grāmata Palladium ar anonīma privāta fotoarhīva uzņēmumu izlasi un montāžu, kurā redzama kinoteātra skatītāju un darbinieku ikdiena. Palūkojoties ideoloģiskās skatuves aizkulisēs no mūsdienām, kad nekas par to nedraud, skaidri izgaismojas gan kuriozais, gan cilvēcīgais, gan vēlreiz tas, cik formāli tiek pildītas režīma noteiktās lomas. Grāmatas priekšvārdā kinokritiķis Vadims Agapovs koncentrēti izstāsta, kā atšķīrās padomju kinoteātra reālās funkcijas ar dažādiem saviesīgiem pasākumiem, svētku rītiem, partijnieku uzstāšanos un kāds bija pie dialektiskas montāžas radinātais padomju skatītājs, kurš nenāca uz filmu pēc „stāsta”, bet gan lasīt starp rindiņām, meklēt izgrieztās vietas, iztēloties noslēpto patiesību vai skaļi un asprātīgi komentētu.

Andrejs Strokins. Palladium. Orbīta. 2018.

 

Būtu ļoti interesanti, kas semioloģijas pētniekam Bartam būtu sakāms par šo nojaukto zīmju lasīšanas sistēmu un kino skatīšanos tradīciju, kas ir pretrunā ar kino „dabisko” funkciju (pulcināt cilvēkus ap kolektīvu līdzpārdzīvojumu sižetam) un tomēr liecina par cilvēku dabisku (?) tieksmi pēc vienotības – vienkārši būšanas tumsā visiem kopā, bet katram par sevi atsevišķi.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri