punctum

Literatūra un kultūra

In memoriam. Valentīna Freimane

Viktors Freibergs

19/03/2018

 

Rakstot par izcilu personību, kāda bija (bet varbūt tomēr labāk izvairīties no darbības vārdu pagātnes formām?) Valentīna Freimane, negribas ieslīgt stereotipos un banalitātes, īpaši tāpēc, ka ne vienu, ne otru Valentīna Freimane necieta ne dzīvē, ne kino. Vismaz man tā šķiet.

Lai cik traģiska ir ne tikai izcilas, bet jebkuras personības aiziešana no šīs pasaules, negribas arī pārvērst piemiņas rakstu par Valentīnu gaudu dziesmā, kaut visa viņas dzīve bija dramatisma un traģisku notikumu pilna gluži kā filmu scenāriju virtene, un, iespējams, ka tieši Valentīnas Freimanes kaislīgā kino mīlestība ļāva viņai izdzīvot, jo, lai cik paradoksāli tas izklausītos, dzīve uz iznīcības robežas ļauj skaidrāk saskatīt tās skaistumu un neaprakstāmo pievilcību. Kādā intervijā Valentīna Freimane, kuras dzīves divas lielākās kaislības bija kino un teātris, sacīja, ka viņai filma sniedz laimes sajūtu, ko citkārt nav dzīvē iespējams izbaudīt. Tieši tāpēc, klausoties viņas stāstos un lasot kritiku par kino, rodas pievilcīgas un mazliet svešādas pasaules gandrīz fiziskas klātbūtnes izjūtas. Kino (tāpat kā teātris) ir vilinājums, maģiska un suģestējoša pasaule, ko lielā mērā iemieso Valentīnas Freimanes viena no mīļākajām filmām – Marsela Karnē Paradīzes bērni (1945).

Valentīna Freimane vairākās intervijās ir uzsvērusi to, ka ir stāstītāja daudz vairāk nekā rakstītāja, un stāstīt viņa prata aizraujoši, ne tikai par kino bet arī par savu dzīvi. Viņas stāsti vienmēr bija izteikti vizuāli un ekspresīvi. Tāpēc atļaušos pāris epizodes par tikšanos ar Valentīnu minēt arī šajā rakstā.

Reiz, pirms kādas filmas noskatīšanās, kad nelielajā skatītāju pūlītī kādā no Rīgas kinostudijas mazajām zālēm bija arī Valentīna Freimane, viņa pēkšņi pagriezās pret vienu no skatītājiem (tas viss nedaudz šobrīd man atgādina ainu no Godāra filmas Nicinājums, kurā producents kopā ar režisoru, ko tēlo Frics Langs, skatās vēl viņa nepabeigtās filmas Uliss materiālu), kurš acīm redzami bija režisors, bet viņa vārdu diemžēl neatceros, un paskarbā balsī, bez jebkādas vilcināšanās noskaldīja: „Vislielākā jūsu, latviešu režisoru, nelaime ir tā, ka visi ir ģēniji un nav neviena kārtīga amatnieka”. Situācija šobrīd, iespējams, mainījusies, bet tolaik man likās, ka ar vienu pašu teikumu Valentīna Freimane absolūti precīzi raksturoja Latvijas kino ainavu 1980. gados.

Bez pārspīlējumiem var teikt, ka vairākas skatītāju paaudzes uzaugušas Valentīnas Freimanes kino stāstu iedvesmotas. 1975. gadā viņa nodibina kino lektoriju, kas kļūst par sava veida skolu daudziem tā klausītājiem, un šī tradīcija nu jau atšķirīgā veidā tiek turpināta arī šodien visdažādākajās vietās un formātos. Kad Valentīna Freimane pirms filmas teica ievadvārdus, nekad nebija sajūta, kāda reizēm rodas – lūdzu, runājiet īsāk. Faktiski viņas teiktais jau bija kā filmas sākums, kā sākuma titri, kas ir filmas burvības būtiska daļa – viss tikai vēl ir priekšā, un mūs gaida piedzīvojums. Viņas zināšanas un erudīcija bija apbrīnas vērta, un man personiski palaimējās, ka daudzas no filmām, pirms kurām Valentīna lasīja ievadlekcijas, es tulkoju, tā bija man caurlaide uz pasākumiem tā sauktajā Kino namā jeb bijušajā kinoteātrī Blāzma tagadējā Čaka ielā, kur šobrīd vairs kino nemājo. Valentīnas Freimanes harizma slēpās viņas spējā kino vēstures norises, konkrētas filmas raksturojumu apvienot ar humora un, atļaušos teikt, sava veida kino tenku devu. Protams, ka Valentīna nebija vienīgā kino kritiķe tai laikā,  bet viena no kolorītākajām gan. Viņa nekad nelasīja sagatavotus tekstus, bet stāstīja sava veida kino stāstus, viņai piemita lieliska atmiņa, vismaz tāds bija priekšstats, kas radās, klausoties viņas pieminētajos gadu skaitļos gan par aktieru biogrāfijām, gan par filmu uzņemšanas laiku.

Ar Valentīnu nebija jēgas strīdēties. Kādreiz, kad man bija jātulko kāda filma, kuras tulkojumu Valentīna bija nolēmusi ierakstīt magnetofonā un pēc tam turpmākajos seansos to atskaņot („Ko jūs tur katru reizi staigāsiet tulkodams, uzliksim ierakstu”) biju pazaudējis balsi un ieminējos, ka varbūt tas pasākums jāatliek, jo nevaru īsti parunāt. Valentīna, pat aci nepamirkšķinājusi, izmeta: „Es nu galīgi nemaz nedzirdu, ka jūs būtu aizsmacis. Rakstīsim tulkojumu.” Valentīnas kino mīlestība bija infekcioza, šai gadījumā vārda gandrīz tiešākajā nozīmē, un mēs ierakstījām čerkstošu un krekšķošu tulkojumu.

Valentīna Freimane bija pazīstama kino kritiķe arī starptautiskā mērogā, pēdējos gadus viņa pavadīja Berlīnē, pilsētā, kurā iepazina kino, gluži vai dzīvoja kino pasaulē, jo viņas tēvs bija studijas UFA jurists, un viņu mājās bieži bija sastopami sava laika plaši pazīstami kino ļaudis.

Jādomā, ka Valentīna ir vienīgā kino kritiķē pasaulē, par kuru uzrakstīta opera, kas tā arī saucas Valentīna, tās mūzikas autors ir Arturs Maskats, kurš sarakstījis scenāriju kopā ar dzejnieci Liānu Langu. Opera savulaik tikusi izrādīta arī Berlīnē un stāsta par Valentīnas Freimanes holokausta izdzīvošanas periodu – viņai vienīgajai no ģimenes izdevās izglābties, līdzcilvēku un pilnīgu svešinieku atbalstītai.

Jāpiemin arī tas, ka Valentīna aktīvi iesaistījās savulaik tik nozīmīgajā un pat neparastajā kino foruma Arsenāls dibināšanā un konsultēja arī programmas veidotājus. Praktiski neviens ievērības cienīgs kino pasākums nebija iedomājams bez viņas tiešas vai netieša līdzdalības un ne jau tāpēc, ka viņa pati censtos visur iesaistīties, bet tāpēc, ka viņas spriedums par filmām bija sava veida mēraukla laikā, kad daudzas no šobrīd labi pazīstamām filmām bija svešas un neredzētas. Šodienas skatītājam tas var likties savādi – taču pirms interneta, arī pirms DVD un visādiem citādiem filmu nesējiem vienīgais filmas skatīšanās veids bija projekcija kino zālē.

Cēsu festivālā jau vairākus gadus ir skaista tradīcija – demonstrēt kino programmu, ko veidojusi Valentīna Freimane, un man ļoti gribas cerēt, ka šī tradīcija tiks turpināta un, atšķirībā no slavenās fāzes Šekspīra lugā Hamlets, tālāk nesekos klusums, bet tiks rādītas filmas, ko Valentīna vēlētos, lai skatāmies.

Dalies ar šo rakstu