punctum

Literatūra un kultūra

Zemāda

Ronalds Briedis

27/03/2018

 

Par Ivetas Ratinīkas dzejoļu krājumu tikko&tikai (Zvaigzne ABC, 2018)

 

Paradokss ir viens no spēcīgākajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, un lielākā vai mazākā mērā tas ir klātesošs katrā poētiskā pārdzīvojumā.

Valodu un izteiksmes veidu, ko Iveta Ratinīka lieto ikdienā, daudzi varētu raksturot kā asu un ironisku, tāpēc viņas brīžiem pat nepieklājīgi trauslie un atkailinātie dzejoļi savdabīgi kontrastē ar priekšstatu par „dzelzs učeni”, kas nekautrējoties sper acīs citiem literātiem neglaimojošus viedokļus par viņu izsāpētajiem garadarbiem. Aiz mēģinājumiem „būt kā spartietei, / negausties, neklaigāt, neliekties / pretim cilvēkam līdzīgi zemei, / kas pārkalta gaidot uz lietu” un sevis formatēšanas procesa, kad tiek „aizvien ciešāk novilktas / sarkanās līnijas, / un līdz sāpēm cieši saspraustas / matadatas”, lasītājiem atklājas maigas un viegli ievainojamas būtnes balss.

Abstinences sindromam tuva mīlestības trūkuma izjūta un neatgriezeniski aizejoša laika kā ķermeņa zaudēšanas apjauta ir pastāvīgas Ratinīkas dzejas tēmas, kas ieskanas viņas tekstos atkal un atkal: „es skatos / novecot sākušas sievietes ķermenī / kā gravitācija / uzveic prieku un iezīmē / šķeltām kontūrām / bijušās smaida līnijas, / kā pinumā, / kur sākas spārni, / pazūd jūgends un pamostas / baroks”. Māsām veltītā dzejolī autore raksta: „neskumstiet, mīļās, / arī mēs drīz būsim / tās plastikāta večiņas liftā / un mūsu ķermeņus deformēs / koka vai plastmasas kūjas”. Tekstos dominē tēli, kas kalst, žūst, dziest vai kā citādi zaudē savu iepriekšējo vitalitāti: „bet tu jūties tikai kā āda, / jau noģērēta, / jau piekārta izkalst” un „kā iet mūsu / klusām žūstošai / jūrai?”.

Šīs iezīmes varēja manīt jau iepriekšējā Ratinīkas krājumā Rūgts (2011). Caur autores ikdienu no turienes pārceļojuši arī daži citi tēli. Piemēram, kaķis, par kuru viņa reiz varēs izdot veselu izlasi. Iepriekšējā grāmatā tas figurēja septiņpadsmit dzejoļos, arī šeit mēs reizes piecas saskaramies ar to, ka „parkā kā kaķainas vecmeitas / sapņu vietā / redzam sapņu dobes” un cenšamies spartiski „sakostiem zobiem noglāstīt / klēpī sēdošo zvēru ar rokām, / kas nepazīst dēlus”.

Krājumā tikko&tikai saglabājas arī autores pedagoģiskā darba reminiscences un parafrāzes par citu dzejnieku tekstiem. Traumatiska figūra viņas poētikā ir Rainis, kas ienāk dzejoļos gan ar saviem motīviem („Koki ir ietiepušies – / vēja ritms no jūras / lauž, nevis iemāca liekties”), gan personu („ko nozīmē būt kāda dzejnieka brālim, / ja jau brālim arī / vienmēr priekšā kāds / rainis?”). Ratinīkas dzejā „Rainis” ir kanonizējusies neradoša substance, kas nomāc dzīvības procesus, tādējādi kļūstot par antipodu pašam sev. Ētiskais kontrolējošais aizēno estētisko, mūžīgais stindzinošais – mirklīgo, idejiskais darošais dara nedzīvu juteklisko: „Pat ja meitenei / piedzimst meita / vēl pirms desmitās klases / un tu viņu mudini / aiziet, / jo piedzimt / nav / pieklājīgi. [..] un meitene / izperē meiteni, / bet klasē / konspektē / RAINI”.

Ratinīkas dzejoļi galvenokārt ir emocionālu impulsu hronika, sajūtu dienasgrāmata. Pati būdama literatūras skolotāja, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus autore pārvalda, tāpēc teksti reti kļūst publicistiski. Vajadzīgo spriegumu vienmēr radīs kāda paradoksāla hiperbola („tikai neskumsti, / tikai pasaules gals”) vai asonanse, aliterācija („ordeņiem, orgasmiem”). Brīžiem autore ļāvusies arī sabalsojumu veidošanai, taču atskaņas, manuprāt, ir viņas liriskā arsenāla vājākais elements. Pirmais veiksmīgais to lietojums, šķiet, atrodams vien grāmatas otrajā trešdaļā (krājumam nav nedz satura rādītāja, nedz lapaspušu numerācijas) rindās: „kur elpo / tikai aizsmacis modinātājs režīmā / „pēc piecām minūtēm / pavaidēt vēl”. / atkal snieg, / atkal gaisma ar tumsu cīnās, / kurai mazāk / žēl.” Vēlāk parādās arī citi organiski sabalsojumi. Grāmatas pirmajā pusē atskaņas lielākoties rada rīmēšanas iespaidu: „guli kaila šonakt baltās nātrēs, dziesma, / tevi nedziedās / ne šūpuļiem, ne liesmās”. Arī iepriekšparedzami sabalsojumi var būt visai efektīvi, ja tos ieliek negaidītā kontekstā, bet šajos gadījumos tas nav noticis.

Ja neskaita ne sevišķi veiksmīgo krājuma sākumu („dziesma tik kaila / laužas pie krūtīm / nedz vai to apskaut / vai projām sūtīt”) un vēl dažus dzejoļus, kur gaumes izjūta ir dzejnieci pievīlusi, grāmata veido visnotaļ vienmērīgu iespaidu ar lasītājā paliekošu smeldzīgu noskaņu. Tomēr es teiktu, ka pa īstam krājums ieskanas tikai pēdējā trešdaļā. Intonācija kļūst meditatīvāka un harmoniskāka, bet vienlaikus arī ironiskāka. Poētiskie izteiksmes līdzekļi šķiet precīzāki, estētiskāki, koncentrētāki un blīvāk lietoti.

Ar ko tikko&tikai atšķiras no iepriekšējās grāmatas? Teksti kļuvuši daudz fragmentārāki, tēlu sasaiste – asociatīvāka, un ne vienmēr šādi pēkšņi pārlēcieni atrod kopsakarības svešā pieredzē. Taču redzamākā pārmaiņa – mainījusies dzejoļu forma. Te savu lomu visdrīzāk nospēlējusi autores iepriekšējā literatūrzinātniskā darbošanās, patapinot dzejas pierakstu no kritikās un apcerēs izmantotās tradīcijas vienlaidus tekstā rindu dalījumu atainot ar slīpsvītrām. Rezultātā daļa dzejoļu saglabā dzejā ierasto rindu lauzumu, daļa pierakstīta kā dzejproza, kas papildināta ar šo „akadēmiskās filoloģijas” instrumentāriju, daļa kombinē abus pieraksta veidus. Šādos gadījumos dalījumu tradicionālās rindās saglabā vien pēdējais pants:

mums visiem/ tādas trauslas sirdis,/ mazām mežģīņu nospiedumu/ un vētru nospiedumu,/ un lūpu nospiedumu/ rētām//
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo/ melni skan klavieres/ aiz tumsas un lietus//
mēs visi/ tik bijīgi bailīgi klausāmies/ ziņās par pasaules/ atliektām malām,/ galiem un droši vien/ beigām//
ieelpo, izelpo, ieelpo, izelpo//
visu to melno
uzsniedz pār mani
piedodoši

Kāpēc vienā dzejolī izmantots viens pieraksta veids, bet citā cits, īsti līdz galam tomēr skaidrs netop. Vismaz to nevar izskaidrot tikai ar izdevēja vēlmi ietaupīt papīru vai maketētāja mēģinājumu ietilpināt dzejoli vienā lapā vai atvērumā, kas sākotnēji varbūt varēja mudināt uz šādu pieeju. Iespējams, šo dzejoļu sākotnējā pierakstā autori kaitinājušas pārāk īsās rindas, bet slīpsvītru saglabāšana paužu vietā ir sava veida skolmeistariska pašironija. Varbūt dzejoļu pierakstam bija jāatveido kāds īpašs polifonisks ritmiskais zīmējums, kura atšifrēšanai savas disertācijas kādreiz veltīs Ratinīkas nākamie kolēģi filoloģisko pētījumu laukā. Šo noslēpumu atstāšu viņiem.

Dalies ar šo rakstu