punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Personisms

Frenks O'Hara

29/03/2018

 

Foto: Mario Skifāno

 

Amerikāņu dzejnieks Frenks O’Hara (1926–1966) tiek uzskatīts par savulaik leģendārās „Ņujorkas skolas” dzejnieku grupas neoficiālo līderi. Šī grupa, kuras dalībnieku vidū bija arī Džons Ešberijs, Barbara Gesta u. c., savu nosaukumu aizguva no Ņujorkas abstraktā ekspresionisma gleznotājiem, un arī O’Hara visu savu neilgo mūžu bija cieši saistīts ar mākslas pasauli, draudzējās ar māksliniekiem, strādāja Ņujorkas Modernās mākslas muzejā un rakstīja apceres par mākslu. Dzejnieka dzīves laikā iznāca tikai divi nelieli krājumi, un par vienu no ievērojamākajām amerikāņu pēckara dzejas balsīm O’Hara kļuva tikai pēc nāves (viņš gāja bojā muļķīgā satiksmes negadījumā pludmalē), kad viņa draugi pārsteigti atklāja, ka allaž haotiskais un pa roku galam rakstošais Frenks nez kādā veidā pēc sevis atstājis teju 600 dzejoļu. O’Haras dzeju raksturo tiešums, atklātība, aktīva dzīves tveršana un baudīšana, kā arī dejas, mūzikas un mākslas ietekmes.

Gleznotājs Alekss Kacs esot teicis, ka O’Haras nodarbošanās ir būt par aktīvu intelektuāli, un to spilgti apliecina arī viņa nelielā eseja Personisms, ko pats autors nodēvējis par manifestu. Tas ir vienīgais O’Haras programmatiskais teksts par dzejas mākslu, taču aplami no tā gaidīt bezgala nopietnus prātuļojumus (īpaši ņemot vērā, ka šo tekstu viņš uzrakstīja pa ceļam uz tā lasījumu). Personisms ir dzejnieka asprātības un apskaužamās erudīcijas paraugdemonstrējums, no kura tomēr iespējams nolasīt viņa uzskatus par dzeju un savulaik aktuālo polemiku starp atšķirīgu poētiku pārstāvjiem amerikāņu dzejā.

Tulkotājs

 

Viss jau ir pateikts pašā dzejā, taču, riskējot izklausīties pēc nabaga vīra Alena Ginsberga, es tomēr piedāvāšu nelielas pārdomas, jo tikko dzirdēju, ka viens no maniem dzejas laikabiedriem uzskatot manus dzejoļus par „neatkožamiem” pēc vienas lasīšanas reizes tikai tāpēc, ka arī man pašam neesot skaidrības par to, ko rakstu. Beidziet māžoties! Es neticu dievam, tāpēc man nav jāizstrādā ideāli labskanīgas struktūras. Es neciešu Veičelu Lindsiju, man nepatīk ritms, asonanse, visi tie krāmi. Tu vienkārši seko savām sajūtām. Ja kāds tev dzenas pakaļ ar nazi rokās, tu bēdz, nevis apgriezies un uzkliedz: „Liecies mierā, vecīt! Es biju labākais skrējējs visā Mineolas sākumskolā.”

Tiktāl par dzejoļu rakstīšanu. Kas attiecas uz dzejoļu uztveri, pieņemsim, ka esat iemīlējies un jūsu iemīļotais cilvēks izturas pret jums visai nevērīgi. Jūs taču neteiksiet viņam: „Tu nedrīksti mani sāpināt, jo esi man ļoti dārgs!”, bet ļausiet visam ritēt savu gaitu, un pēc dažiem mēnešiem situācija parasti atrisinās – vienā vai otrā virzienā. Taču ne jau tāpēc jūs iemīlējāties, jo dzīvē tā ir pieņemts. Jums ir jāuzņemas šis risks un jācenšas izvairīties no loģikas. Sāpes vienmēr rada loģiku, un tā jums nāk tikai par sliktu.  

Es apzinos, ka man ir gandrīz vai ambiciozākās idejas starp šobrīd rakstošajiem ļaudīm, taču – kāda starpība? Tās ir tikai idejas. Vienīgais labums, kas no tā atlec, – kad esmu kļuvis gana ambiciozs, es pārtraucu domāt, un šajā brīdī manī rodas jauni, svaigi spēki.  

Taču kā tevi patiešām var uztraukt, vai kāds saprot tavu tekstu vai kā šis teksts palīdz cilvēkiem sevi pilnveidot? Pilnveidot kam? Nāvei? Kāpēc steigties? Pārāk daudzi dzejnieki izturas kā pusmūža māte, kas cenšas piespiest savus bērnus apēst arvien lielāku porciju karbonādes ar taukos ceptiem kartupeļiem (asaras). Piespiedu barošana izraisa pretreakciju – pārlieku tievēšanu (panīkums).   

Nevienam nevajadzētu uzspiest to, ko viņš nevēlas, un, ja cilvēkam nav vajadzīga dzeja, varu viņu tikai apsveikt. Man patīk arī filmas. Galu galā no amerikāņu dzejniekiem tikai Vitmens, Kreins un Viljamss ir labāki par filmām. Ciktāl runa ir par mēru un citām tehniskām niansēm, tas viss izriet no veselā saprāta: ja pērkat bikses, jūs taču vēlaties, lai tās būtu labi piegulošas un rosinātu citos vēlmi likties ar jums gultā. Tajā nav nekā metafiziska. Ja vien, protams, jūs neglaimojat sev, domājot, ka patiesībā „ilgojaties un skumstat”.

Abstrakcija dzejā, ko Alens nesen komentēja savā rakstā žurnālā It Is, ir intriģējoša. Manuprāt, tā parādās galvenokārt sīkās detaļās, kad nepieciešama izšķiršanās. Abstrakcija (dzejā, nevis glezniecībā) ir saistīta ar dzejnieka personas izzušanu. Piemēram, izšķiršanās par izvēli starp „nostalģiju par bezgalību”1 un „nostalģiju pēc bezgalības” nosaka attieksmi pret abstrakcijas pakāpi. Nostalģija par bezgalību attēlo lielāku abstrakcijas pakāpi, autora personas izzušanu un negatīvo spējīgumu2 (kā Kītsa un Malarmē darbos).

Mani ļoti interesē personisms – virziens, kuru es nesen radīju un par kuru neviens neko nezina, jo tas ir tik lielā mērā pretstatīts šādai abstraktai autora izzušanai, ka pats atrodas uz patiesas abstrakcijas robežas (patiesībā  pirmoreiz dzejas vēsturē). Personisms Volesa Stīvensa daiļradē ir tas pats, kas Beranžē bija la poési pure3. Personismam nav nekāda sakara ar filozofiju, tā ir tīra māksla. Tam nav jābūt saistītam ar personību vai intimitāti, gluži otrādi! Taču, lai sniegtu jums aptuvenu priekšstatu, viena no tā minimālajām īpašībām ir vērstība uz konkrētu personu (nevis pašu dzejnieku), paužot slēptus mājienus par mīlestību, taču neiznīcinot mīlestības vitalizējošo vulgaritāti un saglabājot dzejnieka jūtas pret pašu dzejoli, vienlaikus neļaujot šai mīlestībai pārvērsties par lieki traucējošām jūtām pret attiecīgo personu. Tā ir daļa no personisma. Es to radīju pēc pusdienām ar Līroju Džounsu 1959. gada 27. augustā, dienā, kad biju iemīlējies (nē, ne jau Līrojā, bet kādā blondīnā). Es atgriezos darbā un uzrakstīju šim cilvēkam dzejoli. Kamēr to rakstīju, aptvēru, ka būtu varējis arī piezvanīt, nevis rakstīt dzejoli, un tā dzima personisms. Tas ir ļoti aizraujošs virziens, kuram, bez šaubām, būs daudz sekotāju. Tas novieto dzejoli tieši starp dzejnieku un attiecīgo personu Laimīgā Pjēra stilā4, sniedzot dzejolim gandarījumu. Dzejolis beidzot atrodas starp diviem cilvēkiem, nevis divām lappusēm. Es pieticīgi atzīstu, ka tas varētu nozīmēt beigas visai mums zināmajai literatūrai. Lai gan man ir zināma nožēla, tomēr priecājos, ka paspēju to izdarīt pirms Alēna Roba-Grijē. Dzeja ir ātrāka un drosmīgāka par prozu, un sanācis tā, ka dzeja piebeigs literatūru. Kādu laiku cilvēki domāja, ka to izdarīs Arto, taču patiesībā viņa polemiskie raksti, neraugoties uz to burvību, atrodas ārpus literatūras ne vairāk kā Lāču kalna parks ārpus Ņujorkas štata. Viņa saistība ar literatūru ir tikpat pārsteidzoša kā Dubufē saikne ar glezniecību.

Ko tad mēs varam sagaidīt no personisma? (Paliek arvien labāk, vai ne?) Būtībā visu, taču nedabūsim neko. Tas ir pārāk jauns, pārāk vitāls virziens, lai kaut ko solītu. Taču tas, gluži tāpat kā Āfrikas kontinents, ir ceļā pie mums. Tiem, kuri gluži nesen propagandēja tehnikas un satura varenību, es ieteiktu piesargāties.

 

No angļu valodas tulkojis Aivars Madris

  1. Atsauce uz itāļu gleznotāja, metafiziskās glezniecības skolas pārstāvja Džordžo de Kīriko gleznu The Nostalgia of the Infinite – tulk.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Negative capability – Džona Kītsa radīts apzīmējums autora spējām sasniegt mākslinieciskas virsotnes, neraugoties uz pretrunām un neprecizitātēm – tulk.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Franču literatūrpētnieka Anrī Bremonda jēdziens, kas raksturo Po, Bodlēra, Malarmē un Valerī daiļradi simbolisma kontekstā – tulk.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Laimīgais Pjērs – apzīmējums vīrietim, kurš ieņem viduspozīciju starp diviem partneriem seksā trijatā; biežāk saistīts ar geju seksuālo kultūru, taču patiesībā partneru kombinācijas var būt dažādas – tulk.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu