punctum

Literatūra un kultūra

Un sāka svilpot

E. F. Kuks

30/03/2018

 

Foto: Patrīcija Keiša

 

***

pirksti uz gultas malas kapara
slieksnis muguras tilts
slietnis divām neuzceltām pilsētām

pēc skata kā nepabeigts padomju projekts,
apmetnes pierādījums.
aina, kas izgriezta no filmas, jo tā nekur nenoveda.

virs parketa – transporta dzīslas.
par tām liecina sliedes iedobums.
kāds lepni braucījis pirkstus pa maketu,
          tā maigo gultni.
nez ko šī roka ņurca tagad?

šķirstot upi šķita tikko celts
šis čulgais kopums sviltie
krasti klusē gaidot savu kārtu
ar gadiem atmaigusi vanšu dzelzs
izkūst pirksti mala
atgādinot ka nav ornamenti

drīz atslābs arī mugura
          piekļausies un ļausies
          dzēsīs gultni lauku
          dzīslas laidīs lejā

kopums kļūs par ainu pastkartē
par slietni divām neuzceltām pilsētām


zem mana loga stāv
izkāmējis ielu muzikants
kuram kāds nozadzis instrumentu

viņa pēdas iemītas zemē kā sēklas
izmežģītā   potīte   saplīsusi   glāze
                                         kāju krūmā
nevar saprast vai tas jebkur beidz sazaroties lapotnes vietā zīme kas jāuztver
kā   torsu   miesas   zīme  

                                             tukšums kā gredzeni
norāda   laiku   ap    viņa    pirkstiem,  kad   tie
aizlūguši  ejas  gana  stabulē  aizmirsuši dobo
klajumu kā toni pakausī  sūb klausīgās delnas

skatos un gaidu kad nāks viņa labvēļi vaikstus
vingrumu   locītavās   smilšpapīru    limfvados
džonijs kešs, šķiet, pazuda uz divdesmit gadiem, lai
pārvērstos par stihiju.

pērkonrūsa

uz   mirkli   atguvis   kustību   kungs izdvesa  turzu
mazu  antifonu strupceļam   dūkdams kā noslāpis
iepūtis par stipru viņš  pārrāva turzu kā asinsvadu
un sāka svilpot

 

***

dzīvsudraba zīlītes kokā
izpletās riskējot saplēst zaru
varavīksneni   izbirt   no
siltās ligzdas   lūša ķepā
saplūstot ar viņa ādu zīlītēm saindējot varavīksnenes
piebirušas pilnas saplīsušu     spīdīgu kataraktas zaru

pāri ielai jumta korē gozējas
spirta zīlīte izplezdamās līdz
varavīksnene izbira no siltās ligzdas
samirkšķinājās  un  izgaroja

 

***

1.
No plakstiņa izkāpj pasažieris. Viņš zaļajā uzvalkā ģērbtajam šoferim samaksā ar pildītām olīvām, apgalvodams, ka tie ir avokado kauliņi. Trīsreiz nospļāvies pār kreiso plecu, pasažieris iemāna roku bagāžniekā, bet, neatradis meklēto, smagi nopūšas. Pasažieris ieiet tuvējā mājā un cer, ka nokļūs vai nu dzīvoklī, vai Ziemeļkiprā. Plakstiņš aizveras.

2.
No plakstiņa izkāpj pasažieris. Vadītājs izkaulē no pasažiera četrus avokado kauliņus. Viņš nogaida, līdz pasažieris aiziet, un ierušina kauliņus siekalu peļķē. Kad no peļķes neizaug avokado koks, viņš smagi nopūšas. Vadītājs iekāpj plakstiņā un to aizver, cerēdams drīz nokļūt vai nu dzīvoklī, vai Ziemeļkiprā. Viņu vēro olīvu acis, kas pamīšus veras vaļā un ciet.

 

***

māte velk divas elpas
kā diagonāli
māsas no vienām plaušām seko
cita citai pazūd ūdens
strūklakas pamatnē guļ tās pašas elpas

marmors nosedz
metāla trubas kaklā
kas laiž viņas pasaulē
un uztur pie dzīvības
domu ka iekšā ir pirmavots

reizēm māsas var atšķirt
pēc auduma
bet tad tās pazūd
un viņas atgriežas pamatnē
pie auguma


Naum Gabo „Head No. 2”, Cor-ten steel 175.3 x 134 x 122.6 cm

Plaukstas lūgšanā pārvēršas par
mazu akordeonu. Dzīslas ir podziņas,
kuras kāds izvēlas nenospiest. Galds
ieloka elkoņus krūšu piedēklī
kā origami; anatomiskais īsceļš.
Locītā iedobe krūtī – atmiņu
vācelīte. Aizkulisēs komposta kaudze.
Špicka mugurkaula galā gaida
lielo vajadzētāju,
jaušo satekpunktu.

 

***

Es apciemoju tavas drupas. Halva
gruva celofānā, lētā šinā.
Nočaukstēja mazās puķes kājgalī. Kā viņas sauca?

Dzeltenās uz ledusskapja zīmītes. Nočaukstēja,
kad noriju. Atraisījās gali: saistvielas
ap tevi plīsa kā viļņi. Kā viņas sauca?

Oļi, irdeni kā melnzeme. Pēdas tumsā
dungoja kā aukles. Gruva kā drupas.
Starp smiltīm manas pēdas. Kā viņas sauca?

Sastatnes vai šinas?

Kā tevi sauca?

Dalies ar šo rakstu