Mantiņas

 

Foto: Berna Boldevokere (Bernah Baldewalker)

 

 

Evita Hofmane dzimusi 1979. gadā Valmierā. Dzīvo Rīgā. Strādā kultūras jomā un žurnālistikā. 2017. gadā piedalījusies Prozas lasījumos Rīgā, kur uzstājusies ar stāstu Rublītis. 2018. gada janvārī pirmā publikācija medijos – Latvijas Rakstnieku savienības izdotajā mēnešrakstā konTEKSTS lasāms stāsts Bēres. 2018. gada februārī absolvējusi Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu.

 

Bērnībā bārdas dzenamā aparāta dūkoņa Gerdu bieži ieaijāja snaudā. Līdzīgs efekts bija autobusa līganajai žūžošanai. Viņš bija iekritis caurā miegā.

„Kāda bija?” balss jautāja.

Viņš to ignorēja. Eriks nelikās mierā. Bundzinieka asais elkonis iedūrās sānā.

„Kas ir?” Izspļāvis jautājumu, Gerds sajuta savas elpas dvaku un atvēra plakstus. Garāmskrienošā pasaule ietriecās tieši galvā. Vēl viena pārāk spilgta diena uz ātrgaitas šosejas. Viņš mīlēja tumsu un neona gaismas. Tas bija sasniedzams mērķis, saulrieta blāzmai gaistot.

„Kāda bija tā tava blondīne?” Erika zaļo acu dzīlēs plaiksnīja nakts stāstu cienītāja iekāre. Ugunīgās bārdas oreols, kas glītā puslokā ierāmēja seju, bija kā kalendārs. Uzlūkojot Erika neskūtos vaigus, varēja nojaust, cik ilgi grupa atrodas ceļā. Oreols rādīja trīs nedēļas. Arī bārda bija pārāk koša šai dienai. Viņi gaidīja tumsu.    

Gerds sparīgi saberzēja seju un, paslējies krēslā, izstaipījās. Zem kājām bija rokenrola kultūrslānis. Augums bija stīvs, un acis sūrstēja. Kontaktlēcas centās padarīt pasauli skaidrāku, kamēr viņš pats acis aizlēja. Eriks atkal runāja par kaut ko tādu, ko Gerds neatcerējās pieredzējis. Pēc avārijas atmiņu fragmentācija bija kļuvusi par ierastu lietu. Turnejas dzīves ritms veselību neuzlaboja.

„Blondīne? Vakardiena beidzās, kad nokāpu no skatuves. Sasodītās smadzeņtrīces sekas ļauj izdzīvot notikumus vismaz divreiz.” Piesmakušajā balsī jautās rezignācija.

„Atkal neatceries? Sūdīgi,” atbalsoja Eriks.

„Es atceros to, ko gribu atcerēties,” Gerds norūca, pievērsdamies ainavai aiz loga. Tie bija meli, bet patlaban prāts nenesās uz smadzeņu darbības apspriešanu. Tūrē domāšanu par jebko nopietnu viņš centās piekopt tikai ekstrēmas nepieciešamības gadījumā. Līdz nodedzināto tiltu šķērsošanai bija vēl viena nedēļa ceļā un klubos.

„Savā ziņā tā ir baigi ērti. Ik dienu sākt no tukšas lapas. Šonakt kamera būs pie tevis. Atmiņas vietā. Jāaiziet atliet,” Eriks teica un nozuda tualetes virzienā.

Grupa snauda. Buss nelāgi oda. Viņi veda sev līdzi trīs nedēļas dzīves dienu un nakšu. Gerda galvā dunēja trulums, un viss bija apnicis. Vakarpusē nāksies atdzīvoties. Tā bija rutīna. Viņš pasmīkņāja par to, ka vakar atkal viens otram jautājuši, kurā valstī atrodas. To zināja tikai šoferis un ceļa norādes aiz loga. Autobuss virzījās uz priekšu pa Eiropas karti. Karnevāls turpinājās. Dzīve, kādu viņš bija alcis pieredzēt. Sapnis bez beigām.

Uz skatuves bija neciešami karsts. Plaušu simti izelpojuši visu skābekli zālē. Griesti krita virsū, un grīda slīdēja prom, kad Gerds noleca pirmajā rindā pie publikas. Ēka šūpojās. Uzmācās panika, un viņam šķita, ka zaudēs samaņu. Visapkārt bija tverošas, glāstošas, grābjošas rokas un karsti augumi. Uz brīsniņu pievēris acis, Gerds atguva kontroli un atkal uzrāpās uz skatuves. Mudinot publiku dziedāt līdzi, sirds trīcēja kā tauriņa spārni. Šis sapnis bija jāiztur.

Grupa dažādās sabrukuma stadijās zvilnēja ģērbtuvē un, slaukot sviedrus, vēcinājās ar dvieļiem. Televizora ekrānā plaiksnīja mēma pornofilma, tapusi trešajā vai ceturtajā turnejas naktī. Vegars krēslainā istabā uz sarkanā paklāja rādīja, ko spēj, cenzdamies eksponēt savus dabas dotumus. Krāšņās tumšmates tīksmīgā atdošanās mirklim un grupas ģitāristam dvesa katrā kustībā. Viņa nevarētu būt vēl patiesāka savās izpausmēs, pat ja zinātu, ka tiek iemūžināta.

Slēptā kamera viesnīcas istabās bija grupas jaunā izklaide. Gerds neatcerējās, kurš bija idejas autors, bet iecere tika uzņemta atsaucīgi. Filmas izklaidēja garajos pārbraucienos, pirms vai pēc koncertiem. Viņi vienojās, ka safilmētais netiks plašāk publiskots, bet Gerds bija puslīdz drošs, ka kāds no džekiem nespēs atturēties. Jautājums tikai, kurš tas būs un kad tas notiks.            

Norasojusī šota glāze sakarsušajā rokā bija slidena un auksta kā lāsteka. Viņš to satvēra ciešāk un iemeta saturu sevī. Ledaino šņabi pašreiz kārojās vairāk nekā nolaist tvaiku kādā karstā šķirbā. Pagājušās nedēļas bija izpumpējušas duku. Dažrīt, rāpojot ārā no viesnīcas, Gerds ieslīga fantāzijās par brīdi, kad tūre būs galā un viņš nonāks mājās, savā gultā. Valdīs pilnīgs klusums un vienatne. Telefons izslēgts, durvis ciet. Viņš nekustīgi gulēs vismaz trīs dienas no vietas un no rītiem vienkārši pamodīsies, nevis augšāmcelsies. Gerds zināja, ka arī tā varētu dzīvot, ja vien nebūtu viņš pats.      

„Es esmu nost.” Gerds ieklepojās. Balss bija nosēdusies. Sīkas viņa daļiņas izbira telpā. Televizora ekrānā Vegars alkaini sūca tumšmates krūtsgalus. Mēmās elsas liecināja, ka sieviete izbauda brīdi.

„Es arī,” no dīvāna atbalsoja Eriks.  Bundzinieks bija atgūlies un smirdēja. No viņa lāsoja sviedri un slīdēja lejup pa melno ādas dīvānu. Sarkanā bārda bija sviedru rasas piebirusi.

„Nolādēts, šajā caurumā vispār ir ventilācija?! Es nosprāgšu,” sodījās Vegars, uzšļākdams sev ūdeni. Straujas tērcītes plūda pa viņa sasārtušo seju un kailajām krūtīm.

Ogne bija piekalis skatu televizora ekrānam, kur Vegara trešdienas mīla centās izsūkt viņu sausu. Izšķirošais brīdis bija tuvu. Tumšmate nopūlējās vaiga sviedros.

„Nesteidzies, vecīt. Tas koks, no kura tiks izgatavots tavs zārks, vēl aug,” Ogne noņurdēja, pieslējās kājās un pačurāja puķupodā.

 

Pie durvīm klauvēja. Negaidot uzaicinājumu ienākt, tumšajā ailē parādījās likumsargi un kluba menedžeris. Īsajā brīdī, kamēr neviens nebilda ne vārda, Gerds paguva nodomāt, ka koncerta organizatoram ir reti debila sejas izteiksme. 

Policists nolasīja apsūdzību, uzlika metāla aproces, un Gerds tika eskortēts uz likumsargu mašīnu. Process notika ātri. Neticība un uzjautrinājums pieklusināja notiekošā dramatismu. Pirmo nakti apcietinājumā Gerds pavadīja pārliecībā, ka piedalās grupas biedru organizētās jaunā vokālista iesvētībās. Tomēr brutālajā jokā jautās pārmēru reālistiska noskaņa.  

Nākamais rīts ilga joprojām.      

 

Sieviete bija tērpusies īsos sarkanos svārkos un ādas jakā. Garie mati gaišā vilnī slīga pār pleciem. Pelēkzilās acis bija vēsas kā rīta gaisma. Masīvais policists izskatījās pēc runājošas sienas. Viņš jautāja, vai Gerds pazīst attēlā redzamo personu. Balsī bija tikpat daudz emociju kā dzelzsbetona masā. Aizmirstās nakts melnais kadrs viņu apsūdzēja seksuālā vardarbībā. Gerds neatcerējās ne labprātību, ne varmācību. Zibsnīgu mirkli prāta krēslā bija izgaismojies teikums: „Tagad ir par vēlu pārdomāt.” Kurš to sacīja, Gerds nezināja. Tikpat labi to būtu varējusi teikt šī blondā kuce, ja viņš nevarētu dabūt augšā. Pēc amfetamīna tā mēdza gadīties. Šajā turnejā amfs brauca līdzi kā piektais grupas dalībnieks. Jautāts, vai atzīst savu vainu, Gerds atbildēja, ka neatzīsies tajā, ko neatceras darījis. Sieviete bija ārzemniece un klātienē tiesā nepiedalījās. Viņam tika piespriesti pieci gadi koka rotaļlietu.

 

Darbnīcā vēdīja svaigi tēsta koka, krāsas, līmes un lakas dvaka. Agrāk Gerdam smaku kokteilis izraisīja nelabumu, likās – tās saēd elpceļus un prātu. Katru dienu galva plīsa vai pušu, bet ar laiku viņš pierada. Spēja ātri adaptēties dažādās situācijās lieti noderēja.

Pātajam šūpuļzirdziņam bija rudzupuķzilas acis, zeltainas krēpes un peļutaka pār muguru. Viņš raudzījās uz rotaļlietu, ko bija pabeidzis krāsot. Zirgs un Gerds auļoja uz vietas.

Koka rotaļlietu ražošana cietumos tika uzsākta gadsimta sākumā. Ieslodzīto darinātās preces bija lētākas nekā meistaru un ražotņu produkcija. Īpašu uzplaukumu cietuma mantiņas pieredzēja pēc Otrā pasaules kara, kad valstī bija aizliegts rotaļlietu imports. Sešdesmitajos gados ārzemju preču aizliegumu atcēla, un, neraugoties uz milzīgo konkurenci, rotaļlietas cietumos tiek darinātas vēl šobaltdien.            

Gerds ar spīvu ironiju prātoja, ka turpina ģimenes tradīcijas. Jaunībā vectēvs un vecāmāte bija strādājuši rotaļlietu fabrikā. Vectēvs bija viens no mehāniķiem, kurš izgudroja, kā kurpnieku šujmašīnas pielāgot leļļu matu implantēšanas vajadzībām. Mati bija uztīti uz Vācijā ražotām diegspolītēm. Vairākus gadus viņš strādāja pie mašīnas, šaujot lellēm pierēs acis. Vecāmāte vēra lellēm matus, ar otiņu uzzīmēja mutītes un uzpūta vaigu sārtumu. Mīkstās plastmasas lelles izskatījās kā dzīvas. Anne un viņas ģimene bija pirmās plastmasas lelles Eiropā.

Gerda mamma Maikena jau no bērnu dienām mīlēja veidot frizūras. Lelles ātri vien tika pie īsiem, glītiem ezīšiem. Absolvējusi frizieru skolu, Maikena kopā ar draudzenēm devās uz ārzemēm nosvinēt profesijas iegūšanu. Pirmajā vakarā viņa iepazinās ar Bjernu un turpat pie bāra uz ātru roku iemīlējās. Viņi dejoja trīs naktis. Ja vīrietis sievietē ielej šķidrumu, dažkārt pēc septiņiem gadiem bērns sāk iet skolā. Tas bija viens no Arhimēda mazāk zināmajiem likumiem. Maikena pārliecinājās, ka likums darbojas. Tiesa, izrādījās, svešzemnieks to jau bija pārbaudījis. Mājās Bjernam bija sieva un divi puikas, un ģimenes paplašināšana nebija iecerēta.

Gerds bija gadu vecs, kad Maikena veda iepazīstināt ar tēti. Viņi ceļoja ar prāmi. Mājas durvis atvēra un tikpat ātri aizvēra Bjerna vecākais dēls. Tēta nebija mājās. Vismaz ne viņiem abiem. Vēstules ar fotogrāfijām neatvērtas atgriezās sūtītājai.

Pēc šī brauciena Maikena nolēma mīlēt citus vīriešus, un viņas sekmes bija teicamas. Mamma stāstīja, ka Gerds ir ļoti līdzīgs tēvam: blonds, plecīgs un garš. Puika nekad nebija dzirdējis māti sūkstāmies. Arī par Arhimēda likumiem ne. Īstu tēti dēlam nepagādāja, lai arī, laikam ejot, mazās, baltās mājas vannasistabā mēdza skūties vairāki kandidāti.        

Kad vecātēva darba vietu – rotaļlietu fabriku  – slēdza, viņš vairs neko nemeistaroja. Mazs būdams, Gerds kā muša spindza viņam apkārt, mudinot, lūdzot un pieprasot. Puika no reklāmas lapām un avīzēm izgrieza rotaļlietu attēlus, bet vecais vīrs nebija pielaužams gatavot mantiņas. Viņš bija apvainojies uz rotaļlietām. It īpaši uz importa plastmasas sūdiem, ko necieta ne acu galā. Mājās mantiņu netrūka, bet neviena no tām puikam nešķita tik aizraujoša kā tās, ko vectēvs negribēja gatavot. Gerds dusmojās, jo vairāk tāpēc, ka viņš atteicās ierādīt prasmes. Savā darbnīcā vectēvs iegriezās tikai tad, kad saimniecībā ievajadzējās kādu rīku. Visbiežāk tas bija zāģis. Gerds mēdza stāstīt, ka viņa muzikālā gaume izveidojusies bērnībā, klausoties zāģēšanas skaņas pagalmā.

Tagad Gerdam bija brīva vaļa pašam radīt, ko vien vēlas. Lielajam puikam bija prasmīgas rokas. Izpildījis dienas normu, viņš pēc maiņas beigām bieži palika darbnīcā. Kad rokas bija aizņemtas, laiks gāja ātrāk.

Gerda jaunā aizraušanās bija mūzikas lādītes. Pirms pāris dienām viņš bija pabeidzis glītu, kokgrebumiem rotātu lādīti ar atsevišķiem nodalījumiem špricēm, karotītei, šķiltavām, narkotikām un nelielai blašķei. Atverot atvilktni, sāka skanēt bēru maršs un kapu zvani. Spoguļa priekšā skaņu ritmā orgasmā raustījās slaika plastmasas blondīne. Tā būs dāvana Erikam dzimšanas dienā.

Tonedēļ ieslodzītie darbnīcā gatavoja Ziemassvētku rotājumus. Ziemassvētku vecīšu, rūķu un svēto bārdas, mati, aitu  un ziemeļbriežu kažoki rosināja iekāri. Svētkos viņi drīkstēja dekorēt kameras. Čaklākie rokdarbnieki cītīgi strādāja arī vakaros. Naktīs strādāja visi. Onanēšana kamerās izplatījās kā žāvas. Viens sāka, citi pievienojās. Tādu grupveida seksu viņš nebija spējis iztēloties.

 

„Kāpēc mūs nekad neved ārā?” sērīgi vaicāja Ziemeļbriedis, raudzīdamies pa logu.

Lietusgāzes bija mitējušās. Mazais Arveds ar zirdziņu Hobīti bija izjājis pa istabas durvīm. Hobītis bija jauniņais un ar citiem netērzēja. Viņš stāvēja nostāk, piesliets gultas galā. Visi citi mita kopā, skapī. Krāsainās restes bija elastīgas un viegli pabīdāmas, bet mantiņas neprata kustēties. Cietumā visi bija apguvuši bezvārdu valodu. Lai dzirdētu cits citu, viņiem bija jābūt tuvu.

„Es arī to gribētu zināt! Esmu radīts, lai trauktos pa ceļiem, bet Arveds ne reizi nav ar mani izbraucis laukā! Es esmu automobilis, nevis krāsains koka klucis uz riteņiem!” pietvīcis pukojās Mašīna. Viņa vaigi sašutumā kvēloja gluži lillā.

„Augas dienas jānīkst skapī, gaidot, kad puikam sagribēsies paspēlēt lauku sētu. Cietumā man bija daudz interesantāka dzīve. Es biju pieprasīta, un daudzi ar mani spēlējās. Mēs piedzimām no liela baķa, un mūsu – māsu aitiņu –  bija pulka. Mēs viņiem patikām,” lepojās Aitiņa. Viņa mīlīgi piešķieba sprogaino galvu. Zilās acis ilgpilni vērās pagātnē.

„Man gan ir labi, nesūdzos,” noklakstēja Akrobāts. „Neviens nerausta aiz locekļiem. Man tāda dzīve tīk it labi, vienīgi esmu pastīvs no mazkustības.”

„Tur, mājās, visiem bija jāstrādā. Dīkdienība tika uzskatīta par bīstamu,” krēslainajā stūrī kāds teica.

„O, Rūķi! Gandrīz biju piemirsis, ka tu arī te esi, tik sen neesi bildis ne vārda,” izsaucās Ziemeļbriedis. Rūķis bija savrupnieks un īgņa, tomēr viņa senākais draugs. Viņi šajās mājās ieradās kopā. Pagājušajos Ziemassvētkos.

„Nav ko lieki mēli trīt, ka nedabū pa zobiem. To es arī tur, mājās, iemācījos,” atteica Rūķis, atkal nogrimdams sevī.

 „Nez kurš taisīja Hobīti? Gerds tas nav. Mūsu cietumā tādus zirdziņus netaisīja. Viņam noteikti ir daudz interesantu stāstu. Gribētos ar viņu parunāties, bet Arveds viņu allaž tur tik tālu,” domīgi teica Mašīna.

„Jā, kas to būtu domājis, ka ar visām mantiņām mēs nevaram sarunāties domās, tikai ar tām, ko taisījis Gerds,” sacīja Ziemeļbriedis.

„Es dažreiz paklausos, ko Arveds domā. Viņš gaida, ka Gerds atbrauks viņu apciemot. Puika nekad nav redzējis tēti, bet Gerds nemaz nezina, ka tāds Arveds ir,” domīgi grozot galvu, teica Aitiņa.      

 

Naktī Gerds jāja satrakota šūpuļzirdziņa mugurā. Auļojot pa ūdeni, viņš centās aizbēgt no salas, uz kuras atradās cietums. Viļņi kā fanu rokas cēla zirdziņu arvien dziļāk un tālāk, tur, kur tālumā vīdēja sauszeme, glābiņš un brīvība.

Viņa augumu neganti purināja. Gerds atvēra acis, asi atgrūžot roku.        

 „Mēs esam klāt!”

Viņš blenza Erika bārdas oreolā. Aiz loga bija tumsa un neona gaismas.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri